IPB

Welcome Guest ( Log In | Register )

> Mācību stunda., Retings-R.
kaiva
post Jul 3 2008, 20:44
Post #1


Samurai
***

Group: Chuunin
Posts: 85
Joined: 29-May 06




Šim te gan nav absolūti nekāda sakara ar fantasy, kur nu vēl anime, bet man tā kā palūdza ielikst, so...
Gribu objektīvu kritiku, negribu marazmu.


Prologs.

Pastāvot tāds zemnieka instinkts. Pietiekot ar pavasara asnu skurbinošo smaržu, lai šis senais instinkts atmostos un pārņemtu zemes vīru būtību. Katrā viņu solī esot jaušams jaunās dzīvības prieks, dabas mošanās varenība apstrāvo sirdi un mundrāka kļūstot pat visslābanākā gaita.
Tas ir ļoti svarīgi, to nedrīkst aizmirst, ja šī vienkāršā patiesība jūs nepārņems-nekad nesapratīsiet tālāk atklāto.

Izdzīvošanas instinkts. Tas valda pār tevi un mani. Uzvar tas, kuram tā ir vairāk. Lūdzu, kā vienkāršu patiesību pieņem arī to, ka vairāk tā ir man.
Ja vēlies, vari man sekot un iepazīt pasauli caur šīm netīrajām papīra lapelēm, kuras savos īsajos apskaidrības brīžos apskribelēju. Vari šos pierakstus arī izkaisīt pa visiem vējiem , jo tu esi tikai pasīvs vērotājs, tavos spēkos nav mainīt neko no tā ko esmu paveicis, vai vēl taisos darīt.

Izdzīvošanas instinkts.

Jau sen man nācās apgūt šo mūžseno izdzīvošanas likumu-nogalini vai mirsti. Bezmaz jaunu galaktiku atklāju, ne? Galu galā, šo te es rakstu muļķiem, kuri nemāk dzīvot, varbūt viņi šo likumu vēl nav atklājuši. Sardeles.

Labi, mans pieredzējušais oponent. Uzskati tu sevi par gudru un nežēlīgu. Pirmais purns vilku barā, ja? Cik cilvēku tu savā sasodītajā dzīvītē esi novācis? Nosauc to ciparu, kurš raksturo nakšu skaitu, kuras esi pavadījis svīstot baiļu sviedrus, līdz pierei ieracies dubļos un lūdzoties, kaut tiem stulbeņiem, kuri šoreiz ir izvēlēti par taviem pretiniekiem, pašiem acis no pieres izsprāgtu un tev nevajadzētu nezin kuru reizi bezjēdzīgi riskēt ar savu dzīvību? Izklausās rupji, bet es pašlaik runāju par pamatiem. Manā pasaulē cilvēku mēra pēc skalpu skaita pie viņa jostas, un es netaisos attiecībās ar jums izmantot kādu citu vērtību sistēmu. Lieliski, asti tu beidzot esi iežmiedzis kājstarpē un sēdi kluss. Tā tam galu galā arī būtu jābūt, jo šis ir stāsts par kādu ievērības cienīgu personu, mani.

Kur es paliku? Pie atmiņām, pareizi? Visā savā krāšņumā izdzīvošanas instinktu es izjutu savas piedzimšanas brīdī.

Līdz ausīm sapinies nabassaitē, pirms laika dzimis, ar asinsizplūdumiem smadzenēs un līdz galam neaizvērušos sirds vārstuli. Spartā mani nebūtu paturējuši, klanos mūsdienu ideālismam. Guļot inkubatorā neko daudz savu stāvokli cilvēks apsvērt nevar, sevišķi, ja attiecīgā persona ir maizes kukuļa lielumā, tomēr tūlītējs naids pret slimnīcu un riebums pret nāvi iestājās gan. Iespējams, tieši tas mani visu dzīvi arī vada, iespējams, ka nē. Bet tas jau vairs nav ne tik svarīgi, ne interesanti.

Māte vēlāk stāstīja, ka esmu bijis apbrīnojami pacietīgs bērns. Pārcietis vairākas sirds apstāšanās reizes un plaušu karsoni dažu nedēļu vecumā ieguvu vēl vienu vērtīgu īpašību, sauktu par cinismu. Arī tai būs liela nozīme manā turpmākajā attīstībā. Kopumā slimnīca man nozaga gandrīz gadu dzīves. Neuztraucieties, mīļie, rēķins jau ir piedzīts.

