Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

[zeloco]

nepacietiigie
veel tikai kaadas divas vai triis tuures ^^


Armīns nomainīja veidolu un mēs gribējām doties atpakaļ uz Dikona mājokli, jo es vēl nebiju atriebusi daudzās dvēseles, bet tad Armīns ieteica.
‘varbūt mēģinām aizteleportēties?’
‘es jau viena varu...’
‘bet vai tu nevari aizteleportēt arī mani?’
‘nezinu, pirms tam es neesmu mēģinājusi aizteleportēt kādu...’ satvēru Armīna roku un aizvēru acis. Domāju par Dikona kambari, bet no domām neizlaidu arī Armīnu, tas bija ļoti grūti, bet pēc kāda laiciņa, es sajutu vēja plūsmiņu. Atvēru acis un man pretī lūkojās tas pats moku kambaris, tikai tam nez kāpēc bija aizbarikādētas durvis un tagad es redzēju visas dvēseles. To sejas bija rētainas un sāpju kliedzienu izkropļotas. Nespēju iedomāties tādas sāpes, kuras varētu caur kliedzieniem šādi izkropļot sejas. Vēl joprojām jutu Armīna roku, palaidu to vaļā.
‘tas bija... dīvaini...’ viņš noskurinājās, ‘viņš te dzīvo? Ārprāts! Te pat pats Lucifers nespētu dzīvot!’
‘beidz! Lucifers izskatījās ļoti miermīlīgs, ja neņem vērā viņa straujās garastāvokļa maiņas...’ Pacēlās zārka vāks un no tā izlīda Dikons.
‘Efemerīda jau ir satikusies ar savu radītāju... Bravo!’ Armīns gribēja kaut ko izņemt no mēteļa apakšas, kad mūs abus satvēra, nez no kurienes uzradušies, vampīri. ‘Nu, nu, Armīt, uzvedies labi.’ Viņš lēnāk pašpārliecināti mums tuvojās. ‘Neuztraucies, drīz arī tu viņu satiksi...’ viņš pagāja garām Armīnam un tad nostājās manā priekšā. ‘Pirmā! Sveika! Kā sokas?’
‘ir bijis labāk... vari pateikt tiem saviem zaļknābjiem, lai novāc no manis savas netīrās ķetnas?’
‘ja jau reiz esi tik “kruta”, tad tiec no viņiem vaļā pati!’ viņš pagriezās un devās apsēsties uz kāda krēsla, kas izskatījās pēc troņa. Tur viņš laikam vēroja visas spīdzināšanas, tas laikam mūs tagad gaidīja.
‘vai pēc tam es varēšu piesist tavu pakaļu?’
‘laipni lūdzu, tikai tiec vaļā no viņiem...’ viņš apsēdās, ‘zini, es tev pateikšu vienu noslēpumu. Es nekad neļauju nevienam savam upurim mirt bez mokām...’ manā un Armīna priekšā nostājās divi vampīri. Viņi rokās turēja nokaitētu dzelzi.
‘zini, es nedomāju, ka tas ir kāds noslēpums...’ caur manu galvu skrēja miljoniem domu, kā lai mēs no šejienes tiekam ārā. Bezcerībā pacēlos gaisā un līdz ar sevi pacēlu arī parējos vampīrus. Mocītājs nelikās traucēts un arī pacēlās. Armīns uz mani neizpratnē skatījās, laikam domāja, ka man ir kāds plāns. Pa to laiku viņa mocītājs karsto dzelzi pielika viņam pie vaiga. Redzēju kā sākumā ieplešas viņa acis un viņš sāka bļaut. Redzēju ka arī manai sejai tuvojas nokaitētais dzelzs gabals un es ar kāju iesitu vampīram pa vēderu. Viņš pārsteigumā dzelzi izmeta no rokām un satvēra vēderu. Kad viņš bija noliecies es redzēju kā Dikons skatās uz Armīnu un gardi smejas. Es biju gatava viņam iekšas izraut ar plikām rokām. Paskatījos uz Armīnu un redzēju, kā mocītājs viņu sit. Šajā brīdī es vēlējos lai man rokā būtu kāds pīlādža mietiņš, lai es ar to Dikonam varētu sviest. Es to vēlējos tik šausmīgi, ka pat nepamanīju ka man rokās pēkšņi tas parādījies. Negribēju domāt kā, bet izmantot izdevību. Sākumā ietriecu to krūtīs vampīram, kurš manu roku turēja un tad arī otram. Pa to laiku mocītājs jau bija dabūjis savu nokaitēto dzelzi, bet, kad ieraudzīja, ka man rokās ir pīlādža miets, to atkal izmeta. Es viņam to ietriecu starp ribām un traucos pie Dikona. Viņš vēl neaptvēra, kas