Mūsdienu Bērni, Thing that s.cks! Options

[GoldLeader]

Kad mēs augām, tad tā nebija. Smieklīgi skan, bet tā nu ir rūgta patiesība. Ideja rakstīt man ienāca galvā, sēžot autobusā, un braucot uz Taurupi, kad man aizmugurē 1.5 stundas sēdēja divi piektklasnieki (Laikam. Varbūt sīkāki) no Suntažiem un braši apsprieda to, kā labāk ar sūdiem apsmērēt meiteņu tualetes sienas, un vai to darīt ar rokām, jeb kaut kur dabūt lāpstu. Kaut ko tik daiļu vienkārši nevarēja palaist garām.

Tātad – pirmkārt, sīkie maitas ir iedomīgi, izlutināti pakaļas, kas domā, ka viņiem visu dzīve liks uz paplātes, un, ka viņi tādēļ ir pasaules naba. Ļaunākais, ka šiem 8 – 13 (ar iespējamām izmaiņām gan uz augšu, gan uz leju vecuma robežās) gadus vecajiem kretīniem liekas, ka tas ir pilnīgi normāli.

Reiz, kādā tusā man sagadījās ar vienu tādu sadzert. Tur bija jauka metālistu kompānija, un šī meitene. Viņa sākumā likās tīri normāla, cik nu normāls var likties piecpadsmit (or whatever – vecumam šobrīd tiešām nav nozīmes) gadus veca, patoloģiski sadistiska būtne, kas tā vien meklē brīdi, kad tev iekost. Mēs runājām par dzīvi, par problēmām, dzērām alu un tamlīdzīgi.

Viņa iesāka savu domu daudzmaz loģiski : „Mani vecāki mani nemīl, jo man ir cukura diabēts! Viņi man nenopirka istabai tādas tapetes, kā es vēlējos, un par manu pabalsta naudu nopirka brālim uz ziemassvētkiem rotaļu garāžu ar mašīnām, kas izmaksāja 30 latus! Un tā bija pabalsta nauda!” Mēs, kā līdzjūtīgi un, par nelaimi, loģiski domājoši cilvēki nodomājām, ka viņai tiešām ir problēmas, un centāmies viņu uzmundrināt. Kādi stulbeņi mēs bijām, ka tā darījām. Atgādiniet man būt jaukam tikai pret cilvēkiem, kuru galvā ir kaut pāris grami smadzeņu, savādāk es nobeigšos.

Tagad ir laiks pieturēties pie krēsla. Kad es viņai pajautāju: „Nu, un vai vecāki tev kaut ko uz ziemassvētkiem nopirka?” šis perversais izdzimums, kuru sātans nelaistu ellē, jo viņa tur vienkārši nogalinātu visus dēmonus ar savu nekaunīgo stulbumu atbildēja: „Jā. Datoru. Par 600 ls.” D’oh. Stab, STAB, Stab!

Un arī tapetes. Šī....radība, redz, bija gribējusi oranžas, bet veikalā neesot bijis. Viņas vecāki (kuri ir vai nu a) stulbi, b)izmisuši vai c) fano par Parisas Hiltones dziesmām) ir staigājuši pa citiem veikaliem, safotografējuši tapetes viņas istabai, un bildes rādījuši viņai. Šai, izlutinātajai būtnei, kuras eksistence ir dabas brīnums, kaut vai dēļ tā, ka viņa nav aizmirsusi elpot, esot patikušas tādas, ar horizontālām baltām strīpām. Kad viņas vecāki devās tās iegādāties, tādu tur nebija, un viņi nopirka tapetes ar vertikālām baltām strīpām. Un lūk – tādēļ viņas „ļaunie, riebīgie” vecāki viņu nemīl. Can you imagine that?

