Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... |
Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... |
zeloco |
Apr 24 2006, 23:34
Post
#91
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 708 Joined: 17-August 05 From: Tulett |
Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai? kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas... Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā! balss neatkāpjas. ej galīgi! es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu. ai! zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas. līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā? banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos! jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām. ai, nu atvaino, ka pavaicāju.. izskatās patiešām apvainojies. bet ko tu te dari? nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam. ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt... pakasa pakausi. nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi. nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi... es nespēju noturēties un pasmaidu. tad jau es atrastos tur lejā. Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc. nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju... varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis. es nedzeru kafiju, bet tēju varētu. jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu. nu... kā tad tevi sauc? tu smiesies... tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..? jūtu, ka viņš par to nesmiesies. Agla. Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt. foršs vārds... ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta kam tas par godu? man caur galvu izskrien miljoniem domu. es tev to labāk neteikšu... atceros par savas mātes nodarbošanos. kāpēc? tas ir garš stāsts.. cenšos izvairīties no tēmas. man ir daudz laika... apmulstu. am... es aizmirsu... stulbs attaisnojums šādā situācijā. es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu... esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē. kā tu zini? paspruka! Kāda neraža! tu taču teici, ka aizmirsi.. izskatās nedaudz pārsteigts. es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds? nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es... neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ...Armīns. ciltsbrālis... es nomurminu. senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis... es pasmaidu, ...un senajā augšvācu karavīrs... forši, ne? pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. nu un cik tad tev gadu? esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu... viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām... piecpadsmit!/? paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga. kā tu zināji? viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību. u-uzminēju.. mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. paldies.. Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi. kā šo vietu sauc? pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes. pasaules dārgums... te ir garšīga tēja... viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas. paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga... redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām. nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha! viņš paskatās uz mani. dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi? mans triumfs ir vispārējs. nu, jā... man te tā kņud... paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm. ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts.. nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas. kas tu esi pēc horoskopa? viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju. ee... skorpions.. viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina. horoskopu vīraks... viņš paskaidro. aaa.. baigi foršais... kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju. kad tad tev ir dzimšanas diena? pašā spocīgākajā gada dienā Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu? es jau teicu, ka uzminēju. Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts. es zinu, ka tu melo... to var redzēt.. sejas izteiksme vēsta atkodi. ai, tu smiesies.. jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot... nu pamēģini. nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs... biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus! tu arī... es novilku. tātad tu tomēr esi! nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt. un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu... iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā. īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!! esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis? es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi. ...burvis, ko sastopu šeit... ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt. vai tu jau ej? liekas, ka viņš zina visu. nē un nez vai arī iešu... viņš izskatās apstulbis. kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas! es izkritu iestājeksāmenā.. es truli atbildēju. āā... tāpēc tu... nu tu jau zini... viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni? nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību.. viņa seja kļūst viltīga. tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli! es izspļauju tēju. ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?! viņš man pasniedz salvetes. nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis... man ir pavēries žoklis. kā? āā.. tas ir firmas noslēpums. Pasmaida tādu greizu smaidiņu. kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā? jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem. Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā. Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu parasto maģijas zinātņu apguves laiku viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis. nu, tad kā tu tur nokļūsti? vai! Paskaties cik pulkstenis! ļoti smieklīgi... Tu apsolīji! nu, labi, labi... izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, rīt pateikšu. Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu. tā nav godīgi! jā... nav gan.. turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte. pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^ -------------------- |
zeloco |
Jun 29 2006, 02:40
Post
#92
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 708 Joined: 17-August 05 From: Tulett |
nu, vampiirisms cilveekaa izgaisiis, cilveeks paliks dziivs, tuuliit redzeesi, kaa tas notiek ^^
Es sapņoju par Čūsku. Šoreiz es redzēju, kas notika pēc tam, kad tā man iekoda. Pēc kodiena es it kā ieslīgu miegā un, kad pamodos, tad atrados kādā alā. Piecēlos sēdus un redzēju, ka Čūska guļ man uz kājām un cieši skatās uz mani. Nepaspēju nemaz kaut ko bilst, kad pēkšņi Čūska sāka pārvērsties, tāpat kā toreiz Armīns. Pēc kāda laika manā kājgalī sēdēja jauns vīrietis. Kaut gan es viņu redzēju profilā, varēju pateikt, ka viņš ir ļoti skaists. Viņam bija zeltaini mati, nenosakāmas krāsas acis, veselīga ādas krāsa (ja ņemam vērā to, ka, kad cilvēks kļūst par vampīru, viņa ādas krāsa kļūst bāla), uz viņa pelēkās tunikas mugurpuses es redzēju sakaltušas asinis. Viņš tā kādu laiku sēdēja, skatoties uz alas sienu. Tad viņš sāka runāt un šķita, ka viņa vārdi atbalsojas manas galvas iekšienē. beidzot tu esi pamodusies... piecēlos sēdus un pievilku sev pie krūtīm kājas. kas tu esi? mans vārds ir Lucifers... viņš pagriezās pret mani un es ieraudzīju, ka uz otras viņa sejas puses ir milzīgas, nejauka paskata rētas, es biju viens no Dieva erceneņģeļiem . biji?! viņš piecēlās. jā... līdz brīdim, kad Viņš radīja cilvēku... šķita, ka viņa balss aizlūzt. kāpēc tad tagad tu vairs neesi eņģelis? viņš nopūtās. tu noteikti esi dzirdējusi tādu frāzi, ka Dievs ir radījis pilnīgi visu... tad zini, Dievs ir radījis arī naidu, iznīcību un ļaunumu! viņa acis dīvaini iekvēlojās. Es turpināju vērot viņa rētas. kad Dievs radīja tā saucamo Ādamu... kādu iemeslu dēļ viņš radīja to sievieti man nav skaidrs... viņš tagad bija nomierinājies un, atspiedies pret sienu, apsēdās uz aukstā akmens. lai gan Ādams bija ļoti priecīgs... Dievs pamanīja, ka viņš tagad ir vairāk aizrāvies ar Ievu un Viņam tas nepatika. Dievs sūtīja mani uz Ēdeni Čūskas izskatā, lai es pamudinu Ievu ēst no Ābeles un, lai Viņam būtu iemesls viņu izraidīt no Dārza. Es izdarīju, kā Viņš lika, bet notikumi pagriezās neparedzētā virzienā... Ieva deva Ābolu ēst arī Ādamam un tāpēc Dievam nācās no Ēdenes izraidīt abus. Tik dusmīgu un pārskaitušos es Viņu vēl nebiju redzējis. Viņš visā vainoja mani un izraidīja no Paradīzes. Tā kā es nejutos vainīgs es teicu, ka Viņam atriebšos. Tad Dievs man uzlika šo zīmi... viņš norādīja uz savainoto vaigu. tad mani no mugurpuses satvēra divi sargi, es viņus atpazinu... tie bija Gabriels un Rafaels... Gabriels nostājās man priekšā un satvēra manus plecus, viņa seja pauda lielas ciešanas un viņš tecināja pār saviem vaigiem zilas asaras, jo viņš bija viens no maniem