noslēpums. Dvīņi.[updated 23.07.08], kārtējais mans murgojums. Options

[Arfija]

kādu dienu es devos garā pastaigā pa parku.nu un tad kad man apnika nolēmu aizbraukt tomēr mājās...Es iekāpu trolejbusā un apsēdos sēdvetā pie loga pašās beigās..un te pēkšņi ar tamponiem ausīs ieraudzīju meiteni kas apsēdās man pretī aiz stikla..durvis aizvērās un trolejbus sāka braukt.Viņa parādīja savu kartiņu konduktoram un ielika to atpakaļ savā zilajā somā ar miroņgalviņas piekariņu.tieši tāds pats kā manējais.-laikam jau tikai sakritība!-es nodomāju un paskatījos ārā pa logu.- šit!sāka līt lietus!nu tu ko- būs man jāņem kāda grāmata.. eh.. aliakm jau matemātikas! ķipa bibliotēkas.. ai poh! - klusībā lamājotties nez kapēc paskatījos uz to meiteni.viņas zilajās vēsajās acīs izveidojās kautkādi ledus klucīši.. brr.. izberzēju acis un palūkojos vēlreiz.nē.viņai bija tikai vēsas acis!vēsas?ņā...es laikam jau atkal atrodos kautkādā pavisam "neparastā" trolejbusa kur es redzu miteni kas man ir ļoti līdzīga. brrr.. ! nu labi.. mana pietura!es kāpju ārā!atvērās trolejbusa durvis un es izkāpu arā no tā.gāza diezgan spēcīgs lietus un skatoties uz visu mana matematikas grāmata bija izmirkusi pāris sekundēs.
esmu kādreiz domājis un jutis to ka mani vecāki kaut ko slēpj no manis.bet ko? dažreiz mēdzu pārdomāt- mošk manējie mani adoptēja?nē.bet ja nu? es jūtos kā cilvēks bez dvēseles. gluži tā it kā tu atrastos vienā vietā bet tikai ar ķermeni.tu nespēj pilnībā izjust to kas notiek.itkā tu pārdevi savu dvēseli kādām citam cilvēkam vai neparastai būtnei.
ņā...es laikam jau atkal atrodos kautkādā pavisam "neparastā" trolejbusa kur es redzu miteni kas man ir ļoti līdzīga. brrr.. ! nu labi.. mana pietura!es kāpju ārā!atvērās trolejbusa durvis un es izkāpu arā no tā.gāza diezgan spēcīgs lietus un skatoties uz visu mana matematikas grāmata bija izmirkusi pāris sekundēs.
ir pirmdienas rīts.sēžu skolas solā un nemitīgi domāju par to meiteni kas toreiz sēdēja trolejbusā...-durvis!-es klusām ieminējos.ienāca skolotāja..un kāda meiten.. -ko?- strauji piecēlos kājās un diezgan skaļi izteicos.nosarku.meitene atkal ar savām zilajām acīm paskatījās uz mani.šermuļi pārskrēja.- gomen..- klusītiņām teicu skolotājai,-tas ir atvainojiet lūdzu!un apsēdos.- nevar būt..tā pati meitene!kaut kas šeit nav kārtībā!-es nodomāju un novēroju to ko stastīja skolotāja.nevar būt ka tā ir tā pati meitene!jā!un bija arī!heh..nekad nedomāju ka man iekritīs tāda laime ar šo skaistuli iepazīties! *bluš* jā man viņa patīk! nu tā.. bet baigi patīk!
un tad skolotāja sāka savu parasto jauniņo repliku- iepazīstieties ar šomeiteni.viņu sauc Melinda.-savā rēcīgi pretīgajā balsī teica mūsu klases pretīgā vecā učene.Melinda..kaut kur dzirdēts vārds.bet es tikai nespēju atcerēties kur!-tu sēdēsi tur, blakus Emiram!-tas bija tieši blakus man! es biju šokēts!!!!blakus man asēdīsies šī skaistule Melinda!viņa apsēdās un aizvilka no somas savu matemātikas grāmatu.tad penāli, dienasgrāmatu un kladīti.Skaistu un brīnišķīgu kladīti!gluži kā viņa pati!viņa sakārtoja savas mantas un paskatījas uz mani.ilgi un veldzinoši.man prātā sāka šaustīties dažādas domās. es izfantazēju viņu, viņas skaistās lūpas un trrrrrrrrrr!pēkšņi noskanēja zvans.cik gan es ilgi fantazēju! novērsos no tāfeles un ieliekot mantas somā izgāju no klases...

