Ji un viņas mazie ''īsdarbiņi"..., Nu jā... Kā jau teikts - ĪSIE darbiņi. |
Ji un viņas mazie ''īsdarbiņi"..., Nu jā... Kā jau teikts - ĪSIE darbiņi. |
ReD_FoXy |
Feb 4 2006, 15:53
Post
#1
|
onibaba Group: Chuunin Posts: 1027 Joined: 28-April 05 From: Riga, Latvia. |
***
Sniga sniegs un apsniga arī mana sirds. Jau 43 stundas es gaidu iepīkstamies savu telefonu, bet tas klusē kā miris. "Lūdzu... Neklusē..." *** Akli skatos grāmatā tēlojot ka lasu. Es domāju par viņu, savu telefonu un vakarcepto šokolādes kēksu savā somā. Tā saldā garša... Ko tā pierāda? Nejau to ka es zīlēju uz tā kad cepu to. Nē. Tikai to, ka es ilgojos un domāju par viņu. Ilgojos pēc tā kas nav mans... *** Pārsla pēc pārslas, minūte pēc minūtes un mana sirds nepārstāj pukstēt. Es lūdzu tai lai tā apstājas un vienlaikus lai tā zīvo un turpina pukstēt. Skolotājas vārdi paslīd man garām un acis man veras ciet. Gulēt vēlos, bet tikai bail. Bail nepamosties. *** Tā ir maģija - esmu noburta. Tā ir ķīmija - kaut kas manī ir sajaucies radot kaut ko jaunu. Noburta noburta... Saku sev - neraudi, neraudi, bet pasaule turpina brukt... ----------------------------------------------------------------------------------------------- Sāka skanēt lēna un maiga melodija. Mani kāds apķēra no mugurpuses. Es sajutu viņa mierīgos sirdspukstus. Es pagriezos un neiesaktoties viņam sejā apskāvu viņu ļoti cieši. Tik cieši lai nekad viņu nelaistu vaļā. Viņa siltās rokas noslīdēja gar maniem matiem pār manu plāno krekliņu un apstājās virs maniem gurniem. No patikas caur manu ķermeni izskrēja tirpas. Domādams ka man ir auksti viņš apskāva mani vēl ciešāk. Es jutu viņa elpu sev pie auss. Es izbaudīju viņa smaržu. To smaržu kas ieskauj viņa kaklu. Mēs lēnām griezāmies cilvēku jūklī. Manas lūpas maigi pieskārās viņa kaklam. Sajutu ka viņa āda viegli ietrīsas. Es pie sevis pasmaidīju. Es zināju ka viņam nepietiek tikai ar lūpu pieskārienu kaklam. Un man arī nepietika. Dziesma jau gandrīz beidzās kā viņš aiz rokas mani veda ārā no zāles. Ziņkārīgi skatieni pavadīja mūs skrienot lejā pa trepēm bet mums bija vienalga. Ieejot kaut kur kur nav cilvēku es atspiedos pret sienu. Viņš brīdi ativlka elpu untad pienāca man mazliet tuvāk. Viņš ievija savus pirkstus manā plaukstā. Es saspiedu viņa roku un strauji liecos viņam tuvāk. Es sajutu viņa lūpas. Tik maigas un siltas... Un viņa elpa tik viegli apreibinoša ka viss pārējais pasaulē bija tik nenozīmīgs............. ----------------------------------------------------------------------------------------------- Kāpēc sirds ir tas orgāns ar kuru mēs mīlam? Kāpēc ne nieres, aknas vai plaušas? Kāpēc sirds iepukstas straujāk un čukst mums, ka mēs esam iemīlējušies? Vai tādēļ, ka šis muskulis jau kopš dzimšanas sitas kādam ar ko būs lemts tikties? Kuru būs turēt savās skavās un skūpstīt? Mīlēt, rūpēties, uztraukties un raudāt? Vēlēties pieksarties, vēlēties tikai viņu un vairs neko... Piekļaut sev tuvāk un nevienam neatdot. Kādu lomu tur spēlē sirds? Kā kāds var tik spēcīgi aizskart neatverot vaļā tā miesu? Ar acu skatienu vai smaidu likt tavam kuņģim apmest trīs kuleņus. Paejot garām pamodināt tauriņus tavā vēderā. Bet sirds? Sirds atrod starp sirdīm vienu īsto. To vienu kas dzimusi tikai tev un tu tai... Jā esmu neglābjama romantiķe un tamlīdzīgi, bet es nemeklēju darbus ko rakstu - tie atrod mani. P.S. Atvainojos ja ir kādas pareizrakstības kļūdas. -------------------- |
ReD_FoXy |
Sep 13 2006, 17:46
Post
#2
|
onibaba Group: Chuunin Posts: 1027 Joined: 28-April 05 From: Riga, Latvia. |
- Eleonora... - viņa klusi nočukstēja savu vārdu. Viņai tas tik ļoti riebās. Ikdienas pasēdēšana parkā izvērtās kā vienmēr ļoti ikdienišķa. Mazu bērnu un putnu čaloņa, jaunu mīlētāju silueti. Dažreiz tas viss tik ļoti grauza. Eleonora pievilka ceļgalus pie zoda, lai nomāktu vēlmi iet prom. Vēl nav laiks...