Lielais vairums to pretīgo mazo kverpļu ir audzināti pēc „bērnu tiesību normām” kur jebkāds sods par izdarīto ir vardarbība ģimenē. Yah right. Es nesaku, ka bērnus vajadzētu sist, bet drūmā tonī paskaidrot, ko viņi ir izdarījuši nepareizi, kāpēc viņi jāsoda, un uz cik ilgu laiku viņi a) nedabūs kabatas naudu, netiks laisti tusēties vai c) nevarēs spēlēt kompi vai kko tamlīdzīgu, ko pavada viegls „slap on a head, just to prove the point” tomēr gan vajadzētu. To nu viņi ir nopelnījuši točna. Ar attieksmi: „Ak nē! Tu izdauzīji logu, nogriezi kaķim galvu, piekāvi 3 klasesbiedrus, un apvainoji skolotāju! Kas tev šeit pietrūkst? Vai tu mājās izjūti neapmierinātību? Vai tev palielināt kabatas naudu, un kaut ko iegādāties?” izaug tikai deģenerēti kretīni, kas uzgrūžoties vecākam cilvēkam nolamājas, un nodirš tevi no piektā stāva.

No, really, vislabākā izeja būtu vienkārši visus viņus par katru debīlismu, ko tie izdara, uz gadu nosūtīt uz ogļu raktuvēm, kur puse no viņiem nosprāgtu, bet tie, kas atgrieztos varbūt būtu labāki cilvēki. Mums jau tā pietiek mazgadīgo urļiku, kas diršās uz nebēdu! Citējot piecgadīgu urlēnu: „Ei, pidoras jobanutij! Daj pjaķ kopejek na sigareti! A to tak pa mordu dam!”
Un tad vēl kāds tāds kretīns māca, kā man pareizi dzīvot, un skaidro savu attieksmi pret dzīvi, jo viņam, lūk, esot „Dzīves pieredze”

Jā, gan, pieredze, kā izdīkt māmiņai naudu, lai klausītos vēl vairāk notrulinošās pusdolāra dziesmas. (Interesanti, ja tam idiotam piedzims bērns, kā viņš to nosauks? 25 centi, vai?) Man kāds no mazajiem stulbenīšiem skaidroja, ka „dziesmā” (kaut gan es to tik lepnā vārdā nesauktu) „Candy Shop” ir iekļauta baigā jēga, jo tur dzied par bordeli. OH NOES! Par bordeli. Un jēga? Mācām 10–gadīgajiem krutajiem „Nigga Pimps” pirkt vēl viņa albūmus, jo diženā dziesma par to, kā viņš ved kaut kādu, ne mazāk debilu, čiksi uz bordeli ir abnormāli kruta, ja?

Par visādiem 11-gadīgiem pankiem, gotiem un EMO, kas mums te ir lielās varzās pateicoties nolādētajam Tokio Hotel: „Bils! JĀ!! ES VIŅU MĪLU!” Visdebīlākais par šo tēmu bija problēmvēstule žurnālam Sīrups: „Mīļais Sīrup! Es nevaru dzīvot! Esmu iemīlējusies zvaigznē! Sūtu viņam vēstules katru nedēļu, bet viņš neatbild. Es dēļ viņa graizu rokas. Šī zvaigzne ir ģeniālais mūziķis Bils no Tokio Hotel. Ko man tagad darīt? Esmu izmisumā!” Pēc šāda teksta izlasīšanas, rodas sajūta, kas līdzīga tai, kuru iegūstam izsrāpējot sev acis, blenderī tās sajaucot ar divas nedēļas veca, puvuša kaķa līķi, un tad to visu izdzerot. Pat jāsāk lamāties mongoļu stilā: Lai nolādēta tā sēkla, no kuras izdīga tas koks, no kura galdnieks uztaisīja to gultu, kurā Bilu ieņēma.

