Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? |
Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? |
Karamele |
Dec 7 2005, 17:54
Post
#1
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 695 Joined: 7-December 05 From: huhu |
Tā smu es. Nu jā es. Katrīna...netaisos jums jau nu teikt savu uzvārdu! Tas na jums jāzin. jums ir jāzin tikai un vienīgi mans dzīvesstāsts kuru tūlīt arī jums iebarošu.
*** ''Celies! Skuķi celies!'' Kalpone Alise man brēca virsū. ''Liec mani mierā...es gribu gulēt!'' Es iekliedzos un uzsitu ar dūri pa spilvenu. ''Ak tā tu man teiksi ko?'' Alise itin nepacietīgi un īgni noprasīja. Tad viņa paķēra mani aiz kājām un sāka vilkt laukā no gultas ''āāāā...ko tu dari! Trakā! Beidz!'' Es kliedzu cik spēka un tvēru pēc spilveniem un segām. Kad beidzot biju laukā no gultas man vēl vajadzēja uzvikt virsū drēbes. es biju spītīga un neatlaidīga nepārtreuklti censdamies uzvilkt zeķes galvā. Kad beidzot visi apģērba gabali bija izvietoti pilnīgi pareizi Es varēju doties lejā uz brokastīm. No zāles plūda gardas smaržas. ''Pankūkas!'' Es sajūsma iekliedzos snaikstīdamās gar brokastu zāles durvīm. Taču Alise mani aizvilka tālāk uz vannasistabu kur sāka pīt man matus un mazgāt seju. ''Liec mierā manus matus!'' Es sāku kliegt un spītēties pretim. Tad es atiezu savus baltos zous un draudīgi tos nošņakstināju. ''Neuzdrīksties tu mazais briesmonēn!'' Alise kleidza atsprāgdama nost no manis. es biju panākusi ko vēlējos un veikli izspruku no vannasistabas. Es pamanīju ka atslēgas caurumā atrodas atslēga...Kārdinājumu uzveikt bija neispējami. Ar vienu izmanīgu atslēgas klikšķi viss bija darīts un varēja dzirdēt arī Alises palīgā saucienus. Es klabinādama kurpītes nokāpu lejā un pie Halles spoguļa neviena nepamanīta sapinu matus 2 jaukās bizītēs. ''Katrīna saulīt!'' Mana pustrakā tante kas nevienu nepabrīdinot bija vakar atbraukusi cienos uz ļooooti ilgu laiku metās man virsū lai mani nospiestu ar savām resnajām miesām. ''Labdien Misis. misis. misis.....'' Es saminstinājos jo nevarēju atcerēties viņas grūto uzvārdu. ''Amēlijas tante!'' Es par mata tiesu izšmaucu no situācijas un ieņēmu savu iemīļoto krēslu un pastūmu uz savu pusi krietnu kaudzi ar pankūkām un tad veel liecos pāri mātes šķīvim lai dabūtu rokā ievārījumu. Tad salēju sev pilnu krūzi ar tēju un sagāzu tanī pusi cukurtrauka un tad eleganti un graciozi nobeidzo šo izrādi ar piena pieliešanu. ''Labu apetīti.'' Es nošļupstēju sabāzusi mutē kalnu ar pankūkām. ''Katrīna tu ēd kā cūka'' Mans tēvs noteica salti lūkodamies manās siltajās zilajās actiņās. Es norīstījos piecēlos no galda un atvainojos un aizskrēju uz savu istabu. es pāroinu matus un sāku spēlēties. bIja neizsakāmi garlaicīgi. Tad likās ka Alise beidzot tikusi laukā no vannasistabas un nāk manas istabas virzienā. Es norīstījos un paslēpos zem gultas. ''Lien laukā briesmonēn!!!'' Alise atspēra vaļā istabas durvis. es pieplaku pie grīdas lai gan putekļi man nejauki kņudināja degunu. ''Apčīīī...'' Es skaļi nošķaudījos un sapratu ka nu Alise mani atradīs viens un divi... Alise paspēra savu melnajā kurpītē ieauto kāju un pēkšņi pieliecās lai paskatītos zem gultas. Viņas melnīgsnējā seja atplauka negantā smīnā un viņa aiz maniem gaišajiem lokainajiem matiem izvilka mani laukā no pagultes. ''Au! Es pateikšu mātei!'' Es iesaucos censdamās atbrīvoties no Alises tvēriena. ''Un es pateikšu tēvam...'' Alise ļaunā priekā man draudēja atplaukdama smaidā redzot kā es pamazām