Eleonora vienmēr uzticējās savai intuīcijai un vispār viņa bija ļoti māņticīga. Viņai pašai dažkārt likās, ka viņa ir pārdabiska. Dažreiz tikai pārdabiski stulba, bezjebkādām pārdabiskām spējām. Eleonora sevi nemīlēja, itnemaz, kaut ne mazliet... - Vai tu vienmēr tik daudz domā? - blakus bija apsēdies jauns puisis un pēdējās pāris minūtes vērojis meiteni. - Vai jūsuprāt es vispār domāju? - Eleonoras balsī ieskanējās pārsteigums. Viņu vienmēr uzskatīja par neaptēstu, jo viņa maz runāja. Puisis iesmējās. - Lai tu varētu uzrunāt mani uz ''tu'' - mani sauc Kristofs. - viņš pasniedza viņai roku sveicienam. Eleonora vienmēr bija pārspīlēti pieklājīga. Viņa pastiepa savu roku pretī. Iestājās klusums un atkal bija dzirdams apkārtējo skaņu kokteilis. - Vai es drīkstētu zināt arī tavu vārdu? - Kristofs itkā aizvainoti apvaicājās. - Eeem... Laikam, ka drīkstat. - Mēs jau pārgājām uz tu. - Labi, tu drīksti. - meitene noskaldīja. Atkal klusums. Mazs zēns paskrēja garām soliņam pēc bumbas un gardi smējās. - Es tev palīdzēšu. M-a-n-i s-a-u-c... - puisis smaidīdams teica. Viņam bija jauks smaids. - Ak, jā... Mmm... - Eleonora pielika labās rokas rādītājpirkstu pie lūpām. - Tu neatceries kā tevi sauc? - puisis atkal iesmējās. - Atceros! Nora. - nezin kāpēc viņa sajutās apvainota. - Foršs vārds. - Jā... - meitene novilka. - Man dažreiz arī gribas dzīvot tādu dzīvi. - Kristofs norādīja uz mazajiem, laimīgajiem bērniem tālāk, zālienā. - Tu tādu nedzīvo? - viņa apjautājās. Eleonorai likās, ka visi izņemot viņu ir laimīgi. - Nē. Diemžēl... - puisis piecēlās. - Labi, man jau ir laiks iet. Bija jautri noskaidrot tavu vārdu. - Pagaidi! Eleonora... - viņa klusi noteica. - Ko? - Eleonora, mani sauc Eleonora. - viņa atklāja. Tad Eleonora beidzot pasmaidīja. Un Kristofs atsmaidīja pretī. - Tad uzredzi, Eleonora. - viņš tai teica un devās pa celiņu laukā no parka. Dīvaini, bet viņai beidzot, pirmo reizi savā mūžā, iepatikās tas, kā skanēja viņas vārds. - Eleonora... - viņa ar smaidu uz lūpām nočukstēja un piecēlās, lai dotos mājup. -------------------- |
edg |
Sep 14 2006, 19:16
Post
#3
|
limpene grauž aknas Group: Jounin Posts: 2899 Joined: 17-February 04 From: PM |
Visu laiku baidiijos, ka buus kaadas izcili stulbas beigas vai kas taads. Lieki, aciimredzot. Bet vispaar reaalisma moments 0. Meitenju audiencei droshi vien viss lielas uuber, taapat kaa bishounen utml diivaini stuff, bet... Taa purna uzvediiba/runa ir mazliet... pilniigi nereaala. Tur ir jaabuut konkreetam narcisam/pofigistam/idiotam vai jaaeed seenes, lai runaatu taadaa stilaa, kaa tas purns dara - paarspiileeti, pat muljkjiigi pieklaajiigi, paarlieku droshi un, ja godiigi, nedaudz pat aizskaroshi. Un tas, ka aizskaroshais tonis (ko tu droshi vien pat nejuuti) iet kopaa ar paarspiileeto pieklaajiibu (kuru vinjsh, btw, nenotur visas sarunas laikaa) liek domaat par liekuliibu, un tas mani kretinee aaraa. Meitenes vietaa tu sevi labi izteelojies, taapeec viss ok, bet taa purna vietaa... nekaadas logjikas, ne emociju pamata. Varbuut. Un varbuut taadas emocijas paarnjem tikai mani. No otras puses, tas, ka neesmu pieredzeejis sava muuzha laikaa sastapt taadu cilveeku, ne speeju iedomaaties, balstoties uz to necilo pieredzi, kas man ir, nenoziimee, ka taads nevar eksisteet.
