Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? Options

[rebel]

taatad.luudzu turpinaajumu liidz 29. juulijam,kad buushu maajaas. taa ka pasteidzies. ^^ XD

[Karamele]

briesmīgi ilgi ir noslinkots un rakstīts ar roku un enkas netika pārrakstīts. tagad beidzot pie tā pieķēros... nocērtiet man lūdzu galvu par šo kavēšanos... >.<

‘’nu taču! Zvēru, ka mēs neapmaldīsimies.’’
Kliedza Finella iebukņīdama man ribās.
‘’nē es negribu iet pastaigāties pa pili.’’
Es turpināju kategoriski iebilst. Manuprāt, nebija pārāk apdomīgi klaiņot pa šo nolādēto vietu kad meitenes viena pēc otras pazūd.
‘’arī tu vēlies tikt atrasta es nezinu... kaut kur aprakta vai sacirsta sešos gabalos?’’
Bet Finella tikai pasmaidījusi piecēlās kājās
‘’viss būs labi...’’
Viņa nočukstēja un satvēra manu roku. Mugurā mums abām bija vienādas baltas vieglas kleitas un bijām sapinušas viena otrai matus.
‘’šis man atgādina... to dienu kad es gāju nomirt. Es un mana māsa uzšuvām sev kleitas, kurās nomirt un sapinām viena otrai matus, bet es paliku dzīva, bet esmu priecīga, ka viņa izdarīja ko gribēja, uzzināja, kas ir aizsaules pasaulē.’’
Meitenes balss nu jau bija pārgājusi uz čukstiem un uzdzina man šermuļus. Piecēlusies kājās es pasmaidīju
‘’aiziesim uz ezeru.’’
Noteicu un izgāju no istabas neatlaizdama viņas roku. Mēs nezinājām vai drīkstam iet laukā no mājas, bet tik un tā to darījām. Noskrējām lejā pa lieveņa kāpnēm nesatikdamas nevienu citu, jo mums likās, ka uz pasaules nav neviena cita esam tikai mēs un gaišums taču nevar tik viegli aizmirst un nedomāt un nejust... mēs neredzējām bultu eņģeļa spārnā. Ezers atradās visa tālu no mājas apmēram pāris kilometru attālumā. Ejot mēs dziedājām dziesmu kuras vārdi vijās paši un bijām tikai instruments...
‘’Pa tumsu, pa tumsu vien,
Uz gaismu tikai gaismu.
Nezinot, ka tā nekad nepienāks.
Liego sapņu zemi neatstājot,
Savus spārnus neaplaužot.
Pa tumsu un gaismu,
Kas nekad nepienāks?
Lūdzot beigas, lai atpūsties,
Ar zāli noaugušā velēnas mājoklī,
Varam...’’
Vārdi un melodija mums nebija svarīgi, tās bija izjūtas, mirklīga brīnumaina brīvība. Es un Finella nonācām pie ezera un sēdējām tā smilšainajā krastā.
‘’saki man, vai tevi kaut kur gaida?’’
Es viņai jautāju atgāzusi galvu un lūkodamies vieglajās mākoņu pluskās.
‘’nē, un tevi?’’
Viņa klusi noteica.
‘’nē...’’
Es atbildēju.
‘’Man gribētos aizlidot... kā tauriņam... vieglās vēja pūsmas valgumā...’’


***Pirmās daļas beigas***

[Isabel Carmin fon Edelhain]

Oooo.... Beidzot. Galvu gan necirtīs, bet turpinājumu gan gaidīs.

[mms61]

Ilgi gan tu rakstiji....Man kaa vienmeer patiik...

[Karamele]

rakstīju atkal ilgi, jo esmu ļoti aizņemta un bezmiegs liek manīt sevi. >.< šis ir tikai viens gabaliņš, bet apsolos šodien uzrakstīt vēl.