notiek, tāpēc man to iedurt bija viegli. Atstāju to viņam starp ribām un atstāju tur kunkstam. Redzēju, ka visas telpas dvēseles pie viņa pielido un sāk skriet viņam cauri. Līdz ar to viņš sāka nežēlīgi aurot. Kādu laiku es to vēroju ar savādu prieku, bet tad atcerējos par Armīnu, pagriezos un atkal aizsvilos nevaldāmā niknumā. Vampīri, kas bija mocījuši mani, aizlidoja līdz durvīm un sāka tās atbarikādēt. Es tikmēr tuvojos Armīnam. Viņa spīdzinātāji viņu atlaida un viņš nokrita četrrāpus, tas mani vēl vairāk sadusmoja. Atkal iedomājos par pīlādža mietiņiem un nu tie atradās abās manās rokās. Es tos sviedu un tie atdūrās pret to vampīru krūtīm, kas viņu turēja. Mocītāju satvēru aiz rīkles un nometu uz zemes. Sāku viņu dauzīt. Jutu kā viņa sejas kauli sašķīst pret manām dūrēm un biju laimīga. Beidzu viņu dauzīt, kad man sāka smeldzīgi sāpēt dūres. No viņa sejas nekas nebija palicis pāri, tā visa bija asinīs. Asinis! Es sajutu badu. Nežēlīgi iecirtu savus ilkņus viņa miesā un izsūcu viņu sausu. Piecēlos un palūkojos, ko dara pārējie divi. Viņi noņēma pēdējo krēslu un sāka raustīt durvis, bet tās bija aizslēgtas. Viņi izmisumā paskatījās uz mani un es pasmaidīju. Es jutu viņu bailes, tās bija kā eliksīrs manai dvēselei. Viņi pacēlās gaisā un pielidoja pie kādas lūkas, ko es iepriekš nebiju pamanījusi. Es, negribēdama viņus atstāt dzīvus arī pacēlos gaisā, bet bija par vēlu, viņi atrāva lūku un pa to telpā iespīdēja saules stari. Biju šokā, viņi no manis baidījās tik ļoti, ka bija gatavi paši skriet saulē! Nu mans gandarījums bija pilnīgs. Es nolaidu acis uz Armīna pusi. Viņš bija Armīna veidolā un jau piecēlies arī vēroja sauli lūkā. Viņš turēja roku uz ievainotā vaiga, laikam to izmainīt viņam neizdevās, tāpēc viņš to sargāja no saules.
Paskatījos uz Dikonu, viņš vēl joprojām locījās agonijā. Piegāju pie Armīna un apkampu viņu.
‘ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze...’ viņš izdvesa un pasmaidīja. Iegājām ēnā un viņš noņēma roku, redzēju, ka uz viņa vaiga ir “x” formas apdegums.
‘zini, es negribētu būt tavas greizsirdības upuris.’ Viņš palūkojās uz saplosīto mocītāju un pasmaidīja. Es tikmēr pētīju viņa brūci un mani pārsteidza, ka tā nedzija.
‘kāpēc tā nedzīst?’
‘varbūt tas bija sudrabs...’
‘tas mums ir bīstams?’
‘jā... kas notiek ar Dikonu? Kāpēc viņš tā raustās?’ pametu skatienu uz Dikona pusi.
‘nu kā, viņu moka dvēseles...’
‘kādas dvēseles?’
‘vai tad tu neredzi? Viņu tur ir simtiem!’ viņš uz mani paskatījās, ‘tu domā, ka esmu traka?’
‘Nē, ja tu to saki, tad es tev ticu... bet ko mēs ar viņu iesāksim?’
‘neko, atstāsim te, lai nomirst badā.’ Paskatījos uz Armīnu.
‘kas?’
‘mēs varētu paātrināt viņa nāvi...’
‘kā?’
‘nu tu taču neesi ēdis...’ viņš pasmaidīja un piegāja pie Dikona. Kamēr viņš mielojās es domāju, ko tagad iesākt. Dvēseles bija atriebtas, savu maģiju es biju atguvusi, bija palikusi tikai Čūska... bet es tāpat kā Dikons nevēlējos atteikties no nemirstības. Es zināju un apjautu savu zvēriskumu, bet tas man šķita tik pievilcīgs, es zināju ka ne jau vampīrisms manī to radīja. Tas vienkārši atbrīvoja to briesmoni, kas sēdēja manī un, es zināju, ka šāds briesmonis sēž katrā cilvēkā... es palūkojos uz Armīnu, kas nu, laizīdams pirkstus man tuvojās. Dikons izskatījās īpaši nelaimīgs. Redzēju kā pārējās dvēseles no viņa miesas burtiski izrauj dvēseli un sāk to sist un mocīt. Tagad viņa miesa sēdēja savā nāves tronī pavisam mierīga...