Smilšu kaudze, Divu stāstu sākumi (viens turpinās) Options

[Neptuuns]

Droši lasiet, shitam gan ir tik divas nodaljas, bet neturpinaashu un tad saakas otrs kam jau ir piecas un vinjsh turpinaas. leenaam

Bija sasodiiti tumšs, tik tumšs, ka galiigi negribējās celties un kaut ko izpētīt- bija bail, ka paliks bail. Viņš jau nezinaaja, kur īsti viņš iekūlies, šeit jau jebkas varēja dzīvot. Bet, tas ko viņš nezināja bija, vai arī viņš tur varēja eksistēt.
Nē, viņš varēja, to viņš ātri saprata, bet eksistēt bez gaismas... To gan viņš negribēja, viņš negribēja arī mirt, nē, tikai tikt ārā no šī tumšā Elles nostūra. Protams īsti parasts cilvēks šādos apstākļos nevarētu izdzīvot- lai arī ūdeni vai, vismaz kaut kaadu šķidrumu plūstot tuvumā varēja sadzirdēt, bet bez ēdiena, turklaat meklējot izeju viņš izdzīvotu labi ja pāris dienas, bet Viņš jau arī nebija īsti parasts. To gan viņš uzzināja nesen un tas sāpēja, pārāk daudz filmas viņš bija redzējis un grāmatas lasījis, lai nesaprastu, ka no viņa baidīsies, viņu atstums, ja vien kāds to uzzinātu. Cilvēki baidās no atšķirībām, to zina katrs bērns. Viņam ar to izdevās sadzīvot vairākus mēnešus, bet tad virkne likumsakarību, vai varbūt Dieva nelabvēlība viņu ierāva notikumu virpulī, kura rezultātā viņš bija nokļuvis šeit. Šī bija valdības iestāde, pareizāk sakot, tā bija vieta, ko īpaši viņam bija uzbūvējusi valdība, nebija ceļa ne iekšā, ne ārā, tā tam bija jābūt, kā nekā viņš taču bija drauds sabiedrībai un viņam bija jātiek pilnībā izolētam. Drauds sabiedriibai... Visi viņa draugi, protams, zveereeja pie sev visdārgākā, ka viņš jau nu nav nekāds drauds, ka šis ir tikai briesmīgs pārpratums un ka ja viņš netikšot tūlīt atlaists viņi iesniegšot sūdzību pašās augstākajās instancēs. Bet viss bija velti, viņš tika iemests šajā tumšajā bedrē, no kuras šķita nav izejas.
Viņš atcerējās savus draugus, no saakuma viņš kļuva sērīgs, noritēja asara, tad viņš vairs nespēja izturēt negodīgumu un sāka plosīties, censdamies izgāzt dusmas uz jebko, bet tas nebija iesējams, viņš sabruka uz zemes un histērijā raudādams pēc pāris stundām aizmiga. Šinī brīdī viņam bija piecpadsmit gadu.

Pagāja gadi un tracis ap šo lietu norima. Viņa draugi atkal smējās, viņa draudzenei jau sen bija jauns puisis, bet viņa jau nebija bezsirdīga vai muļķe, viņai vispār bija maz sliktu īpašību, bet viņš tikpat labi būtu varējis nomirt, nekādi kontakti ar viņu nebija iespējami un ar laiku cilvēki viņu aizmirsa. Tiesa gan, vietā kur viņš bija dzīvs aprakts kāds pa pusei nopietni bija uzlicis kapakmeni ar viņa vārdu un dzimšanas gadu, tas iespējams bija vienīgais kapakmens pasaulē bez miršanas datuma.
*pirmās nodaļas beigas*

Nu taa, man jau patiikas. Varēju jau bishku garaaku uzrakstiit, bet gan jau uzrakstiishu otro nodalju. Viss shajaa tekstaa ir rakstiits taa kaa rakstiits ar nodomu, taapeec lieciet mani mieraa ar satura kljuudaam (nu ja nu vieniigi kaukas galiigi stulbs). Vispaar buus ari runaashana (nu taa ir iecereets) un arii viņa vaardu es izdomaashu. visi kas kauko rakstiijushi jau droshvien zina ka vaardus izdomaat ir visgruutaak. aa un idejas par nosaukumu tiks pienjemtas (nu ja nu ne galiigi stulbas )

This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:32

[Neptuuns]

Veelaak ieposteeshu jauno lietinju ko uzsaaku (iemaaciijos arii, ka rakstot uz worda var labaak saprast cik garsh gabals, ne jau ar nodomu tik iisus liku) un tad pateiksiet, kuru labaak turpinaat, okei?