This post has been edited by Arfija: Jul 24 2008, 17:15

[Arfija]

- Kā tev ir paveicies!- viņa turpināja savu sakāmo un nelietīgi smīkņāja.
- Ūdens vārās..- es atspiedu savu galvu pret rokas delnu un atsutēju elkoni pret galdu un vienaldzīgi nopūtos.
- Da labi.. Kas tad tur tāds ir? Nu labi, romāns ar sporta skolotāju.. Pasaules gals? Manai muterei patīk sociālo zinību učuks. Nu, jā.. Bet viņa ar viņu nesalaiž. Nu, jā.. Ai.- viņa atmeta ar roku un devās uz maza skapīša pusi, kas atgādināja kādu mazu pieliekamo.
Viņa atvēra tā durvis, izņēma Nesquick ?! kakao un tad aizvēra. Tad viņas augums klumburēja uz to lielo ledusskapi, izņēma pienu un tad kaut ko dungodama pie sevis paņēma krūzīti ar kaut kādu ķēmu uz tās. Viņa iebērā tieši 3 vienādas tējkarotes kakao krūzē, atvēra piena paku, pasmaržoja to un tad ielēja to krūzē atstādama kādu centimetru vietas karstajam ūdenim. Tad Melinda paņēma krūzi, nāca piegalda un nolika to uz marmorētās virsmas.
Paņemdama krēslu, kas atradās otrā galda galā, pretī man, viņa to apgrieza un tad apsēdās. Ieslidināja divus pirkstus caur krūzes osiņu un aptvēra krūzi.
- Tātad, - viņa iesāka. - kur tu dzīvo un kad domā atgriezties pie mātes?-
- Ēm.. Es dzīvoju uz Ķeguma ielas 7.Man ar māti ir necils dzīvoklītis.. ēm.. atgriezties domāju nekad?-
- Kapēc?-
- Redzi, - es centos izdomāt, kā lai vieglāk apstāsta to, kas man tik ļoti nepatīk dzīvojot ar savu māti un kapēc man nav ne mazākās vēlmes tur atgriezties. - dzīvojot ar māti es vienmēr esmu atbildīgs par viņu un man pašam neatliek laika nedz mācībām, nedz brīvajam laikam. Tāpēc es mājas ierodos ap trijiem naktī, kad māte ir kārtējā pālī un tad mācos līdz agram rītam un guļu tikai pāris stundas. Man ir palaimējies, ka skola atrodas tikai dažas trolejbusa pieturas no manām mājām. Dažreiz sanāk pagulēt arī kādas 3 stundas. Man vienmēr ir jānovāc aiz viņas visas izdzertās pudeles un jāizslēdz TV. Tas ir nogurdinoši! Man labi, ja palaimējas, kad tieku pie kādas naudas no viņas, jo visu viņa nodzer. Krāju naudu, lai aizvestu viņu uz atskurbtuvi, bet tā maita jau negrib. Sakot, ka nebraukšot un ar varu viņu neviens uz turieni nedabūšot, blā, blā, blā. Es gribu normāli pabeigt skolu un atrast labu darbu, bet, ja turpināšu ar viņu dzīvot, man nekas no tā, ko esmu iecerējis nekad nespīdēs. Domāju tuvākajā laikā apmesties pie Marko un tad padzīvot tur. Atradīšu kādu haltūru kādā veikalā vai kaut kur citur. Būšu patstāvīgs un noteikti maksāšu īres maksu Marko mātei par to, ka izmitinās mani kādā istabā. Mācību gada beigas nav tālu un man ir jāuzlabo savas sekmes. Nu, gan jau iebrauci tajā visā, ko domāju.
Sekoja klusums. Kārtējais kakao strēbiens.
- Smagi..- Melinda sacīja un skatīdamās galda virsmā tā, itkā to visu iztēlotos. - bet, kur tad ir tēvs?- viņa palūkojās manī un tad savā krūzē, lai noskaidrotu, cik daudz kakao vēl atlicis.
