Smilšu kaudze, Divu stāstu sākumi (viens turpinās) Options

[Neptuuns]

Droši lasiet, shitam gan ir tik divas nodaljas, bet neturpinaashu un tad saakas otrs kam jau ir piecas un vinjsh turpinaas. leenaam

Bija sasodiiti tumšs, tik tumšs, ka galiigi negribējās celties un kaut ko izpētīt- bija bail, ka paliks bail. Viņš jau nezinaaja, kur īsti viņš iekūlies, šeit jau jebkas varēja dzīvot. Bet, tas ko viņš nezināja bija, vai arī viņš tur varēja eksistēt.
Nē, viņš varēja, to viņš ātri saprata, bet eksistēt bez gaismas... To gan viņš negribēja, viņš negribēja arī mirt, nē, tikai tikt ārā no šī tumšā Elles nostūra. Protams īsti parasts cilvēks šādos apstākļos nevarētu izdzīvot- lai arī ūdeni vai, vismaz kaut kaadu šķidrumu plūstot tuvumā varēja sadzirdēt, bet bez ēdiena, turklaat meklējot izeju viņš izdzīvotu labi ja pāris dienas, bet Viņš jau arī nebija īsti parasts. To gan viņš uzzināja nesen un tas sāpēja, pārāk daudz filmas viņš bija redzējis un grāmatas lasījis, lai nesaprastu, ka no viņa baidīsies, viņu atstums, ja vien kāds to uzzinātu. Cilvēki baidās no atšķirībām, to zina katrs bērns. Viņam ar to izdevās sadzīvot vairākus mēnešus, bet tad virkne likumsakarību, vai varbūt Dieva nelabvēlība viņu ierāva notikumu virpulī, kura rezultātā viņš bija nokļuvis šeit. Šī bija valdības iestāde, pareizāk sakot, tā bija vieta, ko īpaši viņam bija uzbūvējusi valdība, nebija ceļa ne iekšā, ne ārā, tā tam bija jābūt, kā nekā viņš taču bija drauds sabiedrībai un viņam bija jātiek pilnībā izolētam. Drauds sabiedriibai... Visi viņa draugi, protams, zveereeja pie sev visdārgākā, ka viņš jau nu nav nekāds drauds, ka šis ir tikai briesmīgs pārpratums un ka ja viņš netikšot tūlīt atlaists viņi iesniegšot sūdzību pašās augstākajās instancēs. Bet viss bija velti, viņš tika iemests šajā tumšajā bedrē, no kuras šķita nav izejas.
Viņš atcerējās savus draugus, no saakuma viņš kļuva sērīgs, noritēja asara, tad viņš vairs nespēja izturēt negodīgumu un sāka plosīties, censdamies izgāzt dusmas uz jebko, bet tas nebija iesējams, viņš sabruka uz zemes un histērijā raudādams pēc pāris stundām aizmiga. Šinī brīdī viņam bija piecpadsmit gadu.

Pagāja gadi un tracis ap šo lietu norima. Viņa draugi atkal smējās, viņa draudzenei jau sen bija jauns puisis, bet viņa jau nebija bezsirdīga vai muļķe, viņai vispār bija maz sliktu īpašību, bet viņš tikpat labi būtu varējis nomirt, nekādi kontakti ar viņu nebija iespējami un ar laiku cilvēki viņu aizmirsa. Tiesa gan, vietā kur viņš bija dzīvs aprakts kāds pa pusei nopietni bija uzlicis kapakmeni ar viņa vārdu un dzimšanas gadu, tas iespējams bija vienīgais kapakmens pasaulē bez miršanas datuma.
*pirmās nodaļas beigas*

Nu taa, man jau patiikas. Varēju jau bishku garaaku uzrakstiit, bet gan jau uzrakstiishu otro nodalju. Viss shajaa tekstaa ir rakstiits taa kaa rakstiits ar nodomu, taapeec lieciet mani mieraa ar satura kljuudaam (nu ja nu vieniigi kaukas galiigi stulbs). Vispaar buus ari runaashana (nu taa ir iecereets) un arii viņa vaardu es izdomaashu. visi kas kauko rakstiijushi jau droshvien zina ka vaardus izdomaat ir visgruutaak. aa un idejas par nosaukumu tiks pienjemtas (nu ja nu ne galiigi stulbas )

