Stāsti, Te nu ir mani sakopujumi Options

[Kate]

Bija iestājies vēls rudens. Lapas caur vēja rokām tika trimdītas, rautas uz visām pusēm. Tās virpuļoja uz riņķi, te apstājās, te atkal griezās pa vējam. Un neviens tās neapturēja..
Tur, uz tā tālākā, dziļākajā parka stūrī, uz tā soliņa, sēdēju es – ar šalli un melno bereti, pusgarajos svārkos un saviem šņorzābakiem. Lai gan biju saģērbusies silti, man bija auksti. Iekšēji..
Tā nu man pie kājām krita entās rudenīgo nokrāsu lapas.
Mans vārds – Eiza..



(Iesākumama pamaz, toties tas ir labs veids, kā uzkurināt emocijas un gaidīt turpinājumu )

This post has been edited by Kate: Apr 3 2007, 13:30

[Kate]

***

Viņš apsēdās uz malas un palūkojās apkārt. Tad uz mani.
- Tev te patīk. –
Man tur tiešām patika. Tas mani nedaudz iebiedēja. Apsēdos blakus viņam. Manas acis laikam ziņoja par nesaprašanu, jo viņš turpināja.
- Tu tici atdzimšanai ? Protams, ka tici, - viņs skatījās tālumā – tevi noteikti sabiedēja līdzība – viņs pasmaidīja – bet te nu es esmu. -
Es apkritu viņam ap kaklu. Es raudāju laimes asaras. Likās, itkā tā būtu mana dzimšanas diena piecu gadu vecumā, kad mamma man uzdāvināja to ko es tik ļoti vēlējos – grāmatu. Šī atklāsme arī bija kā dāvana, tikai es nezināju vai ticēt..
- Hei, nav taču tik traki ? – viņs mani uzlūkoja.
- Nē, nav. Es, taču laimīga esmu! – es viņam uzsmaidīju. Jutos neizsakāmi atvieglota. Pēc kāda laiciņa biju jau nedaudz mierīgāka.
- Bet.. – es lūkojos uz viņu.
- Redzi, to nemaz nevar tā izskaidrot. Tovakar es tikai atceros to, cik ļoti tu pārdzīvoji. Es to visu redzēju, arī nedēļas pēc tam. Un pēc kāda laika, es jau atrados atkal uz zemes. Tā arī pats nevaru saprast – kā un kapēc. Es vismaz ceru, ka uz ilgu laiku būšu šeit, jo tad tu smaidīsi –
- Protams – es iesmējos
- Pietrūka tevis –
- Man arī.. –

***

Vēlāk mēs jau bijām pie viņa. Kalām nākotnes plānus. Mēs daudz smējāmies un jokojām. Bija jautri.
Viņs palika nopietns.
- Tev vajadzētu apciemot savu māti. – viņs to noteica ar nopietnu sejas izteiksmi.
- Kapēc ? –
- Notici man! Vēlāk tu to varētu nožēlot. –
Es nesapratu par ko viņš runā, taču es piekritu.
- Labi, bet tagad jāiet gulēt –
Pēc kāda laiciņa gultas jau bija uzklātas un gaisma bija izslēgta.
- Eiza – pusbalsī
- Jā ? –
- Tev nav bail ? –
- No kā ? –
- No nāves –
- Nezinu.. Vai mēs tagad nevarētu iet gulēt ? –
- Labi –
- Un ja nu tu zinātu kad un kā ? – viņš nerimās
- Kā to saprast ? –
- Nē, neko. Arlabunakti – viņš aizgriezās uz otru pusi
- Nu labi.. –
Iestājās klusums.
Šodien laukā bija drūms laiks. Arī Zeks nebija istabā. Saģērbos un domāju, ko šodien darīt. Es smagi nopūtos, un tieši tajā brīdī pa durvīm iebrāzās Zeks.
- Savāc svarīgāko un atver logu – viņs kliedza, turēdams durvis
- Ātri! – saprasdams, ka es neko nedaru, viņs atkārtoja.
Es steigšus paķēru kaut kādu somu, paķēru pāris drēbes un atvēru logu, un tur es stāvēju. Tad es sajutu triecieno no mugurpuses un nākošajā brīdī es jau lidoju (Jā, lidoju!) kopā ar Zeku. Viņš mani turēja. Pagāja kāds laiciņš kamēr es visu to aptvēru.
Mēs nolaidāmies uz kāda tālāka jumta.
- Es gaidu paskaidrojumus! – noteicu es.
- Apsēdies! –
- Runā, taču! – es biju nikna – Ko tas viss nozīmē ? –
- Nomierinies! – viņš man uzkliedza – Es pats īsti neko vēl neesmu sapratis. Vēlāk varbūt viss būs skaidrāks un tad.. –
- Vēlāk ? Man vajag tagad, kaut nedaudz - es pamazām norimos
- Labi. Es runāšu skaidru valodu – viņš apsēdās man blakus
- Es klausos! – biju nepacietīga
- Redzi, es nemaz neeksistēju. –
- Kā tas ir – neeksistē ? –
- Es taču esmu beigts! –
- Tu biji. Tagad tu esi atpakaļ. –
- Nē! Citi mani neredz.. –
- Tu gribi teikt, ka pārējie domā, ka tu esi miris ? –
- Jā! –
- Bet kā ? ... Un es tevi redzu vienīgā ? –
- Jā! –
- Kā tas ir iespējams ? –
- Nezinu.. –
- Kā tu vari nezināt ? –
- Es nezinu! – viņš kliedza – Es pats neko nesaprotu. – viņa acīs nedaudz mirdzēja.
- Pieod.. - es apsēdos viņam tuvāk un pieglaudos.
- Laiks ies un mēs uzzināsim. – es noteicu.
- NĒ! Mēs nedrīktam vēlāk uzzināt, tas ir jāuzzin tagad! –
- Kapēc ? –
- Ir jāuzzin.. – likās, ka viņš kaut ko slēpj.
- Un cik ilgi mums te vēl vaidzēs uzturēties ? –
- Uz jumta pāris stundas, vēlāk vakarā noīrēsim viesnīcas nummuru. –
- Un nauda ? –
- Izdomāsim. Kā jau parasti.. –
Pirmais strīds. Pēc šīs sarunas mēs katrs aizgājām uz savu pusi un nerunājām līdz brīdim, kad viņs ierunājās..
- Mums jādodas. Saule jau riet. –
Viņs pienāca man klāt un apķēra mani, tad mēs pacēlāmies. Pēc pāris minūtēm mēs jau atradāmies pie kādas ēkas..