Edit: nu ta lūk, re kur otrs kandidāts turpināšanai.


-Es-

Baigi jauki sākt ar sevi, vai ne, bet, lai saprastu drošvien būs jāsāk tik sen, cik es zinu, un nevienu es nepazīstu tik sen, kā sevi. Dažreiz šķiet, ka par sevi es ar neko nezinu, pats sevi pamatīgi pārsteidzu, bet, nu jā novirzījos no temata.


Viss sākās jau sen, man bija tikai sešpadsmit, tīri labs vecums, nemaz jau tik sen ar tas nebija. Sākās viss ar to, ka es biju pārlieku pārticis un izlepis un tādēļ man pienācās privilēģija uz mūžu tikt prom no vietas kur es esmu dzimis. Priecīgs jau es nebiju, jo biju jau diezgan labi iekārtojies dzīvītē savā mazajā, ar saviem mazajiem draugiem, kas neko pasaulē nemainīs. Bet, muļķis būdams, izdomāju, ka mana nākotne ir svarīgāka, ka dzīvē bez labas izglītības neko nesasniegšu. Biju gan es mazs un naivs.


Galu galā pienāca diena, kad man bija jāizlido, lidostā skanēja atvadas, kāda draudzene ieraudājās, un tā nu es iekāpu tajā lidmašīnā. Rīt ap pusdienlaiku par mani jau vairs neviens droši vien neiedomājās. Lidojums likās sasodīti garš, tā stjuarte visu laiku uzbāzās ar stulbiem jautājumiem, „ko es vēlētos” un tamlīdzīgi, katru reizi teicu, ka man viss kārtībā, bet šī tik turpināja nākt. Uzslēdzu savas austiņas un izlikos aizmidzis Nesaprotu, kas cilvēkiem ir ar lidošanu. Katru dienu uz autoceļiem nositās tikpat cilvēku, kā lidojot gada laikā, bet cilvēki tik un tā baidās, vienīgais no kā būtu jābaidās ir fakts, ka lidmašīna piesārņo tikpat gaisu, kā simtiem mašīnu kopā. Biju biškiņ nobijies, nezināju, vai runāju gana labi angliski, biju pārliecināts par to, ka zinu angļu valodu, bet tu jau zini, kā ar to runāšanu, nav viegli runāt svešvalodā, pat ja to zini izcili. Stulbums kaut kāds.


Jā blakus man sēdēja viens interesants džekiņš, baidījās no lidošanas, kā vilks no uguns, bet visu laiku tik smējās par saviem nesmieklīgajiem jokiem. Īstenība pat sanāca tā tīri nopietni ar viņu parunāties, bet šis tomēr pārsvarā gulēja. Pēc stundas vai kaut kā tā es arī aizmigu. Kad piecēlos jau sākusies bija nolaišanās. Nosēdāmies. Izgāju cauri visai tai robežas padarīšanai. Uzreiz varēja ieraudzīt cilvēkus, kam bija mani jāsagaida, bet es pagāju viņiem garām. Vienkārši kaut kas noklikšķēja un pagāju. Negribējās man normālu dzīvi ar normālu ģimeni, normāliem draugiem. Normālu nāvi arī ne. Izgāju uz ielas un atdevu visu savu naudu un mobilo pirmajam ubagam ko ieraudzīju, dokumentus izmetu tuvākajā miskastē un sāku iet uz priekšu. Katru soli gribējās iet atpakaļ. Neaizgāju.


Gāju un gāju, biju kaut kādā diezgan interesantā pilsētā pēc paskata, ēst vēl negribējās. Laiks bija labs, visur bija priecīgas ģimenes. Man pilnīgi raudāt gribējās, sapratu, ka esmu izdarījis nenormālāko stulbību. Mani vecāki taču būs šokēti, vecmāte to vispār nepārdzīvos un draugiem būs par ko raudāt. Šoreiz vairāk kā vienu dienu. Bet sapratu, kas darīts, darīts, centos par to pārāk nedomāt un neko nenožēlot. Neko labi man nesanāca, bet gulēt varētu, ja gribētos. Netālu bija jūrmala. Aizgāju līdz turienei. Skaists saulriets.

