Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

[zeloco]

es gan skatos taa - ir komenteets - ir lasiits - lieku veel
nav komentu, nav turpinaajuma :'D (derees arii: "izlasiiju")

ok, tagad ielikshu vairaak, jo liidz augusta saakumam manis vispaar nebuus Latvijaa ^^


ps. veel tikai mazliet vairaak kaa 10 lappuses ^_~



Tad kaut kas mani apņēma un ievilka dziļāk tumsā.
‘Armīn!’ es ievaidējos. Sākumā viņš nesaprata, kas notiek, bet tad skrēja man pakaļ. Jutu kā manas rokas skrāpē daudzie skeleti. Biju sastingusi, jo biju šokā. Tad šis kaut kas mani ieveda kaut kādā tunelī. Centos pagriezties uz aizmuguri un ieraudzīju blāvu gaismiņu. Jutu, kā Armīns mani sagrābj aiz potītēm un es izslīdēju no neradījuma tvēriena un paliku tā sastingusi guļam. Armīns mani piecēla kājās un mēs abi virzījāmies uz gaismas pusi. Aiz stūra varēja redzēt, ka gaismas avots ir svece. Tālāk, pie sienas sēžam, redzēju kādu sievieti. Viņa bija ģērbusies senlaicīgā kleitā, kas izskatījās pamatīgi novalkāta. Viņa turēja rokās kaut ko zaļu. Tad ieraudzīju, ka tas ir kāds vīteņaugs, viņa to glāstīja un tam kaut ko čukstēja. Sapratu, ka neradījums, kas mani bija sagrābis bija tas pats augs. Bet es īsti nesapratu, kā vienkāršam augam var būt tik daudz spēka, lai paceltu cilvēku! Tad sapratu, ka tas nav parasts augs, tas juta... tas juta mūsu klātbūtni. Tas it kā pagriezās pret mani. Sieviete to pamanīja un arī paskatījās uz mani. Tad es sapratu, ka viņa neskatās uz mani, bet gan uz Armīnu, jo viņš bija nostājies tā, ka viņu varēja ļoti labi redzēt. Sieviete paķēra kaut kādu vāli un sāka to vicināt.
‘quis estis?’ viņa iekliedzās kaut kādā man nezināmā valodā.
‘amicus.’ Atbildēja Armīns, ja es nekļūdos, tad viņš runāja latīņu valodā un teica “draugs”.
‘tu sum Dikon?’ viņa atkal kaut ko jautāja.
‘no, ego sum Armino.’ Es piebiksīju Armīnam.
‘ko viņa saka?’ sieviete pameta uz mani pārmetošu skatienu, bet tad it kā atmaiga.
‘you’re Claudia! Claudia!’ viņa pieskrēja man klāt, pa ceļam nomezdama savu vāli, un apskāva mani. Es gandrīz zaudēju elpu, viņa mani tik stipri spieda. Es jautājoši paskatījos uz Armīnu, bet viņš tikai paraustīja plecus. Tik daudz kā to, ka viņa runāja angļu valodā, es sapratu, jo angļu valodu es samērā ciešami zināju.
‘do I know you?’ izdvesu, kad viņa mani palaida vaļā.
‘know me? Come on, Claudia, stop joking!’ viņa atglauda matus un viņas seja šķita pazīstama, bet no kurienes, nezinu... viņa izskatījās diezgan slikti, viņai bija nedaudz iekritušas acis un izspiedušies kapilāri matu līnijā ‘it’s me – Stella!’
‘sorry, but I don’t know you...’ viņa pārstāja smaidīt, kādu laiku tā stāvēja manāmi apmulsusi, bet tad piegāja pie savas migas, tajā viņa laikam gulēja, norāva nost pāris dēļu un izvilka kādu saini. Viņa to atraisīja un izvilka kādu papīra lapu. Tad viņa pieskrēja pie manis un iespieda to man rokā. Uz papīra bija uzskicēta bilde. Uz tās bija attēlota šī Stella un... es... tagad, kad es viņu redzēju uz šīs bildes, tad es viņu atpazinu – tā bija sieviete no manas iepriekšējās dzīves. Tā, ar kuru es atrados kafetērijā. Viņa norādīja uz sevi bildē un tad uz mani.
