Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? Options

[Karamele]

Tā smu es. Nu jā es. Katrīna...netaisos jums jau nu teikt savu uzvārdu! Tas na jums jāzin. jums ir jāzin tikai un vienīgi mans dzīvesstāsts kuru tūlīt arī jums iebarošu.

***

''Celies! Skuķi celies!''
Kalpone Alise man brēca virsū.
''Liec mani mierā...es gribu gulēt!''
Es iekliedzos un uzsitu ar dūri pa spilvenu.
''Ak tā tu man teiksi ko?''
Alise itin nepacietīgi un īgni noprasīja. Tad viņa paķēra mani aiz kājām un sāka vilkt laukā no gultas
''āāāā...ko tu dari! Trakā! Beidz!''
Es kliedzu cik spēka un tvēru pēc spilveniem un segām. Kad beidzot biju laukā no gultas man vēl vajadzēja uzvikt virsū drēbes. es biju spītīga un neatlaidīga nepārtreuklti censdamies uzvilkt zeķes galvā. Kad beidzot visi apģērba gabali bija izvietoti pilnīgi pareizi Es varēju doties lejā uz brokastīm. No zāles plūda gardas smaržas.
''Pankūkas!''
Es sajūsma iekliedzos snaikstīdamās gar brokastu zāles durvīm. Taču Alise mani aizvilka tālāk uz vannasistabu kur sāka pīt man matus un mazgāt seju.
''Liec mierā manus matus!''
Es sāku kliegt un spītēties pretim. Tad es atiezu savus baltos zous un draudīgi tos nošņakstināju.
''Neuzdrīksties tu mazais briesmonēn!''
Alise kleidza atsprāgdama nost no manis. es biju panākusi ko vēlējos un veikli izspruku no vannasistabas. Es pamanīju ka atslēgas caurumā atrodas atslēga...Kārdinājumu uzveikt bija neispējami. Ar vienu izmanīgu atslēgas klikšķi viss bija darīts un varēja dzirdēt arī Alises palīgā saucienus. Es klabinādama kurpītes nokāpu lejā un pie Halles spoguļa neviena nepamanīta sapinu matus 2 jaukās bizītēs.
''Katrīna saulīt!''
Mana pustrakā tante kas nevienu nepabrīdinot bija vakar atbraukusi cienos uz ļooooti ilgu laiku metās man virsū lai mani nospiestu ar savām resnajām miesām.
''Labdien Misis. misis. misis.....''
Es saminstinājos jo nevarēju atcerēties viņas grūto uzvārdu.
''Amēlijas tante!''
Es par mata tiesu izšmaucu no situācijas un ieņēmu savu iemīļoto krēslu un pastūmu uz savu pusi krietnu kaudzi ar pankūkām un tad veel liecos pāri mātes šķīvim lai dabūtu rokā ievārījumu. Tad salēju sev pilnu krūzi ar tēju un sagāzu tanī pusi cukurtrauka un tad eleganti un graciozi nobeidzo šo izrādi ar piena pieliešanu.
''Labu apetīti.''
Es nošļupstēju sabāzusi mutē kalnu ar pankūkām.
''Katrīna tu ēd kā cūka''
Mans tēvs noteica salti lūkodamies manās siltajās zilajās actiņās. Es norīstījos piecēlos no galda un atvainojos un aizskrēju uz savu istabu. es pāroinu matus un sāku spēlēties. bIja neizsakāmi garlaicīgi. Tad likās ka Alise beidzot tikusi laukā no vannasistabas un nāk manas istabas virzienā. Es norīstījos un paslēpos zem gultas.
''Lien laukā briesmonēn!!!''
Alise atspēra vaļā istabas durvis. es pieplaku pie grīdas lai gan putekļi man nejauki kņudināja degunu.
''Apčīīī...''
Es skaļi nošķaudījos un sapratu ka nu Alise mani atradīs viens un divi...
Alise paspēra savu melnajā kurpītē ieauto kāju un pēkšņi pieliecās lai paskatītos zem gultas. Viņas melnīgsnējā seja atplauka negantā smīnā un viņa aiz maniem gaišajiem lokainajiem matiem izvilka mani laukā no pagultes.
''Au! Es pateikšu mātei!''
Es iesaucos censdamās atbrīvoties no Alises tvēriena.
''Un es pateikšu tēvam...''
Alise ļaunā priekā man draudēja atplaukdama smaidā redzot kā es pamazām pārakmeņojos.
''Nē...nevajag! Es darīšu visu! Viņš mani ieslodzīs kapellā!''
Es brēcu vairs nepievērsdama uzmanību sāpēm kuras Alise radīja velkot mani aiz maniem gaišajiem matiem. Viņa nelikās nezinis tikai turpināja klusi draudēt ļeuni lūkojoties manā šausmu pilnajā sejiņā. Kad tikām līdz kāpnēm viņa uzstutēja mani kājās un turpināja stīvēt lejā pa kāpnēm. Es spirinājos un pat spēru lai tikai tiktu vaļā no Alises tvēriena. Manās acīs pamazām parādījās asras un drīz jau brēcu pilnā kaklā. Manā galvā valdīja viens juceklis un uzbūrās šausminošas ainas no pagājušās sodīšanas reizes - Es sēžu viena pati un raudu kapellā...Eju pa sārto kāpņu celiņu...atveru smagnējās melnās durvis...
Iegaudojos vēl skaļāk lai mani sadzirdētu māte kas varbūt varētu mani hlābt no šī šausmīgā briesmoņa Alises un bargā tēva. Viņš noteikti lūkosies uz mani ar savām saltajām pelēkajām acīm manā sejā kamēr es kaukšu pa visu zāli. Tad aiz matiem aizvilks uz kapellu kur es tupēšu labākajā gadījumā kādas 10 stundas sastingusi no bailēm un aukstuma

