Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? |
Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? |
Karamele |
Dec 7 2005, 17:54
Post
#1
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 695 Joined: 7-December 05 From: huhu |
Tā smu es. Nu jā es. Katrīna...netaisos jums jau nu teikt savu uzvārdu! Tas na jums jāzin. jums ir jāzin tikai un vienīgi mans dzīvesstāsts kuru tūlīt arī jums iebarošu.
*** ''Celies! Skuķi celies!'' Kalpone Alise man brēca virsū. ''Liec mani mierā...es gribu gulēt!'' Es iekliedzos un uzsitu ar dūri pa spilvenu. ''Ak tā tu man teiksi ko?'' Alise itin nepacietīgi un īgni noprasīja. Tad viņa paķēra mani aiz kājām un sāka vilkt laukā no gultas ''āāāā...ko tu dari! Trakā! Beidz!'' Es kliedzu cik spēka un tvēru pēc spilveniem un segām. Kad beidzot biju laukā no gultas man vēl vajadzēja uzvikt virsū drēbes. es biju spītīga un neatlaidīga nepārtreuklti censdamies uzvilkt zeķes galvā. Kad beidzot visi apģērba gabali bija izvietoti pilnīgi pareizi Es varēju doties lejā uz brokastīm. No zāles plūda gardas smaržas. ''Pankūkas!'' Es sajūsma iekliedzos snaikstīdamās gar brokastu zāles durvīm. Taču Alise mani aizvilka tālāk uz vannasistabu kur sāka pīt man matus un mazgāt seju. ''Liec mierā manus matus!'' Es sāku kliegt un spītēties pretim. Tad es atiezu savus baltos zous un draudīgi tos nošņakstināju. ''Neuzdrīksties tu mazais briesmonēn!'' Alise kleidza atsprāgdama nost no manis. es biju panākusi ko vēlējos un veikli izspruku no vannasistabas. Es pamanīju ka atslēgas caurumā atrodas atslēga...Kārdinājumu uzveikt bija neispējami. Ar vienu izmanīgu atslēgas klikšķi viss bija darīts un varēja dzirdēt arī Alises palīgā saucienus. Es klabinādama kurpītes nokāpu lejā un pie Halles spoguļa neviena nepamanīta sapinu matus 2 jaukās bizītēs. ''Katrīna saulīt!'' Mana pustrakā tante kas nevienu nepabrīdinot bija vakar atbraukusi cienos uz ļooooti ilgu laiku metās man virsū lai mani nospiestu ar savām resnajām miesām. ''Labdien Misis. misis. misis.....'' Es saminstinājos jo nevarēju atcerēties viņas grūto uzvārdu. ''Amēlijas tante!'' Es par mata tiesu izšmaucu no situācijas un ieņēmu savu iemīļoto krēslu un pastūmu uz savu pusi krietnu kaudzi ar pankūkām un tad veel liecos pāri mātes šķīvim lai dabūtu rokā ievārījumu. Tad salēju sev pilnu krūzi ar tēju un sagāzu tanī pusi cukurtrauka un tad eleganti un graciozi nobeidzo šo izrādi ar piena pieliešanu. ''Labu apetīti.'' Es nošļupstēju sabāzusi mutē kalnu ar pankūkām. ''Katrīna tu ēd kā cūka'' Mans tēvs noteica salti lūkodamies manās siltajās zilajās actiņās. Es norīstījos piecēlos no galda un atvainojos un aizskrēju uz savu istabu. es pāroinu matus un sāku spēlēties. bIja neizsakāmi garlaicīgi. Tad likās ka Alise beidzot tikusi laukā no vannasistabas un nāk manas istabas virzienā. Es norīstījos un paslēpos zem gultas. ''Lien laukā briesmonēn!!!'' Alise atspēra vaļā istabas durvis. es pieplaku pie grīdas lai gan putekļi man nejauki kņudināja degunu. ''Apčīīī...'' Es skaļi nošķaudījos un sapratu ka nu Alise mani atradīs viens un divi... Alise paspēra savu melnajā kurpītē ieauto kāju un pēkšņi pieliecās lai paskatītos zem gultas. Viņas melnīgsnējā seja atplauka negantā smīnā un viņa aiz maniem gaišajiem lokainajiem matiem izvilka mani laukā no pagultes. ''Au! Es pateikšu mātei!'' Es iesaucos censdamās atbrīvoties no Alises tvēriena. ''Un es pateikšu tēvam...'' Alise ļaunā priekā man draudēja atplaukdama smaidā redzot kā es pamazām pārakmeņojos. ''Nē...nevajag! Es darīšu visu! Viņš