Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

[zeloco]

Tad es atkal sajutu briesmīgas sāpes, kas caursmeldza visu manu būtni, bet tad atkal jutos daudz maz spēcīga un atvēru acis. Man pretī raudzījās noraizējusies Armīna (Neta) seja. Viņš bija izņēmis nūju no mana vēdera.
‘mums jāiet, jo drīz te visu apspīdēs saule. Viņš man palīdzēja piecelties kājās un es redzēju, ka netālu no manis uz grīdas guļ Dikons ar manu zobenu ribās.
‘pagaidi, man jāpiepilda viens solījums...’
‘ko? Agla, bet saule!’
‘par mani neuztraucies, es pret to esmu imūna...’ viņš nogāja ēnā un tieši tajā brīdī stenderi apspīdēja saule. Nu jau es biju pilnīgi spēcīga, piegāju pie Dikona un izrāvu zobenu.
Viņš lēnām sāka kustēties un, kad es viņu gribēju pacelt un uzmest uz galda ar asajiem mietiem es pēkšņi it kā zaudēju visu savu spēku. Man no rokām izkrita zobens un šķita, ka mans apģērbs vēl nekad nav bijis tik smags. Paskatījos uz Dikonu, kas jau lēnām slējās kājās un tad ātri (cik vien ātri normāls cilvēks var) skrēju uz izeju. Man priekšā pletās spirālveida kāpnes gan uz augšu, gan uz leju. Es zaudēju daudz laika, domādama, pa kurām, lai skrienu un tas es no lejas izdzirdēju Armīna balsi.
‘Agla! Šeit!’ skrēju pa diviem pakāpieniem lejā. Pēc kāda laika viņš nostājās man priekšā, sākumā apstulbu, jo bija zudusi mana ātrā reakcija. ‘ko tu tur tik ilgi čakarējies?’ nespēju apvaldīt asaras, jo kājas sāpēja nežēlīgi un mani bija pārņēmusi cilvēku depresija (šķita, ka, kad biju vampīrs, bija zudušas daudzas cilvēku īpašības).
‘viņi man atņēma spējas...’
‘ko? Kā?’
‘pie viņiem ir mans grimūls...’ sāku šņaukāties.
‘ak, nē...!’ viņš kādu laiciņu domāja, es jau gribēju palasīt viņa domas un uzzināt par ko, bet tad atcerējos, ka tagad esmu tikai cilvēks... viņš saausījās tā it kā kaut ko būtu dzirdējis, tad to dzirdēju arī es – nāca Dikons. Armīns mani paņēma rokās un nonesa lejā, tagad es redzēju, kāds tas bija par ātrumu – viss, ko es redzēju, bija pelēkas švīkas, kas laikam bija sienas. Kad bijām lejā, viņš mani nolaida uz grīdas. ‘tu nezini, kur viņi tur tavu grimūlu?’ pakratīju galvu. Redzēju, ka nu atrodamies pagaras halles vienā galā. ‘labi, tad tu pārbaudi labo pusi, es – kreiso!’ sākām vērt pa vienām vaļā durvis. Pirmās trīs manā pusē bija aizvērtas. Ceturtās sākumā šķita aizslēgtas, bet tad es tā spēcīgāk pagrūdu un tās mazliet pavērās. No tumšās telpas (biju arī zaudējusi savu labo redzi tumsā) nāca spēcīga smaka, es aizspiedu degunu un jau gribēju uztaisīt gaismas burvestību, kad atkal atcerējos, ka manas spējas ir zudušas. Paņēmu vienu no lāpām, kas bija piekarinātas pie halles sienām un ielūkojos telpā vēlreiz. Nespēju apslāpēt klusu kliedzienu. Visas telpas sienas bija apkarinātas ar skeletiem gan cilvēku, gan visādu dīvainu būtņu. Nespēju izturēt kā tumšdobumainās acis uz mani noskatās, tāpēc aizcirtu durvis.