‘this is me and that’s you...’ es parādīju bildi Armīnam.
‘skaties, tā ir tā pati sieviete no kafejnīcas!’ Armīns pamāja ar galvu. Stella uz mani skatījās un tad izmocīja.
‘tas notikt dienā pirms tu man did šito...’ viņa parādīja kodumu sev uz kakla.
‘tu runā latviski!’
‘ļoti slikti... es tikai mācīties...’ atdevu viņai bildi un izskaidroju, ka es neesmu Klaudija. Viņa sākumā bija nedaudz apmulsusi, bet tad to izskaidrot palīdzēja Armīns.
Viņa paskaidroja, ka esot tikusies ar mani un, ka es biju viņas radītāja, Stella viņu ļoti skaisti noraksturoja, to viņa darīja angļu valodā.
‘she had fiery red hair and her smile seemed to resurrect everything around her, but her eyes showed nothing more than a cool indifference...’ pēc tam (viņa nosauca 1846. gadu, bet nebija par to droša) Dikons esot vēlējies viņu nogalināt, bet viņai ir izdevies no viņa ieslodzījuma izbēgt un noslēpties šeit. Tātad viņa šeit bija pavadījusi 157 gadus. Viņa esot pārtikusi no žurkām, kas te ieklejojušas un šis augs, viņa to nosauca par Telmu, esot palīdzējis tās noķert. Viņa nezin, no kurienes, bet tas te jau bijis. Viņa bija pamatīgā šokā, kad uzzināja, ka te ir pavadījusi tik ilgu laiku. Es viņu pilnībā sapratu, nez vai es būtu laimīga uzzinot, ka esmu kaut kādos bēniņos pavadījusi vairāk nekā pusotru gadsimtu...
Pēkšņi sāka skanēt skaļa mūzika. Stella izmisumā aizspieda ausis.
‘infandus orcus orchestra!’
‘ko viņa teica?’
‘briesmīgais pazemes orķestris...’ Skaņa nāca no kaut kāda iedobuma, kas atradās skurstenī. Piegāju tuvāk un varēju dzirdēt, ka tā izklausās pēc kluba mūzikas.
‘šitas skanēt pēdējā laiks... tas būt Dieva sods...’ Stella palīda zem lupatas (tā laikam ir domāta sega) un sāka kaut ko murmināt, kas līdzinājās “mea culpa”. Armīns aizgāja atpakaļ, laikam, lai apskatītos, kas notiek lejā. es paskaidroju Stellai, ka tas nav nekāds pazemes orķestris, bet gan mūsdienu mūzika. Es piedāvāju viņai nākt līdzi, bet viņa teica, ka negrib pamest Telmu un viņai esot bail no “elles mūzikas”. Es viņu atstāju, pieteikdama, ka atnāksim pēc tam, kad būsim nokārtojuši rēķinus ar Dikonu.
Aizgāju pakaļ Armīnam, kas jau bija nolidojis lejā un pārbaudīja, vai Dikons ir prom. Pasaucu, lai viņš mani noceļ, to viņš arī izdarīja. Viņš mani paņēma rokās un mēs atkal zibens ātrumā virzījāmies uz mūzikas pusi. Viņš mani nolaida zeme pie kādām durvīm un ielūkojās tajās.
‘mums būs nepamanītiem jātiek tur cauri...’
‘kas tur ir?’
‘kaut kāds tusiņš...’
‘ko? Te ir klubs?’
‘jā... un pēc visa spriežot ļoti apmeklēts... būs jādabū tev apģērbs...’