pārakmeņojos. ''Nē...nevajag! Es darīšu visu! Viņš mani ieslodzīs kapellā!'' Es brēcu vairs nepievērsdama uzmanību sāpēm kuras Alise radīja velkot mani aiz maniem gaišajiem matiem. Viņa nelikās nezinis tikai turpināja klusi draudēt ļeuni lūkojoties manā šausmu pilnajā sejiņā. Kad tikām līdz kāpnēm viņa uzstutēja mani kājās un turpināja stīvēt lejā pa kāpnēm. Es spirinājos un pat spēru lai tikai tiktu vaļā no Alises tvēriena. Manās acīs pamazām parādījās asras un drīz jau brēcu pilnā kaklā. Manā galvā valdīja viens juceklis un uzbūrās šausminošas ainas no pagājušās sodīšanas reizes - Es sēžu viena pati un raudu kapellā...Eju pa sārto kāpņu celiņu...atveru smagnējās melnās durvis... Iegaudojos vēl skaļāk lai mani sadzirdētu māte kas varbūt varētu mani hlābt no šī šausmīgā briesmoņa Alises un bargā tēva. Viņš noteikti lūkosies uz mani ar savām saltajām pelēkajām acīm manā sejā kamēr es kaukšu pa visu zāli. Tad aiz matiem aizvilks uz kapellu kur es tupēšu labākajā gadījumā kādas 10 stundas sastingusi no bailēm un aukstuma Kā jumsīm patikās? This post has been edited by Karamele: Jun 26 2006, 20:10 |
Karamele |
Jan 15 2007, 22:53
Post
#2
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 695 Joined: 7-December 05 From: huhu |
un es izdomāju uzrakstīt vēl XD
KO? Es neizpratne iebļāvos Man nav nekādas dvīņumāsas~! Es esmu vienīgais bērns ģimenē. Un uz mirklīgi man nāca apskaidrība. Ja vien.... Henrija smaids kļuva vēl plašāks. Ģimene, kura par tādu uzdevās nemaz nav tava īstā. Visupirms jau tev būtu jāzina, ka es esmu tavs tēvs. Durvju rokturi es satvēru vēl ciešāk jūtot kā senlaicīgie metāla kalumi iegriežas man ādā. Meli. Nekaunīgi nožēlojami centieni mani iespaidot lai es pateiktu to par ko man nav pat mazākās nojausmas. Henrijs piecēlās. Man šķita, ka esmu sastingusi uz vietas un vairs nepakustēšos. Viņš satvēra manu roku un aizvilka mani, neskatoties uz maniem centieniem turēties pretī, līdz galdam kur apsēdināja tuvākajā krēslā. Tev ir viena māsa un jūs abas esat dvīnes. Pēc izskata pilnībā atšķirīgas. Arī jūsu likteņi bijuši šķirti. Līdz šim Nima tika uzskatīta par pazudušu citā pasaulē, kā arī patiešām bija, jo viņai bija jābēg, jo senāk pārdotā dvēsele atgriezās pie viņas un viņai nācās bēgt. Tālu bēgt. Par viņas pagātni labāk vairs neko man nestāstīt. Vien to, ka agrā bērnībā jūs tikāt izšķirtas un tagad liktenis lēmis jums satikties un to es nevēlos. Es jautāšu vēlreiz Kur viņa ir? Henrijs pieliecās viņai tuvāk un sagrāba aiz pleca to kārtīgi sapurinādams. Kur? Es sagrābu viņa roku un pamatīgi iekodu tajā iecirstdama savus zobus cik dziļi vien varēju. Vīrietis atlaida manu plecu, kamēr es strauji pielecu kājās atgrūzdamies no krēsla, kurš nokrita zemē. pat ja pieņemsim man ir tāda dvīņumāsa.... es nezinu kur viņa ir. Es caur zobiem izgrūdu lēnām kāpdamies atpakaļ gandrīz paklupdama pār sevis nogāztajam krēslam, bet paspēdama pārlekt tam pāri. Visas šīs meitenes bija šeit saaicinātas, jo bija iespējamība, ka viņām ir radniecīgas saites ar Nimu, bet izrādījās, ka tā tomēr biji tu. Es apstājos sažņaugdama pirkstos krēsla apmali. Kāpēc es? Jo tu, esi vienīgā kurai ir audžuvecāki. Šo informāciju es no viņiem izdabūju grūti. Kaut kā viņi tomēr tevi mīlēja un zināja par tavu pagātni. Diemžēl Veronika bija pārāk strauja un viņi nepaspēja pateikt kur atrodas Nima, jo mira. Henrija skatiens pievērsās Veronikai kuras seja vēlarvien nepauda nekādas jūtas. |
Lo-Fi Version | Time is now: 8 June 2024 - 20:18 |