Pastaigāju gar jūru, visur bija, labākajā gadījumā pārīši, neviens, kam interesētu mana eksistence. Bet saulriets bija skaists un man bija vienalga. Nogāju vairākus kilometrus, bet pilsēta spītīgi nebeidzās. Bija jau diezgan vēls. Gulēt vēl īsti negribējās, bet nekas labāks ko darīt arī man nebija. Nebūtu atdevis telefonu tagad būtu uzrakstījis kādam draugam, ka ar mani viss kārtībā un ka esmu laimīgs. Man liekas, ka es arī biju. Bēdīgs es noteikti nebiju. Mācās virsū jau tumsa. Paņēmu smiltis un ļāvu tām izslīdēt man caur pirkstiem. Pēkšņi sametās auksti. Un, ja godīgi arī mazliet bailes uznāca. Kas tik ar mani, vientuļu pusaudzi varētu notikt bez mazākā graša pie sirds? Es jau šonedēļ varētu nomirt, neviens par to tik drīz droši vien neuzzinātu. Mēģināju par to nedomāt un iet gulēt. Visu nakti nosvaidījos par smiltīm. Gan jau uz kādu mirkli aizmigu, bet noteikti likās, ka neaizvēru ne aci.


Rīts gudrāks par vakaru. Jā no rīta viss liekas desmitreiz riebīgāks. Kad piecēlos garām skrēja tikai paši agrākie skrējēji, atskatījās, nedaudz norūpējušies, bet galu galā viņiem bija kaut kas svarīgāks ko darīt. Miskaste jau noteikti bija izmesta, bomzis naudu iztērējis, mobilo atdevis lombardā, atgriezties nevarēja. Padomāju, ka būtu tikai loģiski meklēt darbu tagad. Nu neko oficiālu jau neatrastu, bet, varbūt kādam vajag kādu palīgu, beigās nomirt man tomēr negribējās.


Piecēlos un gāju atpakaļ uz pilsētu. Šodien tā bija drēgna un slapja. Neviena seja neizskatījās atšķirīga no pārējām. Iedomājos, ka tagad mani nabaga sencīši jau simt punkti zina, ka es esmu pazudis un griež visu policiju no šejienes līdz Latvijai. Jocīgi, bet ēst vēljoprojām negribējās. Domas man bija galīgi vienā putrā torīt, bet bija jau arī tik daudz lietu par kurām vienlaicīgi domāt, ka normāli izdarīt to nevarētu.

Biju nonācis kādā nabadzīgā kvartālā. Pārsvarā šeit dzīvoja melnie. Bail jau man no viņiem īsti nebija, tomēr cerēju, ka ātrāk tikšu prom no šejienes. Nu kādu stundiņu gāju, sapratu, ka esmu samērā viegli ticis cauri. Zilu aci gan paguvu dabūt, bet kad šie saprata, ka man tiešām nekā nav palaida mani projām. Dziļi ievilku elpu un sapratu, ka nekas interesants nenotiek.


Nogriezos kādā sānieliņā. Tur bija stipri tumšs, smakoja ar ne pārāk labi. Pagāju kādu gabaliņu dziļāk un sapratu, ka neesmu viens, kāds mani visu šo laiku ir vērojis. Suns. Fui, es jau nobijos. Suns izskatījās atstāts nomiršanai. Galīgi apdauzīts, asiņains. Nezinu, kas man uznāca, bet piegāju tam tuvāk, apsēdos tam blakus un noglaudīju nabagam galvu. Nekad man nav bijis bail no suņiem, tagad arī nebija, bet žēl tā suņa gan man bija. Viņš bija skaistā melnā krāsā- ne pēdas, ne strīpiņa uz purna, viss melns. Tikai skaisti, lieli un balti zobi. Acis arī bija lielas un melnas. Tagad gan man vajadzēja atrast kaut ko ēdamu, jo negribējās ļaut sunim nomirt. Nezināju kā viņu sauca un negribēju zināt, gan jau vārdu vēl izdomāšu. Nebiju vēl gluži tik izmisis, lai līstu miskastē, bija man viena vērtīga lieta, bet tas bija zelta krustiņš. Arī melnajiem, kas man uzbruka teicu, ka ja grib man to atņemt uzreiz lai sit nost, tik svarīgs man tas bija, negribēju to pārdot.


