Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? Options

[Karamele]

Tā smu es. Nu jā es. Katrīna...netaisos jums jau nu teikt savu uzvārdu! Tas na jums jāzin. jums ir jāzin tikai un vienīgi mans dzīvesstāsts kuru tūlīt arī jums iebarošu.

***

''Celies! Skuķi celies!''
Kalpone Alise man brēca virsū.
''Liec mani mierā...es gribu gulēt!''
Es iekliedzos un uzsitu ar dūri pa spilvenu.
''Ak tā tu man teiksi ko?''
Alise itin nepacietīgi un īgni noprasīja. Tad viņa paķēra mani aiz kājām un sāka vilkt laukā no gultas
''āāāā...ko tu dari! Trakā! Beidz!''
Es kliedzu cik spēka un tvēru pēc spilveniem un segām. Kad beidzot biju laukā no gultas man vēl vajadzēja uzvikt virsū drēbes. es biju spītīga un neatlaidīga nepārtreuklti censdamies uzvilkt zeķes galvā. Kad beidzot visi apģērba gabali bija izvietoti pilnīgi pareizi Es varēju doties lejā uz brokastīm. No zāles plūda gardas smaržas.
''Pankūkas!''
Es sajūsma iekliedzos snaikstīdamās gar brokastu zāles durvīm. Taču Alise mani aizvilka tālāk uz vannasistabu kur sāka pīt man matus un mazgāt seju.
''Liec mierā manus matus!''
Es sāku kliegt un spītēties pretim. Tad es atiezu savus baltos zous un draudīgi tos nošņakstināju.
''Neuzdrīksties tu mazais briesmonēn!''
Alise kleidza atsprāgdama nost no manis. es biju panākusi ko vēlējos un veikli izspruku no vannasistabas. Es pamanīju ka atslēgas caurumā atrodas atslēga...Kārdinājumu uzveikt bija neispējami. Ar vienu izmanīgu atslēgas klikšķi viss bija darīts un varēja dzirdēt arī Alises palīgā saucienus. Es klabinādama kurpītes nokāpu lejā un pie Halles spoguļa neviena nepamanīta sapinu matus 2 jaukās bizītēs.
''Katrīna saulīt!''
Mana pustrakā tante kas nevienu nepabrīdinot bija vakar atbraukusi cienos uz ļooooti ilgu laiku metās man virsū lai mani nospiestu ar savām resnajām miesām.
''Labdien Misis. misis. misis.....''
Es saminstinājos jo nevarēju atcerēties viņas grūto uzvārdu.
''Amēlijas tante!''
Es par mata tiesu izšmaucu no situācijas un ieņēmu savu iemīļoto krēslu un pastūmu uz savu pusi krietnu kaudzi ar pankūkām un tad veel liecos pāri mātes šķīvim lai dabūtu rokā ievārījumu. Tad salēju sev pilnu krūzi ar tēju un sagāzu tanī pusi cukurtrauka un tad eleganti un graciozi nobeidzo šo izrādi ar piena pieliešanu.
''Labu apetīti.''
Es nošļupstēju sabāzusi mutē kalnu ar pankūkām.
''Katrīna tu ēd kā cūka''
Mans tēvs noteica salti lūkodamies manās siltajās zilajās actiņās. Es norīstījos piecēlos no galda un atvainojos un aizskrēju uz savu istabu. es pāroinu matus un sāku spēlēties. bIja neizsakāmi garlaicīgi. Tad likās ka Alise beidzot tikusi laukā no vannasistabas un nāk manas istabas virzienā. Es norīstījos un paslēpos zem gultas.
''Lien laukā briesmonēn!!!''
Alise atspēra vaļā istabas durvis. es pieplaku pie grīdas lai gan putekļi man nejauki kņudināja degunu.
''Apčīīī...''
Es skaļi nošķaudījos un sapratu ka nu Alise mani atradīs viens un divi...
Alise paspēra savu melnajā kurpītē ieauto kāju un pēkšņi pieliecās lai paskatītos zem gultas. Viņas melnīgsnējā seja atplauka negantā smīnā un viņa aiz maniem gaišajiem lokainajiem matiem izvilka mani laukā no pagultes.
''Au! Es pateikšu mātei!''
Es iesaucos censdamās atbrīvoties no Alises tvēriena.
''Un es pateikšu tēvam...''
Alise ļaunā priekā man draudēja atplaukdama smaidā redzot kā es pamazām pārakmeņojos.
''Nē...nevajag! Es darīšu visu! Viņš mani ieslodzīs kapellā!''
Es brēcu vairs nepievērsdama uzmanību sāpēm kuras Alise radīja velkot mani aiz maniem gaišajiem matiem. Viņa nelikās nezinis tikai turpināja klusi draudēt ļeuni lūkojoties manā šausmu pilnajā sejiņā. Kad tikām līdz kāpnēm viņa uzstutēja mani kājās un turpināja stīvēt lejā pa kāpnēm. Es spirinājos un pat spēru lai tikai tiktu vaļā no Alises tvēriena. Manās acīs pamazām parādījās asras un drīz jau brēcu pilnā kaklā. Manā galvā valdīja viens juceklis un uzbūrās šausminošas ainas no pagājušās sodīšanas reizes - Es sēžu viena pati un raudu kapellā...Eju pa sārto kāpņu celiņu...atveru smagnējās melnās durvis...
Iegaudojos vēl skaļāk lai mani sadzirdētu māte kas varbūt varētu mani hlābt no šī šausmīgā briesmoņa Alises un bargā tēva. Viņš noteikti lūkosies uz mani ar savām saltajām pelēkajām acīm manā sejā kamēr es kaukšu pa visu zāli. Tad aiz matiem aizvilks uz kapellu kur es tupēšu labākajā gadījumā kādas 10 stundas sastingusi no bailēm un aukstuma

