Smilšu kaudze, Divu stāstu sākumi (viens turpinās) Options

[Neptuuns]

Droši lasiet, shitam gan ir tik divas nodaljas, bet neturpinaashu un tad saakas otrs kam jau ir piecas un vinjsh turpinaas. leenaam

Bija sasodiiti tumšs, tik tumšs, ka galiigi negribējās celties un kaut ko izpētīt- bija bail, ka paliks bail. Viņš jau nezinaaja, kur īsti viņš iekūlies, šeit jau jebkas varēja dzīvot. Bet, tas ko viņš nezināja bija, vai arī viņš tur varēja eksistēt.
Nē, viņš varēja, to viņš ātri saprata, bet eksistēt bez gaismas... To gan viņš negribēja, viņš negribēja arī mirt, nē, tikai tikt ārā no šī tumšā Elles nostūra. Protams īsti parasts cilvēks šādos apstākļos nevarētu izdzīvot- lai arī ūdeni vai, vismaz kaut kaadu šķidrumu plūstot tuvumā varēja sadzirdēt, bet bez ēdiena, turklaat meklējot izeju viņš izdzīvotu labi ja pāris dienas, bet Viņš jau arī nebija īsti parasts. To gan viņš uzzināja nesen un tas sāpēja, pārāk daudz filmas viņš bija redzējis un grāmatas lasījis, lai nesaprastu, ka no viņa baidīsies, viņu atstums, ja vien kāds to uzzinātu. Cilvēki baidās no atšķirībām, to zina katrs bērns. Viņam ar to izdevās sadzīvot vairākus mēnešus, bet tad virkne likumsakarību, vai varbūt Dieva nelabvēlība viņu ierāva notikumu virpulī, kura rezultātā viņš bija nokļuvis šeit. Šī bija valdības iestāde, pareizāk sakot, tā bija vieta, ko īpaši viņam bija uzbūvējusi valdība, nebija ceļa ne iekšā, ne ārā, tā tam bija jābūt, kā nekā viņš taču bija drauds sabiedrībai un viņam bija jātiek pilnībā izolētam. Drauds sabiedriibai... Visi viņa draugi, protams, zveereeja pie sev visdārgākā, ka viņš jau nu nav nekāds drauds, ka šis ir tikai briesmīgs pārpratums un ka ja viņš netikšot tūlīt atlaists viņi iesniegšot sūdzību pašās augstākajās instancēs. Bet viss bija velti, viņš tika iemests šajā tumšajā bedrē, no kuras šķita nav izejas.
Viņš atcerējās savus draugus, no saakuma viņš kļuva sērīgs, noritēja asara, tad viņš vairs nespēja izturēt negodīgumu un sāka plosīties, censdamies izgāzt dusmas uz jebko, bet tas nebija iesējams, viņš sabruka uz zemes un histērijā raudādams pēc pāris stundām aizmiga. Šinī brīdī viņam bija piecpadsmit gadu.

Pagāja gadi un tracis ap šo lietu norima. Viņa draugi atkal smējās, viņa draudzenei jau sen bija jauns puisis, bet viņa jau nebija bezsirdīga vai muļķe, viņai vispār bija maz sliktu īpašību, bet viņš tikpat labi būtu varējis nomirt, nekādi kontakti ar viņu nebija iespējami un ar laiku cilvēki viņu aizmirsa. Tiesa gan, vietā kur viņš bija dzīvs aprakts kāds pa pusei nopietni bija uzlicis kapakmeni ar viņa vārdu un dzimšanas gadu, tas iespējams bija vienīgais kapakmens pasaulē bez miršanas datuma.
*pirmās nodaļas beigas*

Nu taa, man jau patiikas. Varēju jau bishku garaaku uzrakstiit, bet gan jau uzrakstiishu otro nodalju. Viss shajaa tekstaa ir rakstiits taa kaa rakstiits ar nodomu, taapeec lieciet mani mieraa ar satura kljuudaam (nu ja nu vieniigi kaukas galiigi stulbs). Vispaar buus ari runaashana (nu taa ir iecereets) un arii viņa vaardu es izdomaashu. visi kas kauko rakstiijushi jau droshvien zina ka vaardus izdomaat ir visgruutaak. aa un idejas par nosaukumu tiks pienjemtas (nu ja nu ne galiigi stulbas )

This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:32

[Neptuuns]

Tā, nu agrāk vai vēlāk sireālismam bija jāienāk. Piedodiet visi tie, kas to negribēja redzēt, centos to uztaisīt tik patīkamu cik iespējams.

