Dvēseles Saprāts, Mans otrais stāsts. Options

[Karamele]

Ievads

Stāsts ir par divām meitenēm, kuru vecāki nolēmuši precēties un viņām jākļūst par māsām. Vienu no viņām, vecāko sauc Saša, viņa ir jauka meitene, kurai ir 15 gadu. Sašai ir līdz nabai gari zeltaini blondi mati. Meitenei ir acis safīra zilumā. Taču Saša vēl nepazīst savu nākamo māsu – Natašu, jeb Natāliju, taču parasti viņu sauca par Natašu. Viņai bija gandrīz līdz ceļgaliem gari ugunīgi sarkani mati un sarkanbrūnas acis. Viņai bija 13 gadu.
Tā nu pienāk kāzu diena viņu vecākiem, kas abām meitenēm pārvērtās traģēdijā, kas izmainīja viņu prātus.

I
Saša skraidīja pa mājas otro stāvu, kā aptrakusi un meklēja kaut ko, ko uzvilkt, jo viņai šodien bija jāiet uz kāzu kleitu salonu izvēlēties kleitu. Protams, ne jau viņa bija līgava, bet gan viņas mamma.
‘’Mammu!!!’’
Viņa nobļāvās stāvēdama kāpņu augšgalā. Atbildes nebija, tas nozīmēja, ka uz kāzu kleitu veikalu būs jāiet vienai. Viņa aizgāja atpakaļ uz savu istabu un zīmīgi aizcirta durvis. Viņa apsēdās uz gultas malas un paskatījās uz skapi cerēdama, ka no tā pašas no sevis izleks drēbes. Tad Saša nopūtās un piecēlusies piegāja pie skapja un izņēma no tā džinsus un prastu topiņu un vēl izvilka no pagultes sarkanu jaciņu. Saša noskrēja lejā pa kāpnēm un paķēra lietussargu, jo ārā lietus gāza kā ar spaiņiem. Paskatījusies vai viņai ir pareizs naudas daudzums viņa izgāja no mājas nokliegdamās
‘’Es eju!!!’’
Meitene apstājusies ceļa malā apstādināja taksi un pateikusi pieturu atgūlās ērtāk aizmugurējā sēdeklī.

***
Nataša sēdēju kāpņu lejasgalā, arī viņa dzīvoja divstāvu privātmājā. Meitene tamborēja kaut ko, kas izskatījās pēc cepures. Viņa nopūtās un aizgāja uz plašu virtuvi un nolikusi rokdarbu uz galda viņa aši sataisīja matus astē ar no kabatas izvilkto gumiju. Viņa uzkāpa augša uz otro stāvu un iegāja savā istabā. Viņa atvēra lielo sarkankoka skapi un izņēma no tā jau nopirkto kleitu. Tā bija vieglā ceriņu krāsā ar daudzām baltām lentītēm ap vidukli un ap pleciem kā arī kleitas apakšmalu rotāja mežģīnes.

[Karamele]

sen nav bijis šim stāstam turpinājuma...bet tā kā esmu paredzējusi ka šis neb;us garais romāns... uzrakstīju nelielu turpinājumiņu lai dotu jums zīmi ka šis tiks pabeigts nevis pamests novārtā.

No ārstu atpūtas telpas skanēja apslāpēti čuksti
‘’Viņas abas ir patiešām ļoti dīvainas...’’
Skanēja dusmīga vīrieša čuksti, varēja nojaust, ka šī persona ir pamatīgi nokaitināta.
‘’tur mēs neko nevaram darīt, viņas ir tikai cilvēki’’
Atčukstēja kāda sieviete, kuras balss skanēja uzsvērti mierīgi
‘’es domāju, ka mums viņas vajadzētu pārvietot...’’
Savu domu pabeidza vīrieša balss. Bija viens Naktī un Nataša bija pielīdusi pie telpas durvīm un noklausījās divu ārstu sarunu, jo durvis bija patvaļīgi atstātas pusvirus. Atskanēja krēslu bīdīšanas skaņa, soļi, būkšķis un Natašas kliedziens. Vīrietis bija trāpījis viņai ar durvīm pa galvu. Viņas deniņos tagad bija redzama visai nejauka brūce.
‘’ak dievs...’’
Atskanēja vīrieša balss, Meitene pacēla acis ieraudzīdama gaišmatainu puisi ap 20-25 gadiem vecu ar pelēkām aukstām acīm. Viņam blakus piesteidzās sieviete, kura arī acīmredzot bija runājusi ar vīrieti telpā
‘’Apsveicu Gerhard...’’
Viņa salti noteica un pieliecās pie Natašas, kas ar rokām saķērusi galvu kurnēja uz grīdas.
‘’parādi brūci.’’
Viņa diezgan skarbā tonī noteica satverdama meiteni aiz rokas cenzdamās aplūkot skrambu viņas galvā
‘’Nē, liec man mieru stulbā piu!’’
Nataša iespiedzās un metās diet prom pa gaiteni, taču viņai priekšā ar izgāja divas medmāsas, kas savā starpā aktīvi pļāpāja un meitene paklupa un nogāzās zemē garšļaukus.