Pāris gadus attīstīšanās vedās uz priekšu netraucēta. Es ātri iemīlēju tuvējo mežu, kā arī visus lauku sētas kokus. Varu derēt uz kreiso roku, ka joprojām zinu meža plānojumu no galvas. Ar aizsietām acīm varu jūs aizvest pa vissīkāko meža taciņu un jebkuru jūsu izvēlēto galamērķi. Par mežu vēlāk. Šoreiz man vajadzēja stāstīt par izdzīvošanas instinktu, jo tāds taču ir virsraksts, ne?

Tā ne ar ko nesajaucamā sajūta, kura pārņem brīdī, kad izvēlies dzīvot, šoreiz nogalinot, nākamo reizi mani pārņēma 5 gadu vecumā.
Nevarētu teikt, ka man nepatīk dzīvnieki. Līdz attiecīgajam gadījumam es tos pat mīlēju un līdz šim brīdim tie savā ziņā man simpatizē.

Kaimiņmājas apdzīvotājai piederēja taksis. Neko milzīgs un agresīvs tas nebija, taču savā zvēra prātā bija izperinājis greizsirdības jūtas, jo laipnajai kaimiņienei patika ar mani spēlēties, tāpēc kādā visai saulainā dienā, kad biju aizlīdis ciemos uz kaimiņmāju, viss sakrita tam nožēlojamajam kustonim par labu. Vecāki bija aizņemti, dzīves ikdienišķā stulbuma dēļ un man kārtējo reizi nebija ar ko nodarboties, tādēļ nolēmu doties uz kādu aizraujošāku vietu.

Ēkas durvis bija vaļā, laižot iekšā vasaras gaisu un saules starus. Šajā gadījumā, arī ziņkārīgu bērnu. Nesastapis meklēto, personu priekšnamā, es devos uz priekšu un nolēmu palikt virtuvē. Kā bērniem aizliegtā zona tā, protams, vilināja nekur tālāk meklēt nedoties. Uz plīts jautri sīca tējas katliņš, saules stari logos spēlēja ēnu teātri, rūpīga sakārtotas uz galda smaržoja sīkās pļavu puķītes.

Stāv teikts, ka sliktas lietas notiek. Arī šis ir dzīves princips, kuru būtu vērts atcerēties.

Tas nolāpītais suns bija ieguvis savu iespēju atriebties. Šķiet, ka es viņu izdzirdēju vēl pirms uzbrukuma, jo pagriezos uz durvju pusi kā bēgt gribēdams. Neko daudz no tālāk notiekošā neatceros. Atjēdzos mātes rokās, kliedzošs, apčurājies un pārbijies. Vēlāk man stāstīja, ka es suni esot nobeidzis. Bezmaz uz pusēm pārcirtis. Noslēpumā paliek fakts, kā man izdevās sasniegt nazi, kurš atradās uz galda. Visticamākais es to biju norāvis lejā ar visu galdautu. Kopš šī brīža uz mani sāka skatīties visai jocīgi. 5 gadu vecumā nobeigt suni nav nekāda joka lieta! Tiesa, pilnīgi sveikā es cauri netiku, vai nu es pats, vai suns no manas kreisās plaukstas bija atdalījis 2 pirkstus. Vienu izdevās piešūt. Otru atrada tikai pēc nedēļas, tas bija paripojis zem virtuves galda kopā ar lielāko daļu nokritušo ziedu. Pirms tam kaimiņiene teica, ka nevarēja to atrast. Neticu, ka viņa īpaši rūpīgi meklēja.

Atmiņā spilgti ir saglabājies fakts, ka biju ļoti dusmīgs, bet pirksta zaudēšana manā saprātā lielu lomu nespēlēja. Daudz vairāk negribēju atrasties slimnīcā. Atceros, ka lūdzos ārstam, lai ņem to piešūto pirkstu nost, lai varu iet mājās. Tā bija man viskarstākā vēlēšanās-tikt prom.

Es nesūdzos. Es dalos informācijā. Ceru, ka tā jums palīdzēs izprast vēlāk stāstīto, bet pašlaik esmu noguris. Dodiet man mieru.