3. Situācija

Tas stulbais zīlnieks man galīgi nosita garastāvokli uz visu dienu, zini, kā ir, tu netici, loģiskais saprāts neļauj, bet tu tomēr nevari to pilnīgi aizmirst. Nedaudz pat uznāca besis, iedomājos, cik forši tagad būtu sēdēt mājās, pie televizora vai datora, vienkārši atpūsties, neko nedarīt, nedzīt pēdas liktenim, neuztraukties par to, ko es ēdīšu rīt, bet uztraukties par maniem draugiem un atzīmēm.

Galīgi. Uznāca besis un negāja projām. Gāju galīgi sadrūmis. Pāris reizes izskatījās, ka tu centīsies uzsākt sarunu, bet, itkā pēdējā brīdī izdomāji, ka es negribēšu runāt. Man nebūtu iebildumu. Nudien nebūtu.

Gāja dienas, itkā jau gāja labāk, atkal runājāmies kā agrāk, bet man sāka piegriezties tuksnesis. Katrs smilšu grauds mani kaitināja. Tas bija pārāk karsts un sauss.


Kad domāju, ka jau teikšu tev, ka man pietiek, ka man ir ārkārtīgi grūti tevi pamest, bet, ka es iešu meklēt pilsētu un tad arī padošos, braukšu pie vecākiem, naudas tagad jau man pietiktu, dokumentu gan nebija, bet varētu nopirkt telefonu un priekšapmaksas karti, piezvanīt vecākiem. Tēta numuru laikam vēl atcerējos.


Nu, bet. Mēs uzdūrāmies jūras krastam. Nezinu, vai tu to biji darījusi ar nodomu, lai uzlabotu man garastāvokli, bet tas noteikti palīdzēja. Liela atšķirība jau nebija, apvārsnis nebija pazudis no skata un ēna arī nebija parādījusies. Bet. Bija tik daudz ūdens. Dzeršanai tas, protams, bija nederīgs, bet fakts, ka tuksnesis šeit beidzas un tas, ka šeit ir tik daudz ūdens lika man aizmirst visas pārdomas par šī bezsakarīgā ceļojuma pārtraukšanu.

Izģērbos līdz apakšbiksēm un skrēju tik iekšā ūdenī. Ūdens bija tik patīkami auksts. Tas bija arī ļoti sāļš, bet es tam nepievērsu uzmanību. Visu šo dienu pavadījām jūras krastā. Tu, lai gan izskatījies priecīga, neko pārlieku interesantu nedarīji, ūdenim tu pat nepieskāries. Novilkt virsdrēbes tu arī neiedomājies. Būtu jau forši. Labi, joks, tātad tālāk.


Nu tā mēs sēdējām, runājāmies par šo un to. Tu teici, ka tuksnesis ir svarīgākais, kas tev var būt, ka tas tev vienmēr ir bijis kā labs draugs. Es teicu, ka man dažreiz gribas, lai viss notiek tieši tā, kā es gribu, lai visi domā to ko es gribu, lai viss izskatās kā es gribu. Saprotu, tā nav tā labākā vēlēšanās, bet tā nudien bija patiesība..


Nu ja, tā mēs tur sēdējām un runājām. Toreiz mēs viņu satikām pirmo reizi. Viņš izskatījās nudien nedabiski. It sevišķi jau mati, tāda kā grebene, tikai pa visu galvu. Sprādziens makaronu fabrikā.