Kā jumsīm patikās?

This post has been edited by Karamele: Jun 26 2006, 20:10

[Karamele]

hmm istabas biedrene...tā ir ideja
vispār nē to rakstot prātā nebija ne smakas no Elfen Lied
te turpinājusm, varbūt īss, bet turpinājusm... *es palaižos slinkumā*


Henrijs stāvēja tanī pašā istabā kur parasti un pašlaik stāvēja pie loga un teica.
‘’hmmm, veronika savu darbu padarīja taču nekvalitatīvi, proti, tanī iejaucās personiskas jūtas. Nākamo darbiņu man vajadzēs izdarīt vienam.’’
Viņš nopūtās un atlaida aizskaru stūri, kuru turēja rokās.
‘’Kā tu domā, kura būs tā laimīgā?’’
Viņa sejā sakot šo teikumu parādījās tā pati asinskārā izteiksme, kas vērta viņa glītos vaibstus visai samocītus.
‘’Man ir tikai 23 gadi, Marieta, saki man vai šī pasaule nav samaitāta?’’
Henrijs noteica un izgāja no telpas neaizmirsdams aizcirst durvis.


***
Bija pirmdienas rīts. Visas meitenes izņemot Veroniku un Efiju sēdēja pie galda un ēda brokastis. Kaut gan no malas viss likās mierīgi, ik pa brīdim klusumu pie galda pāršķēla satrauktu čukstu viļņi. Visi, kas sēdēja pie šī galda nezināja kas ir noticis ar Efija, ja nu vienīgi izņemot vienu personu – Tifāniju. Viņa sēdēja stingi saņēmusi rokās dakšiņu un cieši sakniebusi lūpas lai meitenes pļāpīgais raksturs nepieļautu šo drausmīgo baumu izplatīšanos. Kad visi piecēlās no galda Tifānija necenzdamās pieklājīgi uzkavēties lai pateiktu paldies par maltīti, bet gan izmetās no telpas un uz pilnīgu dullo sāka skriet pa gaiteni. Viņa nonāca vietā kur pretim vērās strupceļš. Te pēkšņi kāds aizspieda meitenei muti ar roku un sagrāba aiz kakla. Aiz viņas stāvēja Henrijs...Meitene ieraudzījusi sava sagūstītāja seju centās iekliegties vai darīt kādam zināmu par to cik nejaukā situācijā viņa pašlaik atrodas. Jaunais vīrietis spēcīgi atsita meitenes galvu pret ķieģeļu sienu, gar meitenes pieri notecēja tērcīte asiņu un viņa sabruka uz grīdas zaudējusi samaņu. Kad viņa pamodās meitene atradās pavisam šaurā vietā kur ļoti minimāli, bet piekļuva gaiss. Viņa bija iemūrēt šī gaiteņa strupceļa sienā, taču no sienas laukā karājas viņas plauksta.