Pūķa dziesma, Ja nu kādu tas interesē... Options

[Kikio]

Mans jaunākais garadarbs ir veiksmīgi (vismaz es tā ceru ) iesākts, un gribas zināt, vai kādu kas tamlīdzīgs interesē ar'. Šis tas par sendienām, citu pasauli un tā tālāk... Tikai atgādinu - vēl nekā daudz nav, tā ka ar turpinājumiem var sanākt tā, ka būs jāpagaida nenoteikts laiks. Nu tad aiziet!


Prologs.

- Tumšā Lorda vārdā, atveriet!
Durvis vēlreiz nodrebēja zem sitiena, šoreiz stiprāk. Jebkurā brīdī tās varēja izgāzties.
- Kirina, bēdz kopā ar mazo! Ildar, es lūdzu tevi – pieskati viņas!
- Darīšu, ko spēšu. Kundze, lūdzu, nāciet man līdzi! Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot.
- Nē! Hirju! Hirju, neej!
- Kirina, mums nav izvēles! Viņi tāpat ielauzīsies un tad mirsim mēs visi! Es nedrīkstu pieļaut, ka tu un mazā ejat bojā! Ildar, nogādā viņas Svētajā birzī pie magu ordeņa! Tur Šaderots viņas nemeklēs! Steidzieties!
- Hirju, es tevi šeit nepametīšu vienu!
- Kirina – ej! – vīrietis vārdā Hirju pavēloši uzsauca. – Es jau esmu izdarījis savu izvēli. Tevi un Kimiko viņi nedabūs savās nolādētajās ķetnās!
- Hirju! – Kirina izmisīgi iekliedzās, cenzdamās izrauties no vecā vīra rokām, kas viņu stingri turēja. Viņa cīnījās visiem spēkiem, līdz beidzot atsvabinājās no Ildara tvēriena un, pārskrējusi pāri istabai, piekļāvās vīram. – Ļauj man palikt kopā ar tevi!
Vīrietis gribēja viņu atgrūst, taču pat viņam ar visu viņa pārliecību tas bija pārāk grūti. Vecais mags nespēja neko iesākt, tikai bezspēcīgi noskatīties.
- Kirina, ja mirsim mēs abi, mūsu meita viena neizdzīvos, un viņa nedrīkst šeit palikt! Tev jādodas līdzi Ildaram. Viņš ir magu ordeņa galva un zinās, ko darīt. Man ir jāpaliek, lai dotu jums iespēju izbēgt. Lūdzu, dari, kā es lieku! Arī man ir smagi, bet citas iespējas nav!
- Es zinu, - Kirina caur asarām nočukstēja, piespiezdama sev pie krūtīm mazu vīstoklīti, kas klusiņām ieraudājās. – Bet es nespēšu dzīvot bez tevis!
- Tu spēsi, - Hirju stingri iebilda, pēdējo reizi apskaudams sievu. – Tagad ej. Laika nav daudz.
- Hirju... – Kirina iesāka, bet tajā brīdī visa koka celtne nodrebēja un durvis izgāzās no eņģēm. Pa tām iebruka vairāki melnie bruņinieki.
- Kirina, atpakaļ! – Hirju uzsauca. Viņa paklausīja un atkāpās telpas dziļumos, joprojām cieši sev klāt turēdama bērnu.
- Padodies! – viens no melnajiem bruņiniekiem asā, metāliski skanošā balsī pavēlēja. – Mūsu ir krietni vairāk! Tev nav izredžu, pūķi! Ne tev, ne tavai ģimenei!
- Pūķi? – Hirju parjautāja. – Jūs mani uzskatāt par muļķi? Vai tad es izskatos pēc pūķa?