Atkal apsēdos, lai izdomātu, ko tālāk darīt.
„ Hm, kāpēc tāda seja?” Nebiju pat pamanījis, ka kāds man pienācis klāt.
„Daudz kas noticis pēdējo dienu laikā.” Es šim atbildēju. Viņam bija melni mati, melnas acis un ģērbies viņš bija ne pārāk tīrā melnā. Es domāju, ka tāds izskatītos suns, ja būtu vesels.
„Stāsti, stāsti, varbūt varu palīdzēt.” Ha! Palīdzēt. Mūsdienās nevienam neviens negrib palīdzēt. Labi, spēlēšu viņa spēli.
„Nu… Šobrīd visvairāk noraizējies esmu par šo suni.”
„Šitam jau noteikti nav atlicis daudz ko dzīvot. Lai nu kā, pabarot viņu vismaz vajadzēs”


Apmēram tā ievirzījās saruna, kas noveda pie manas palikšanas tajā pagalmā uz vēl kādu laiku. Kamēr suns vai nu nomirtu, vai atveseļotos. Katru dienu tajā pašā laikā melnais vecis nāca un pabaroja suni, es sastādīju sunim kompāniju līdz tam laikam, pēc tam gāju prom, lai neuzspiestu vecajam vajadzību izpalīdzot man atļaut palikt pie viņa. Jau pēc pāris dienām man negribējās vairāk jumtu virs galvas. Bet viņš noteikti uzstātu, lai palieku, tāpēc izlikos ejam mājās. Šis rajons arī nebija no tiem bagātākajiem, taču vardarbības daudz šeit nebija. Pat ja gadījās kāds kautiņš man nebija problēmu ar izvairīšanos, bet arī ja nepaveicās turējos diezgan labi. Te bija veca frizētava. Frizieris, kas arī īpašnieks bija baigais maita. Vecs vecis un tik brēca laukā visādus lamuvārdus, kā tik gāju garām. Bija ar viena maza kebabu bode, dažreiz sanāca tur sarunāt kaut kā paēst, bet pārāk labi tur nevienu nepazinu. Bija mums arī pašiem sava maza bandiņa, neko lielu viņi nevarēja izdarīt, reti kura banda bija vājāka par viņiem, bet viņiem vienalga gāja vislabāk. Jā, tas melnais džeks skaitījās diezgan augstā rangā starp viņiem, tāpēc ar viņiem man problēmu nebija


. Nu gāja nedēļas un suns pārsteidzošā kārtā izskatījās jo dienas jo labāk. Varēja saprast, ka viņš ir uzaudzis šādos apstākļos, ja ne sliktākos. Drīz vien viņu barot vairs nevajadzēja, jo viņš bez pūlēm samedīja pats sev žurkas un dažreiz nokoda pa kaķim. Nevienu viņš nelaida klāt, izņemot mani. Es viņam laikam biju iepaticies. Pēc baigi ilgā laika (tā vismaz likās. Rīga šķita cita dimensija. ) man atkal bija draugs. Mēģināju viņu bišku patrenēt, bet tur nekas nesanāca. Tikpat labi varētu mēģināt trenēt vilku.


Atkal sāka uzmākties vienveidība. Katrs rīts sākās tāpat kā iepriekšējais un vakars arī beidzās tāpat. Nedaudz biju sācis zagt, tikai tik, lai izdzīvotu, bet tomēr… Nekad nebiju zadzis. Suns vēl nebija dabūjis sev vārdu, varbūt nemaz nevajadzēja, bet varbūt ar laiku vārds tomēr atnāks. Pagaidām lai paliek, kā ir. Aizgāju gulēt vakarā, piecēlos pēc nepilnas stundas un aizgāju. Vienkārši paņēmu suni un aizgāju.


Gāju baigi ilgi, man bija apnikusi pilsēta, gribējās tikt ārā. Šonakt laikam nesanāks. Nu nekas, iešu tik cik vajadzēs. Beidzot biju nokļuvis uz robežas. Visur kur skatījos bija klajš, sauss, īsts tuksnesis. Cits ko īsti darīt man nebija, tāpēc gribēju jau spert soli uz priekšu, kad gluži negaidot es ieraudzīju tevi. Izdomājis, ka viens šeit tāpat ilgi neizvilkšu gāju tev pretim. Taisni iekšā tuksnesī.


Sadaliiju rindkopās. Happy now?

This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:39