Kā jumsīm patikās?

This post has been edited by Karamele: Jun 26 2006, 20:10

[Karamele]

ak jūs asinskārie...ļoti atvainojos par turpinājuma kavēšanos, bija jāraksta diplomdarbs, reizēm ir sods ka tu ātri raksti tad tavi senči piespiež tevi drukāt visu dienu...nu te ir turpinājums sviests ne?

‘’Emmm, mani sauc Efija. Es esmu iebrukusi jūsu griestos...jo emm...es to nezinu...’’
Meitene noteica pieceldamās kājās un apskatīdama savus ievainojumus un cik nopietni tie ir.
‘’Labi man laikam būs jāiet. Jā neiebildīsit izmantošu durvis.’’
Viņa iesmiedamās vēl piebilda un izkātoja laukā pa durvīm. Es palūkojos uz Finellu, mēs abas bijām šokā un tad sākām skaļi smieties un izskrējām laukā no istabas, lai aplūkotu dārzu.

***
Efija izgāja laulā no istabas lai dotos laukā. Nonākusi hallē viņa sastapa kādu meiteni. Viņai bija tumši pagari mati, acis nevarēja redzēt, jo mati tās aizsedza. Meitene pacēla galvu un teica
‘’Sveika, gribi lai es tev parādu dārzu?’’
Efija biju pārsteigta, ka nebiju redzējusi šo meiteni pie galda taču tad nodomāju, ka tā droši vien ir kāda mājas iemītniece un pamājusi ar galvu teica.
‘’Jā labprāt.’’
Meitene pasmaidīja nedaudz vairāk neganti nekā priecīgi un teica
‘’Nu tad iesim, Efij. Ja, kas mani sauc Veronika.’’
Efija nodomāja labāk nejautāt kā šī nedaudz dīvaina meitene zina viņas vārdu. Abas meitene kopā izgāja laukā pa lielajām divviru durvīm. Efija un Veronika noskrēja lejā pa saules lāsumiņu izraibinātajiem pakāpieniem. Visu dienu abas meitene pavadīja kopā gan runādamas par savu pagātni un sapņiem. Taču radās problēma, lai cik nejauka un ļauna Veronika varēja būt, viņa nespēja nonāvēt cilvēku, kas bija kļuvis par viņas draugu...
Sāka krēslot, Efija ar Veroniku sēdējā nelielā priežu birzī.
‘’Šī diena bija patiešām jauka’’
Noteica Efija smaidīdama nenojauzdama neko...
‘’jā...’’
Veronika klusi atmurmināja un viņas skatiens drudžaini pievērsās debesīm, tās bija pilnas tumšu mākoņu lēveru. Sāka celties arī migla. Veronika nopūtās un teica
‘’es sapratīšu, ja tu mani ienīdīsi, bet man tev jāpasaka...’’
Viņa saraustīti ievilka elpu un pabeidza teikumu
‘’es esmu vilkata.’’
Viņas skatiens piebērušās zemei, bet tā kā Efija klusēja viņa turpināja
‘’Tu man tik ļoti atgādini manu māsu, viņa bija tik dzīvespriecīga un reizē drosmīga.’’
Viņa ar plaukstām aizsedza seju un tagad viņas balss skanēja apslāpēta caur elsām.
‘’es negribēju nevienam nodarīt pāri, bet viņi mani piespieda.’’