Gāju tālāk un nākošās divas durvis atkal bija aizvērtas. Atskatījos uz Armīnu, kas nozuda un atkal parādījās vienās no durvīm, un vēru vaļā nākošās. Šoreiz durvis vērās samērā viegli, bet tās neizturami čīkstēja. Pabāzu lāpu un redzēju, ka priekšā ir milzīga telpa, visa piebāzta ar visu veidu ieročiem. Pagriezos pret Armīnu un pačukstēju, lai viņš nāk šurp. Tad telpā iegājām mēs abi.
‘varbūt mums derētu apbruņoties pirms ejam pēc manas grāmatas?’ es ieteicu.
‘tā nav slikta doma, jo zobenu tu taču atstāju pie Dikona...’ mazliet nokaunējos par savu gļēvulību, mēģināju pacelt kādu veseri, kas atradās man blakus, bet tas, protams, man neizdevās. Armīns iegāja dziļāk telpā un tad nozuda tumsā (tas nebija īpaši tālu). Kādu laiku vēl aplūkoju adatainās vāles, kas bija saslietas rindiņā pret sienu un tad sekoju viņam. Gāju garām cirvju rindai, tad sekoja milzīgi zobeni, kas laikam sastādīti pēc lieluma, jo katrs nākošais kļuva mazāks, virs tiem bija sakarināti arbaleti. Tālāk sākās naži un dunči. Es paņēmu vienu dunci ar kaut kādu ragu uz roktura. Tālāk redzēju, ka eja sadalās.
‘Armīn?’ pačukstēju un kreisajā pusē dzirdēju čabināšanos. Gāju uz skaņas pusi. Pēc kāda laika es laikam uz kaut kā uzkāpu, uz tāda kā paaugstinājuma, kas tūlīt iegrima. Tad manā priekšā parādījās blāva gaismiņa, kas izstarojās no viena zemes pleķīša. Piegāju tuvāk un redzēju, ka uz tāda kā altāra atradās ļoti grezna lādīte, no kuras nāca sārta gaisma, ar visādiem simboliem, zīmēm un rūnām uz tās. Lielāko daļu no tām nepazinu, bet, kuras pazinu, bija ļaunu vēstošas. Pastiepu roku, lai to paņemtu, kad mani kāds satvēra aiz pleca. Ātri pagriezos un redzēju, ka tas ir Armīns. Viņš skatījās uz lādīti.
‘Pandoras lāsts... nekad to netaisi vaļā, vai, vēl labāk, to nekad neaizskar...’ vēlreiz ar interesi palūkojos uz lādīti, Armīns to sajuta. ‘pēdējā būtne, kas to attaisīja pēc tam burtiski pievilka nelaimes. Tas turpinājās tikmēr, līdz tā pati sev izšķaidīja galvu ar Tora cirvi, ar kuru pirms tam “netīšām” bija nogalinājusi savu pēcnācēju...’ nezināju pat, ko domāt. Kādu laiku tā stāvēju pētot gravējumus uz lādītes. Tad es sapratu, ka atkal esmu viena. Nospriedu, ka Armīns turpina meklēt ieročus, un gāju atpakaļ. Ejot prom jutu, ka mani kaut kas tomēr pie lādītes saista... mums bija tik daudz kopīga... mēs abas nesām mūžsenus lāstus... tad es sapratu, ka jau biju piegājusi pie altāra un nocēlusi lādīti. Jutu kā manī notika sīva cīņa starp cilvēcīgo ziņkāri un dvēseles saprātu. Sāku lādīti viegli glāstīt, šķita, ka tā mani sauc... sauc manu vārdu... zemapziņā jutu, ka tūlīt lādīti atvēršu. Tad es sajutu sāpes – kāds man lādīti bija izsitis no rokām. Sajutu sevī augam niknumu.
‘atdod!’ es ierēcos. Es vairs nepazinu savu balsi tā bija savāda... ieraudzīju Armīnu un viņām pie kājām lādīti. ‘tā ir mana!’ metos pie tās, bet viņš to paspēra ar kāju. Biju viņam četrrāpus pie kājām. Armīns mani satvēra aiz pleciem tā, ka es sajutu ādā ieduramies viņa pirkstus. ‘laid vaļā!’
