Vīna glāze, Rakstīts alkohola iespaidā Options

[edg]

Es sēžu savā būcenī, ar sarkanvīna glāzi rokās, domāju. Varbūt es tiešām neatšķiros no tiem, kas tur bļauj, ķērc un traucē manu mieru. Katru dienu es sēžu un klausos tos pēc riebuma atkārtojošos bļaurus, sadragātos, nolemtos. Tikai glāze sarkanvīna mani atšķir no viņiem, bet viss cits - mūra sienas, drūmi un pūstoši toņi, vējš no nekurienes, cietums. Tik vien kā vaļējas durvis, un vīna glāze. Es zinu, ka viņi nekad neaizvērsies, un dzeru, lai saglabātu mieru sevī, peh, naivums. Sūdi nolādētie, tikai zina kā bļaut. Gaisma manā glāzē spēlējas, un mūzika skan, un vienā brīdī es sapratīšu, ka jāiet prom no šejienes. Varbūt es te tiešām pārāk ilgi sēžu, un tā es pieceļos, un dodos ārā paelpot svaigu gaisu. Augstas sienas, izskatās, celtas vēl pirms civilizācijas, es gribu iet prom, un eju arī. Varbūt Sushi bija taisnība, ka vairs tikai blāvums viņu acīs, nav gandarījuma no šī darba, varbūt man arī jāiet prom. Un es eju, savos sapņos. Vēl tikai vienu vīna glāzi. Tad es iešu prom, varbūt tieši tad, sapratāt, vaimanekļi, nolādētie, sūdi! Tāpat nav jēgas no jums, nafig.

Sarkanvīns not for teh win. Šim stāstam trūkst vienotības un jēga. Impresionisms?