This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:32

[Neptuuns]

Tātad, otrā nodaļa, sanāca bishku aizkavēšanās ar pirmo septembri un tā. Nu vopsh visa realitāte te arī beidzas, shiten jau fantasy elementi bishku parādīsies. Pēc tam aizies pēc plāna galīgi par reli. Tātad otrā nodaļa:

-Tu-
Tur tu stāvēji. Es par tevi vēl neko nezināju, man tu biji tikai smuka paskata mana vecuma meitene. Piesēdos un ikdienišķi uz tevi pāris minūtes paskatījos. Tu pilsētā neiederējies, pat ja tikai uz robežas. Bet tu nevarēji nepatikt. Pat suns nerēja. Nevarētu teikt, ka tu izskatījies briesmīgi skaisti, bet kaut kas tevī mani piesaistīja. Tāpat kā tuksnesī. Atceros, ka tev mugurā bija balts krekliņš un džinsi kājās. Viss bija normāls. Nez kāpēc jutu, ka man ar tevi vismaz jāaprunājas.


„Sveika!” Reti oriģināli no manas puses.…
„Ko? Jā, kaut kā tā.” Tu teici. Izklausījās, ka tu ļoti ilgi nebiji runājusi, ne citādi kontaktējusies ar citu cilvēku.
„Nu.. Es te tā…” Kaut Ko es tieši biju izdomājis teikt?.
„Nu, nu? Ko tu gribēji?” Tu teici, Tev nevajadzēja citus paskaidrojumus, kā, kāpēc es tev piesienos, vai lai lieku tevi mierā.
„Man nez kāpēc liekas, ka tu nedzīvo pilsētā.” Teicu.
„Jā, taisnība.” Tu teici mierīgi, bet ieinteresēti.
„Es pat nezinu. Man jātiek ārā no pilsētas, vienkārši negribas, saproti. Kur Ellē lai es liekos?” Teicu, nedaudz vairāk kā biju domājis.
„Nu ja tu man neradīsi problēmas, un palīdzēsi, tu vari nākt ar mani. Cilvēka sabiedrība man drošvien par ļaunu nenāktu.”,,, Tu pasmaidīji,” Bet… Man nepatīk tavs suns.” Tu teici, nedaudz aizkaitinātā un mazliet bēdīgā balsī.
„Viņš ir… Nu labi viņš nav nekaitīgs, bet pret tevi šim iebildumu laikam nav.” Mazliet aizkaitināts teicu
„Nē, es nesaku, ka viņš nevar palikt, viņš mums palīdzēs, bet… man viņš nepatīk.” Īpaši par to ielaisties sarunā, šķiet tu negribēji.
„Tātad… kā tevi sauc?” Vai tev vispār ir vārds, es padomāju.
„Kā tad tur nu bija…”, tu teici un sarkastiski pasmīnēji,” Seidža, jā, laikam tā, un tevi? Kā tevi sauc?”
„Man laikam būs jādomā jauns vārds, tāpat kā sunim,” pasmējos, ”Mans vārds ir netulkojams, bet sunim tāda nemaz nav.”
„Darīsim to citreiz, uz pilsētu atnācu, jo man vajadzēja kaut ko apēst. Neesmu pāris dienas ēdusi.” Tu teici, kā teiktu cilvēks, ka viņam iekodis ods. Tad arī pamanīju ka tu neej gluži taisni.


Aizgājām iekšā pilsētā, iegājām pirmajā veikaliņā, tu ātri nopirki kautkādus dārzeņus un arī gaļu. Žāvētu. Ja tā padomā Uguni tuksneša vidū aizkurināt taču bija gandrīz neiespējami, nebija jau ko dedzināt. Pastaigājām bišku pa pilsētas nomali, tu teici, ka dažreiz jāpaskatās arī uz kaut ko tuvāku kā apvārsni, bet visumā pilsēta tev nepatika, tu biji garlaikota un mazliet nobijusies. Ilgi neskraidīji apkārt, un tad mēs gājām, taisni iekšā uz pašu tuksneša vidu.