- Tēvs? Es pat nezinu vai man tāds vispār ir bijis- iesmējos tā itkā to visu uztvertu kā tādu joku.
- Kapēc? Tēvs vienmēr ir. Nu, bioloģiskais jau noteikti. No kurienes tad tu rastos?- viņa piecēlās kājās izdzerdama pēdējo malciņu un tad palūkojās uz mani ar tādu sejas izteiksmi vēltikaipasaki,kanezinikārodasbērni.
- Tēvs, vismaz kā māte man sacīja, esot pametis mūs uzreiz pēc dzemdībām. Atstāja naudu un devās prom.-
- Skaidrs.. Un tad tava māte sāka dzert?-
- Nē.. Viņa dzēra jau pirms tam. Laikam tāpēc tēvs arī pameta mūs. Atstāja mani ar viņu. Brīnos, kāpēc viņai nav atņemtas mātes tiesības. Un uz tēvu es esmu daļēji dusmīgs. Viņš noteikti zināja, ka māte nebeigs dzert un tāpēc aizlaidās, atstādāms visu uzraudzību man.-
- Varbūt tik traki jau nemaz nav.. Varbūt viņš aizgāja cita iemesla dēļ? Bet ko gan es varu par to teikt? Nav jau mana dzīve!- pēc tam, kad Melinda bija nomazgājusi savu krūzīti un noslaucījusi to, salikusi pienu un kakao pa tiem atbilstošajām vietām un noklausījusies manu necilo stāstu, viņa paraustīja plecus un teica.
- Jā. Bet pietiks par mani. Kas ir ar tevi un taviem vecākiem?-
- Par mani?-
- Jā?!-
- Nūū...- viņa gari novilka. - Tici man, nekas tāds stāstāms kā tev man nav!-
Man notirpa roka. Iekārtojos ērtāk krēslā un sakrustoju rokas uz krūtīm un izaicinoši sacīju, - Stāsti, stāsti!- jo zināju, ka vairākums cilvēku pēc tādas frāzes sāk stāstīt savu biogrāfiju un sarunas aizvelkas uz kādām piecām stundām.
- Nu, pats uzprasījies!- Melinda atspiedās pret izlietnes malu, arī sakrustoja rokas uz krūtīm un tikpat izaicinoši man atbildēja. - Mani vecāki ir miljonāri, daudz ceļo un dodas prom, viņiem pieder kaut kāda firma un man viņi dabū visu, ko vien es vēlos!-
- Un?- es nepacietīgi gaidīju turpinājumu.
- Un kas? Tas arī ir viss!-
- Joko, vai?-
Viņa sataisīja ļoti nopietnu seju. - Tev tā izskatās?- Man sanāca rēka un es smējos vēderu turēdams. Viņa jocīgi uz mani skatījās un neizpratnē jautāja: - Par ko tu vari rēkt?-
Mani parāva vēl lielāka rēka un knapi caur smiekliem izmocīju: - Tava sejas izteiksme!- es smējos līdz asarām un pat situ ar plaukstu pret galdu. Tad arī Melinda iesmējās un pagāja man garām vēl tikai `netīšām` piebilstot, ka es esot muļķis.
- Izvēlējies, kur gulēsi?-
- Ēm..- es pārstāju smieties un nomierinājos. Mainīju savu sejas izteiksmi tikpat ātri cik Melinda iepriekš un sacīju: - Ja drīkstēti, jaunkundz, es vēlētos redzēt to viesu istabu!- vēl tikai nedaudz piemetinādams jocīgu akcentu.
Tad Melinda sāka smieties un kāpa augšā pa trepēm. - Seko man! Parādīšu tev gan to, gan manu istabu..-
Tā nu es viņai sekoju ar smaidu sejā un nespēju vien sagaidīt līdz ieraudzīšu Melindas istabu. Mani mocīja ziņkāre, kāda tā būs un vai mājas otrā pusē ir baseins. Man vienmēr ir licies, ka tādām lielām mājām pagalmā ir jābūt baseinam.Vai arī es kļūdos, bet kas to lai zin...