Es sēdēju uz gultas malas. Atgriešanās no ezera bija miglaina un es īsti nesapratu kā es debiju nonākusi. Taču tomēr, atgriezos es viena un sapratu, ka arī tālāk došos viena. Finella palika tur, un tas kur viņa dosies nu vairs nebija mana darīšana. Es izņēmu no pagultes koferi un sakrāvu tur dažas savas drēbes un personīgās mantas. Izķemmēju matus un paņēmu rokā koferi un piegāju pie loga. Savu koferi es pa to izmetu, lai tas neattaisītos biju nosējusi to ar auklu. Galu galā pēc kā tas izskatītos, ja es taisītos aiziet no šejienes? Es to nedrīkstēju, taču priekš manis vēl atlika brīvā griba. Piegāju pie Henrija kabineta durvīm un nokliedzos, ka eju pastaigāties. Atbildes nebija... klusēšana piekrišana... Metos lejā pa visām kāpnēm pēc iespējas lielākā ātrumā lai nesaceltu pārāk lielu troksni, pēdējiem trim pakāpieniem es pārlēcu pāri, jo tie neganti čīkstēja. Līgani piezemējusies uz paklāja es pieskrēju pie durvīm un uzmanīgi tās pavēru. Vēl uzmetu acu skatienu šai nolādētajai mājai un nozudu durvīs. No kā atvadīties man nebija un par to es priecājos un reizē bēdājos. Beidzot nonākusi pie savas guļamistabas loga es atklāju, ka nu vairs es neesmu viena... Henrija sejas izteiksme bija akmens cieta un rokā viņš turēja manu koferi.
‘’Taisies kaut kur doties mīļā?’’
Viņš noprasīja. Es lūkojos zemē un jutu, ka acīs man saskrien asaras.
‘’Par ko? Par ko es?’’
Es jau kliedzu, zināju, ka viss vienkārši nevar būt tik labi. Aiz korsetes man bija aizbāzts nazis, jo es zināju, ka man to vajadzēs. Niknuma speltē es to izvilku un metos viņam virsū, jaunais vīrietis, protams, manu roku apturēja un pie plaukstas locītavas sažņaudza to kā spīlēs. Nazis izkrita man no rokas un es jutu kā mana roka tiek pagriezta visai nedabīgā leņķī. Henrijs mani atlaida un izsmejoši noteica
‘’Vai, tev ir izmežģīta plauksta... laikam jau nevarēs tagad nekur bēgt...’’
Noslīgusi uz ceļgaliem es pacēlu asarojošās acis uz vīrieti un drebelīgā taču nepārprotami niknā balsī izkliedzu.
‘’Tu nekad, neapspiedīsi manu vēlmi dzīvot!’’
Smaids no viņa sejas izzuda un viņš nopietni sacīja.
‘’Un es to nožēlojami nopietni apzinos.’’

[Karamele]

kā jau solīts, bet varējāt jau nu gan pakomentēt .______.

Viņš uzstutēja mani kājās un aizveda līdz savam kabinetam kur nosēdināja krēslā.
‘’Tava roka ir izmežģīta.’’
Henrijs izņēma no atvilktnes saites un atnācis līdz krēslam, kurā es sēdēju galvu spītīgi pacēlusi uz augšu un skatījos griestos. Viņš notupās un paņēma rokās manu roku. Es sakodu zobus, jo sāpēja, turklāt man riebās, ka šis slepkava pieskaras man. Viņš uzmanīgi aptina saiti ap manu roku, kura vēl arvien smeldza.
‘’Kur palikusi Veronika?’’
Es jautāju, jo klusums mani mocīja.
‘’Droši vien klaiņo pa mežu.’’
Viņš noteica itin bezrūpīgā tonī.
‘’Vispār... viņa ir mana meita.’’
Henrijs nobeidza teikumu u tieši tad arī pabeidza saitēt manu roku. Es strauji pielēcu kājās un ar elkoni trāpīju vīrietim pa zodu un viņš atsitās ar muguru pret zemi līdzi paraudams mani, jo lai noturētu līdzsvaru bija pieķēries pie manas kleitas. Es kritu un uzkritu viņam virsū. Jutu, ka man vaigos saskrien sārtums.
‘’Tu sarksti.’’
Viņš smaidīdams noteica un piecēlās kājās pie reizes pieceldams arī mani.
‘’Un tas man patīk.’’
Henrijs mani noskūpstīja uz pieres, es savu kārt pēc tam izskrēju no telpas. Es nezināju kur skrēju un vaigi man vēl arvien kaisa kā ugunīs. Es nogriezos kādā gaitenī, kura sākumā es apstājos. Tālumā vīdēja pie strupceļa sienas piespiedies siluets. Es lēnām gāju tam tuvāk, tad es jau sāku skriet. Kad biju beidzot klāt es sapratu, ka Veronika neklaiņo pa mežu... Viņa bija piespiesta pie sienas un meitenes bālajā kakla kreisajā pusē bija iecirtušies kādas rokas nagi. Šī roka piederdzējai meitenei kas vakardienā bija pazudusi, jo bija iemūrēta sienā. Acīm redzot Veronika bija to pamanījusi, taču upura roka bija iegrābusies viņai kaklā. No Veronikas kakla bija izplūdis visai daudz asiņu taču nagi, kas bija iedurti viņas miesā aizturēja asins plūsmu. Meitenes sejas vaibsti bija drausmīgi, no mutes kaktiņiem laukā rēgojās pamatīgi ilkņi un acis bija mežonīgi dzeltenā krāsā. Mugurā viņai bija īsa Lolitas kleita.