- Nemaz nepūlies mūs apmānīt, - no ārpuses atskanēja šņācoša, čērkstoša balss. Nākamajā mirklī puse sienas ar troksni sagruva. Hirju atlēca atpakaļ un pacēla galvu. Viņa acis šausmās iepletās, tāpat kā Kirinas un Ildara. Hirju apzinājās, ka skata savu nāvi.
Tieši viņa priekšā stāvēja milzīgs, melnām zvīņām klāts pūķis. No tā nāsīm cēlās balti dūmu mutuļi, sarkanās, spīdošās acis bija piekaltas jaunajam vīrietim. Tumšie plēvspārni bija daļēji sakļauti, mute – mazliet pavērta, tā ka varēja redzēt baltos, zobeniem līdzīgos ilkņus. Taču ne jau pūķis Hirju tā biedēja. Tas bija cilvēka siluets, kas sēdēja radījumam mugurā, tieši starp spārniem. Un tomēr Hirju zināja, ka tas nav cilvēks.
Radījuma mugurā viņš bija gandrīz nemanāms, tomēr Hirju viņu redzēja. Viņš bija tērpies sudrabotās bruņās, kam pāri parvilkts melns apmetnis. Kapuce bija atmesta uz muguras un varēja redzēt viņa seju. Sevišķi baisi izcēlās acis – tām nebija ne zīlīšu, ne varavīksneņu, tikai luminiscējoši baltumi, kuros kustējās pelēcīgi sudrabota dūmaka. Galvā viņam bija sudraba kronis ar sešām smailēm, kas mirguļoja melno bruņinieku atnesto lāpu gaismā. Tas bija viens no pūķu jātniekiem – Lorda Šaderota briesmīgākajiem kalpiem.
- Nemēģini mūs apmuļķot, - viņš atkārtoja. – Mēs zinām, ka tu esi pūķis, tāpat kā tava sieva.
Ildars ēnā atviegloti nopūtās. Tātad Šaderots nezināja par Kimiko nākšanu pasaulē.
- Vai tu apzinies, ka esmu tava nāve? – jātnieks noprasīja tai pašā šņācošajā tonī. Kirina iešņukstējās, bet Hirju sejā nepakustējās ne vaibsts.
- Jā.
- Tev ir izvēle – vai nu jūs abi bez lieka trokšņa nāksiet mums līdzi, vai arī mēs jūs nogalināsim uz līdzenas vietas. Nu?
Par spīti visam, Hirju saglabāja mieru.
- Mēs neiesim tev līdzi. To vari pateikt savam nožēlojamajam pavēlniekam – ka pūķus var nogalināt, bet ne salauzt.
Likās, ka pūķu jātnieks apdomājas. Tad viņš ierunājās no jauna:
- Tad vaino pats sevi, pūķi. Tomēr es dodu tev iespēju. Pārvērties un cīnies ar mani. Ja uzvarēsi, varēsi iet. Nu? Ko teiksi?
Hirju sakoda zobus. Pēdējā sadursmē ar Šaderota kalpiem viņš bija cietis no pūķa nagiem un viņam nepietika spēka mainīt veidolu, savukārt Kirina pēc bērna laišanas pasaulē bija pārāk vāja. Viņi bija neaizsargāti pret pūķu jātnieku. Pat ar Ildara burvju spēku nepietiktu, lai viņus visus varētu nogādāt drošībā.
- Tu baidies, pūķi? – jātnieks nievīgi jautāja. – Tu neesi man pretinieks! Pat divatā jūs nevarat uzveikt Tumšo Lordu vai viņa padotos! Atgādināšu tev iespējas – tu vari mirt Viņa Augstības cietumā vai šeit. Izvēlies!
- Es labāk eju bojā savās mājās nevis gļēva nodevēja pilī, - Hirju lepni atbildēja. – Dzīvs es Tirangā kāju nesperšu, to iegaumē, Šaderota suns!