This post has been edited by kaiva: Jul 3 2008, 20:47
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
 
Reply to this topicStart new topic
Replies
kaiva
post Jan 15 2009, 20:01
Post #2


Samurai
***

Group: Chuunin
Posts: 85
Joined: 29-May 06




Draudzības alkas.

Ir lietas, bez kurām cilvēki nevar savu mūžu pilnvērtīgi pavadīt un par cilvēku kļūt. Atļaušos šeit iebāzt kārtējo ārpuskārtas domu graudu, kuram ar tālāk stāstīto nav gandrīz nekāda sakara.Ko jūsu tizlajā un deformētajā pasaulītē nozīmē būt cilvēkam? Jūs trīcat un drebat, ieraugot kaut visniecīgāko ēnu, kura varētu aptraipīt svētā tēla veidolu, kuru visu šo gadu gaitā esat, citu acīs, tik cītīgi cēlis un pulējis. Nē, to tik nē, viens patiess vārds sagrautu jūsu prātu, labāk izraut mēli, nekā sākt savas domas izteikt. Klausīt ir atbilde uz visu. Pakļaušanās ved uz Paradīzi. Ja jau cūka var gulēt dubļos un paciest to, ka pārējie kā lepni un neapdomīgi idioti staigā uz divām kājām, kāpēc gan, lai to nevarētu arī es, ne? Jūsu mugurkauls ir saliekts tādos līkumos, ka nekas uz šīs pasaules nevarētu jūs piespiest nostāties uz savām divām kājām un izslieties. Izslieties, lai beidzot balstītu zemi un skatītos citiem acīs un, galu galā, piecelties kaut vai tādēļ, lai stāvus savu lodi saņemtu. Tfu. Cilvēki atradušies.

Bet pēc šīs bezmērķīgās piebildes, kura jūsu smadzeņu krokās tāpat nespēs aizķerties, es varētu atgriezties pie savas kaut kur noklīdušās un jau nelabi smakot sākušās domas.

Vēl nebūdams attīstījies pietiekami, lai būtu izveidojis pats savu, no citiem neatkarīgu, viedokli arī es turējos pie šiem pamatstandartiem un kaut kur nogrābu ideju, ka man ir nepieciešami draugi. Kur tādu gurķu sacepumu rāvu? Nav ne jausmas, bet šoreiz pie vainas noteikti nebija televīzija.

Kāds vecs piepes galva reiz teica: ”Katra zēna labākais draugs ir viņa suns.” Atkrīt. Šis teikums manā situācijā ir tik nožēlojami smieklīgs, ka uz to pat nav nepieciešams īpaši norādīt. Kaut gan… tā kā es runāju ar jums, norādīšana varētu būt pat ļoti ieteicama. Ņemot vērā iepriekšējos notikumus, varu apgalvot, ka mans labākais draugs mani pievīla, tādēļ nolēmu meklēt savu dvēseles radinieku cilvēku vidū. Pirmā (un arī pēdējā) vieta, kurā sāku veikt savus detektīva cienīgos meklējumus, kā lielākajai daļai cilvēku, bija skola.
Kā jau minēju, neko iemīļots savā klasē nebiju, tomēr nolēmu sākt tieši tur. Varu apgalvot, ka savā 12 gadu vecumā vēl biju pietiekami naivs un visu ticību cilvēkiem nebiju zaudējis. Tobrīd mani jau divus gadus mocīja vardarbības uzplūdi, kuri krietnu laiku mani padarīja visai mentāli nestabilu. Tos pārvarēt man izdevās neilgi pirms septiņpadsmitās dzimšanas dienas, bet par šo notikumu vēlāk.

Manā klasē mācījās kāds zēns. Drošības nolūkā sauksim viņu par … Marku. Ak vai, viņa vārds patiešām bija Marks. Ko lai dara, nu jau par vēlu nožēlot. Viņš šķita simpātisks un man radniecīgs jau kopš pirmajām skolas dienām. Marks bija īsts neviltota prieka un jautrības iemiesojums. Ja vēlaties kādu mākslinieciskāku apzīmējumu – tad viņš sprēgāja aiz nelokāma naivuma, nepārvaramas vēlmes dzīvot. Pretstati pievelkoties. Šis bija izteikti šāds gadījums. Salīdziniet paši – kluss puišelis ar neuzticības pilnu skatienu, kuram ne īpaši padodas mācības un kurš nekur un nekā neizceļas, pret jauku, patstāvīgu un visādi apdāvinātu eņģeli ne bērnu. Ak, un Markam par labu spēlē arī fakts, ka līdz 12 gadiem viņam bija saglabājušies visi pirksti. Es gluži ar to lepoties nevarēju

