Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

[zeloco]

Lai buutu dzenulis lasiit arii turpmaak ^^



‘nē, no kurienes tu pazīsti manu māti?’
‘kā tu...? āāā.. pareizi...’viņš piecēlās. ‘kā lai to pasaka...’ viņš pagriezās pret mani un ieskatījās manās acīs, ‘esmu tavas mātes vecvecvectēvs...’ man atkārās žoklis.
‘ko?’ ar steigu sāku lasīt viņa domas un viņš, to zinādams, domāja tieši par to. Mana māte viņu pēdējo reizi redzēja apmēram manā vecumā un viņa nespēja viņam piedot to, ka viņš lāva nomirt visiem pārējiem – viņa bērniem, mazbērniem un manas mātes vecākiem un vecvecākiem... tagad viņš dzīvoja viens un mācīja Armīnu, nauda viņam ienāca no viņa mazbērnu mantojuma, ko viņš pēc viņu nāves pievāca. ‘kā tu varēji?! Tie taču bija tavi bērni un mazbērni!’
‘nu saproti taču, man arī ir uz kaut kā jādzīvo! Labāk liksim pagātni mierā un ķersimies pie tagadnes. es tev gribēju pajautāt, vai tu māki kustināt priekšmetus?’ kaut gan biju dusmīga, es ar vienu roku pacēlu krēslu, kas stāvēja man blakus.
‘vai šādi?’ viņš izbolīja acis.
‘nē, es domāju ar telekinēzes palīdzību..’ noliku krēslu atpakaļ vietā.
‘nezinu, neesmu mēģinājusi...’
‘pamēģini paņemt šo nazi.’ Viņš norādīja uz sviesta nazi, ar ko pirms tam viņš gribēja mani “nogalināt”. Es paskatījos uz nazi un “teicu” tam domās, lai tas “nāk” pie manis. Tas sāka trīcēt un tad pilnā ātrumā lidoja man virsū, es to noķēru, pirms tas paspēja man izdurt aci.
‘nu, vai tas būs labi?’
‘apbrīnojami... labi, jā, labi! Un kas tev vēl tur bija...’ viņš sāka rakāties pergamentos, izvilcis vienu lapu viņš nolasīja, ‘materializēšana...’
‘kas tas tāds?’
‘nezinu... labi, tālāk... teleportācija un nākotnes pareģošana... labi, tā pareģošana tagad bijusi nebijusi... pamēģini teleportēties.’ Darīju, ko spēju... iedomājos sevi savā istabā, aizvēru acis un sajutu vieglu vēja plūsmiņu. Atvēru acis un es skatījos un lielo, melnkoka skapi, kas atradās manā istabā. Biju nedaudz apjukusi. Bet tad man radās viens jautājums: kur ir mans grimūls? Pēdējo reizi es to redzēju Kasiopeja kapos, pēc tam tas pazuda no mana redzes loka. Aizteleportējos atpakaļ pie Beltāna.
‘teicami!’ viņš sāka aplaudēt.
‘saki man, kas notiek ar magu, ja viņa grimūls ir nonācis nepareizajās rokās?’ viņš iepleta acis.
‘tu esi pazaudējusi savu grimūlu?’ es pamāju, ‘vai! Tas nav labi, tas nav labi...’
‘kas tad var notikt? Es taču tagad esmu vampīrs nevis mags!’
‘tas, ka tu esi mags nekad nemainīsies! Tu vienkārši ieguvi jaunas spējas – tas arī viss. Tas, kas tu esi tu esi! To nevar mainīt. Bet ja grimūls ir pie Dikona, tad viņš tevi var pat nogalināt!’ Beltāns saķēra galvu. Es apsēdos un uzliku kājas uz otra krēsla.
‘bet, ja jau es vēl esmu dzīva, tas nemaz nav pie viņa...’
‘tas ir tikai iespējams... es tev ieteiktu nogaidīt līdz saullēktam un tad aizteleportēties pie grimūla, ja tas ir pie Dikona, tad viņš tev neko nevarēs padarīt, jo būs diena...’ kādu laiku vēl sēdējām un spriedelējām par turpmākās rīcības plānu.
‘tūlīt lēks saule, tad tu atceries, kas tev ir jādara?’
‘jā, jā... jaaizteleportējas pie grimūla, ja tas ir pie Dikona, tad šņiks!’ novilku ar pirkstu pāri kaklam.
‘nē, tev jānoskaidro, kur ir Armīns sākumā! Ai! Tu vispār nekā no manis sacītā nedzirdēji!’
‘vai tad tu to teici man?!’ pasmaidīju.
‘ļoti smieklīgi... labi ej! Pagaidi, panāc šurp!’ viņš mani atkal ieveda bibliotēkā, ‘nocel to grāmatu!’ viņš norādīja uz vidēja izmēra grāmatu apmēram trīs metrus virs manis. “Teicu” grāmatai, lai tā seko manam skatienam un es to nolidināju tieši Beltāna rokās. Viņš to atvēra un izvilka zobenu, kas bija četras reizes lielāks par pašu grāmatu. ‘paņem šo, tas tev var noderēt. Nogalināt tu ar to nevarēsi, bet apturēt gan, tas ir apziests ar pūķa gļotām. Ja tu ar to vampīru ievainosi, tad tas kādu laiku būs paralizēts. Tikai pati nesavainojies.’ Paskatījos uz viņu ar nievājošu skatienu. Aizgāju pie sētas durvīm, jo gribēju pārbaudīt, vai es tiešām varu staigāt dienā, un kādu laiku stāvēju. ‘kas noticis?’
‘un ja nu tas nenostrādā un es sadegu?’
‘tad es tevi novietošu burciņā virs sava kamīna.’ Viņš pasmaidīja. Ievilku dziļu elpu un atvēru durvis, saules stari krita uz manām kājām un es jutu, kā tās silst. Pastiepu roku saulē un sajutu tikai vieglu silšanu. Tad izgāju ārā pilnībā. Saule bija spilgta un sākumā tā mani apžilbināja, bet, tā kā mans organisms tagad ir pieradis pie tik pēkšņām apgaismojuma maiņām, tad manas acis ātri aprada ar gaismu. Kādu laiku baudīju saules staru patīkamo kņudoņu sev uz ādas, bet tad sapratu, ka man jādodas. Iegāju atpakaļ hallē un Beltāns man iedeva zobenu. ‘esi uzmanīga. Ja tu tomēr atgriezīsies un būsi pieveikusi Čūsku, tad es tev atklāšu savu noslēpumu...’ kādu laiku skatījos viņam acīs, lasot domas, tad sapratu, ka ar to viņš domāja, tā sauktās, filozofu tinktūras formulu.
‘paliec sveiks...’ tad es aizteleportējos uz savu istabu, kur pārģērbos samērā ērtajās nemagu drēbēs un savācu savu apmetni, tad uz kapliču, kur pārbaudīju, vai grāmatas ir vietā. Visbeidzot es biju gatava piedzīvojumam.