Smilšu kaudze, Divu stāstu sākumi (viens turpinās) Options

[Neptuuns]

Droši lasiet, shitam gan ir tik divas nodaljas, bet neturpinaashu un tad saakas otrs kam jau ir piecas un vinjsh turpinaas. leenaam

Bija sasodiiti tumšs, tik tumšs, ka galiigi negribējās celties un kaut ko izpētīt- bija bail, ka paliks bail. Viņš jau nezinaaja, kur īsti viņš iekūlies, šeit jau jebkas varēja dzīvot. Bet, tas ko viņš nezināja bija, vai arī viņš tur varēja eksistēt.
Nē, viņš varēja, to viņš ātri saprata, bet eksistēt bez gaismas... To gan viņš negribēja, viņš negribēja arī mirt, nē, tikai tikt ārā no šī tumšā Elles nostūra. Protams īsti parasts cilvēks šādos apstākļos nevarētu izdzīvot- lai arī ūdeni vai, vismaz kaut kaadu šķidrumu plūstot tuvumā varēja sadzirdēt, bet bez ēdiena, turklaat meklējot izeju viņš izdzīvotu labi ja pāris dienas, bet Viņš jau arī nebija īsti parasts. To gan viņš uzzināja nesen un tas sāpēja, pārāk daudz filmas viņš bija redzējis un grāmatas lasījis, lai nesaprastu, ka no viņa baidīsies, viņu atstums, ja vien kāds to uzzinātu. Cilvēki baidās no atšķirībām, to zina katrs bērns. Viņam ar to izdevās sadzīvot vairākus mēnešus, bet tad virkne likumsakarību, vai varbūt Dieva nelabvēlība viņu ierāva notikumu virpulī, kura rezultātā viņš bija nokļuvis šeit. Šī bija valdības iestāde, pareizāk sakot, tā bija vieta, ko īpaši viņam bija uzbūvējusi valdība, nebija ceļa ne iekšā, ne ārā, tā tam bija jābūt, kā nekā viņš taču bija drauds sabiedrībai un viņam bija jātiek pilnībā izolētam. Drauds sabiedriibai... Visi viņa draugi, protams, zveereeja pie sev visdārgākā, ka viņš jau nu nav nekāds drauds, ka šis ir tikai briesmīgs pārpratums un ka ja viņš netikšot tūlīt atlaists viņi iesniegšot sūdzību pašās augstākajās instancēs. Bet viss bija velti, viņš tika iemests šajā tumšajā bedrē, no kuras šķita nav izejas.
Viņš atcerējās savus draugus, no saakuma viņš kļuva sērīgs, noritēja asara, tad viņš vairs nespēja izturēt negodīgumu un sāka plosīties, censdamies izgāzt dusmas uz jebko, bet tas nebija iesējams, viņš sabruka uz zemes un histērijā raudādams pēc pāris stundām aizmiga. Šinī brīdī viņam bija piecpadsmit gadu.

Pagāja gadi un tracis ap šo lietu norima. Viņa draugi atkal smējās, viņa draudzenei jau sen bija jauns puisis, bet viņa jau nebija bezsirdīga vai muļķe, viņai vispār bija maz sliktu īpašību, bet viņš tikpat labi būtu varējis nomirt, nekādi kontakti ar viņu nebija iespējami un ar laiku cilvēki viņu aizmirsa. Tiesa gan, vietā kur viņš bija dzīvs aprakts kāds pa pusei nopietni bija uzlicis kapakmeni ar viņa vārdu un dzimšanas gadu, tas iespējams bija vienīgais kapakmens pasaulē bez miršanas datuma.
*pirmās nodaļas beigas*

Nu taa, man jau patiikas. Varēju jau bishku garaaku uzrakstiit, bet gan jau uzrakstiishu otro nodalju. Viss shajaa tekstaa ir rakstiits taa kaa rakstiits ar nodomu, taapeec lieciet mani mieraa ar satura kljuudaam (nu ja nu vieniigi kaukas galiigi stulbs). Vispaar buus ari runaashana (nu taa ir iecereets) un arii viņa vaardu es izdomaashu. visi kas kauko rakstiijushi jau droshvien zina ka vaardus izdomaat ir visgruutaak. aa un idejas par nosaukumu tiks pienjemtas (nu ja nu ne galiigi stulbas )

This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:32

[Neptuuns]

I am back un finaly uzrakstīju jauno nodaļu. pavisam svaiga un nelabota, tāpēc droši izsakiet savas piezīmes.