Acis arī, padomāju, varbūt abas stikla, bija melnas kā nakts. Bez zvaigznēm. Tā viņš vienās biksēs ģērbies nāca mums tieši virsū. Atzīšu, brīnījos, ka viņam nav nevienas somas, biju drošs, ka pilsētu tuvumā nav. Pilsētas smaku es varēju sajust no kilometru liela attāluma. Tas nozīmēja, ka viņš, kā izskatījās pārtiek no zila gaisa.


Bija viņam gan tāda baigā mačete, gandrīz vai zobens, taču viņš taču nevarētu noķert savvaļas dzīvnieku un pat ja varētu, viņam taču jādzer arī bija. Jūras ūdeni taču viņš nevarētu. Nodomājām, ka šis tiešām akls, gandrīz jau pagāja mums garām, tad. It kā pēkšņi mūs ievērojis pagriezās un iesaucās.


„Ko jūs te darāt?” Pieklājīgi, ne?
„Bez sveiki vai labdien?” Biju mazliet nokaitināts, kāda viņam galu galā daļa?
„Jā. Ko jūs te darāt?” Viņš atkārtoja. Nu vai zini.
„ Neko dižu. Dzīvojam.” Tu atsaucies sekundes simtdaļu pirms es būtu viņam uzbrēcis. Nespēju tam noticēt, bet tu izskatījies nobijusies.
„Nu ko, to aizliegt es nevaru.” Viņš teica un pasmējās. Tā divdomīgi. Ārprāts, kā viņš mani tad kaitināja.
„Kas tev liek domāt, ka tu vispār vari mums kaut ko atļaut vai aizliegt?” Teicu, diezgan skaļi, godīgi runājot
„Nekaitini viņu!” Tu man ļoti uzstājošā tonī pačukstēji. Nesapratu, kas viņā varētu būt tik biedējošs.
„Taisnība vien viņai ir. Derētu tev mani nedaudz vairāk cienīt. Galu galā es tev varētu diezgan pamatīgi izlīdzēt. Zini, par to, lai visi domā, dara, ko tu gribi.” Vai varētu būt, ka viņš dzirdēja? No tāda attāluma?
„Labi, labi, tev jau arī derētu būt pieklājīgākam.” Teicu pieklusinājis toni. Sasodīts, kā man riebjas kādam zemoties.
„Tas būtu norunāts. Tagad klausies, ko es varu tev piedāvāt” Viņš teica. Man nez kāpēc.
„Neklausies!” Tu čukstēji. Tu biji izmisusi.
„Nu jā, no labas gribas šķiet tu spēku neņemsi. Pārāk tu uzticies viņai.” Viņš teica. Man sāka likties, ka esmu dziļos sūdos.
„Lūdzu, liec mūs mierā!” Tu jau gandrīz kliedzi, gandrīz raudāji. Es sapratu, cik maz es par tevi zinu.
„Varbūt tu domā, ka vari viņu aizstāvēt? Varbūt tu tiešām satiksi visas tās nāves ko tev paredzēja. Varbūt viņa būs pirmā.” Arī es sāku krist panikā, viņš tiešām mācēja iebiedēt. Viņš nekliedza, nelamājās. Viņš lika saprast ne tikai to, ka viņam ir taisnība, bet arī to, ka es un tu kļūdāmies tik daudz, cik iespējams. Es tevi taču tiešām nevarēju aizstāvēt, varbūt Dēmons varētu, bet, man kaut kā nelikās, ka Dēmons viņam uzbruktu.
„Ko tu gribi?” Es šim uzkliedzu. Galīgi vairs ne uzstājīgi, ne rupji.
„Eh, pie tā mums tik ātri ķerties nesanāks.” Viņš iesāka. „Kādu laiku paceļošu ar jums, gan jau ar laiku pateikšu. Tu jau nebūsi necik objektīvs, ja teikšu tagad.”


Būtu gatavs nogalināt, lai viņš tā neteiktu, tu izskatījies tāpat. Dēmonam viņš ārkārtīgi patika, taču tas manu uzticību viņam nevairoja ne pa drusciņu. Dēmonam galu galā patiku arī es.