‘kāpēc?’ viņš norādīja uz durvīm un tur es redzēju, ka laikam visas pilsētas goti un panki bija tur savākušies. Kad beidzu skatīties, Armīnam rokās jau bija melns apģērbs. Viņš to pasniedza man. ‘kur tu to dabūji?’ es to paņēmu un viņam nemaz nebija jāatbild, jo es uz apģērba sajutu kaut ko slapju un redzēju, ka man uz rokām ir asinis. Iegāju kādā tuvākajā telpā un pārģērbos. Kad iznācu ārā, viņš jau bija “piekopis” savu izskatu: viņam bija zilimelni mati, uzkrāsotas acis, ādas bikses un krekls, garš ādas mētelis un, protams, tas viss “izdaiļots” ar ķēdēm. Man bija kaut kas līdzīgs: ādas bikses, noplīsis krekliņš ar uzrakstu “anarchy rules” un arī “nedaudz” ķēžu. Armīns jau domāja iet iekšā. ‘pagaidi...’ sabužināju savus matus tā, lai tie aizklātu seju un mēs iegājām iekšā. Tā kā iekšā bija ļoti tumšs (“vietējiem” laikam tas nesagādāja nekādas problēmas), turējos pie Armīna rokas un viņš mani veda cauri burzmai. Viens gan jāsaka – mūziku taisīt viņi mācēja, tā vien prasījās dejot... vienā brīdī Armīns apstājās un pagrūda mani tā, lai es eju atpakaļ.
‘kas noticis?’ viņš norādīja uz vienu no Dikona rokaspuišiem, kas kaut ko meklēja (uzminiet ko!). Viņi nāca uz mūsu pusi, kaut gan mūs nebija pamanījuši. Sapratu, ka viņi mani saož. Grūstīšanās bija tāda, ka pēkšņi nespēju saturēt Armīna roku un palaidu to vaļā. Viņš kaut kur pazuda, es vēl dzirdēju kā viņš iesaucās, bet es iekritu kādam klēpī. Zināju, ka tas ir vampīrs, jo jutu, ka tas ir auksts. Gribēju piecelties, bet tas mani turēja.
‘kas tad mums te ir iekritis?’ pagriezos un redzēju, ka tas ir kāds gots un viņam blakus sēdēja nežēlīga paskata panks. Gots mani sāka apošņāt. ‘mm... cilvēka miesa... nav nekā gardāka...’ viņš gribēja atglaust manus matus, lai redzētu manu seju, bet es atrāvos.
‘laid vaļā, asinssūcēj!’ sāku izmisīgi raustīties, kaut gan zināju, ka tas ir bezcerīgi.
‘aaa... pie tam vēl meitene...’ viņš atglauda manus matus, jo nu es vairs nepretojos... kāda tam jēga, ja jebkurā gadījumā viņš mani nogalinās (?). Centos ar acīm saskatīt Armīnu, bet tas neizdevās. ‘ko tu tur meklē, savu draudziņu? Viņš jau noteikti ir kritis kādai no mūsu meičām par upuri... jūtu līdzi...’ panks satvēra manu roku, lai iekostu, bet es paspēju to izraut, paķēru savu dunci un iecirtu viņam to kājā.
‘beidz!’ Tas viņu manāmi sadusmoja, viņš izrāva dunci un draudīgi piecēlās kājās, bet gots viņu apturēja.
‘Al, Al! Nomierinies, vai tad tā izturas pret vājo dzimumu?’ viņš mani nosēdināja starp panku un sevi. Tad viņš paņēma manu roku, es to atkal gribēju izraut, bet viņš to turēja kādā īpašā punktā un es jutos burtiski paralizēta. Viņš atglauda manus matus un atņēma pankam dunci, tad viņš ar to man ievainoja kaklu. ‘cienājies...’ un viņa seja pazuda man pie kakla. Panks paņēma manu otru roku un tajā iekodās. Tajā brīdī no bara iznāca Armīns. Ieraudzījis mani viņš saskaitās. Viņš piegāja pie gota un pabikstīja.
‘vecīt, šitā ir manējā!’ gots pacēla galvu.
‘vairs jau nē...’ panks nelikās traucēts. Armīns izvilka no mēteļa apakšas arbaletu un notēmēja uz gota sirdi. Tas atlaida manu roku un es atkal atguvu varu pār savu ķermeni. Izrāvu roku no panka tvēriena. Viņš pacēla acis un, ieraudzījis Armīnu, neizskatījās īpaši pārsteigts.