Vispār jau tuksneša vidus tas nebija, pilsēta vēl tur, fonā bija redzama, bet izskatījās tāla un nenozīmīga. Tu ātri apsēdies pie kāda akmeņa un sāki ēst, kā jau cilvēks, kas vairākas dienas nav ēdis. Bet tev tas pat piestāvēja, tu izskatījies diezgan smieklīgi, bet ne vulgāri vai atbaidoši. Pilnīgi normāli un tu vēl joprojām izskatījies, kā visu darītu perfekti pareizi.

Uzreiz pēc ēšanas tu paliki daudz atvērtāka, arī jautrāka, priecīgāka, izdomāji simtiem stulbu vārdu sunim, tāpat prieka pēc: Sniedziņš, Killers, Spaiks un Reksis. Smiekli nāca. Tiešām likās jautri. Tad mēs teju visu nakti norunājām par savām dzīvēm tagad un par to, kādas tās bija pirms tam. Tu izstāstīji, kā tu esi dzīvojusi tuksnesī cik sen sevi atceries, es pastāstīju par Rīgu un vecajiem draugiem, melno onkuli, kurš palīdzēja man un sunim vairāk vai mazāk nostāties uz kājām.

Pa nakti bija ļoti auksts, bet tumsa praktiski neuznāca. Iešāvās prātā doma, ka suns jāuztur nebūs, viņš jau pilsētā mācēja medīt, šeit jau tas arī, cerams, viņam problēmas nesagādās, varbūt pat šis mums kaut ko atmetīs tīri aiz žēlsirdības, tā mums noteikti būtu vieglāk dzīvot. Izdzīvot.


Brīnījos, ka esmu spējīgs uz visu, ko esmu izdarījis, vēl pirms mazāk kā mēneša es biju nobijies un domāju, ka nomiršu, bet tagad, vairāk kā jebkad biju pārliecināts, ka neizniekoju savu dzīvi. Piecēlos no rīta un stundām staigāju līdzi sunim cerībā redzēt viņu medībās. Nekas daudz jau šeit nedzīvo, tas jau nu skaidrs, bet varbūt viņš kaut ko atradīs. Atrada arī. Melnajās acīs iezibējās niknums un kāre nogalināt. Viņš aizskrēja, tu piecēlies. Es sāku apjaust, kur atkal esmu iekūlies.


Kopš tās dienas mēs divatā klaiņojām apkārt pa tuksnesi. Suns mēdza dažkārt aizklīst, bet vienmēr atgriezās. Vienmēr ar medījumu. Nekad tukšā. Šad tad varēja manīt nopietnākas cīņas pazīmes, taču, ja upuris bija gana spēcīgs, lai nopietni pretotos viņš nekad to nevilka atpakaļ pie mums, tikai ar kādu rētu atgriezās, lai atrādītos un skrēja tālāk. Nogalināt, lai dzīvotu un ļautu man dzīvot. Mans ķermenis arī kļuva stiprāks ar katru dienu. Prāts arī. Šeit, katru dienu noietie vairāki desmiti kilometru, dažādie vienkāršie darbi, cīņas, kurās regulāri iekūlāmies pilsētu tuvumā un pat tuksneša svelme un smiltis bija norūdījuši manu ķermeni un arī prātu. Es sāku pazaudēt bailes- pirmā cilvēciskā sajūta, ko es laika gaitā pazaudēju. Nebija arī man no kā baidīties, pat ja uzrastos kāds stiprāks par mani, tu vienmēr biji netālu.

Tavs spēks bija neizskaidrojams. Kad tu iekūlies kautiņā tu savu pretinieku uzskatīji par zemāku radījumu un viņi to saprata un nobijās. Tu mani reizēm biedēji, taču reizē tu biji arī mans labākais un vienīgais cilvēciskais draugs. Dažreiz tu mani nokaitināji ar savu nebeidzamo pareizību. Tu nekad nekļūdījies, tev vienmēr bija taisnība. Bet, šie brīži pārgāja tik ātri, kā atnākuši.

