Mūsdienu Bērni, Thing that s.cks! Options

[GoldLeader]

Kad mēs augām, tad tā nebija. Smieklīgi skan, bet tā nu ir rūgta patiesība. Ideja rakstīt man ienāca galvā, sēžot autobusā, un braucot uz Taurupi, kad man aizmugurē 1.5 stundas sēdēja divi piektklasnieki (Laikam. Varbūt sīkāki) no Suntažiem un braši apsprieda to, kā labāk ar sūdiem apsmērēt meiteņu tualetes sienas, un vai to darīt ar rokām, jeb kaut kur dabūt lāpstu. Kaut ko tik daiļu vienkārši nevarēja palaist garām.

Tātad – pirmkārt, sīkie maitas ir iedomīgi, izlutināti pakaļas, kas domā, ka viņiem visu dzīve liks uz paplātes, un, ka viņi tādēļ ir pasaules naba. Ļaunākais, ka šiem 8 – 13 (ar iespējamām izmaiņām gan uz augšu, gan uz leju vecuma robežās) gadus vecajiem kretīniem liekas, ka tas ir pilnīgi normāli.

Reiz, kādā tusā man sagadījās ar vienu tādu sadzert. Tur bija jauka metālistu kompānija, un šī meitene. Viņa sākumā likās tīri normāla, cik nu normāls var likties piecpadsmit (or whatever – vecumam šobrīd tiešām nav nozīmes) gadus veca, patoloģiski sadistiska būtne, kas tā vien meklē brīdi, kad tev iekost. Mēs runājām par dzīvi, par problēmām, dzērām alu un tamlīdzīgi.

Viņa iesāka savu domu daudzmaz loģiski : „Mani vecāki mani nemīl, jo man ir cukura diabēts! Viņi man nenopirka istabai tādas tapetes, kā es vēlējos, un par manu pabalsta naudu nopirka brālim uz ziemassvētkiem rotaļu garāžu ar mašīnām, kas izmaksāja 30 latus! Un tā bija pabalsta nauda!” Mēs, kā līdzjūtīgi un, par nelaimi, loģiski domājoši cilvēki nodomājām, ka viņai tiešām ir problēmas, un centāmies viņu uzmundrināt. Kādi stulbeņi mēs bijām, ka tā darījām. Atgādiniet man būt jaukam tikai pret cilvēkiem, kuru galvā ir kaut pāris grami smadzeņu, savādāk es nobeigšos.

Tagad ir laiks pieturēties pie krēsla. Kad es viņai pajautāju: „Nu, un vai vecāki tev kaut ko uz ziemassvētkiem nopirka?” šis perversais izdzimums, kuru sātans nelaistu ellē, jo viņa tur vienkārši nogalinātu visus dēmonus ar savu nekaunīgo stulbumu atbildēja: „Jā. Datoru. Par 600 ls.” D’oh. Stab, STAB, Stab!

Un arī tapetes. Šī....radība, redz, bija gribējusi oranžas, bet veikalā neesot bijis. Viņas vecāki (kuri ir vai nu a) stulbi, b)izmisuši vai c) fano par Parisas Hiltones dziesmām) ir staigājuši pa citiem veikaliem, safotografējuši tapetes viņas istabai, un bildes rādījuši viņai. Šai, izlutinātajai būtnei, kuras eksistence ir dabas brīnums, kaut vai dēļ tā, ka viņa nav aizmirsusi elpot, esot patikušas tādas, ar horizontālām baltām strīpām. Kad viņas vecāki devās tās iegādāties, tādu tur nebija, un viņi nopirka tapetes ar vertikālām baltām strīpām. Un lūk – tādēļ viņas „ļaunie, riebīgie” vecāki viņu nemīl. Can you imagine that?

Lielais vairums to pretīgo mazo kverpļu ir audzināti pēc „bērnu tiesību normām” kur jebkāds sods par izdarīto ir vardarbība ģimenē. Yah right. Es nesaku, ka bērnus vajadzētu sist, bet drūmā tonī paskaidrot, ko viņi ir izdarījuši nepareizi, kāpēc viņi jāsoda, un uz cik ilgu laiku viņi a) nedabūs kabatas naudu, netiks laisti tusēties vai c) nevarēs spēlēt kompi vai kko tamlīdzīgu, ko pavada viegls „slap on a head, just to prove the point” tomēr gan vajadzētu. To nu viņi ir nopelnījuši točna. Ar attieksmi: „Ak nē! Tu izdauzīji logu, nogriezi kaķim galvu, piekāvi 3 klasesbiedrus, un apvainoji skolotāju! Kas tev šeit pietrūkst? Vai tu mājās izjūti neapmierinātību? Vai tev palielināt kabatas naudu, un kaut ko iegādāties?” izaug tikai deģenerēti kretīni, kas uzgrūžoties vecākam cilvēkam nolamājas, un nodirš tevi no piektā stāva.

No, really, vislabākā izeja būtu vienkārši visus viņus par katru debīlismu, ko tie izdara, uz gadu nosūtīt uz ogļu raktuvēm, kur puse no viņiem nosprāgtu, bet tie, kas atgrieztos varbūt būtu labāki cilvēki. Mums jau tā pietiek mazgadīgo urļiku, kas diršās uz nebēdu! Citējot piecgadīgu urlēnu: „Ei, pidoras jobanutij! Daj pjaķ kopejek na sigareti! A to tak pa mordu dam!”
Un tad vēl kāds tāds kretīns māca, kā man pareizi dzīvot, un skaidro savu attieksmi pret dzīvi, jo viņam, lūk, esot „Dzīves pieredze”

Jā, gan, pieredze, kā izdīkt māmiņai naudu, lai klausītos vēl vairāk notrulinošās pusdolāra dziesmas. (Interesanti, ja tam idiotam piedzims bērns, kā viņš to nosauks? 25 centi, vai?) Man kāds no mazajiem stulbenīšiem skaidroja, ka „dziesmā” (kaut gan es to tik lepnā vārdā nesauktu) „Candy Shop” ir iekļauta baigā jēga, jo tur dzied par bordeli. OH NOES! Par bordeli. Un jēga? Mācām 10–gadīgajiem krutajiem „Nigga Pimps” pirkt vēl viņa albūmus, jo diženā dziesma par to, kā viņš ved kaut kādu, ne mazāk debilu, čiksi uz bordeli ir abnormāli kruta, ja?

