Mācību stunda., Retings-R. Options

[kaiva]

Šim te gan nav absolūti nekāda sakara ar fantasy, kur nu vēl anime, bet man tā kā palūdza ielikst, so...
Gribu objektīvu kritiku, negribu marazmu.


Prologs.

Pastāvot tāds zemnieka instinkts. Pietiekot ar pavasara asnu skurbinošo smaržu, lai šis senais instinkts atmostos un pārņemtu zemes vīru būtību. Katrā viņu solī esot jaušams jaunās dzīvības prieks, dabas mošanās varenība apstrāvo sirdi un mundrāka kļūstot pat visslābanākā gaita.
Tas ir ļoti svarīgi, to nedrīkst aizmirst, ja šī vienkāršā patiesība jūs nepārņems-nekad nesapratīsiet tālāk atklāto.

Izdzīvošanas instinkts. Tas valda pār tevi un mani. Uzvar tas, kuram tā ir vairāk. Lūdzu, kā vienkāršu patiesību pieņem arī to, ka vairāk tā ir man.
Ja vēlies, vari man sekot un iepazīt pasauli caur šīm netīrajām papīra lapelēm, kuras savos īsajos apskaidrības brīžos apskribelēju. Vari šos pierakstus arī izkaisīt pa visiem vējiem , jo tu esi tikai pasīvs vērotājs, tavos spēkos nav mainīt neko no tā ko esmu paveicis, vai vēl taisos darīt.

Izdzīvošanas instinkts.

Jau sen man nācās apgūt šo mūžseno izdzīvošanas likumu-nogalini vai mirsti. Bezmaz jaunu galaktiku atklāju, ne? Galu galā, šo te es rakstu muļķiem, kuri nemāk dzīvot, varbūt viņi šo likumu vēl nav atklājuši. Sardeles.

Labi, mans pieredzējušais oponent. Uzskati tu sevi par gudru un nežēlīgu. Pirmais purns vilku barā, ja? Cik cilvēku tu savā sasodītajā dzīvītē esi novācis? Nosauc to ciparu, kurš raksturo nakšu skaitu, kuras esi pavadījis svīstot baiļu sviedrus, līdz pierei ieracies dubļos un lūdzoties, kaut tiem stulbeņiem, kuri šoreiz ir izvēlēti par taviem pretiniekiem, pašiem acis no pieres izsprāgtu un tev nevajadzētu nezin kuru reizi bezjēdzīgi riskēt ar savu dzīvību? Izklausās rupji, bet es pašlaik runāju par pamatiem. Manā pasaulē cilvēku mēra pēc skalpu skaita pie viņa jostas, un es netaisos attiecībās ar jums izmantot kādu citu vērtību sistēmu. Lieliski, asti tu beidzot esi iežmiedzis kājstarpē un sēdi kluss. Tā tam galu galā arī būtu jābūt, jo šis ir stāsts par kādu ievērības cienīgu personu, mani.

Kur es paliku? Pie atmiņām, pareizi? Visā savā krāšņumā izdzīvošanas instinktu es izjutu savas piedzimšanas brīdī.

Līdz ausīm sapinies nabassaitē, pirms laika dzimis, ar asinsizplūdumiem smadzenēs un līdz galam neaizvērušos sirds vārstuli. Spartā mani nebūtu paturējuši, klanos mūsdienu ideālismam. Guļot inkubatorā neko daudz savu stāvokli cilvēks apsvērt nevar, sevišķi, ja attiecīgā persona ir maizes kukuļa lielumā, tomēr tūlītējs naids pret slimnīcu un riebums pret nāvi iestājās gan. Iespējams, tieši tas mani visu dzīvi arī vada, iespējams, ka nē. Bet tas jau vairs nav ne tik svarīgi, ne interesanti.

