Stāsti, Te nu ir mani sakopujumi Options

[Kate]

Bija iestājies vēls rudens. Lapas caur vēja rokām tika trimdītas, rautas uz visām pusēm. Tās virpuļoja uz riņķi, te apstājās, te atkal griezās pa vējam. Un neviens tās neapturēja..
Tur, uz tā tālākā, dziļākajā parka stūrī, uz tā soliņa, sēdēju es – ar šalli un melno bereti, pusgarajos svārkos un saviem šņorzābakiem. Lai gan biju saģērbusies silti, man bija auksti. Iekšēji..
Tā nu man pie kājām krita entās rudenīgo nokrāsu lapas.
Mans vārds – Eiza..



(Iesākumama pamaz, toties tas ir labs veids, kā uzkurināt emocijas un gaidīt turpinājumu )

This post has been edited by Kate: Apr 3 2007, 13:30

[Cilveeks]

uztaisi veel ilustraaciju, tad buus vnk ideaali...

[Kate]

uztaisi veel ilustraaciju, tad buus vnk ideaali...

varbūt, bet slinkums, turklāt var arī neizdoties tāds, kādu esmu to iedomājusies

un talāk turpinu. (starp citu, esmu jau daudz tālāk XDD)

***

Šodien bija vēsāks.. Jā, varēja sajust rudeni – visburtiskākajā nozīmē. Vējš ik pa laikam izbrauca cauri maniem matiem. Parasti, dodamies no rīta tik agri, bija kaut pāris cilvēku. Šodien to nebija nemaz. Es sajutos tā, itkā es būtu vienīgā uz šīs pasaules. Un man gribējās paildzināt šo brīdi..
„Tikai esot viens, tu apjēdz, cik dzīve patiesībā ir rūgta. Kā ikdienā ikviens kaut kā „iekož”. „ atceros Zeka teikto..
Viņš neilgi pirms laika cieta cīņā.
Viņš bija vienīgais, kuram patiesi uzticējos un zināju, ka viņš vienmēr būs man blakus un atbalstīs.
Tovakar, es nevarēju viņu apturēt. Viņa acīs bija kaut kas neatpazīstams. Man palika bail, taču, ieraugot bailes manās acīs, viņš „sasala” un pretinieks iedūra dunci viņam vēderā. Un tad viņš saļima. „Lielais dūrējs” aizmuka ar savu otro sabiedroto, taču es saļimu uz ceļiem blakus Zekam. Es maigi pacēlu viņa galvu, atbalstīju pret sevi. Pār vaigiem izdedzinātajos asaru ceļos,asaras lija nepārtraukti. Es vienkārši negirbēju viņu zaudēt. Tik vienkārši..
Bet dzīvei patīk spēlēties, izlikt grūtības, lai mēs pieaugtu..
Bet vēl joprojām nevaru noticēt, ka jau pusgads pagājis.
Piedod..

[Cilveeks]

shitaa turpini un uzrakstiisi graamatu...

[Kate]

shitaa turpini un uzrakstiisi graamatu...

jā, protams, pēc gada
man pat negfribās postot turpinājumu pa ātru būs viss, lai gan jau 4ras nodaļas uz priekšu ir uzrakstītas

[Cilveeks]

shitaa turpini un uzrakstiisi graamatu...

jā, protams, pēc gada
man pat negfribās postot turpinājumu pa ātru būs viss, lai gan jau 4ras nodaļas uz priekšu ir uzrakstītas

neposto.... uzraksti un paardod kaa graamatu...

[Kate]

nē, vajag viedokli

un es turpinu, jau tagad.

***

Atveru acis un gaisma mani apžilbināja. Vakardien mācoties, laikam aizmigu.
Jā, dzīvoju viena, kojās. Pārsvarā ar nevienu nekontaktējos. Mācos un strādāju. Vakardien priekšniece mūs nostrādināja kā lopus. Šodien jau pienākusi sestdiena. Visi kojieši devās pie ģiemenēm, bet es.. Es kā rēgs pa garajiem gaiteņiem klīdīšu. Klusi, klusi..
Uztaisīju kafiju un jutos tik nogurusi, ka pat pēc kafijas, man nāca miegs. Tādēļ izlēmu nedaudz apgulties.
Sapnī, man likās, ka redzēju Zeku..
Atceros, kā toreiz, tajā tālajā vasarā mēs devāmies izbraukumā. Paķērām svarīgāko un stopējām. Aizstopējām līdz pat Polijai. Kaut kādai mazpilsētai, neatceros nosaukumu. Toties emocijas – neaprakstāmas. Jā, un poļi ir draudzīgi.
Man patika, ka mēs ar Zeku bijām kā draugi un abi sapratām, ka tā arī ir vislabāk. Savādāk jau laikam arī nemaz nevarēja.
Toties mūsu draudzība bija īpaša. Mēs mācējām saprasties tikai ar mīmikām, un arī domāšana mums bija līdzīga. Daži mūs pat dēvēja par māsu un brāli. Jā, mums bija pat vienāda acu un matu krāsa.
Daļēji, laikam, arī tādēļ man viņa pietrūkst. Liekas, man puse ir norauta. Viņš vienmēr bija blakus. Kad vēl dzīvoju savā ģimenē, es varēju ar asarām acīs skriet pie viņa. Viņš neko man nepārmeta. Un es viņam arī nē. Tikai viņam dzīvē bija vairāk paveicies.
Es ar savu māti ļoti bieži strīdējos. Viņai nekad nekas nepatika. Ne ko es daru, ko domāju. Viņa mani necienīja. Brīžiem pat viņa sevi nekontrolēja, līdz ar to, mani iekaustīja. Arīnaudas mums nekad nebija daudz.
Toties Zekam.. Zekam bija gan tēvs, gan māte. Mīloši. Gādīgi. Cienoši. Viņi pat lūdza viņam palikt mājās, nevis doties man līdzi – plašajā pasaulē. Turklāt viņa ģimenei nekad nekas nepietrūka. Bet viņš devās kopā ar mani. Un vecāki to pieņēma. Gluži kā kaut ko pašsaprotamu.
Un tas mums nemaz netraucēja. Draugi mēs jau bijām kopš ceturtās klases. Kā nekā bijām klases outsaideri. Nu tādus vismaz mūs redzēja citi bērni. Un kas par to ? Mums abiem bija labi..