‘Agla! Klausies manī! Tevi ir pakļāvis Pandoras lāsts!’ spārdījos un neklausījos viņa vārdos. Ar visu spēku rāvos uz lādītes pusi. ‘beidz! Tas tevi pazudinās!’ viņš redzēja, ka manu prātu vien nomoka doma, kā tikt pie lādītes. Tad viņš mani iepļaukāja. Manī atgriezās veselais saprāts un es sajutu sūrstēšanu uz vaiga. Kādu laiku centos aprast ar tā brīža stāvokli.
‘Au! Laid vaļā! Sāp taču!’ viņš pasmaidīja un nolaida mani zemē. Kad tiku uz savām kājām, mazliet pastāvēju un nostabilizējos, jo, šķita, ka viņš spēku netaupīja, tad ar visu spēku ar dūri iesitu viņam pa vaigu. Man sāka sāpēt roka. ‘kas tu no dzelzs taisīts, vai?!’ viņš atkal pasmaidīja un nu mēs abi devāmies atpakaļ. Pa ceļam viņš savāca dubulto arbaletu, pāris sviežamo disku, dunčus un tad mēs apstājāmies pie zobenu rindas, kur viņš meklēja sev piemērotu zobenu. ‘es tikai nesaprotu vienu, kāpēc, kad tev draudēja sadegšana, tu nepārvērties?’
‘vampīrs nevar izmantot savas spējas, kad tas ir sadurts ar apses vai pīlādža mietu...’
‘kāpēc ne?’
‘nu kā – kāpēc?! Tā vienkārši ir! Vai tad tu vari paskriet, ja tev ir lauzta kāja?’
‘nē, bet es taču esmu cilvēks, bet tu – vampīrs!’
‘zini, arī mums ir savas vājības...’ bijām jau piegājuši pie durvīm un tās vērām vaļā, kad Armīns atkal kaut ko izdzirdēja. ‘viņš tūlīt būs klāt, mums jāpaslēpjas!’ viņš mani gribēja vest atpakaļ ieroču telpā, bet es norādīju un lūku griestos. Viņš klusām aizvēra durvis, tagad arī es dzirdēju Dikonu nākam. Ieķēros Armīnam plecos un viņš pacēlās. Lūku, izskatījās, ka bija viegli attaisīt, bet es zināju, ka parasta mirstīgā roka to nevarētu izdarīt. Ielidojām iekšā. Viss bija tumšs un putekļains, šķita, ka šī vieta ir bijusi pamesta jau labu laiku. Armīns aizvēra lūku no iekšpuses. Caur lūkas šķirbām es redzēju, ka apakšā garām iet Dikons. Viņš ielūkojas ieroču telpā un it kā kaut ko saož.
‘viņš mani saodīs! Ko viņš domā?’ kādu laiku Armīns ieklausījās klusumā un tad viņš man atčukstēja.
‘viņš domā, ka mēs te esam bijuši... pagaidi... es zinu, kur ir tava grimūla pazaudētā lapa... bet tur būs daudz citu vampīru... pagaidīsim, kad viņš aizies, tad iesim.’ Nespēju vairs notupēt, tāpēc apsēdos un ar roku sajutu kaut ko cietu un asu. Paņēmu un pastiepu to blāvajā lūkas gaismiņā. Tas bija žurkas skelets! Sajutu pār ķermeni pārskrienam aukstas tirpas. Piebiksīju Armīnam. Viņš paskatījās.
‘te laikam nav nekādas izejas un ēdamā... te laikam tā ir daudz.’ Viņš pavēra lūku šķirbā un palūkojās ārā. Es atsēdos atpakaļ. Kādu laiku vēroju caur šķirbām darbību ārā.

This post has been edited by zeloco: Jul 12 2006, 22:31