Un tagad iedomājieties, ka šīm unikālajām dabas būtnēm, kas ir spļāviens civilizācijas sejā, arī būs bērni. Un ka Latvieši ir viena, no gudrākajām tautām (pēc vidējā IQ rādītāja) pasaulē. Tas nozīmē, ka, piemēram, ASV ir vēl debīlāki sīči. Man rodas vēlme nopirkt bisi, un piespiest valdību atļaut stulbo, nē, stulbo nebūs īstais vārds – izcili degradēto un kretīniski stulbo „mazo mīļumiņu” medības.
Beigsim uz priecīgas nots: vismaz labi ir tas, ka kaut kad viņi visi nomirs.

Ja jums mans raksts nepatika, tās ir tikai jūsu problēmas. f.ck Off. Komentāros aizstāvēšu savu viedokli ar visrupjākajiem lamuvārdiem, kādus zinu. Ja patika, super, supportojiet mani, un sūtiet man naudu. Peace Out. GoldLeader.

[GM]

Tā tas ir nedegradētam cilvēkam, Taka, bet degradētam darbs ir vajadzīgs tikai tik daudz, lai eksistētu, un, ja varētu, tāds vispār nestrādātu, savukārt nedegradētam cilvēkam darbs ir vajadzīgs tāpēc, ka cilvēkam patīk strādāt, un viņš vēlas palīdzēt sabiedrībai kopumā, esot tai noderīgs (kaut vai pats sevi apgādājot un netraucējot citus).

Naivākais un banālākais steitments, kādu man gadījies dzirdēt šī foruma ietvaros. Un tas patiesībā visai uzskatāmi pierāda, ka nopietni strādājis tu esi tik, cik melns aiz naga.

Ikviens indivīds uz šīs pasaules grib villu Havaju salās, naudu, kas nekad nebeidzas, un iespēju visu mūžu neko nedarīt, izņemot zvilnēt jūras piekrastē ar margaritu labajā rokā un palmu vēdekli otrā. Ja tu to negribi, tad vai nu tu melo pats sev, vai ar tevi kaut kas nav kārtībā.

Cita lieta, ka tā ir utopiska ideja, kam visticamāk nav lemts piepildīties. Attiecīgi - tiek strādāts un meklētas karjeras izaugsmes iespējas, lai pietuvotos pēc iespējas tuvākam saviem uzskatiem par pārtikušu dzīvi. Bet lūdzams iztikt bez jaunības maksimālisma "ziedoju sevi augstākajam labumam" muļķībām. Dzīve nav animes, kur brašais protagonists metas virsū zobenam, lai izglābtu lokālās ģerevņas Saulcerīti.

Viss augstākminētais patiesībā paceļ jaunu jautājumu diskusijai: vai jaunākā paaudze gadījumā nav palikusi naiva un slimīgi ideālistiska pēc tam, kad tai "pīlītes ir sapūtusi" popkultūra - animes, filmiņas ar hepī endiem un cits viegli uztveramais materiāls, kas liedz iemantot realistisku skatu uz dzīvi. Un nē - es te nerunāju par visādu wannabe-gotu nolemtības sajūtu un Fear Factory iespaidoto frīku uzspēlēto nihilismu, bet tādu pavisam akūtu reālistiska skata uz dzīvi masveida trūkumu.

This post has been edited by GM: Jan 13 2007, 19:11

[Niks]

Ikviens indivīds uz šīs pasaules grib villu Havaju salās, naudu, kas nekad nebeidzas, un iespēju visu mūžu neko nedarīt, izņemot zvilnēt jūras piekrastē ar margaritu labajā rokā un palmu vēdekli otrā. Ja tu to negribi, tad vai nu tu melo pats sev, vai ar tevi kaut kas nav kārtībā.

Tad iesaku tev atkārtot Senās Romas vēsturi - tādiem zvilnētājiem pie jūras dzīvē atlicis tikai viens - nolikt dakšiņu, turklāt viņi ir akmens sabiedrības kaklā, un tā agrāk vai vēlāk to akmeni nokratīs.