Māte vēlāk stāstīja, ka esmu bijis apbrīnojami pacietīgs bērns. Pārcietis vairākas sirds apstāšanās reizes un plaušu karsoni dažu nedēļu vecumā ieguvu vēl vienu vērtīgu īpašību, sauktu par cinismu. Arī tai būs liela nozīme manā turpmākajā attīstībā. Kopumā slimnīca man nozaga gandrīz gadu dzīves. Neuztraucieties, mīļie, rēķins jau ir piedzīts.

Pāris gadus attīstīšanās vedās uz priekšu netraucēta. Es ātri iemīlēju tuvējo mežu, kā arī visus lauku sētas kokus. Varu derēt uz kreiso roku, ka joprojām zinu meža plānojumu no galvas. Ar aizsietām acīm varu jūs aizvest pa vissīkāko meža taciņu un jebkuru jūsu izvēlēto galamērķi. Par mežu vēlāk. Šoreiz man vajadzēja stāstīt par izdzīvošanas instinktu, jo tāds taču ir virsraksts, ne?

Tā ne ar ko nesajaucamā sajūta, kura pārņem brīdī, kad izvēlies dzīvot, šoreiz nogalinot, nākamo reizi mani pārņēma 5 gadu vecumā.
Nevarētu teikt, ka man nepatīk dzīvnieki. Līdz attiecīgajam gadījumam es tos pat mīlēju un līdz šim brīdim tie savā ziņā man simpatizē.

Kaimiņmājas apdzīvotājai piederēja taksis. Neko milzīgs un agresīvs tas nebija, taču savā zvēra prātā bija izperinājis greizsirdības jūtas, jo laipnajai kaimiņienei patika ar mani spēlēties, tāpēc kādā visai saulainā dienā, kad biju aizlīdis ciemos uz kaimiņmāju, viss sakrita tam nožēlojamajam kustonim par labu. Vecāki bija aizņemti, dzīves ikdienišķā stulbuma dēļ un man kārtējo reizi nebija ar ko nodarboties, tādēļ nolēmu doties uz kādu aizraujošāku vietu.

Ēkas durvis bija vaļā, laižot iekšā vasaras gaisu un saules starus. Šajā gadījumā, arī ziņkārīgu bērnu. Nesastapis meklēto, personu priekšnamā, es devos uz priekšu un nolēmu palikt virtuvē. Kā bērniem aizliegtā zona tā, protams, vilināja nekur tālāk meklēt nedoties. Uz plīts jautri sīca tējas katliņš, saules stari logos spēlēja ēnu teātri, rūpīga sakārtotas uz galda smaržoja sīkās pļavu puķītes.

Stāv teikts, ka sliktas lietas notiek. Arī šis ir dzīves princips, kuru būtu vērts atcerēties.

Tas nolāpītais suns bija ieguvis savu iespēju atriebties. Šķiet, ka es viņu izdzirdēju vēl pirms uzbrukuma, jo pagriezos uz durvju pusi kā bēgt gribēdams. Neko daudz no tālāk notiekošā neatceros. Atjēdzos mātes rokās, kliedzošs, apčurājies un pārbijies. Vēlāk man stāstīja, ka es suni esot nobeidzis. Bezmaz uz pusēm pārcirtis. Noslēpumā paliek fakts, kā man izdevās sasniegt nazi, kurš atradās uz galda. Visticamākais es to biju norāvis lejā ar visu galdautu. Kopš šī brīža uz mani sāka skatīties visai jocīgi. 5 gadu vecumā nobeigt suni nav nekāda joka lieta! Tiesa, pilnīgi sveikā es cauri netiku, vai nu es pats, vai suns no manas kreisās plaukstas bija atdalījis 2 pirkstus. Vienu izdevās piešūt. Otru atrada tikai pēc nedēļas, tas bija paripojis zem virtuves galda kopā ar lielāko daļu nokritušo ziedu. Pirms tam kaimiņiene teica, ka nevarēja to atrast. Neticu, ka viņa īpaši rūpīgi meklēja.