Par visādiem 11-gadīgiem pankiem, gotiem un EMO, kas mums te ir lielās varzās pateicoties nolādētajam Tokio Hotel: „Bils! JĀ!! ES VIŅU MĪLU!” Visdebīlākais par šo tēmu bija problēmvēstule žurnālam Sīrups: „Mīļais Sīrup! Es nevaru dzīvot! Esmu iemīlējusies zvaigznē! Sūtu viņam vēstules katru nedēļu, bet viņš neatbild. Es dēļ viņa graizu rokas. Šī zvaigzne ir ģeniālais mūziķis Bils no Tokio Hotel. Ko man tagad darīt? Esmu izmisumā!” Pēc šāda teksta izlasīšanas, rodas sajūta, kas līdzīga tai, kuru iegūstam izsrāpējot sev acis, blenderī tās sajaucot ar divas nedēļas veca, puvuša kaķa līķi, un tad to visu izdzerot. Pat jāsāk lamāties mongoļu stilā: Lai nolādēta tā sēkla, no kuras izdīga tas koks, no kura galdnieks uztaisīja to gultu, kurā Bilu ieņēma.

Un tagad iedomājieties, ka šīm unikālajām dabas būtnēm, kas ir spļāviens civilizācijas sejā, arī būs bērni. Un ka Latvieši ir viena, no gudrākajām tautām (pēc vidējā IQ rādītāja) pasaulē. Tas nozīmē, ka, piemēram, ASV ir vēl debīlāki sīči. Man rodas vēlme nopirkt bisi, un piespiest valdību atļaut stulbo, nē, stulbo nebūs īstais vārds – izcili degradēto un kretīniski stulbo „mazo mīļumiņu” medības.
Beigsim uz priecīgas nots: vismaz labi ir tas, ka kaut kad viņi visi nomirs.

Ja jums mans raksts nepatika, tās ir tikai jūsu problēmas. f.ck Off. Komentāros aizstāvēšu savu viedokli ar visrupjākajiem lamuvārdiem, kādus zinu. Ja patika, super, supportojiet mani, un sūtiet man naudu. Peace Out. GoldLeader.

[Senija]

Aplausi tam, kurš uzrakstīja šo rakstu.
Pilnīgi tev piekrītu!
Man jau līdz kaklam tie sīkie, perversie izspiedēji un dzīves bojātāji... Tie sīkie kropļi.... Viņi visi ir tik samaitāti un tik apnicīgi. Ienīstu viņus. Krīt vnk uz nerviem. Kaut vai šodien gribējās tām sīkajām skuķēm atraut pa galvu ar pusdienu paplāti un pateikt, lai beidz izskatīties pēc mau*kām.
Besī ārā. Staigā augstpapēžu kurpēs, klupdamas krisdamas. Īsos svārciņos kaulainās pakaļas grozīdamas, jaciņās ar dziļiem, maucīgiem izgriezumiem, kuros nav redzams nekas cits kā uzpolsterēts krūšturis. Krūšu vispār nav. Un krūšturis knapi turās uz viņu dēļiem līdzīgajām krūtīm.
Man ir 14 gadi un es nepiederu pie tām, kurām kkas trūktu, tāpēc arī atļaujos dažkārt uzvilkt ko ar izgriezumu, bet tikai tāpēc, ka man ir ko parādīt. Un tā zēnus pievilāt es necenšos. Jo man jau šī tendence par katru cenu atrast sev izdrāzēju ir līdz kaklam.
Manā klasē ir gan ļoti stulbi cilvēki, gan ļoti apdāvināti. Varētu teikt, ka mēs vēl kaut kā iekļaujamies pie normālās, ne tik ļoti samaitātās pāaudzes. Ir klasē stulbeņi un viena bagātniece, kas iedomājas, ka nemācoties viņi dzīvē tālu tiks. Cik nožēlojami. Esmu pasākusi viņus nicināt, jo man eksāmeni un izlaidums nav tālu un ar katru brīdi es saprotu cik svarīgi ir kaut ko zināt, jo negribas visu mūžu strādāt ar rokām, bet gan sēdēt ādas krēslā, pašai savā birojā.
Bet patiesi es ienīstu tos visus sīkos. Tik samaitāti... Bāc... Vēl nesen tāda sīko banda man uzmācās, kad pa tumsu gāju no draudzenes.... Izklausās muļķīgi, bet nācās bēgt, jo tādu sīku izvarotāju bija vesels bars. Jaunie maniaki, izvarotāji un dzērāji.
Es aizstāvu šī raksta uzrakstītāju. Viņai ir taisnība.
Un man vispār riebjas, ka 12 gadīgas skuķes saka, ka viņām ir bijušas seksuālas attiecības. Nenormāli. Un nerunāsim vēl par to, ka 14 gadīgām meitenēm dzimst bērni. Pretīgi. Izpostīt savu dzīvi....
Un TH.... Ak jel... Neprasiet manu viedokli... Tas viss sastāvēs no vieniem vienīgiem rupjiem vārdiem.