dziesmas, kaa mees taas redzam Options

[Tigra2]

Es jau kopš bērnības redzu dziesmas kā stāstus, vizualizācijas, pasakas utt. Katra dziesma atstāj kautkādu iespaidu uz mani, dažkārt tas ir tik nejūtams, ka nav nekā, tātad dziesmai es nejūtu dvēseli, un varbūt tās nemaz nav. Bet dažas ir tik pārsteidzošas, ka vnk nespēju izteikt to vārdos. Visu bērnību klausijos klasisko mūziku, jo tās sniegtie pārdzīvojumi, bija neaizmirstami. Vēl es ''reaģēju'' ar debesīm, tās iepilda tevi ar kādu emociju un pastāsta pasaku(tikai tās tādas jocīgas)


domāju, ka te es varētu postot stāstus par mūziku, kā tā ietekmē, ko redzi(ja tas ir sasodiiti garlaiciigi, tad saņemot 5 PM, no atsevišķiem cilvēkiem,kas saka man llielu fui, es šo topicu slēgšu)

ja tas liekas, kautcik interesanti, tad varat man ieteikt dziesmas, kuras noklausiities un es varu uzrakstīt, ko redzu.





Daudzas dziesmas nav mani satriekušas, to tiktiešām ir maz. Dziesmas, kas liek apstāties, kas pievelk tikai pie sevis, kas liek darīt jebko, lai tikai varētu turpināt klausīties.

Tā mani atrāva no visa,atstāja prātu baltu, kā papīra lapu, uz kuras lēnām tapa pasaule. Pasaule, kur tauriņi raud. Tik neiespējami un tomēr.
Stāvu uz klints malas, ar aizvērām acīm un krītu atpakaļ. Tik lēni un tomēr, atverot acis augšā nekā nekā nav, tukšums, nobīstos un krītu tumsā, bail. krītu garām tauriņiem uz plauktiem ar noplēstiem spārniem, kas turpat vien mētājās. Tie cenšas piecelties, bet atkal saļimst, mēģina lidot, bet nevar. To nolauztie spārni lido man līdzi un krīt, vēl liegāk kā sniegpārslas.
Aizveru acis un, atkal tās atverot, esmu zemē, mēģinu piecelties, bet reibst galva, man apkārt mētājās tauriņu spārni. Sajūtu dzelošas, neciešamas sāpes uz muguras, pastiepju roku un pieskaros jēlai ādai, sāpēs saraujos, paskatos uz roku, - tā ir vienās asinīs, man apkārt lēni veidojas asiņu lāma. Turpat netālu zemē guļ viegli pelēks, sidrabains spārns, tik skaists, paskatos sev aiz muguras un ieraugu, ka no muguras man aug otrs,tāds pats sidrabains tauriņa spārns.Tik skaists, bet es nesaprotu kāpēc mans spārns ir noplēsts. Ir tik grūti domāt, prāts liekas sasalis, acu priekšā lido melni, noplēsti tauriņu spārni.
Attopos uz sava krēsla, pāri vaigiem tek asaras. Es esmu tauriņš, un es raudu. Aptaustu muguru, viss kārtībā, spārnu nav, bet tikuntā sajūtas ir palikušas, es vēlos lidot. tik ļoti vēlos, liekas, ka reiz to spēju, bet tagad esmu pazaudējusi savus spārnus. Prātā virmo dažas atmiņas, kuras neredzu bet jūtu, ka tās ir. Kautkas, ko tik ļoti vēlos atcerēties, bet nespēju, kautkas neļauj, kautkas tur. Man nezkapēc ir sajūta, ka ja es tās ieraudzīšu, nespēšu vairs dzīvot, jo uzzināšu kautko tādu, kas nav atļauts nevienam. Kas pārtrauks manu dzīvi.
Man liekas, ka kautkad es uzzināšu kā tas ir - lidot. un manā prātā atvērsies durvis,kas aizvedīs mani tur...tur tajās atmiņās, kuras tik ļoti vēlos atcerēties.


Un anyway... tas ir Higurashi no naku koro ni openings, nespēju atrauties. :{

(redziet bērni, kādas domas top 4,20 no rīta, tāpēc labāk guliet XD )

This post has been edited by Tigra2: Jul 16 2006, 17:04