[rebel]

jēj, asinis!
ai,Henrijs nu gan ir tāds jaukumiņš.. XD
nu,tad tik cep augšā turpinājumu. ^^

[Candyhunter]

Heh, aizraujoši un ļoti neslikti uzrakstīts ^_________^ Tā vien gribas daudz, daudz, daudz turpinājumus.

[Karamele]

sitiet mani, sitiet XD Es biju tik slinka un ļauna un vispār... ._.' nu bet tomēr uzrakstīju [yea what a miracle XD] izdomāju apvienot divus savus stāstus - šo un ''Nimu'' un radās ideja un vismaz ir jēga turpināt :3

Skaidri saprotams, ka mana situācija bija neapskaužama. Parasti šādās reizēs cilvēki skrien prom vai sauc kādu palīgā vai vienkārši notinas. Bet es nedarīju nevienu, bet gan noģību. Tā nu reiz bija visvienkāršākā izeja no situācijas. Ar domu ‘’Gan jau kāds mani atradīs...’’ Atrada arī. Tāpēc pamodos savā istabā no sākuma nodomāju, ka tas r tikai slikts sapnis, bet viss likās pārāk reāls. Visapkārt valdīja klusums izņemot klusu lietus pilīšu pakšķēšanu pret logu un jumtu un vēja gaudas. Nedzirdēja nedz soļus kaut kur lejas stāvā kā parasti, vai putnu dziedāšanu, balsis blakusistabā. Bet tagad visa māja likās vientuļa un nedzīva. Neatvairāmi uzmācās sajūta, ka vairs neviena nav... Strauji pieslējos sēdus. Secināju, ka istaba izskatās tāda pati kā parasti un lēnām izrāpos no gultas. Mugurā man bija tās pašas drēbes, kas toreiz kad paģību. Atvēru istabas durvis cik klusi vien varēja baidīdamās iztraucēt šo neaprakstāmi šausmīgo klusumu. Uz pirkstgaliem noskrēju lejā pa kāpnēm gandrīz paklupdama pār trim pēdējiem pakāpieniem, taču noturēju līdzsvaru un līgani nolecu uz zemes. Pa labi vajadzēja atrasties ēdamzālei. Durvis bija pusvirus. Uzmanīgi pielavījos pie tām un pa gana plato spraugu iespruku iekšā. Izrādījās, ka man nebija taisnība telpā atradās divi cilvēki. Taču tas lika man vēlēties kaut nebūtu še nākusi iekšā. Galda galā kā parasti sēdēja Henrijs taču viņam aiz muguras stāvēja Veronika. Likās, ka meitenes izskatā kaut kas bija mainījies. Parasti galva bija nodurta ar skatienu zemē un stāvs sakņupis. Bet tagad likās, ka viņam bija izslējusies visā augumā. Seja likās dzelžaina un skatiens pauda tikai vienaldzību.
‘’Veronik, mums ir viešņa.’’
Es satrūkos izdzirdēdama Henrija balsi un satvēru durvju rokturi.
‘’Cik žēl, ka tev drīz būs jāiet, ja vien nepateiksi man dažas lietas.’’
Viņš turpināja ar vieglu smaidu uz lūpām, kas lika man šermuļiem noskriet pa muguru.
‘’Ko pateikt? Ko tev vēl vajag no manis?!’’
‘’ Mierīgākā tonī. Un man vajag lai tu man pasaki, kur ir Nima?’’
‘’Vispirms pasaki man, kas ir Nima?’’
‘’Tava dvīņumāsa...’’

[Karamele]