‘jau trešo reizi kāds idiņš man atņem vakariņas!’ viņš piecēlās un aizgāja it kā nekas nebūtu noticis. Gots arī nebija īpaši pārsteigts, viņš atdeva man dunci un pamirkšķināja aci.
‘tu biji laba, piezvani man, kad tavs drauģelis būs beidzis.’ Un viņš man ielika man bikšu kabatā papīrīti. Es pat nepaspēju neko pateikt, kad Armīns mani paķēra aiz rokas un atkal ievilka burzmā.
Tad mēs nonācām zāles otrā galā pie kādām durvīm. Armīns pagriezās pret mani.
‘pagaidi te.’ Viņš nomainīja veidoju un pabāza galvu aiz durvīm. Dzirdēju kā kāds viņam uzbļauj un viņš atvainodamies pagriezās pret mani. ‘tā ir īstā vieta... mums tikai jāizdomā, kā tur iekļūt... varam mēģināt ar pārsteiguma efektu, bet es nezinu, kur tieši atrodas tas papīrs, tāpēc tas varētu ievilkties...’
‘cik žēl, ka es vairs nevaru teleportēties...’
‘tu varēji teleportēties?!’
‘nu kā... grāmatā spēju sarakstā bija arī teleportācija...’
‘kādā grāmatā...? vadones grāmatā?! Kā tā pie tevis nonāca?’
‘Beltāns man to iedeva...’
‘Beltāns..?! tātad tas elfs nespēja turēt mēli aiz zobiem! Nodevējs!’
‘klusāk, tu piesaistīsi nepiederošo uzmanību...’ es pateicu caur zobiem.
‘ko?! Tu tiešām domā, ka viņu uzmanību vispār kaut kas var piesaistīt? Tu taču redzēji, ka tas džeks vispār nefilmēja, kas ir noticis...’
‘jā, starp citu, kādēļ viņš nepārvērtās? Kad vampīrs dzer Efemerīdas asinis, viņš taču kļūst atkal mirstīgs...’ tajā brīdī otrā zāles galā sākās bļaustīšanās. ‘redzi, kaut kas tomēr piesaistīja viņu uzmanību...’ Armīns mani izveda pa citām durvīm hallē un pats aizgāja pārbaudīt, kas noticis. Pēc kāda laika viņš atgriezās ar apjukušu sejas izteiksmi. ‘nu, kas tur bija?’
‘tas džeks... gots...’ sapratu, ka greizsirdības vadīts viņš ir lasījis manas domas, ‘viņš bija cilvēks...’
‘nē, nebija gan! Viņš taču dzēra manas asinis!’ tad man pieleca. ‘bet tad jau...’ Armīns pamāja.
‘varbūt tomēr pamēģini to teleportāciju...?’
‘tā uzreiz?’
‘nu ja tev izdosies, tad tu aizteleportēsies pie tās trūkstošās lapas...’ aizvēru acis un atkal iedomājos, ka atrodos savā istabā. Šoreiz nesajutu vēja plūsmiņu, tāpēc acis kādu laiku nevēru vaļā. Atmetu cerības un atvēru acis, bet redzēju, ka atrodos savā istabā. Biju sajūsmā. Atkal aizvēru acis un iedomājos sevi blakus Armīnam. Tagad pagāja mazāk laika un es atkal biju Dikona mājoklī. Atvēru acis un redzēju, ka Armīns uz mani skatās. ‘nu? Nekas neizdodas?’
‘kā nu ne, es tikko biju savā istabā!’
‘nē, tu paliki tepat, tu nekur nepazudi...’