Atmiņā spilgti ir saglabājies fakts, ka biju ļoti dusmīgs, bet pirksta zaudēšana manā saprātā lielu lomu nespēlēja. Daudz vairāk negribēju atrasties slimnīcā. Atceros, ka lūdzos ārstam, lai ņem to piešūto pirkstu nost, lai varu iet mājās. Tā bija man viskarstākā vēlēšanās-tikt prom.

Es nesūdzos. Es dalos informācijā. Ceru, ka tā jums palīdzēs izprast vēlāk stāstīto, bet pašlaik esmu noguris. Dodiet man mieru.

This post has been edited by kaiva: Jul 3 2008, 20:47

[kaiva]

Ignorējiet stila/pārrakstīšanās kļūdas. Mans editors vēl ilgi būs aizņemts. Ielikšu izlaboto tekstu kaut kad, kad tas man tiks atsūtīts.


Jaunā dzīve.

Šeit man gribētos ierakstīt, ka nākamajā rītā pēc pamošanās es pametu mājas, pirms tam nositot savu aizbildni un pievācot viņa iekrājumus, aizbraucu un mājām, nogalināju arī tēvu, nodedzināju tik daudzas atmiņas glabājošo māju un uz mūžu devos trimdā un mežu. Tad tās būtu laimīgas beigas un kuram gan nepatīk laimīgas beigas? Patiesībā, man, bet no jums jau neko citu nevar sagaidīt. Princese dzīvoja ilgi un laimīgi, salda buča uz vaiga (ja vien jūsu tēvs nebija izdzimtenis), segas apspraudīšana un tā tālāk. Kakao ar zvēriņu figūru cepumiem, ha!

Varbūt, ka tas ir gaužām neveiksmīgi, bet nekas tāds nenotika. Lielos vilcienos nekas nebija mainījies. Man joprojām bija nolādēti 16 gadi, pumpas uz pieres joprojām bija tikpat atbaidošas kā pirms atgadījuma parkā un es joprojām dabūju pa kaklu tikpat bieži kā pirms tam. Mainījies bija tikai tas, ka man bija kļuvis vienalga. Kā jau es tik neiedomājami daiļrunīgi izteicos iepriekšējā ieraksta beigās, es biju atradis mērķi. Un tā iespaids bija tik varens, ka sīkie ikdienas pārdzīvojumi tika izspiesti no manas apziņas un rūpju loka.
Kā lai jums to paskaidro tā, lai pat pēdējie pasaules idioti to saprastu? Labi, šodien es jūtos samērā labi, paskaidrošu lēnām un mierīgi. Iedomāsimies, ka tev ir paveicies pietiekami, lai tu pierunātu kādu sieviete ar tevi pārgulēt. Nu labi, būsim reālistiski, pieņemsim, ka tu kārtējo reizi esi samaksājis kādai staigulei, lai tev sniegtu pusstundu no sava aizņemtā grafika. Viņa ir gandrīz kaila, viņas pirksti ir aizslīdējuši aiz biksīšu maliņas un tūlīt, pēc pāris sekundēm, viņa būs kaila tavā priekšā. Kas ir vienīgais par ko tu spēj domāt? Par to, ka nolādi to, kurš sasodītu apģērba gabalu izgudroja. Un vēl, tu vēlies, lai šīs sekundes paietu ātrāk. Tas ir tavs mērķis, redzēt viņu kailu, nogāzt zemē un izdrāst pēc iespējas ātrāk. Patiesībā, abi iepriekšējie mērķi ir radušies tikai tādēļ, lai palīdzētu sasnieg to vienu, galveno. Pietiekami skaidri paskaidroju? Un, dārgā dāma, ja tā esi tu, kura šobrīd lasa šo dižo tekstu. Noliec manus pierakstus kur atradi, sardele nolādētā, un ķeries pie trauku mazgāšanas vai dzejas lasīšanas. Ar ko nu tu tur nodarbojies. Vai arī pieņem, ka guli ar sievieti. Jo nesaprotot to, kāda iznīcinoša sasprindzinājuma priekšā es biju, tu nespēsi saprast tālāk rakstīto. Nav jau tā, ka es diži ceru, ka jūs to tāpat varētu saprast.