- Tad lai arī notiek pēc tava prāta, - jātnieks nošņācās. – Ardievu, pūķi. – Pēc šiem vārdiem viņš deva zīmi melnajiem bruņiniekiem, kas nometa lāpas uz grīdas un izsteidzās no pussagruvušās celtnes. Liesmas zibenīgi izplatījās pa sauso koku un drīz vien visa ēka dega. Pūķu jātnieks noskatījās, kā uguns apņem māju un nogriež pēdējo atkāpšanās ceļu, tad šņācošā mēlē kaut ko pateica melnajam pūķim un tas, izpletis ādainos spārnus, pacēlās gaisā un drīz vien nozuda tālumā.
Hirju izmisīgi pūlējās izdomāt, kā lai izkļūst no degošā nama, bet uguns tikmēr viņus ieslēdza nepārraujamā lokā, atņemot iespēju izbēgt. Arī Kirina vērās sarkanzeltainajās, rēcošajās liesmās, kas pārņēma sienas un jumtu. Viņas acīs atspīdēja apožā uguns, bet sejā bija lasāmas bailes un bezspēcīgs izmisums.
- Viss būs kārtībā, - Hirju bilda. Šie vārdi daļēji bija domāti sievai, daļēji sev pašam. – Nebaidies. Mēs atradīsim ceļu ārā no šejienes.
- Hirju, kas notiks ar mūsu meitu? – Kirina jautāja. Viņas balsī bija saklausāmas asaras. – Viņa nedrīkst šeit palikt!
- Laika vairs nav daudz, - beidzot ierunājās vecais burvis. – Es tiešām vēlos, kaut spētu jūs izpestīt no šejienes, bet man nav varas par pieaugušiem pūķiem. Manos spēkos ir vienīgi parūpēties par jūsu meitu, tas arī viss. Man ļoti žēl.
Kirina paskatījās uz mazo vīstoklīti savās rokās. Tas sakustējās un žēli ieraudājās, kā sajuzdams mātes sāpes. Jaunā sieviete vēl pēdējo reizi piekļāva bērnu sev pie sirds. Viņa pūlējās būt stipra un neraudāt, taču asaras par varītēm lauzās uz āru.
- Ardievu, Kimiko, - Kirina slāpēti nočukstēja. – Es vienmēr būšu ar tevi, meitiņ. Lai kas arī notiktu.
- Mēs abi būsim, - Hirju piebilda, ar mīlestības pilnu skatienu palūkodamies uz bērnu Kirinas rokās, tad uz sievu. – Mīļā, ir laiks. Mēs nevaram ilgāk kavēties.
- Labi, - jauna sieviete pamāja un, drosmīgi norijusi sāļās asaras, pasniedza meitu Ildaram. – Parūpējies par viņu. Viņai jābūt drošībā. Mēs tev uzticam dārgāko, kas mums jebkad ir bijis – mūsu bērnu. Nepievil mūs.
- Es nepievilšu, kundze, - Ildars nopietni sacīja, paņemdams vīstoklīti no Kirinas rokām un saudzīgi paslēpdams zem apmetņa. Uzmetot pēdējo skatienu meitai, Kirina iekoda lūpā, lai nebūtu jākliedz. Viņas sirds lūza, taču viņa apzinājās, ka citas iespējas nav.
- Tad ardievu, Ildar, - Hirju uzrunāja veco magu. – Steidzies projām un parūpējies par mazo Kimiko. Lai dievi stāv tev klāt.
- Tev arī, draugs, - Ildars atbildēja, tad izrunāja dažus melodiskus vārdus un līdz ar blāvu gaismas zibsni izgaisa. Degošajā namā palika tikai divi silueti, kas mirkli pirms nāves liesmās pieņēma savu īsto veidolu. Brūkošās sienas zem sevis apraka divus zeltainus pūķus.