Viņa pacēla acis uz Efiju kura turpināja sēdēt līdz klusi teica
‘’Es tevi neienīstu...man patiešām ļoti žēl...’’
Veronika pasmaidīja taču tad uz mirkli laukums, kurā viņas sēdēja kļuva gaišās, mēnesgaisma to pielēja kā ar ļaunu vēstoši neapturamu straumi. Viņas acis paskatījās augšup un viņa pietrausās kājās
‘’bēdz, bēdz projām...’’
Viņa vēl skaidri noteica taču tad izdvesa skaļu kliedzienu, kas atbalsojās tālumā. Meitene saļima uz ceļgaliem un smagi elpoja. Viņas mugura izliecās un uz tās parādījās kūkums, auga arī viņas rokas un kājas saplēzdamas apģērbu kas viņai bija mugurā. Veronika smagi elpodama bija četrrāpus līdz izdvesa ausis plosošu kaucienu uz mēness apaļo ripu. Taču Efija nebija pakustējusies ne par soli, viņa no šoka bija paralizēta. Vilkata piecēlās un pagrieza šerminošo purnu pret pārbijušos meiteni. No atņirgtajiem ilkņiem pilēja siekalas, bet dzeltenās acis ļauni spīdēja. Efija izgrūda skaļu kliedzienu, bet vilkata viņu ar priekšķepu notrieca guļus, no meitenes deniņiem sāka tecēt asinis u viņa piespiedās ciešāk pie koka. Vilkata pielieca tuvāk savu purnu pie meitenes un uz mirkli acīs pavēdīja cilvēcība, taču tā pazuda tikpat ātri cik uzradusies. Viņa atņirdza ilkņus un koda juzdama Efijas krūšu kurvi zem ilkņu spiediena salūstam. Viņa neatlaida ilkņus un vēl knapi dzīvo meiteni sāka plosīt tā, ka visi koki un meža grīda bija nošķiesta ar šīs nevainīgās dvēseles asinīm. Viņa atlaida nedzīvās miesas un nokrita uz ceļgaliem atkal pārvērzdamās par meiteni. Tā kā drēbes bija saplīsušas viņa bija pilnīgi kaila un notašķīta ar Efijas asinīm. Viņa palūkojās uz savu mirušo draudzeni un sāka bezspēcīgi raudāt. Vakars bija ļoti auksts vasarai, līdz sāka līņāt ass, smalks un auksts lietus. Veronikas pirksti pieskārās zemei un ieurbās tanī ar nagiem un sāka rakt zemi. Viņa raka ļoti ilgi līdz pārsalušie pirksti sāka asiņot. Viņa raka, kamēr viņa vairs neuzjuta nedz savus ceļgalus nedz pirkstus. Bija pagājušas vairākas garas stundas un vēl arvien valdīja tumsa un visu bija apņēmusi migla. Meitene ar saviem nosalušajiem pirkstu galiem aizdarīja Efijas acis, kas bez dzīvības dzirksts raudzījās tālumā. Viņa uzmanīgi paņēma rokās viņas līķi un ielika to sevis izraktajā kapā. Tad viņa atkal aizraka to ciet un tad nosalusi un pārgurusi nokrita uz svaigi uzirdinātās zemes kalniņa. Lietus turpināja gāzt kā ar spaiņiem noskalodams no viņas miesas netīrumus un asinis, taču tas nespēja aizskalot viņas jūtas un domas, kas plosīja viņas sirdi un prātu...