Tad, nu – es biju iesprūdis šajās dažās sekundēs. Gluži tāpat kā tavā acu priekšā šūpojas sievietes vilinošie gurni, manā nepārtraukti atradās vīrieša līķis, kurš tika nogalināts manā acu priekšā. Varat man ticēt, tas bija tikpat iznīcinoši kā pārāk lēna izģērbšanās. Bet es vismaz zināju, ko vēlos. Es beidzot biju atradis zāles pret slimību, kura mani tik mokoši bija plosījusi visu šo laiku.

Man vajadzēja kādu nogalināt. Turklāt ātri.

Izklausās vienkārši, ne? Domāju, ka tas jūs pat īpaši nepārsteidz. Bet man tas bija patiess atklājums. Jāsaka godīgi, pāris stundas es mocījos ar morāles jautājumiem, taču drīz tiku tam pāri. Cilvēki taču dara visu, lai kaut brīdi sajustos labāk. Viņi zog, izvaro, piedzeras, sadod kaimiņam pa muti, iedod savam bērnam pa muti, pavada bezgalīgas stundas darbā, rij krāsainas tabletītes un šņauc pulverīšus, kuri ļauj uz brīdi būt kaut kur citur. Vai tad es to nezināju? Vai es nebiju kļuvis par sevi tikai tādēļ, ka patrāpījos ceļā cilvēkiem, kuri vēlējās ļaut sev uz brīdi justies labāk?
Vai kādam no viņiem bija tiesības pateikt, ka viņi nav pelnījuši to, ko es vēlējos viņiem nodarīt. Es taču netaisījos viņu rokas bāzt verdošā ūdenī vai ieslēgt viņus uz četrām dienām pagrabā, piedāvājot laizīt no griestiem pilošo ūdeni. Nē, es netaisījos likt viņiem ciest tā, kā biju cietis es. Es tikai vēlējos kādu nogalināt. Un tev patiešām liekas, ka man nebija tādu tiesību? Tev patiešām liekas, ka man nav tiesību nogalināt tevi vai jebkuru ko tu mīli? Uzšķērst tavu sievu? Pārgriezt meitiņas rīkli?

Bet nu, pēc šī uzmundrinošā ievada, domāju, ka varētu atgriezties pie vienīgām kurš ir patiešām svarīgs. Nedomāju, ka jums būs ilgi jāmin, kurš tas ir. Nē, tas nav ne Pāvests, ne jūsu dārgais kungs un glābējs.
Tad nu, mēs palikām pie tā, ka es biju pieņēmis lēmumu. Taču, ar tā īstenošanu gan man neveicās tik labi kā es to vēlējos. Pirmkārt, man vajadzēja izdevību, otrkārt, upuri. Es nebiju tik neapdāvināts kā tu, par spīti sāpēm, kuras man sagaidīja gaidīšana, es zināju, ka nevaru no rīta piecelties, iziet uz iekas, pieiet pie pirmā cilvēka, kuru ieraugu un sākt viņu sist. Nē, teorētiski es to varēju. Ja vēlējos attapties morgā vai policijas iecirknī. Man vajadzēja atrast tādu upuri, kurš būtu pietiekami vārgs, lai es to varētu pieveikt neriskējot ar nopietniem miesas bojājumiem, cilvēku, kuru pēc tam neviens nemeklētu.

Un atkal mans vecais draugs – gadījums. Jāsaka, ka toreiz es viņam biju pateicīgs, arī šobrīd nesūdzos, bet pateicīgs nu gan neesmu. Lai nu kā, viņš, jums par nelaimi, palīdzēja man izdzīvot līdz šodienai, jo near ko citu es nevarēju izskaidrot savu tā rīta rīcību.