[Kikio]

Līdz beigām vēl garš ceļš ejams, paldies visiem, kas lasa un komentē!


Visapkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles. Viņa bija pilnīgi viena biezējošajā tumsā. Tā bija smaga un gandrīz sataustāma, un absolūti necaurredzama. Čuksti... Čuksti no zemes dzīlēm, no sienām, viņā un ap viņu. Viena... gluži viena...

Apkārtne strauji mainījās. Tumsa izklīda un ievilkās kaktos, atklājot skatienam drūmu cietuma kameru. Tā bija pavisam neliela un krēslaina, tomēr ne naktsmelna. Vienīgo izeju aizšķērsoja aprūsējuša metāla restes; tādas pašas bija arī priekšā mazajam lodziņam, kas atradās gandrīz pie pašiem griestiem. Pa to ieplūda daži blāvi gaismas stariņi, taču pat ar to pūlēm bija par maz, lai izkliedētu kamerā biezējošās ēnas. Gaiss bija mitrs un smacīgs. No sienām un zemajiem griestiem sūcās ūdens un krājās dobumos grīdā. Troksnis, ar kādu lāsītes krita zemē, kapa klusuma dēļ likās apdullinoši skaļš. Kamerā viss bija pelnu pelēks. Gan sienas, gan griesti un grīda, gan ūdens. Pat gaisma izskatījās pelēka un nedzīva. Laiks bija aizmirsis par šo vietu, it kā tam gar to nebūtu nekādas daļas.

Aplaidusi skatienu kamerai, viņa mēģināja piecelties, taču kaut kas viņu norāva atpakaļ uz grīdas. Viņa nokrita uz ceļiem un juta cauri labajai kājai izskrienam acumirklīgu, skaudru sāpi; visu pavadīja pērkona dārdiem līdzīga žvadzoņa. Atjēgusies no izbīļa, viņa apsēdās zemē un bez izbrīna ievēroja, ka no labā ceļgala sūcas koši sarkanas asins lāsītes – tik košas, ka galīgi neiederējās kopējā pelēcībā. Joprojām neizrādīdama nekādu pārsteigumu vai satraukumu, viņa samitrināja pirkstus turpat netālu esošajā bedrītē ar ūdeni un uzmanīgi iztīrīja mazo brūcīti. Kamēr viņa darbojās, kameru piepildīja šķindoņa, ieplēšot robus valdošajā klusumā.

Beigusi apkopt saskrambāto ceļgalu, viņa nolēma noskaidrot dīvainā trokšņa cēloni. Viņa lēnām pacēla labo roku un ne bez izbrīna ieraudzīja ap plaukstas locītavu apkaltu platu metāla aproci, kas ar ne pārāk garu ķēdi bija piestiprināta pie sienā iemūrēta gredzena. Arī ap otru roku bija tāda pati važa. Tagad viņa saprata gan to, kāpēc nebija varējusi piecelties, gan arī to, kas radīja ausis plosošo troksni. Un tam sekoja vēl viena atskārsme – viņa bija lamatās. Tas no jauna atmodināja bailes, kas līdz šim bija slapstījušās dziļākajā un nomaļākajā viņas zemapziņas nostūrītī, un viņa sāka mežonīgi raustīt smagās, rūsas plankumiem izraibinātās važas, pūlēdamās izkļūt brīvībā. Viņa plosījās līdz spēku izsīkumam, taču dzelzs riņķi sienā nepakustējās ne par mata tiesu. Beigu beigās viņa pusnemaņā noslīga uz vēsās, mitrās un nelīdzenās grīdas un ļāva ķēdēm novilkt rokas zemē. Pār viņas vaigiem ritēja sviedri un asaras – izmisuma un bezpalīdzības asaras, tik sāļas kā jūras ūdens. Viņa nekad vairs neredzēs saules gaismu, nedzirdēs putnu priekpilnās, skanīgās himnas pavasarim un nejutīs maigo, spirgto maija vējiņu rotaļājamies matos un skūpstām vaigus. Viņa nekad neies pa balto, putekļaino celiņu uz mājām un neiebridīs upē, lai noskalotu smagumu no dienas darbos nogurušajām kājām. Viņa nekad neaizmigs un nepamodīsies. Nekad, nekad vairs. Loks bija noslēdzies.

------------
A/N: Ļoti īss, bet negribēju sākt jaunu domu. Pagaidām - ja ne!