‘es varu tev parādīt vēlreiz, šoreiz es kaut ko atnesīšu...’ atkal aizvēru acis un iedomājos sevi labirintā, kurā agrāk nakšņoja Armīns. Atvēru acis, un atrados pretī kapličas durvīm. Mēģināju tās atvērt, bet tas neizdevās, tagad es sapratu, kāpēc Beltāns ar tām tik ļoti mocījās. Aizvēru acis un iedomājos sevi kapličā iekšā. Atvēru acis un man pretī atkal vērās dziļa tumsa. Mani pārņēma nelāga sajūta, zināju, ka atrodos netālu no zārka, kurā pagājušonakt gulēju, bet tagad viss šķita tik dīvains... pat spocīgs... aiztaustījos līdz zārkam un sataustīju vienu no grāmatām, un aizteleportējos atpakaļ pie Armīna. Tagad, kad atvēru acis, viņš izskatījās nedaudz pārsteigts. Sajutu sev rokās grāmatu. ‘es taču tev teicu! Varbūt to Efemerīdas maģiju man nemaz nevar atņemt...’
‘kā tu to izdarīji? Tu pat neizkustējies no vietas un tad pēkšņi tev rokās parādījās mana... dienasgrāmata...’
‘kā es neizkustējos no vietas? Es tikko biju tavā guļamist... kapličā!’
‘tu zini par manu kapliču?’
‘nu kā... pagājušajā naktī es tur gulēju...’ viņš pasmaidīja.
‘nu un kā bija pirmo reizi gulēt vienai?’
‘diezgan dīvaini... īstenībā es sapņoju... par Čūsku... tā pārvērtās un tas īstenībā bija... Lucifers...’
‘Pirmais...’ Armīns nomurmināja.
‘kas?’
‘Lucifers bija Pirmais vampīrs... nu vismaz teoristiski un īstenībā tas sanāk diezgan ironiski, jo arī pirmais cilvēks, ko Dievs radīja bija vīriešu dzimuma...’
‘tad jau sanāk, ka es esmu kaut kas līdzīgs vampīru Ievai?’
‘kāpēc, tad tu domā, tev ir vārds Efemerīda? Tas kādā senā man nezināmā valodā to arī nozīmē... bet mana dienasgrāmata...’
‘mums nav laika, es došos pie Dikona...’
‘vai tu to lasīji?’
‘...un paņemšu savu grimūla lapu...’ iegāju kādā telpā, kuras durvis bija vistuvākās.
‘vai es varu saņemt atpakaļ savu dienasgrāmatu?’ Telpā bija vājš apgaismojums un tad es sapratu, ka caur kādu logu iespīdēja mēnesgaisma. Bija jau iestājusies nakts.
‘še, paturi!’ iespiedu viņam rokā grāmatu un Armīns izskatījās manāmi laimīgāks, viņš to ielika mēteļa iekškabatā un pagriezās pret mani.
‘un ko tad man darīt?’
‘nezinu... pieskati, lai neviens te netiek iekšā...’ noskūpstīju viņu, aizvēru acis un iedomājos sava grimūla lapu. Pēc kāda laika atvēru acis un redzēju, ka tā atrodas man priekšā uz kaut kāda altāra. Paķēru to un pagriezos. Pretī man raudzījās viens no Dikona rokas puišiem.
‘Dikon! Pirmā! Viņa ir šeit!’ tas iebļāvās, pa durvīm iedrāzās Dikons un vēl daži vampīri. Vampīrs, kas bļāva, mani saķēra, bet es aizvēru acis un domāju par Armīnu, tūlīt jutu, ka ciešais tvēriens pazūd un es atkal atrados pretī Armīnam. Viņš bija notupies man priekšā un mani vēroja, durvis viņš bija aizbarikādējis ar salauztajām mēbelēm, kas te atradās.
‘es izdomāju, kas tas ir... tā kā Dikons izmantoja tavu grimūlu, tad viņš varēja izdzēst tikai to maģiju, ko tev tas dod, tev palika tikai asinīs nogulsnējusies maģija un tagad tu vairs nevari teleportēties, bet tikai izraisīt sev astrālo projekciju!’ kādu laiku vēroju viņu.
‘ko? Ai, vēlāk paskaidrosi, es to dabūju! Kas tagad jādara?’ viņš piecēlās un sarauca pieri.
‘es nezinu... varbūt ejam pie Beltāna, lai viņš pasaka?’
‘labi, mēs tiksim tam lodziņam cauri?’