Gāja nedēļas, tas tips prom nelasījās. Ar laiku sāku viņu pārvērtēt. Nešķita, ka viņam būtu ļauni nodomi. Tev gan viņš briesmīgi nepatika, tu man neko neteici, jo zināji, ka viņš dzirdēs. Viņš dzirdēja visu. Bet citādi viņš šķita nekaitīgs, nelikās, ka viņam būtu kāds īpašs iemesls mums sekot.


„Klausies,” Kad tu biji kaut kur aizgājusi viņš teica, „Negribi es tev iemācīšu, kā tev viņu pasargāt?”
„Man nekad nav licies, ka viņai būtu vajadzīga aizsardzība.” Atcirtu visai vēsā tonī. Viņš atkal atgriezās pie manis skološanas.
„Vai tev kādreiz ir licies, ka tu nedaudz vairāk saproti, kas ir Sātans, pat ja Bībeli, ne viņējo, ne mūsējo neesi lasījis?” Viņš gluži ikdienišķi atbildēja.
„Sā… Ko?” Nu pasaki, kā pareizi jāatbild šādās situācijās.
„Mani sauc Diabls, Seidža zina gana daudz par mani. Es tev būtu takā ļoti attāls onkulis. Tad nu tā. Tu esi pa pusei dēmons. tev ir tā apslēptais spēks, pat vairāk, tev ir cilvēka saprāts” Jā, vienu sīkumu viņš aizmirsa piebilst…
„Tātad…” Sāku jau pilnīgi viņam ticēt, tas tiešām izklausījās diezgan ticami. Tēva pusē man bija ļoti izteikti ilgdzīvotāji. Cilvēki jokoja par maģijas iejaukšanos.
„ Labi, pieņemšu, ka pieņem manus skolojumus. Tavs… Suns…, redzi, viņš arī ir pa pusei dēmons. To arī vecais pareģis domāja. Viņš nedomāja, ka suni sauc Dēmons, viņš domāja, ka suns ir dēmons un viņam nav vārda. Tas, ka viņš ir dēmons un suns nozīmē, ka viņš tev uzticēsies kā nevienam. Suņi uzticas cilvēkiem un dēmoni uzticas dēmoniem. Kā tu domā, kāpēc tu tik viegli tici manis teiktajam? Tu jau zini, ka tā ir taisnība. Tagad pasauc Dēmonu!” Tu izskaidroji, kā skaidrotu astoņgadīgajam par reizrēķinu.
„Kādēļ gan lai viņš man pēkšņi sāktu man atsaukties?” Tiešām Dēmons man nekad nebija īsti klausījis, kādas vispār muļķības tas Diabls vai kā tur viņu runā.

Viņš izdvesa briesmīgāko troksni kādu savā mūžā biju dzirdējis. Nē īstenībā, tas nebija briesmīgs, man tas pat tīri labi patika. Dēmons par to bija stāvā sajūsmā, viņš pie mums atnesās, kā šo zīmi gaidījis visu savu mūžu. Es nebrīnītos, pat ja viņš būtu atļāvis medījumam izbēgt. Pat ja man likās, ka es šo brēcienu vai ķērcienu vai ko tur pat no vairāku kilometru attāluma, es biju visai drošs, ka ne tu, ne kāds cilvēks to nespētu dzirdēt. Tas likās tumšs un samaitāts, bet tāpēc arī tik vilinošs. Tomēr, kad Dēmons atnāca, viņš izskatījās diezgan sašutis- viņš laikam domāja, ka Diabls nav gluži pelnījis viņa paklausību un aizmetās atpakaļ, nogalināt jau atviegloti uzelpojušo medījumu.


Tagad zināju, ka Diablam taisnība, no vienas puses man sagribējās visu to varu, par ko viņš runāja, bet no otras puses es zināju, ka ar šādu varu nevarētu tevi izglābt, tikai pazudināt, nezinu, es to vienkārši jutu.


„Labi. Es mācīšos no tevis, tikai, paslepus no Seidžas.” Es šos vārdus izspiest varēju tikai ar pamatīgu piepūli, jo sapratu, ka daru kaut ko briesmīgu.


This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:52