4. Es tinos

Viņš man neko nemācīja. Jocīgi. Tieši otrādi viņš šķita atsvešināmies. Man īstenībā vienalga, viņš man likās tīri patīkama personība, bet es biju, ja godīgi, nedaudz nobijies un negribējās vairs neko dzirdēt par tām pārdabiskajām muļķībām.

Man pēkšņi likās, ka tavi klejojumi vairs nav tik bezmērķīgi kā iepriekš, ka šoreiz tu tiešām kaut ko meklē. Galu galā mēs nebijām attālinājušies no jūras krasta jau vairākas dienas. Parasti tu no tā izvairītos, jo ūdens tuvums gandrīz vienmēr nozīmē pilsētas tuvumu. Tas tev taču likās tikpat stulbi kā vienā dienā pazust no zemes virsmas lai dotos tuksnesī

.
Lai arī viņš mani nemācīja, bija jāatzīst, ka es jutu, ka viss viņa teiktais bija taisnība, biju arī pats pamēģinājis tā iebrēkties. Tu mani ātri apklusināji. Tātad man neizdevās, tu biji sadzirdējusi. Bet šķiet, ka beidzot mani sadzirdēja arī Dēmons. Viņš mani pilnīgi varētu teikt klausīja. Protams, viņš nesēdēja, kad es teicu „sēdi” un neripinājās, kad es liku, bet ja es teiktu „Saplosi viņu asiņainos gabalos!” man likās Dēmons man paklausītu.


Pēkšņi tu apstājies un sadrūmi. Tas bija apņēmības pilns drūmums, sajaukts ar bailēm, bagātīgi apliets ar piesardzību. Es jau redzēju pilsētu. Tā nebija tāda pilsēta, kādu mēs parasti redzējām, tā bija lielāka, pelēkāka un bezpersoniskāka kā parasti. Milzu dūmeņi izvirda pelēkmelnus dūmus. Tu smagi nopūties un atsāki iet jo biji apstājusies. Diabls pamatīgi no mums atpalika, bet mēs zinājām, ka noslēpties no viņa nav iespējams. It kā jau nebija arī vajadzības.


Pienācis tuvāk es saredzēju, ka pie pilsētas piestājuši arī vairāki kuģi. Tankeri. Nu labi, ko tur daudz, gājām tāpat uz priekšu. Varēju saost smakas, ko nekad nebūtu jutis pirms… Cik tur bija? Pusgads jau laikam pagājis. Likās, ka es esmu pavisam cits cilvēks, tomēr es jau vienmēr esmu varējis pielāgoties un gan jau nemaz tik ļoti mainījies nebiju.

Bet nu jā, labi. Mēs pārgājām pilsētas robežu un uzreiz sapratām, ka šī pilsēta nav tāda kā citas. Varbūt tu to jau zināji. Jā laikam gan.


Nepārproti mani, man šī pilsēta neriebās, man tā pat diezgan labi patika, tai nebija skaistu, vēsturisku būvju, sakoptu dzīvojamo rajonu, nē, tai bija kas pavisam cits, kas, ja visu noārdītu paliktu tāds pats. Tas arī laikam ir svarīgi pilsētai, varēja just ka šī pilsēta mirst, bet arī reizē atjaunojas, tajā varēja just reizē tik daudz nāves un dzīvības, kontrasts bija kā naža asmens. Katrā ziņā es tev vēl nebiju prasījis, ko tu īsti esi ieplānojusi darīt šajā pilsētā. Es zināju, ka mēs šeit nepiestājam tikai garāmejot


Nonācām caur pelēkajām, ķēpājumiem klātajām mājām, pie ostas, nebija nekādas citas smakas, jo šeit pārvadāja tikai naftu. Acīmredzot arī cilvēkus, ja viņiem to ļoti vajadzēja un citu iespēju nebija.


