Da-tenshi, Mans pirmais staastinjsh... Options

[mms61]

Well....here it goes....


_Ārā valdija klusums. Saltais svētvakara klusums. Šķita ka laiks bija apstājies
un vienīgās kas tam uzdrošinājušās paklausīt ir sniegpārsliņas, kas spītīgi
turpināja savu deju.
_Ap melno džipu, kas lēni vilkās cauri mežam, mutuļoja sēru aura. Septiņgadīgais
zēns aizmugurājā sēdeklī beidzot bija aizmidzis . Viņš izskatījas tik mierīgs un
bezrūpīgs kaut arī viņa sirdi saēda mīļotās mātes zaudējums. Lai kā arī šoferis
tam nepretotos, arī viņa acis sāka pildīties ar asarām.
_Automašīna pēkšņi apstājās un Ādama trauslais miegs nu bija pārrauts.
"Kas tad atkal? " Viņš aizsmakušā balsī noprasija. Pat nepapūlēdamies atbildēt
Ralfsi zkāpa no mašīnas, pagāja nedaudz uz priekšu un sāka kautko ļoti cītīgi pētīt
sniegā.
_"Kas viņam atkal padomā..." Ādams nodomāja un arī izrausās no automašīnas.
Sajūtot ledaino Ziemassvētku salu zēns nodrebinājās, jo mugurā viņam bija tikai
džinsas un plāns tējkrekliņš. Viņš lēnām tuvojās Ralfam kas vēl joprojām truli blenza
sniegā. Pienācis nedaudz tuvāk zēns saprata ka tas nav tikai sniegs kas tā ieinteresējis
šoferi. Ieraudzīdams kas tas patiesībā ir, Ādams apstājās un viņa žoklis apstājās
_Tā bija maza meitenīte. Viņas āda bija sniega bāluma, mati piķa melnumā un baltās
kleitas mugur puse bija notraipīta ar asinīm.
_"Vai viņa ir-" zēns norija siekalas

Ceru ka drīz taps turpinājums

This post has been edited by mms61: Sep 20 2006, 16:59

[mms61]

Lūk turpinājums:

_"Nē " Rafs pārtrauca Ādamu "Lai cik neiedomājami tas arī nešķistu, ."
Abi vēl pāris minūtes nostāvēja pie pārsalušas meitenes.
_"Amm..." zēns nedroši iesāka " Varbūt vedīsim viņu pie mums? " Viņa
balss skanēja pārbiedēti un drūmi.
_Šoferis neatbildot paņēma meiteni uz rokām un noguldija mašīnas
aizmugurējā sēdeklī. Ādams ierausās priekšējā sēdeklī. Viņš nespēja
atraut skatienu no guļošās skaistules. Drīz vien arī Ralfs iesēdās mašīnā
un tā beidzot sāka kustēties uz priekšu. Ceļā viņi pavadīja aptuveni pāris
stundas.
_Kad melnais automobīlis piebrauca pie Ruso ģimenes savrupmājas
pulkstenis nosita pusnakti. Izdzirdot to piebraucot, Ādama māsa Sofija,
steidzās sagaidīt brāli. Viņa izskrēja no drūmās, baismīgās mājas. Sofija
bija 19 gadus veca meitene. Viņai bija gari, blondi mati, kas bija sataisīti
glītā copītē un zilas, noraudātas acis. Mugurā viņai bija gara, melna samta
kleita, kas godīgi sakot padarīja viņu resnu.
_Ādams izkāpa no mašīnas un saskatījās ar māsu. Tā bija pirmā reize kad
Viņš redzēja Sofiju šādā stāvoklī jo viņa parasti bija ļoti enerģiska un jautra.
Māte vinās dzīvē bija vissvarīgākais un tagad kad viņas vairs nav Sofijas
dzīve bija zaudējusi savu jēgu.
_Ralfs paņēma aizmugurējā sedeklī guļošo meiteni. Ieraugot viņu Sofijas
seja saviebās dusmu izteiksmē. Viņa lieliem soļiem piegāja klāt savam brālim
" Kas tā tāda!? " Sofija norādija uz meiteni kas mierīgi gulēja šofera rokās un
sāka aurot " Nedomāju ka tev vajadzētu šādā brīdī vest uz mājām tavas "
Meitene dusmās pulsēja.Ādams ignorēja savu māsu un devās uz mājas pusi.
"Ralf, nāc līdzi" viņš uzsauca savam šoferim. Abi iegāja mājā, atstājot Sofiju vienu
arā, salstot. Viņa noslīga uz ceļiem un sāka histēriski raudāt.
-------------------------------
Ādams iegāja viesu istabā un viņam sekoja Ralfs. Šoferis noguldīja
guļošo meiteni uz gultas un klusējot izgāja no istabas. Zēns apsēdās
uz gultas malas un sāka vērot daiļo viešņu. Meitene nedaudz sakustējās.
Viņa atvēra savas acis kas izrādijās gaiši zilas. Viņa pieslējās sēdus un
aplūkoja zēnu kas sēdēja vinjai blakus. Meitene noglaudija Ādama vaigu
un iečukstēja viņam ausī: " Es tevi mīlu. "