Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

[zeloco]

*Juutas kaa ljauna chuuska ievilkusi juus sho murgu virpulii (cik dzejiski XD)*

Vispār mani tagad interesē vena lieta. Ja jau viņas asinis iznīcina vampīrisko būtību, tad kapēc Armīns joprojām tād ir?

Taapeec, ka Agla par to vadoni kljuva tikai tad, kad kljuva par vampiiru. Pirms tam, vareetu teikt, ka vinjai bija viss potencs palikt par cilveeku, bet vinja aciimredzot izveeleejaas sho celju..

... izcils, Lucifers - dievīgi, un patīk arī man pats vārds Lucifers, Rakstības stils un sižets - uz 10 ar 20 plusā.

Nu Lucifers te ir domaats kaa "tas dzheks, kuru nereti sauc par saatanu, velnu".

ps. ko noziimee "..Rakstības stils un sižets - uz 10 ar 20 plusā..." Gomen, me dumjsh ^^;



Aizvēru acis un saucu pēc savas grāmatas. Atkal sajutu vieglu vējiņu. Tad es nez kāpēc atrados guļus kādā šaurā vietā un jutu, ka kaut ko turu rokās. Apčamdīju un sapratu, ka tas ir mans grimūls. Atvēru acis un sev priekšā redzēju... Dikonu! Es biju aizteleportējusies uz Dikona zārku, kur viņš turēja manu maģijas grāmatu! Redzēju, ka viņš arī ir pamodies, bet neizpratnē vēro mani. Izrāvu viņam no rokām grāmatu un ātri izteleportējos no zārka. Tagad es tam atrados priekšā. Nez kāpēc uzlecu tam virsū, tas bija stulbi, jo Dikons jebkurā gadījumā mani pacelt varēja. Kad cēlas zārka vāks, es uzlidoju pie griestiem. No turienes es ļoti labi varēju redzēt visu no akmens tēsto telpu. Tā izskatījās pēc kāda viduslaiku cietuma. Pie vienas sienas atradās visādas ķēdes un spīdzināšanas ierīces uz kurām bija... svaigas asinis... Dikonam laikam patika savus upurus pirms nāves spīdzināt... jutu, ka visa telpa ir piesātināta ar nāvi. Zināju, ka tāda aura ir arī ap mani, bet ne tik spēcīga. Es jutu, ka telpa ir pilna ar izmisušām dvēselēm... gribēdama atvieglot to ciešanas apsolījos tām, ka arī Dikonu nogalināšu mokoši. Atvērās zārks un nu jau uz Dikona sejas bija tas pats pašapmierinātais skatiens.
‘nu tad mēs tiekamies vēlreiz,‘ nobloķēju savas domas, lai viņš tās nevarētu lasīt, ‘nu ko, izdomāji pievērsties mūsu ticībai?’
‘tikai tad, kad es uzzināšu, kur ir Armīns!’ viņš pasmaidīja vēlreiz.
‘nu, nu mīlīt, bez noteikumiem, vai arī tu zaudēsi savu maģiju.’
‘tu to vairs nevari izdarīt, jo grāmata ir pie manis!’ viņš līdzjūtīgi noklakšķināja mēli.
‘ja tu pieskatītu savas mantas uzmanīgāk, tad tu pamanītu, ka tām kaut kas trūkst.’ Aplūkoju savu grimūlu uz redzēju, ka tam trūkst pirmās lapas. Kad novērsu acis no grāmatas redzēju, ka Dikons jau lidinās man priekšā un telpā ir iegājuši arī viņa rokaspuiši. Izmantoju ātru noglabāšanas burvestību un grimūls man no rokām pazuda.
‘kur ir Armīns?’
‘njā, tu jau to gribētu uzzināt...’ viņš uzsita knipi un mani no aizmugures satvēra divi vampīri. Kādu laiku vēl domāju vai teleportēties pie grimūla, vai pie Armīna. Aizvēru acis un aizteleportējos pie Armīna un biju priecīga, ka mana izvēle bija šāda. Viņš bija kādā dīvainā telpā bez jumta, un viņam drīz draudēja sadegšana. Armīns bija uzdurts uz koka mietiem uz tāda kā galda, pie kura bija liela asiņu peļķe. Ieraudzījis mani viņš vārgi pasmaidīja.
‘Agla...’ viņš izdvesa. Pieskrēju viņam klāt un mēģināju ar rokām no mietiem noņemt, bet viņš sāka šausmīgi stindzinoši kliegt. ‘tikai ne tā!’ viņš izkliedza. ‘tas sāp, tas šaušalīgi sāp... tikai necel mani tā...’ sapratu, ka, ja mēģināšu viņu celt sākot no viena gala, tad radīšu viņam neizturamas sāpes. Man ienāca prātā izmantot savas jauniegūtās spējas. Pacēlos un lidoju pret telpas augšdaļu. Armīna acis plaši iepletās. ‘Agla! Saule! Tu sadegsi!’ viņš ievaidējās, bet es viņam neklausīju, es nostājos saulē, jo tas bija vajadzīgais attālums un mēģināju viņu celt ar telekinēzes palīdzību. Armīns vēl kaut ko vaidēja par kaut kādiem eņģeļiem, bet tas nebija skaidri sadzirdams. Viņa ķermenis lēni cēlās no asajiem mietiem, un drīz jau viņš bija no tiem nost. Pēkšņi atcirtās telpas durvis un pa tām iebrāzās Dikons. Es gandrīz, zaudējot acu kontaktu, nometu Armīnu atpakaļ uz mietiem.
‘es zināju, ka tevi te atradīšu!’ es satvēru Armīna roku pēdējā brīdī un redzēju, kā viņa brūces lēnām aizvelkas ciet. Kamēr Dikons lidoja uz mūsu pusi Armīns jau bija tik spēcīgs, lai pats palidotu. Atlaidu viņa roku un tvēru pēc zobena, bet nepaspēju, jo Dikons man vēderā ietrieca koka nūju. Jutu, ka zaudēju jebkādas orientācijas spējas un spēku un krītu. Man paveicās, ka neuzkritu uz tā paša galda, no kura tikko nocēlu Armīnu, jo tieši uz to es šobrīd cieši skatījos. Bet tad es sapratu, ka mani bija notvēris Armīns un lēnām piezemēja uz zemes. Šķita, ka viņš man no jostas noņem zobenu. Sakoncentrēju spēkus un pagriezos uz muguras. Priekšā redzēju divus izplūdušus tēlus, kas, šķiet, dejo, bet zemapziņā es zināju, ka viņi tur nedejo, bet sūri cīnās. Pacēlu rokas un satvēru koka nūju, bet, tiklīdz centos to izņemt, tā sāpes mani paralizēja. Vienā brīdī es neizturēju un zaudēju samaņu.