Un tagad, neatkariigi no ieprieksh runaataa, ljauj izveidot man izveidot to, kaa es uz to skatiijos peec tava saakuma. Shitaa dariit, kaa es daru, ir ljoti ljoti slikti, un luudzu tevi man piedot! Tavi darbi mani tik ljoti iedvesmo. Nevareeju notureeties... - Eleonora... - viņa klusi nočukstēja savu vārdu. Viņai tas tik ļoti riebās. Ikdienas pasēdēšana parkā izvērtās kā vienmēr ļoti ikdienišķa. Mazu bērnu un putnu čaloņa, jaunu mīlētāju silueti. Dažreiz tas viss tik ļoti grauza. Eleonora pievilka ceļgalus pie zoda, lai nomāktu vēlmi iet prom. Vēl nav laiks... Eleonora vienmēr uzticējās savai intuīcijai un vispār viņa bija ļoti māņticīga. Viņai pašai dažkārt likās, ka viņa ir pārdabiska. Dažreiz tikai pārdabiski stulba, bezjebkādām pārdabiskām spējām. Eleonora sevi nemīlēja, itnemaz, kaut ne mazliet... - Vai tu vienmēr tik daudz domā? - blakus bija apsēdies jauns puisis un pēdējās pāris minūtes vērojis meiteni. - Ko Jums vajag? - vaardi neatskaneeja, bet tas bija lasaams aciis liidzaas izbiilim. Eleonora bija apjukusi. Kas ir shis cilveeks? - Vai es Juus paziistu? - vinja turpinaaja. - Es tieshaam veeleetos, lai tu mani paziitu - sveshais pusis atbildeeja, saglabaadams savu mieriigo, silto skatienu. Tomeer vinja sirds dauziijaas, un ieksheejaa praataa plosiijaas druumas bailes. Bailes tikt atraidiitam. Atstumtam kaa pelavu maisam. Eleonora nekusteejaas. Kaa ar mietu pa galvu dabuujusi vinja seedeeja, censhoties saprast, noticeet... Bet vinjas praats bija iztukshots. Ja nu... Nee, labaak nee. - Atvaino, man jaaiet - vinja teica, pieceelaas un leenaam gaaja prom, ar katru soli paatrinot gaitu, un ar katru soli aizvien vairaak veeloties atgriezties. "Kaapeec es baidos? Varbuut es tieshaam vinjam patiiku? Kaapeec gan nee?" vinja domaaja, "Varbuut nav par veelu?" Ir jau gan par veelu, Eleonora noleema, un pazuda aiz stuura. Miglojaas skatiens, vinja apstaajaas. Muljkje, muljkje, muljkje! Vinja prata sevi lamaat. Un skumt. Vinjsh bija atraidiits. Vinjsh gribeeja celties un saukt "Pagaidi!", bet taa nedariija. Vinja bija aizbeegusi, neapshaubaami. Atstaaja vinju uz solinja kaa mulkji seezham un nozheelojami skatoties apkaart peec izsmejoshiem skatieniem. Protams, taadu nebija. Tie bija tikai vinja galvaa. Vinjsh izsmeeja pats sevi un nicinaaja. Nekad vairs. Visas paareejaas liksies kaa mierinaajums. Vinjsh pieceelaas, paceela acis uz debesiim un veeleejaas buut citur. Jebkur, tikai ne te. Viss. Tagad atgriezhamies tavaa skaistajaa pasaulee, kur cilveeki viens ar otru briivi runaajas bez aizspriedumiem. Vai varbuut taada tieshaam ir pasaule, tikai mans pesimistiskais tumsonja praats redz visu druumaas noskanjaas. -------------------- Mani posti top, jo tev dziivee truukst, ko lasiit! Es glaabju pasauli, piedaavaajot tai lasaamvielu! Kvalitaate, shvalitaate.
Disclaimer: Viss manis teiktais ir apshaubaams manis pasha no gaisa uzpuusts un uz punjkjiem balstiits viedoklis. |
Lo-Fi Version | Time is now: 27 September 2024 - 01:54 |