labākajiem draugiem... pār viņa vaigu pārritēja asinssārta asara, Rafaels man norāva spārnus... tiklīdz Gabriels pagāja malā tā, ka es varēju redzēt Dieva seju, Viņš bija novērsies un raudāja, viņa seja bija notecējusi ar zilām asarām... zem manis pazuda pamats, Dievs pēdējo reizi uz mani paskatījās ar savām okeānzilajām acīm un es kritu... tad iestājās klusums. Pēc kāda laika šķita, ka viņš atcerējās par mani, viņš piecēlās un noslaucīja asaras. tu Viņu vēl joprojām mīli... protams! Kā var nemīlēt savu radītāju?! Bet tagad es esmu izdomājis kā viņam var atriebties. Viņš paskatījās uz mani un pasmīnēja, tu uz zemes radīsi jaunu klanu! Tavs uzdevums ir izdalīt manu lāstu citiem! Ja man bija jācieš cilvēku dēļ, tad lai tagad cilvēki cieš manis dēļ! Lucifers piegāja man klāt un piecēla aiz rokām. bet kā? viņš pacēla no zemes asu akmeni un iegrieza sev rokā. no manām asinīm lāstu iegūsi tu un no tavām citi... es pieliku lūpas pie brūces un dzēru eņģeļa asinis. Tās bija karstas... tad es sajutu sāpes... pēc ilga sāpju brīža es atkal sajutos spēcīga. Jutu, ka lidoju, tad es atvēru acis un redzēju, ka tiešām lidoju. Armīna dienasgrāmata man bija izkritusi no rokām. Dzirdēju skrapstināšanos pie durvīm un tad tās aizvērās. Beltāns turēja rokā mazu svecīti. Agla, vai tu te vēl esi? svecīte nedeva pietiekošu gaismu un viņš mani neredzēja. Aizgāju aiz viņa un uzliku savu auksto roku uz viņa pleca. Viņš iesaucās un pagriezās, ai! Agla! Netaisi šitos vampīru jociņus uz manis! viņš uzlika roku uz savām krūtīm. saule ir norietējusi, tagad tu vari iet meklēt upuri... viņš aizgriezās un izgāja ārā. Es paņēmu Vadones grāmatu un Armīna dienasgrāmatu un abas noslēpu zem zārka spilvena. Izgāju ārā un izstaipījos, bija skaista bezmēness nakts. Pacēlos uz devos uz Arkanas pusi. Nolaidos kādā vēl nezināmā ieliņā. Šķita, ka visas ielas ir kā izmirušas. Neredzēja ne mirstīgos, ne nemirstīgos. Pēkšņi sadzirdēju kādas balsis, tās nāca aiz stūra. Šķita, ka tas ir kāds pārītis. Pašķielēju aiz stūra un redzēju, ka viena meitene nemaga drēbēs strīdas ar kādu jaunu vīrieti. Meitene bija ģērbusies melnās biksēs un zaļā krekliņā, bet puisis melnos, apdriskātos džinsos un iron maiden krekliņā. Meitene par kaut ko noskaitās un iesita viņam pļauku, bet puisis nosauca viņu rupjā vārdā un sagrāba aiz matiem. Redzēju, kā viņš viņai pārkož kaklu un izsūc no viņas dzīvību. Tajā brīdī man prātā ienāca doma. Pēc tam viņš viņu nometa, vēl nolamājās un aizgāja aiz stūra. Es piegāju pie meitenes un apņēmu viņas veidolu. Tad es paņēmu iemērcu rokas viņas brūcē un sasmērēju savu kaklu ar viņas asinīm. Tad es skrēju pakaļ puisim. nāc atpakaļ, idiot! Es vēl ar tevi nebeidzu runāt! viņš pagriezās un bija mazliet pārsteigts. tu vēl esi dzīva? Panāc šurp! pats nāc, vai man vēl tevi jāapkalpo? izlikos nobijusies, kad viņš strauji man tuvojās. Viņš mani apņēma un iekoda otrā kakla pusē. Tas bija mazāk sāpīgi nekā tad, kad man koda pirmo reizi. Likās, ka līdz ar asinīm no manis aiziet tāds kā smagums un es jutos vieglāka. Viņš mani atgrūda un saķēra savu kaklu, tad viņš iekliedzās, redzēju, kā viņa ilkņi ievelkas atpakaļ, viņa āda kļūst sārtāka un viņš nokrita ceļos.. kas ar mani notiek? Ko tu izdarīji? nomainīju veidolu un notupos viņam priekšā. es tevi atbrīvoju... tagad tu esi brīvs no lāsta... atkal piecēlos un lidoju medīt, jo nebiju barojusies. Ieraudzīju tālāk kādu sievieti. Palasīju viņas domas un noskaidroju, ka viņa ir palaistuve un zagle un tagad viņa dodas kārtējos izlūkos pēc jauniem upuriem. Negribēdama īpaši ar viņu runāt, piegāju no aizmugures un iekodu. Pēc tam es lidoju atpakaļ pie Beltāna. Kad iegāju mājā, es viņu atradu pie ēdamgalda gulošu un apkrāvušos ar pergamentiem. Palasīju domas un sapratu, ka viņš bija meistarojis plānu, kā es viņus varu pārsteigt un atgūt Armīnu. Man radās jautājums par to, kas viņš ir bijis pirms kļuva par ārpusnieku. Pieliku pirkstus pie viņa deniņiem tāpat kā toreiz Armīns. Aizvēru acis un sāku lasīt domas. Neko daudz es neatradu līdz brīdim, kad es ieraudzīju savas mātes seju. Uzsitu ar dūri pa galdu, atstādama nelielu bedrīti. Beltāns uzreiz pielēca kājās un paķēra sviesta nazi, kas atradās blakus viņa bijušajām pusdienām. āāā... tā esi tu... viņš nolika nazi un atkal apsēdās, nu, kā gāja? viens vampīrs pagalam! ieskrāpēju uz galda ar nagu vienu strīpiņu. Beltāns norija siekalas. njā... vai tu esi gatava iet uzbrukumā? es apsēdos viņam pretī. -------------------- |
Lo-Fi Version | Time is now: 31 May 2024 - 06:41 |