„Mēs brauksim ar pirmo kuģi, kas iet no šejienes gana tālu uz ziemeļiem.” Tu teici. Tu mani galīgi pārsteidzi nesagatavotu
„Nu brauciet, neturēšu es jūs. Pa brīvu gan nelaidīšu.” Kāds kalsns, netīrs cilvēks, diezgan vienaldzīgi atteica.
„Nauda mums ir.” Nu jā, tu laikam pilnīgi nopietni…
Viņš mums parādīja uz vienu no kuģiem. Tas bija tāds pats kā citi, vairums cilvēku izvairītos tādā ceļot vairākas dienas, bet es jau biju diezgan pieradis, tomēr:
„Ei, bet.. Kāpēc? Nē, nopietni?” Es pajautāju, tiešām nesapratu
„Nu… Teiksim tā, man liekas, ka man šis tas jāizdara, ko šeit nekādi. tu jau vari līdzi nenākt…” Tu teici. Tu nopietni likies izbrīnīta par šo jautājumu.
„Bet tu taču man teici, ka tu šeit, ellē ratā tuksnesī esi dzīvojusi visu savu mūžu.” Neticēju, ka tu man, vai vispār, būtu melojusi.
Tu pasmējies. „Par to elli ratu. Tik tālu no elles diez vai ir daudz citas vietas. Bet, nē, es tev tiešām nemeloju, vienkārši man tur ir šis tas jāizdara.” Galīgs bezsakars.
„Nu jā. Neteikšu, ka sapratu, bet tu jau zini, līdzi braukšu. Kad kuģis atiet?” Nomierinājies tev pajautāju


Tu atkal smējies. Tu nemaz tik bieži nesmejies. „Kuģis droši vien aties rīt agri no rīta. Tik agri, ka mēs gluži mierīgi varam šonakt negulēt.” Biju jau mazliet šokēts, ka jābrauc tik drīz, bet mani valdzināja iespēja šo pilsētu apskatīt naktī.


Mēs pablandījāmies apkārt pa pilsētu, paskatījāmies, ko te vietējie dara, pārsvarā visur bija dzeršana un kautiņi. My favorite. Dzerts tika pārsvarā viskijs, rums un šņabis. Ienāca prātā doma par to, cik agri cilvēki šādā vietā dzīvo. Nav ne vainas jau nomirt arī bišku agrāk. Pastaigājāmies vēl mazliet un beigās aizgājām līdz molam. Baigi labā sajūta. Vējš vairs nebija tik karsts, arī ne tik smirdīgs kā pa dienu. Tā arī lēnām pienāca rīts. Sauli knapi varēja redzēt, baigā dūmaka, bet nu tas jau tā. Gaisma taču bija, tātad rīts.


Nācās Celties kājās un iet, ne pārāk gribējās, zini ir tādas vietas, kurās gribas palikt vēl nedaudz, mazliet ilgāk, aura laba, vai kā. Nu jā tā piecēlos, aizgājām līdz tam kuģim, samaksājām iekšā laidējam un kāpām tik uz klāja.


Liela izvēle guļvietas ziņā nebija, gulēt uz metāla vai metāla. Nekas, es jau sen biju pieradis gulēt visneiedojamākajās situācijās un arī negulēt pavisam. Biju pārāk noguris visu nakti blandoties apkārt, tāpēc gāju gulēt un necēlos līdz nākamās dienas vakaram.


„Labrīt!” Es pajokoju

.
Tā es piecēlos, apstaigāju kuģi, šeit, lai cik arī netīri, nožēlojami, vai neveiksmīgi bija cilvēki, neviens no viņiem nesmirdēja. Tie bija tādi cilvēki, ko arī Dēmons varēja paciest, pat nedaudz līdzīgi mums.

Kaut kur stūrī spēlēja vecu, nolietotu ģitāru, diezgan labi, starp citu, un vēl no cita gala nāca čurkstēšana un nedaudz aizdomīga, tomēr apetīti rosinoša smarža. Tur kāds milzīgs tēvainis cepa kaut ko kas varētu būt jebkas sākot no žurkas, beidzot ar suni. Gan jau vēl nāksies nobaudīt viņa pavārmākslu.