mani ieslodzīs kapellā!'' Es brēcu vairs nepievērsdama uzmanību sāpēm kuras Alise radīja velkot mani aiz maniem gaišajiem matiem. Viņa nelikās nezinis tikai turpināja klusi draudēt ļeuni lūkojoties manā šausmu pilnajā sejiņā. Kad tikām līdz kāpnēm viņa uzstutēja mani kājās un turpināja stīvēt lejā pa kāpnēm. Es spirinājos un pat spēru lai tikai tiktu vaļā no Alises tvēriena. Manās acīs pamazām parādījās asras un drīz jau brēcu pilnā kaklā. Manā galvā valdīja viens juceklis un uzbūrās šausminošas ainas no pagājušās sodīšanas reizes - Es sēžu viena pati un raudu kapellā...Eju pa sārto kāpņu celiņu...atveru smagnējās melnās durvis... Iegaudojos vēl skaļāk lai mani sadzirdētu māte kas varbūt varētu mani hlābt no šī šausmīgā briesmoņa Alises un bargā tēva. Viņš noteikti lūkosies uz mani ar savām saltajām pelēkajām acīm manā sejā kamēr es kaukšu pa visu zāli. Tad aiz matiem aizvilks uz kapellu kur es tupēšu labākajā gadījumā kādas 10 stundas sastingusi no bailēm un aukstuma Kā jumsīm patikās? This post has been edited by Karamele: Jun 26 2006, 20:10 |
Karamele |
Jan 15 2007, 22:00
Post
#2
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 695 Joined: 7-December 05 From: huhu |
sitiet mani, sitiet XD Es biju tik slinka un ļauna un vispār... ._.' nu bet tomēr uzrakstīju [yea what a miracle XD] izdomāju apvienot divus savus stāstus - šo un ''Nimu'' un radās ideja un vismaz ir jēga turpināt :3
Skaidri saprotams, ka mana situācija bija neapskaužama. Parasti šādās reizēs cilvēki skrien prom vai sauc kādu palīgā vai vienkārši notinas. Bet es nedarīju nevienu, bet gan noģību. Tā nu reiz bija visvienkāršākā izeja no situācijas. Ar domu Gan jau kāds mani atradīs... Atrada arī. Tāpēc pamodos savā istabā no sākuma nodomāju, ka tas r tikai slikts sapnis, bet viss likās pārāk reāls. Visapkārt valdīja klusums izņemot klusu lietus pilīšu pakšķēšanu pret logu un jumtu un vēja gaudas. Nedzirdēja nedz soļus kaut kur lejas stāvā kā parasti, vai putnu dziedāšanu, balsis blakusistabā. Bet tagad visa māja likās vientuļa un nedzīva. Neatvairāmi uzmācās sajūta, ka vairs neviena nav... Strauji pieslējos sēdus. Secināju, ka istaba izskatās tāda pati kā parasti un lēnām izrāpos no gultas. Mugurā man bija tās pašas drēbes, kas toreiz kad paģību. Atvēru istabas durvis cik klusi vien varēja baidīdamās iztraucēt šo neaprakstāmi šausmīgo klusumu. Uz pirkstgaliem noskrēju lejā pa kāpnēm gandrīz paklupdama pār trim pēdējiem pakāpieniem, taču noturēju līdzsvaru un līgani nolecu uz zemes. Pa labi vajadzēja atrasties ēdamzālei. Durvis bija pusvirus. Uzmanīgi pielavījos pie tām un pa gana plato spraugu iespruku iekšā. Izrādījās, ka man nebija taisnība telpā atradās divi cilvēki. Taču tas lika man vēlēties kaut nebūtu še nākusi iekšā. Galda galā kā parasti sēdēja Henrijs taču viņam aiz muguras stāvēja Veronika. Likās, ka meitenes izskatā kaut kas bija mainījies. Parasti galva bija nodurta ar skatienu zemē un stāvs sakņupis. Bet tagad likās, ka viņam bija izslējusies visā augumā. Seja likās dzelžaina un skatiens pauda tikai vienaldzību. Veronik, mums ir viešņa. Es satrūkos izdzirdēdama Henrija balsi un satvēru durvju rokturi. Cik žēl, ka tev drīz būs jāiet, ja vien nepateiksi man dažas lietas. Viņš turpināja ar vieglu smaidu uz lūpām, kas lika man šermuļiem noskriet pa muguru. Ko pateikt? Ko tev vēl vajag no manis?! Mierīgākā tonī. Un man vajag lai tu man pasaki, kur ir Nima? Vispirms pasaki man, kas ir Nima? Tava dvīņumāsa... |
Lo-Fi Version | Time is now: 9 June 2024 - 07:58 |