Torīt rīts bija pelēcīgs, smags un atgādināja zirņu zupu, bet cilvēku gan visapkārt bija kā biezs. Ik pa brīdim tie man uzskrēja, iesita ar saviem nolādētajiem portfeļiem, iecirta man nāsīs viņu miesas un riebīga parfīma smaku. Nepārejošā dunoņa manā galvā arī neko daudz nelīdzēja. Tā sāpēja jau gandrīz 20 stundas, kopš brīža, kad manu galvu aizbildnis bija ietriecis istabas sienā. Šo visu es paskaidroju tikai tādēļ, lai jūs saprastu to, ko es tālāk izdarīju. Kaut ko, kas man bija visai netipiski, proti, es nogriezos no sava ierastā maršruta un iegriezos sānielā, lai apmetot pāris kvartālu skolā nokļūtu pa sānielām.

Ja vien es iepriekšējā dienā nebūtu pagadījies tēvabrāļa priekšā brīdī, kad viņš vēlējās apdarīt savu dienu mazliet labāku. Ja vien rīts nebūtu tik truls un cilvēku apkārt tik daudz. Ja vien es būtu sakodis zobus un turpinājis doties uz priekšu pa savu ierasto maršrutu. Ja vien...
Ja vien kaut kas no tā nebūtu atgadījies, es nekad nebūtu ieraudzījis viņu. Vēl ilgi es būtu mocījies un beigās drošvien apmierinātos ar dzīvnieku mocīšanu. Taču gadījumam patīk palaikam pamirdzināt savus ilkņus.

Pagājis pāris soļus pa atkritumu maisiem dekorēto sānielu, es ieraudzīju Viņu. Atļauj, savu pirmo upuri es uzrunāšu ar nedaudz lielāku cieņu kā tādu tārpu kā tevi.

Joprojām viņu atceros tikpat skaidri it kā tas būtu noticis vakar. Šis apburošais latino bezpajumtnieks negaidot iznira manā acu priekšā. Rokās viņš turēja kasti ar stikla pudelēm, to es skaidri atceros, jo kad es viņam iesitu, viņš to nometa zemē. Zaļi stikli pašķīda uz visam pusēm. Es nezinu kādēļ, bet viņš man nepretojās. Viņš smirdēja pēc deguna, iespējams, nesen bija izglābies no ugunsgrēka. Iespējams, smēķēja absolūti atbaidošas cigaretes.

Varbūt viņu apturēja šoks. Varbūt mans izskats, jāsaka, ka gandrīz 17 gadu man neviens svešinieks nedotu, ar labi attīstītu ķermeņa uzbūvi es sāku izcelties krietni vēlāk. Taču tobrīd man tā arī nebija vajadzīga. Šodien pieņemu, ka mans draugs bija sakaifojies, ja pirmās pāris sekundes viņu sastindzināt varēja šoks, tad pēc tam sekojošo bezpalīdzību es nespēju izskaidrot near ko citu. Manas rokas dauzīja Viņa nolādēto ķermeni, pilnīgi ignorējot vārgos mēģinājumus pretoties. Tikai viens no pieciem Viņam sitieniem bija kaut cik veiksmīgs, taču, viņam būtu bijis jābūt paar mani krietni fiziski pārākam, lai tobrīd savaldītu. Jo es pats sevi jau sen nekontrolēju. Šodien varu spriest, ka darbu paveicu absolūti nemākulīgi. Mani izglāba vienīgi niknums, gandrīz neviens no sitieniem, kurus es raidīju vīrieti neskāra īpaši smagi, taču kopsummā ar tiem bija pietiekami, lai viņu es viņu nogāztu no kājām un piebeigtu, triecot pēdu pret pakritušā balseni. Zinu, ka trupināju viņu spārdīt vēl labi brīdi pēc tam, kad viņš bija beidzis kustēties. Adrenalīns man neļāva apstātie, es nejutu sāpes, šķita, ka ķermenis, kuru es kustinu patiesībā nav mans, acu priekša rēgojās viegla migliņa un asiņu vietā šķiet plūda uzkarsēts svins.