Bija daudz mazāk saspiests kā no sākuma likās, bija kaut kur simts cilvēki, bet vietas bija daudz uz klāja un arī zem tā.


Nākamajās pāris dienās es sapazinos ar diezgan daudziem cilvēkiem, tu nejuties pārāk labi, kā nekā tu nekad mūžā nebiji pametusi sauszemi, turklāt ar katru dienu palika ievērojami aukstāks, bet tu biji ļoti pieradusi pie karstuma

.
Viens no cilvēkiem ar ko es iepazinos bija tas pats ģitāras spēlētājs- anarhists un pusjucis. Viņu sauca par Biliju, bet neviens nezināja, vai tas ir viņa īstais vārds vai iesauka. Viņš tiešām reizēm pateica kaut ko jēdzīgu un spēlēja ģitāru kā pārcilvēcīgs radījums. Ar savu spēlēšanu viņš man dažreiz deva tik daudz spēka, ka pats nemaz nezināju no kurienes tas nāk, dažreiz mani nomierināja, saskumdināja un iepriecināja. Tādā pašā secībā.


„Kāpēc gan tev būtu jānostājas kādā pusē?” Tas bija pirmais ko viņš pateica. Liekas diezgan patukši un klišejiski, ne?
„Ko? Par ko tu runā?” Nenoreaģēju īsti laikā.
„Nu tu tāds neizlēmīgs izskaties.” Viņš tā jocīgi pateica. Jādzird, lai saprastu.
„Taisnība, taisnība. Kāpēc tu brauc ar šo kuģi? Kur gribi nokļūt?” Man viņš diezgan labi iepatikās.
„Nezinu. Un tu?” Viņš nedaudz apdomājies pateica.
„Es… Nezinu.” Pateicu un sapratu cik smieklīgi tas izklausās. Sasmējāmies.
„Nu redzi, nopietnu iemeslu nemaz nevajag.” Viņš pateica un nosvilpoja kādu melodiju.
Bišķiņ paklusējām, pastaigājām trīs soļus uz priekšu un tā
„Kur tu tā iemācījies spēlēt ģitāru? Es gribēju teikt, man liekas tu baigi labi spēlē.” Tā arī bija.
„Pašmācības ceļā…” ,viņš teica un pasmīnēja,” …būtu stilīgākā lieta ko tagad atbildēt, vai ne?”


Tad viņš aizgāja pie tā milzeņa, kurš laikam bija mēms, kaut ko ēdamu nopirkt. Nu ko, ja jau viņš domā, ka tas ir droši, tad jau lai iet ar. Es aizgāju pie tevis, jo tu laikam biji saaukstējusies. Grūti man nācās, bet biju tev dabūjis samērā siltu segu. Īstenībā biju par tevi diezgan uztraucies, nolēmu, kad nonāksim galā atrast kādu vietu ar jumtu uz galvas, lai tu varētu normālā siltumā un normālos apstākļos atpūsties.


Vēl sapazinos ar vienu izbijušu armijnieku, visur nēsāja savu veco šaujamo. Bija bišķiņ paranoisks, bet tā nekas, jautrs zaldātiņš. Cik varēja noprast viņš nekad neēda šejienes pārtiku, visu tikai sevis izzvejoto, pat ja trīs dienas neko neizvilka. Runāja viņš maz un arī tikai ja šo uzrunāja, bet rīkoties nekavējās, ja vajadzēja palīdzēt kādam draugam, kuru starpā arī man veicās būt, viņš varēja jebkurā diennakts stundā negaidot nekādu atlīdzību. Viņu nezkapēc visi bija iesaukuši par Maku. Jā, pats nesaprotu, kā ar viņu sadraudzējos, tiešām, ne par ko svarīgu mēs nerunājām, nebija arī nevienas nozīmīgas sarunas.


Diabls arī visu laiku bija netālu. Viņš man liekas visu laiku tupēja vienā kuģa galā, ne dzēra, ne ēda. Ja prasīja, ko šis dara, tad viņš teica, ka vienkārši ieklausoties apkārtējajās skaņās. Vēljoprojām neko neminēja par manis skološanu.


This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:59