un es izdomāju uzrakstīt vēl XD

‘’KO?’’
Es neizpratne iebļāvos
‘’Man nav nekādas dvīņumāsas~! Es esmu vienīgais bērns ģimenē.’’
Un uz mirklīgi man nāca apskaidrība.
‘’Ja vien....’’
Henrija smaids kļuva vēl plašāks.
‘’ Ģimene, kura par tādu uzdevās nemaz nav tava īstā. Visupirms jau tev būtu jāzina, ka es esmu tavs tēvs.’’
Durvju rokturi es satvēru vēl ciešāk jūtot kā senlaicīgie metāla kalumi iegriežas man ādā.
‘’Meli. Nekaunīgi nožēlojami centieni mani iespaidot lai es pateiktu to par ko man nav pat mazākās nojausmas.’’
Henrijs piecēlās. Man šķita, ka esmu sastingusi uz vietas un vairs nepakustēšos. Viņš satvēra manu roku un aizvilka mani, neskatoties uz maniem centieniem turēties pretī, līdz galdam kur apsēdināja tuvākajā krēslā.
‘’Tev ir viena māsa un jūs abas esat dvīnes. Pēc izskata pilnībā atšķirīgas. Arī jūsu likteņi bijuši šķirti. Līdz šim Nima tika uzskatīta par pazudušu citā pasaulē, kā arī patiešām bija, jo viņai bija jābēg, jo senāk pārdotā dvēsele atgriezās pie viņas un viņai nācās bēgt. Tālu bēgt. Par viņas pagātni labāk vairs neko man nestāstīt. Vien to, ka agrā bērnībā jūs tikāt izšķirtas un tagad liktenis lēmis jums satikties un to es nevēlos. Es jautāšu vēlreiz – Kur viņa ir?’’
Henrijs pieliecās viņai tuvāk un sagrāba aiz pleca to kārtīgi sapurinādams.
‘’Kur?’’
Es sagrābu viņa roku un pamatīgi iekodu tajā iecirstdama savus zobus cik dziļi vien varēju. Vīrietis atlaida manu plecu, kamēr es strauji pielecu kājās atgrūzdamies no krēsla, kurš nokrita zemē.
‘’pat ja pieņemsim man ir tāda dvīņumāsa.... es nezinu kur viņa ir.’’
Es caur zobiem izgrūdu lēnām kāpdamies atpakaļ gandrīz paklupdama pār sevis nogāztajam krēslam, bet paspēdama pārlekt tam pāri.
‘’Visas šīs meitenes bija šeit saaicinātas, jo bija iespējamība, ka viņām ir radniecīgas saites ar Nimu, bet izrādījās, ka tā tomēr biji tu.’’
Es apstājos sažņaugdama pirkstos krēsla apmali.
‘’Kāpēc es?’’
‘’Jo tu, esi vienīgā kurai ir audžuvecāki. Šo informāciju es no viņiem izdabūju grūti. Kaut kā viņi tomēr tevi mīlēja un zināja par tavu pagātni. Diemžēl Veronika bija pārāk strauja un viņi nepaspēja pateikt kur atrodas Nima, jo mira.’’
Henrija skatiens pievērsās Veronikai kuras seja vēlarvien nepauda nekādas jūtas.

[rebel]

ai,es gandrīz vai nespēju izekot līdzi.
puff.
iespējams tas gan tāpēc, ka manu prātu pilnībā pārņēmuši kailsēkļi.
bet ir Labi. es rīt,tpu,šodien pa dienu vēlreiz pārlasīšu.

[Isabel Carmin fon Edelhain]

Jauki.. tik "mīļš" tēvs, "apburoša" māsa un vēl tagad zudusī māsa. Gaidu kas būs talak.

[zeloco]

WAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAH!!!! *rausta Karameli aiz svaarku stuura* dod veel!!! *g* *piesit kaaju pie zemes* >_< Veeel, veel, veel.... *danco apkaart Karamelei* Vee-eel, vee-eel






(Yes, I'm retarded)



Shitams darbs ir kaa narkotika - iebaro tik mazliet.. viss... begroben! tagad mirsti nost kaa vajag >_< *laadaas* Bet tu galvenais dod, m'kay? A____A

[Karamele]

izrādas, ka arī zeloco šo stāstu arī vēl lasa XD apsveicu visus tos, kas šim sviestam vēl spēj izsekot līdzi. Par šo kārtējo mocījumu jāpateicas Isabel, kas man iebakstīja lai turpinu. Un lūk arī turpināju, atvainojos, ka tik maz, bet es šovakar vairs neesmu pie dzīvības. Apsolu, ka nākamnedēļ uzrakstīšu vēl. *pieraksta uz pieres*