Pagāja pāris minūtes, pirms ķermenis paklausīja smadzeņu pavēlei apstāties. Es nokritu uz asfalta un labu brīdi nespēju pakustēties, galva dunēja vēl ļaunāk kā pirms tam un labu brīdi es nespēju plaušās ievilkt gaisu. Taču arī tas pārgāja. Migla acu priekšā izklīda, es spēju ievilkt plaušās nedaudz gaisa un smagums, kas bija pārņēmis manus locekļus, atkāpās. Es no jauna varēju piecelties kājās un palūkoties uz to, kas nu no mana nelaimīgā pretinieka bija palicis.

Rīklē sakāpa viegls nelabums, uz brīdi acu priekšā viss kļuva tumšs, taču tas ātri pārgāja. Es jutos daudz labāk kā biju to paredzējis. Mans noziegums gan bija absolūti idiotiski paveikts, bet to es sapratu tikai tad, kad lūkojos uz mirušo. Pirms tam es biju pilnīgi drošs, ka savu pirmo noziegumu pastrādāšu absolūti nevainojami, tam tā bija jābūt, ja es vēlējos kādreiz paveikt vēl kādu. Cik, rūgti gan es biji kļūdījies! Nogalināt vīrieti šaurā šķērsieliņā, kas atrodas 10 minūšu gājumā no galvenās ielas. Nosist viņu ar kailām rokām, atstāt savu apavu nospiedumus viņa asinīs. Apziņa, ka es esmu izgāzies pārskalojās man pāri, taču es to ātri aizgaiņāju.

Par spīti visam, es jutos brīnišķīgi. Pagriezis gaļas masai muguru, es devos prom. Laikam jau zvērs krātiņā var sev stāstīt cik grib, ka tikai uzrūks uz savu kopēju, kad tam izdosies izlauzties. Lai arī brīdī, kad viņš sper soli ārpus režģiem dzīvnieks saprot, ka ar zobu parādīšanu vien būs pārāk maz. Bet to var saprast tikai tad, kad solis ārpus režģiem ir sperts. Ar ko gan es biju labāks?

Tikai pēc pusstundas gājiena es sāku pievērst uzmanību savādajiem cilvēku skatieniem un atklāju, ka mans vaigs ir nosmērēts ar asinīm. Tās pavisam noteikti nebija manas. Šajā laikā man garām pagāja simtiem cilvēku, no kuriem četri bija policisti. Neviens no viņiem mani neapturēja lai uzdotu kaut vienu jautājumu par saplēstajām drēbēs, asinīm uz sejas un asins pēdām uz drēbēm. Cilvēki uzmeta man skatu un tūlīt novērsās, steidzoties prom tik ātri cik vien viņu tizlās kājeles spēja viņus panest.

Es nezinu vai svešais bija kliedzis, taču pat ja bija, neviens nebija iejaucies. Kur nu, varu derēt, ka cilvēki, kas pagāja garām slepkavības vietā un dzirdēja viņa sāpju kliedzienus, tikai sarāvās mazāki un sāka iet ātrāk.

Todien es biju pārliecināts, ka policija mani atradīs un apcietinās. Taču arests nesekoja. Pagāja mēnesis, tad divi. Pēc pusgada es biju pārtraucis domāt par savu iespējamo arestu. Ja jau viņiem nebija izdevies mani atrast par spīti visai tai pierādījumu jūrai, kuru biju atstājis, tad es varēju neuztraukties arī turpmāk.
Žēl, ka es tolaik nezināju, ka policijai ir nospļauties par ciena sūda nelegāla imigranta nāvi pilsētas sānieliņā. Tas man būtu aiztaupījis krietni daudz raižu.

This post has been edited by kaiva: Jun 4 2010, 16:23