Stāsti, Te nu ir mani sakopujumi Options

[Kate]

Bija iestājies vēls rudens. Lapas caur vēja rokām tika trimdītas, rautas uz visām pusēm. Tās virpuļoja uz riņķi, te apstājās, te atkal griezās pa vējam. Un neviens tās neapturēja..
Tur, uz tā tālākā, dziļākajā parka stūrī, uz tā soliņa, sēdēju es – ar šalli un melno bereti, pusgarajos svārkos un saviem šņorzābakiem. Lai gan biju saģērbusies silti, man bija auksti. Iekšēji..
Tā nu man pie kājām krita entās rudenīgo nokrāsu lapas.
Mans vārds – Eiza..



(Iesākumama pamaz, toties tas ir labs veids, kā uzkurināt emocijas un gaidīt turpinājumu )

This post has been edited by Kate: Apr 3 2007, 13:30

[Kate]

***

Pamodos tikai nākošajā dienā. Šodien gribējāš iziet tautā, turklāt man šodien bija jāapmeklē mākslas skola.
Šodien spīdēja saule. Es atvēru lielās, smagnējās mākslas skolas durvis un devos iekšā. Tur jau sēdēja gados vecā dežurante. Vienmēr ar kopā sasietiem matiem un mirdzumu acīs, laimīgā. Apsveicinājos, un laikam pašai nemanot uzsmaidīju.
- Eiza! – viņa sauca nopakaļus.
Es apgriezos pret viņu.
- Tev ir jauks smaids, smaidi beižāk. – viņa pasmaidīja.
Nezinu kādēļ, bet es pasmaidīju vēl platāk. Jā, un smaids laikam nebija nozudis no sejas arī tad, kad ienācu klasē, jo visi tik dīvaini mani uzlūkoja. Es paliku nopietnāka.
Pēc pāris minūtem ieradās arī skolotāja. Smaidīga, cerīga, tāda kāda viņa ir vienmēr. Viņa izsauca visus un pārbaudīja vai visi ir uz vietas. Es palūkojos laukā pa logu. Tik skaists skats nebija redzēts sen jau., bet varbūt tikai šodien man gribējās redzēt ko skaistu..
Bērzs pretīlogam bija vientuļs, puskails un ar norkāsu. To rudenīgo.
Atceros sarunu ar Zeku.
- tev nepiestāv būt nopietnai. – viņs teica
- Kā ? – es biju izbrīnīta
- Jo, kad smaida, pasaule ir redzama daudz košāk – viņš pasmaidīja

- Eiza Keilāne! – skolotāja paceltā tonī teica.
Es attapos tikai tad, kad viņa jau stāvēja man blakus.
- Vai tad tevi tā vairs nesauc ? – viņa skatījās uz mani
- Nē, atvainojos. Šeit.. – es noliecu galvu. Jutos vainīga par to, ka nedaudz pakavējos atmiņās par Zeku.
- Pietiks sapņot! – un viņa turpināja saukt pārējos. Līdz brīdim, kad kaut kur starp beigām, cauri durvīm iebrāzās kāds. Es pacēlu galvu, un manas acis iepletās..
- Starp skolotāju un `kādu` norisinājās attaisnošanās dialogs.
- Un kāds ir tavs vārds ? – skolotāja vaicāja.
- Deks. – viņš elsojot noteica.
Viņs palūkojās uz mani, novēršoties no skolotājas, un es pamatīgi pamulsu. Es vienkārši nezināju, ko domāt.
Pēc mākslas skolas es kā vienmēr devos uz parku. Man tur patika. Tur reti, kad bija vēl kāds, reti kad kāds traucēja. Turklā™ varēja mioerīgi atpūsties un pavērot kā cilvēki skrien pakaļ laikam. Es apsēdos uz soliņa un aizdomājos. Jau atkal.
Man laikam tiešām bija smagi zaudēt Zeku. Nedēļu pēc viņa nāves es vēl joprojām raudāju. Manas acis bija sarkanas, neizgulētas un piepampušas. Nezināju, ko tālāk odmāt, ko darīt. Bez viņa, cilvēka, kam tik ļoti uzticējos, kas man tik ļoti daudz nozīmēja. Un tagad viņa tā vienkārši nav..
Zeka vecāki man palīdzēja saņemties kaut nedaudz. Arī viņiem bija smagi. Un lūk, nu jau pusgads, kā viena cenšos tikt galā ar savām problēmām, bez Zeka. Lai gan, kas tās par problēmām. Vienkārš sakot, man tādas nav, tikai tas, ka vairāk nav man Zeka.
Un mani kaut kas pēkšņi pārtrauca. Kamēr atceļoju atpakaļ no domu pasaules, pamanīju to pašu puisi, kurš iebrāzās stundas sākumā. Deks – viņu sauca. Jā, viņš bija ļoti līddzīgs Zekam. Likās, ka tas ir viņs.
- Sveika – viņs pastiepa roku
- Sveiks – atcirtu
Viņa sejā vairs nebija smaids. Kādu brīdi mēs tā sēdējā klusēdami.
- Ko tu te sēdi viena ? –
- Neesmu viena jau.. –
- Varbūt tu varētu būt draudzīgāka –
- Piedod – es sarosījos – es te domāju parasti, un te ir skaisti.. –
- Jā, šeit ir skaisti.. – viņš palūkojās apkārt.
- Varbūt tu vēlies aiziet iedzert tēju ? Ārā ir pavēss.. –
Kaut kas mani aicināja. Es piecēlos.
Biju jau iztukšojusi pus krūzi.
- Sekosi ? –
Centos saprast, ko viņš ar to bija domājis. Viņs piecēlās un gāja uz izeju. Man nekas cits neatlika, kā tikai sekot.
Mēs nonācam līdz augstai ēkai. Viņš tajā iegāja iekšā pa nedaudz pavērtajām durvīm. Mēs kāpām līdz pašāi augšai un nonācām uz jumta. Pavērās tiešām skaists skats. Vienā pusē varēja redzēt gan mežus tuvējos, gan upi, bet otrā pusē bija rosīgā pilsēta ar augstajām ēkām un jūgendstila ēkām.