‘’Lieliski. Nu man vairs nav pagātnes.’’
Es iesmējos, jo savus vecākus tiešām ne pārāk mīlēju.
‘’Bet vienu es tev apsolu. šinī nolādētajā namā es nemiršu, ne šodien ne rīt kaut tev par spīti.’’
Es jutu, ka nu vairs nebūs kur sprukt, jo no Henrija es aizbēgt vairs nevarēšu.
‘’Tev būtu jāzina, ka tu un Veronika esat pusmāsas, Jums ir atšķirīgas mātes.’’
Henrijs noteica piešķirdams Veronikai ašu visai paviršu skatienu.
‘’Lieliski, tātad tu esi pilnīgs kretīns.’’
Mans prāts vairs nesagremoja šo informācija, kura pamazām un man par bailēm neatgriežami iesēdās smadzenēs un tās grauza un vienlaikus vēlējos izskaidrojumu, bet vienlaikus arī ne, jo sapratu, ka vēl devu informācijas tās vairs neizdzīvos un atslēgsies.
‘’Tātad...’’
Henrijs pieslējās kājās un tagad skaudrāk kā agrāk apjautu mūsu auguma garuma starpību...
‘’Nav jēgas šeit vēl ilgāk strīdēties vai ko tik nejēdzīgu. Cik man zināms tu neesi ēdusi brokastis...’’
Viņš mierīgā raitā solī aizgāja līdz bufetei un nepagriezies pret mani jautāja
‘’Cepumus un pienu gribi? Vai arī karstu šokolādi? sviestmaizi?’’
Mani vēl vairāk šokēja tas kā viņš mierīgi runāja par brokastīm...
‘’Es pie velna negribu neko!’’
Es ieņurdējos ar baltu aci lūrēdama uz Henriju.
‘’Pieņemšu, ka tu vēlies cepumus ar šokolādi.’’
Viņš atbildēja pagriezdamies vienā rokā turēdams nelielu šķīvi ar cepumiem un otrā ruma pudeli un divas glāzes.
‘’Es dzert netaisos.’’
Automātiski izspēru, neapzinādamies cik stulbi tas skanēja.
‘’nevēlies? Nu labi, man gan likās, ka pēc šiem jaunumiem tu vēlētos ko stiprāku, kā pienu.’’
Atvilku krēslu un apsēdos tajā. Un tukši blenzu uz Henriju, kas neciešami rāmi ielēja sev rumu un lēni to iemalkoja.
‘’Un, kas būs tālāk.?’’
Es iejautājos paņemdama rokā cepumu un nolauzdama gabaliņu. Kaut arī košļāju to, garšu nejutu...
‘’Visdrīzāk, mēs, jā arī tev nāksies nākt man līdzi, meklēsim Nimu. Man viņa jāatrod.’’
’’Es nekad neiešu tev līdzi...nekur u-‘’
Tad es atslēdzos.

[Karamele]

Kad es pamodos jau atkal atrados savā istabā. Aptaustīju galvu un jutu, ka pieres daļa ir apsaitēta.
‘’Kas pie...’’
Taču manu lamuvārdu krājumu pārtrauca mājkalpotāja
‘’Katrīna, tu neveiksmīgi nokriti pa kāpnēm, tādēļ arī brūce galvā, bet es tev tagad ieteiktu līdz p[pusdienlaikam palikt gultā.’’
Viņa pasmaidīja un izgāja no telpas. Palūrēju uz sienas pulksteni. Tas rādīja desmit no rīta. Gulēt iet nebija vērts. Nesapratu vai notikušais ar Henriju bija tikai neveiksmīgs sapnis vai kalpones stāsts par kāpnēm slikti meli... pagaidām par taisnību pieņēmu to ļaunāko variantu. Pieslējos kājās un apjautu, ka atrodos tanī pašā nelaimīgajā naktskreklā ar kuru biju arī ‘’it kā’’ gājusi lejā un satikusi Henriju.
‘Tātad tas nebija sapnis...’’
Es nomurmināju novilkdama naktskreklu un tad uzvilku kleitu kuru iepriekš biju izņēmusi no skapja un nosviedusi uz gultas malas. Pagriezos pret spoguli un secināju, ka mans izskats ir stipri mainījies. Mati bija izauguši krietni garāki un vienlaikus likās arī krietni neķemmēti tādēļ no kumodes atvilktnes paņēmu ķemmi un apsēdos pie spoguļa un izķemmēju tos vienlaikus secinādama, ka man zem acīm bija zilgani loki, bet seja bālāka kā jebkad agrāk. Noliku ķemmi un nācās secināt, ka gaiss istabā ir visai sasmacis tādēļ atvēru logu. Gaiss bija skaidrs un vēss. Lapas sāka palikt brūnganas un no stiprākas vēja brāzmas nācās nodrebināties. Pie paša loga auga kļava. Noplūcu vienu tās lapas un pasmaržoju. Man tā lika ilgoties pēc parastas dzīves un atcerēties kā retumis, kad tiku laukā no mājas vienmēr vācu lapas cik varēju, un kļavas lapas bija manas mīļākās. Nez kādēļ es biju samierinājusies, ka šīs ir un nu paliks manas mājas. Uzgriezu logam muguru un piegāju pie durvīm, pagriezu atslēgu slēdzenē nolemdama palikt vien te pat. Līdz pusdienlaikam.


*******