Es viņu apbrīnoju. Kaut kas Marka sejā mani sajūsmināja. Tā padarīja mani mierīgu un pakļāvīgu kā klēpja sunīti. Domāju, ka tieši tāpat jutās kritušais eņģelis veroties Dieva acīs no savas pazemes tumsības. Apžilbināts. Apstulbis. Svētlaimes pārņemts par katru niecīgāko uzmanības drusku.

Gadījums mani ir pavadījis visu dzīvi un beigu beigās vienmēr nesis nelaimi. Taču sākās tas pavisam parastā, pretīgā otrdienā. Kāpēc pretīgā? Otrdienās bija sporta stundas. Nē, nu ko jūs. Es, protams, mīlu sportu. Visa tā staipīšanās, bumbu mētāšanu un maršēšana ierindā mani sajūsmināja līdz pašiem sirds dziļumiem. Sevišķi, ja nedēļas nogalē biju ciemojies pie vecākiem.

Ja runā godīgi, tas nebija galvenais iemesls. Patiesībā… sasodītie kāposti, tam pašlaik nav nozīmes, tādēļ varu runāt atklāti un nemēģināt izlocīties.

Es kaunējos. Jā, tieši tā, kaunējos pārģērbties kopā ar pārējiem zēniem. Sevišķi, ja ģērbtuves telpā atradās arī eņģelis. Tā es viņu uzrunāju, tiesa, tikai savās domās. Kā es kaut kam tik brīnišķīgam varēju atklāt savu kaulaino, bieži sadauzīto, ķermeni? Negribēju viņa sejā manīt riebumu. Man bija nepieciešams kaut neliels mierinājums, kāds, kurš bija tik labs un neaizskarams, lai kalpotu par elku, ko pielūgt tādam zemes tārpam kā es.

Tātad, toreiz ģērbtuvē es kā parasti gaidīju, kad visi to pametīs un es varēšu mērkaķa ātrumā uzraut mugurā savas staipāmās lupatas. To, ka telpā neesmu gluži viens, pamanīju tikai, kad manam plecam pieskārās kāda vēsa plauksta. Kad es satrūcies apgriezos, pamanīju, ka piecu centimetru attālumā no manis stāvēja… ai, paši varat uzminēt. Mazliet samulsu, bet sapratu, ka viņš jautā par zilumu uz pleca, kuru biju ieguvis pirms pāris dienām, visai neveikli „lidojot” un „ķerot” atzveltnes krēslu. To gan es viņam neteicu, tikai zinu, ka pēc šī atgadījuma mana kaušļa slava uzņēma tās patiesos apgriezienus. Tiesa, šoreiz tā man nāca par labu, jo izrādījās, ka tik piemīlīgi nevainīgs Marks nemaz ar nebija un zilums šoreiz nostrādāja kā caurlaide uz pasaku valstību – draudzību ar manu eņģeli.

Ar pilnu atbildību varu apliecināt, ka tas bija labākais laiks manā mūžā. Vēl nebiju zaudējis ilūzijas, tādēļ varēju šo laiku izbaudīt tā, kā vairs nekad nebūs manos spēkos. Pat iemācījos darīt lietas, kuras līdz tam laikam piekopt nemēdzu, proti, sāku skraidīt, smieties un justies laimīgs. Nevaru galvot, ka tas viss izdevās, taču es mēģināju.