‘paskatīsimies...’ viņš pacēlās un izlidoja. Pēc kāda laika logā parādījās viņa galva. ‘atvaino, es bija aizmirsis, ka tu vairs nevari lidot...’ viņš nolaidās, es apķēros viņam ap pleciem un mēs atkal pacēlāmies. Mēs aizlidojām uz Beltāna māju.
‘ko? Jau pieveicāt? Tas gan bija ātri...’ Beltāns izskatījās manāmi pārsteigts, jo laikam mūs vispār atpakaļ negaidīja...
‘nē, mums ir neliela problēma...’ es teicu, atlaizdama Armīna plecus.
‘kas tad šoreiz? Kas tev ar kaklu?’
‘vampīri...’ Beltāns uzkrītoši pašķielēja uz Armīna pusi, kas tagad pētīja savu dienasgrāmatu. ‘nē, cits...’ tagad viņš uz mani skatījās kā uz...
‘tad tev viņi ir vairāki?’
‘nē, mēs bijām klubā un tur...’
‘tā jau es domāju! Tā jūs mani te apšmaucat! es domāju, ka jūs tur cīnāties uz nāvi un dzīvību, bet izrādās, ka izklaidējaties...’
‘nē, Dikona mājā ir ierīkots vampīru klubs, mums nācās caur to iet un tur iznāca neliels konflikts ar vietējiem...’
‘pirmo reizi dzirdu, ka tāpēc vampīri dzertu savu sugasbrāļu asinis!’
‘es vairs neesmu vampīrs... Dikons tomēr izmantoja manu grimūlu un...’
‘jā... tā ir liela problēma...’
‘nu īstenībā viņš izmantoja tikai lappusi no tā un es to tagad atguvu, tikai nezinu, ko , lai ar to iesāk...’
‘nu kā tev tā ir jāievieto atpakaļ grāmatā! Kur tā ir?’ iestājās klusums.
‘es to pirms maģijas zaudēšanas noglabāju.’
‘lieliski! Kur?’
‘es izmantoju noglabāšanas burvestību...’ atkal iestājās klusums, kura laikā, šķita, dzirdēju kā kustas Beltāna smadzeņu zobratiņi (tas bija ļoti lēni).
‘ko?’ viņš pēkšņi izdvesa. ‘ārprāts! Šausmas! Vai, tas nu nemaz nav uz labu...’
‘nu bet vai tad tu to nevari dabūt atpakaļ?’
‘nē! Tikai tu zini, kur to esi noglabājusi...’
‘kā? Nezinu gan...’
‘tev zemapziņā tas ir ierakstīts... tu pati to neapzinies... vai...’ tad es sapratu, ka tā kā man nav vairs maģijas (magu), tad es vairs to nevaru dabūt atpakaļ. Ārprāts! Es biju nolemta! Sabruku turpat uz grīdas netālu no krēsla, kurā sašļuka Beltāns un man acīs sariesās asaras. Tad mums pievērsās Armīns, kas pirms tam bija parūpējies par savas dienasgrāmatas drošību. Viņš izlasīja manas domas un viņam atkārās žoklis. Tad kādu laiku mēs tā visi pavadījām klusumā, satriekti. Tad Armīns nokremšļojās.
‘bet vai Agla nevar izmantot astrālo projekciju, lai nokļūtu pie sava grimūla?’ manā bezcerībā iespīdēja gaismas stariņš! Beltāns sarosījās.
‘ja viņa to mācētu...’
‘es to māku!’ es pielecu kājās. ‘kas man jādara?’
‘nu tas pats, būtība, ko tu dari teleportējoties – tev jādomā par savu grimūlu...’ pieskrēju pie Armīna un cieši viņu apskāvu.
‘paldies!’ aizvēru acis un vēl dzirdēju Beltāna balsi.