Tā mēs klejojām par tuksnesi. Viss nepārtraukti mainījās, taču tuksnesis palika. Tas nekad nesarausies, tikai paliks lielāks, tā man šķita. Un tas jau tā bija liels, ja gribētu no tā aizbēgt vajadzētu daudz vairāk spēka un līdzekļu, kā mums bija. Arī vairāk laika. Dienas vienmēr bija karstas un naktis vienmēr bija ledainas. Es sāku izskatīties noskrandis, bet tu paliki kā bijusi. Tīra un pareiza.


Bija jau pagājis vēl gandrīz mēnesis. Mēs uzdūrāmies kādai pilsētai. Normālie cilvēki, tā varētu viņus saukt, tie, kuriem bija tās normālās dzīves un normālās nāves, viņi pret mani izturējās sliktāk kā pret manu suni (tas neapšaubāmi bija mans suns. Tu viņam neuzticējies un, lai arī viņš tevi pacieta, tas drīzāk bija no respekta un bailēm nekā uzticības). Ja tu tur nebūtu, nezinu, kas ar mani notiktu, labākajā gadījumā varētu ubagot.


Mani kaitināja būt no tevis tik atkarīgam šādos brīžos. Nu laikam, kamēr tas palīdzēja man izdzīvot viss bija kārtībā. Nu, bet bija arī otra veida cilvēki, tie, kas vairāk līdzinājās mums, tikai vienmēr likās netīri un atkarīgi no pilsētas. Vāji. Vāji, kā parasti suņi, ja mēs būtu vilki. Bet pie viņiem varēja atrast darbu, tad mēs varējām nopirkt malku, lai varētu pagatavot gaļu citādi, kā kaltējot un arī nopirkt kaut ko citu ēdamu: Jēlas vai kaltētas gaļas diēta galīgi nebija veselīga.


Vienmēr bija jāpērk ūdens. Parasti sapirkām tik daudz ūdeni, ka tikko spējām paiet. Vienmēr to neizdarījām, man ar katru soli likos, ka noģībšu, kad tas beidzot notika, es pamodos pēc vairākām dienām slimnīcā blakus kartiņai „Piedod, es neiedomājos. Vajadzēja kaut ko teikt”. Zināju, ka teikšana neko nebūtu līdzējusi, bet sajutos bišku siltāk un bišku nokaunējies.


Naudu, tik cik mums vajadzēja varēja dabūt par samērā viegliem darbiem. Vislabāk bija ja kāds centās mūs aptīrīt, tad mēs viņu vai viņus piekāvām līdz bezsamaņai, varbūt dažreiz pat līdz nāvei, nezinu, nekad nepalikām gana ilgi, lai noskaidrotu. Nu tad nu mēs paņēmām visu, ko viņi bija sazaguši. Nelikās jau īsti pareizi, bet nu, kā zinām, izdzīvo stiprākais.


Labi, tas nav svarīgi, tātad mēs gājām caur šaurajām ieliņām, pārdeva žurkas un meklēja krāvējus, bet naudu jau bijām dabūjuši, cik vajadzēja. Vienmēr apkārt maisījās ubagi, krāpnieki, kabatzagļi arī zīlnieki un citi muļķi.

Mēs tik gājām garām. Pēkšņi iedomājos, ka vajadzētu nomazgāties, nopirkt jaunas drēbes. Pateicu tev un aizskrēju. Parasti būtu nostādījis taupīgumu svarīgākā pozīcijā, bet, tiešām, mēs bijām sadarījuši kādu izteikti ienesīgu darbiņu, neatceros pat īsti ko. Tu izskatījies apvainojusies, bet daudz neiebildi, apsēdies ceļmalā, lai parādītu, ka tur arī sēdēsi un gaidīsi. Zināju, ka droši tevi varu atstāt tevi vienu, nekas ar tevi nevarētu notikt. Tu taču biji neievainojama.


Nu labi, kaut kādā lētā motelī izdevās piedabūt īpašnieku noīrēt numuru uz vienu stundu, tur ieskrēju, nomazgājos un laidos prom. Man telpas likās ārkārtīgi ierobežojošas un suns arī bija palicis ārpusē, to iekšā vest neļāva. Normālos veikalos mani vairs nemaz iekšā nelaida, atradu kaut kādu lietotu apģērbu veikalu, nopirku džinsus. Melnu žaketi un melnu kreklu. Domāju, ka tik ātri nesasmērēsies. Iemetu arī vecās drēbes maksas veļas mazgātavā. Izskatījos kā tikko no pilsētas nākot ārā.