Ir tādi cilvēki, kuri nav lemti ilgstošai laimei. .Ja arī tu esi viens no viņiem, tad atceries izbaudīt to neilgo laiku, bet pārlieku tam nepieķeries. Tavs prāts, tā uztveres spējas ir pārāk attīstītas, lai nepamanītu lietas, kuras iznīcina radušos priekšstatus un nebūs tavos spēkos šos faktus ignorēt. Kā visapņēmīgākais un pacietīgākais kolekcionārs savāksi patiesības drumstalas un pareģosi savas laimes beigas. Nākamā svētlaimes reize vairs nepienāks nekad, jo tūlīt redzēsi visam cauri. Būsi gudrs un pieredzējis, bet nekad vairs laimīgs. Tādēļ nelolo veltas cerības, izbaudi katru prieka brīdi līdz mielēm, jo tādiem kā tev un man laimes brīžu skaits ir ierobežotā daudzumā izsniegts. Kaut gan esmu atkal velti izšķiedis savu enerģiju. Iespēja, ka manu darbu lasa kāds puslīdz attīstīts indivīds ir aptuveni tikpat liela kā tas, ka man radīsies iespēja novākt Pāvestu.

Pēc pāris dienām sāku Markā pamanīt tādas rakstura īpašības, kuras piemīt lielākajai daļai klases mērkaķu.
Šo farsu noslēdza nenozīmīgs un sīks atgadījums. Pāris reizes nedēļā, pēc stundām, visi mazgadīgie noziedznieki mēdza savākties aiz kādas pamestas vai nerūpīgi apsaimniekotas garāžas, lai bailīgi un steidzīgi izpīpētu vecākiem nozagtās cigaretes. Lai arī šis process, noteikti, izskatījās visai uzjautrinošs, pati ceremonija notika svētbijīgā klusumā, kuru iztraucēja tikai apslāpēta šķaudīšana un šņaukāšanās. Kad šis cēlais rituāls bija beidzies, visi izklīda un devās mājup. Lai gan dzīvoju diametrāli pretējā virzienā, kaut kā biju pamanījies Markam iestāstīt, ka mums bija viens ceļš ejams. Kādā reizē pēc kārtējā smēķēšanas seansa, mēs devāmies mājup un bijām jau nonākuši līdz viņa galapunktam, kad iejaucās lielais, jaukais, spalvainais gadījums. Labi, ne pārāk spalvainais, saukts par Marka māti, kurai šajā diennakts laika it nepavisam nevajadzēja būt pat piecu kilometru attālumā no šī dzīvojamo māju rajona, bet lietas reti kad notiek tā, kā paredzētas.

Protams, viņa saoda, ka bijām smēķējuši. Neko izcilu ožu jau tam nevajadzēja. Pārmeklējusi Marka kabatas, viņa atrada tur vienu nelaimīgu, saņurcītu cigareti. Tūlīt pat tam sekoja ierastās māmiņu žēlabas, kuras uztraucas par sava bērna veselību, kas mijās ar sakaitinātiem brēcieniem, kuru vārdus izšķirt bija gandrīz neiespējami.

Marks, protama lieta, nobijās un sāka taisnoties, kā nu mācēja. Lielākā daļa no tiem sastāvēja no – tā bija pirmā reize, viņš man to lika darīt un es tā vairs nekad nerīkošos! Pats par sevi tas nebija satraucoši un es ar lepnumu būtu uzņēmies visu vainu, izcietis jebkādu sodu, ja vien tas Markam kaut kā līdzētu. Un tieši tai brīdī eņģelis krita. Viņš sāka raudāt, lūgties, zemoties.

Es aizgāju prom. Neskrēju, neraudāju, nedomāju. Gāju prom. Visu manu būtību bija pārņēmis riebums. Nespēju noticēt, ka kaut kas tāds varēja notikt. Kā kaut kas, ko es tiku turējis par tik daiļu, varēja izrādīties nožēlojams? Tovakar, aizgājis mājās, jutos vēl vienaldzīgāks kā pirms tam. Dievs krita un tika samīts zem manām kājām. Biju kļuvis augstāks par savas pasaules radītāju un manas pielūgsmes objektu.

Nobeigumā gribētu teikt, ka mācījos no šīs pieredzes un šādu kļūdu vairs nepieļāvu, taču tie būtu meli. Vēl reizi mēģināju būt laimīgs, taču tad mana līksmība nebija pat uz pusi tāda kā kopā ar Marku. Viņa nekad nekļuva par manu Dievu. Jā, viņa, jo nākamajā reizē tā jau bija sieviete. Iespējams, ka vēlāk par viņu pastāstīšu. Varbūt.



--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post

Posts in this topic


Reply to this topicStart new topic
2 User(s) are reading this topic (2 Guests and 0 Anonymous Users)
0 Members:

 



Lo-Fi Version Time is now: 11 May 2024 - 10:26