‘tikai neuzturies tur par ilgu, jo tas var izrādīties bīstami...’ tad tā pazuda. Jutu, ka krītu un tad apstājos. Atvēru acis un visapkārt redzēju baltu, spilgtu gaismu. sākumā mani tā apžilbināja, bet tad es ar to apradu. Es stāvēju stabili, kaut gan zem kājām pamatu nejutu. Priekšā redzēju karājamies vairākus priekšmetus. Piegāju (?) tuvāk un atpazinu savu grimūlu, vēl kādu savu bērnības grāmatu, ko biju te bērnībā drošības pēc noglabājusi, un... tēva fotogrāfiju... nebiju to redzējusi jau kādus deviņus gadus, šķiet, biju par to aizmirsusi... īstenībā sapratu, ka vairs neatceros kā viņš izskatījās. Gribēju bildi paņemt un apskatīties, bet kaut kur it kā tālumā dzirdēju Armīna balsi, viņš kliedza, lai atgriežos. Ātri paķēru grimūlu un aizvēru acis. Pēc kāda laika jutu, ka kāds mani nežēlīgi krata. Atvēru acis un redzēju, kas tas bija Armīns. Viņš izskatījās vēl vairāk nobažījies nekā tad, kad es nolecu no mājas jumta un viņš izskatījās, ka bija... raudājis... pār viņa vaigiem ritēja sarkanu asiņu tērcītes... Kad atvēru acis viņš sāka starot un apskāva mani.
‘Agla! Es jau domāju, ka tu esi mirusi...’ viņš mani spieda tik stipri, ka man pat aptrūkās elpa.
‘ja tu mani turpināsi tā spiest, tad tas arī notiks...’
‘piedod..’ viņš mani palaida vaļīgāk, bet no apskāviena gan ne.
‘kas noticis? Vai tu... raudāji?’ tad viņš mani apņēma ar vienu roku un ar otru sev noslaucīja “asaras”.
‘ko tad, lai citu dara, kad tu aizsaulē pavadi gandrīz veselu nakti?’
‘ko? Es taču biju prom tikai dažas minūtes...’
‘minūtes?! Tu biji prom...’ viņš pameta skatienu uz senlaicīgo pulksteni pie sienas, ‘...vismaz desmit stundas!’
‘ko?’ palūkojos uz Beltānu, kas bija manāmi nobālējis, sākumā šķita, ka te piestrādājis Armīns, bet tad es redzēju, ka viņš, redzēdams, ka ar mani viss kārtībā, tvēra pēc kaut kā sev azotē un izvilka mazu pudelīti, no kuras padzēries viņš atguva savu agrāko vaigu sārtumu.
‘tu biji prom ļoti ilgi...’ viņš, pamanījis manu skatienu, teica. ‘varbūt tev tas nelikās ilgi, jo tādā vietā nepastāv jēdzieni “laiks” un “telpa”.’ Armīns mani vēl joprojām nelaida vaļā, tagad viņš turēja manu roku it kā, lai es nepazustu. ‘tagad tev jāieliek lapa grimūlā un tad tu atgūsi savu maģiju.’ Viņš man pasniedza lapu, kas laikam tad man bija izkritusi no rokas. Lapu paņēma Armīns, jo viņš vēl joprojām nevēlējās manu roku laist vaļā. Tad viņš beidzot to atlaida un es ieliku trūkstošo lapu tai paredzētajā vietā. Tā it kā atkal salipa. Jutu manī atkal ieplūstam spēku. Lai pārbaudītu vai tas ir iedarbojies, es mēģināju lidot. Es pacēlos... jā, patiesi! Es atkal lidoju! Es nespēju novaldīt prieku un apmetu gaisā salto. Tad man pievienojās Armīns viņš atkal satvēra manu roku un apskāva mani. Redzēdams, ka viss kārtībā, Beltāns aizgāja.
‘nezināju, ka es tev tik daudz nozīmēju...’ iečukstēju Armīnam ausī un viņš man atčukstēja.
‘es arī ne...’ tad iestājās ilgs klusums, kura brīdī izbaudīju Armīna apskāvienus. Tad mūsu mīlestības idilli izjauca Piksijs. Pamanīju, ka tas sēž uz lampas.
‘nevēlos jūs traucēt, bet jūs vēl joprojām neesat tikuši galā ar savu uzdevumu...’ viņš iepīkstējās.
‘pareizi... mums ir pienākums...’ noteicu.