Tikai acis man bija mainījušās. Visu laiku skatījos tālumā, nebija tur, tuksnesī diez ko daudz uz ko skatīties, izņemot tevi, lai arī tas bija diezgan patīkami ilgstoši no šādas izklaides izvairījos, negribēju, lai tu padomā nepareizi.

Vēl pēdējo reizi iedomājos par maniem vecākiem un to, kā viņiem iet. Pat nezinu kāpēc, bet tu jau zini, mēdz tā iešauties prātā. Apņēmos par to vairāk nedomāt, izlēmu, ka esmu sācis jaunu dzīvi. Ja pilnīgi godīgi biju mazliet satraucies par to, kā tu reaģēsi pret manu jauno tēlu, kā tev tas patiks, galu galā tagad tu biji vienīgais cilvēks, kura viedoklis mani interesēja. Padomāju, ka tev tas tāpat ir pilnīgi nebūtiski un tik gāju atpakaļ.


Es tev uzskrēju virsū uzreiz kā nokļuvu atpakaļ uz ieliņas, pie kuras mēs šķīrāmies. Es tev vienmēr uzskrienu virsū. Nekad es tevi neredzu un tad tu man parādies tieši blakus.


„Nu, tagad jūties labāk? Izskaties labāk jau noteikti.” Tu teici un nepiespiesti pasmējies.
„Jā… Paldies!” neticami, pat pēc tik ilga kopā pavadīta laika tu mani tik bieži mulsināji.
„Man pietiek, šo pilsētu esmu atskatījusies vairāk kā vajag. Iesim prom no šejienes!” Zināju, ka atgriezties mājās tev ir tas pats, kas atgriezties tuksnesī, tāpēc tevi nekavēju.
„Protams, ejam!” Es teicu un, gluži netīši paskatījos tev acīs. Tikai tagad man pieleca, ka nekad nebiju tev skatījies acīs. Tev ir ļoti skaistas acis, starp citu.


Mums pienāca viens zīlnieks, izlikās ka nerunā īsti pareizi lai izklausītos izteiksmīgāk: „Es ir vislabāks zīlnieks. Tev par brīv’ „ Muļķības. Nu galu galā jau es varētu viņu piespiest turēt vārdu, ja vajadzētu. Bet.
„Es neticu šādām muļķībām.” Es teicu.
„Es gan neredzu nekādas problēmas, ja viņš neprasa samaksu.” Tu teici pārsteigdama mani kā jau vienmēr.
„Nu labi. Ja tu tā saki.” Es teicu.
„O lab’! O lab’! Nu ko tu grib zināt?” Trakais man prasīja.
„Nu. Pasaki kā sauc mani un manu suni.” Pavisam pēkšņi iešāvās prātā. Vajadzēja taču sunim vārdu.
„Tas suns i Dēmons. Tu… Ai, man atbildes nav. Bet tev klausa Dēmons, izdomā pats.” Vīņš krekšķinot iesmējās. Nesapratu kā viņš to bija domājis.
„Bet! Tā jau nebij’ nekād’ atbilde, jo nebij nekāds jautājums. Pa brīv’ tev zīlēš kārt’s”
Nu labi, sapratu, ka tas neko nemainīs, bet omulīgi nejutos, gribēju atpakaļ tuksnesī. Viņš samaisīja kārtis, iedeva man paturēt, paņēma atpakaļ un izvilka trīs kārtis.
„Šausm’s! Šausm’s!” Nesapratu , kas ar viņu nav kārtībā.
„Viss kārt’s rāda nāvi!” Vēljoprojām man tā nelikās problēma.
„Nu un tad? Es jau teicu, ka neticu zīlēšanai.” Vēsi atbildēju.
„ N’nē tu nesaprast. Kavā ir tikai viena kārts ar nāvi.” Izdomāju, ka kaukāds triks un aizgāju projām. Nevarētu gan teikt, ka par to tālāk neaizdomājos.


This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:46