Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? Options

[kahi]

kaapeec vienmeer ar palagiem!??? vai tad viņai tur kāds virves gabals nevarēja aizķerties?? tas palagu variants sen jau novecojis, bet, o.k. šoreiz pieņemsim, tikai, nākamreiz, kad viņa kaut kur bēgs, lai izmanto virvi, vai vēl sazin ko!!

[Tomoko]

Interesants staasts! Gaidu turpinaajumu!

[svekris]

labs stāsts , tāds piedzīvojums ar dzilu psihologiju, man vismaz patika ,varētu rakstīt turpinājums līdz sanāk kādas 120 lpp un izdod grāmatu!!!'

P.S. caur profilu tev uzrādas 12 gadu - tados gados tev ir nakoten kā rakstniecei!!!
p.s.s. galvenais neļauj kadam nozagt tavas idejas!!!

[Pakkun]

ir ljoti labs, lai gan shur tur manaamas stila kljuudas, bet 12 gadi??? tad jau tas viss ir pieljaujams. Ja godiigi, juutos mazliet paarsteigts, bet cienjas pilns un tomeer veel joprojaam aizdomiigs, kaa nekaa TIKAI 12 gadi... skatiisimies kas buus taalaak!

[Karamele]

Izmetu vienu palagu virves galu laukā pa logu un tad izrāpos arī pati. Tā izrādījās par īsu kā nekā tas bija trešais stāvs...es nolecu uz spilvenu kaudzes...jūs neticēsiet kas mani tur sagaidīja...tas bija puisis no balles viņš stāvēja un tad teica
''Es tevi izsekoju...piedod man...vienu deju?''
Viņš smaidīdams vacāja. Es biju vairāk kā pārsteigta...un tad kad biju nedaudz atguvusies es atcirtu
''nekad! vai tad neredzi ka es bēgu?''
Puisis nelikās manām manu atbildi un turpināja nekaunīgi smaidīt...Es tikmēr jau taisījus skreit prom uz tumšā pievilgušā meža pusi līdz puisis satvēra manu roku un teica
''nevajag...nebēdz...mežā ir vilki man par tevi ir bail...''
Es nosprauslājos un ateicu
''kas tu man sargeņģelis vai?''
''Varbūt...''
Viņš teica itkā pieļaudams iespēju ka viņš tas varētu...
''Ej atpakaļ es tevi lūdzu...''
Puiša acīs iemirdzējās kas tāds kas krustojās ar mīlestību un rupēm...Kā klausīdama kāda pavēlēm es atgriezos pilī un nokritu ģībonī lielās zāles vidū.

[kahi]

aggghhhhh................mīlestība, mīlestība! geez, vai tad jau neapnīk???? nu, BET 12 gadi... zin, karamele, tev būs vien jāpierod, ka visi tev kaut ko piedos! arī es...hi, hi, hi.

nu jā džeks šķiet vilinošs, bet krist ģībonī, pie tam vēl zāies vidu... kur viņai bija prāts! nokrist kāpņutelpā, lai viņu tur atrod pēc vairākām stundām... butu bijis jauki, bet arī šitā var! a tas džeks, viņš, ko, smadzenes izskaloja, vai arī ir viņas sargeņģelis, kurš viņā iemīlēsies?? ceru, ka nebūs paiperes un leo gājieni ala amuleta stilā! gaidu turpinājumu!

[Karamele]

Reizēm labi būt sīkaļai... neuztraucieties nekadu amuleta gājienu...

Neviens mani netrada vairākas stundas jo visi emm...meklēja mani otrajā stāvā un neiedāmājās paskatīties zālē kur es gulēju atslēgusies turklāt laikam slienājos...man kāds uzrāva kājās un uzlēja virs;u ūdeni...
''brrr auksti''
Es nomurmulēja taču tad atskanēja balss kas bija rupja un īgna...tā piederēja Alisei
''Tā tev vajag...šitādā laikā ņemt un aizbēgt bez prāta vai?''
Es pavēru acis lai ieraudzītu viņas dusmās saverkšķito melnīgsnējo seju. Jauki...
''briesmonis priekšā sargeņģelis aizmugurē bet pavidu...nu labi neizteiksimies''
es nobubināju un noteikti izklausījujos pēc krietnu šļuku iedzēruša lemura...jā lemura jo daudzi manī saskatīja līdzību ar lemuru.
''man vajag strīpaini asti...''
Es turpināju ķiķināt un muļķoties itkā'būtu dabūjusi ar kaut ko pamatīgu pa galvu. Es sapurināju savu cirtaino galvu un noslīgu ceļos neizsakāmā ķiķināšanas lēkmē
''Alis Alis...tu man neticēsi bet es tikko staiku savu sargeņģeli...''
Es turpināju bez elpas ķiķināt līdzcasarām. Es saņēmu galvu rokās un vēlreiz mēģināju atgūties taču velti...nekādu cerību.
''Lemur? Tev viss kārtībā?''
Alise iesmējās paskatīdamies uz mani. Es pirmoreiz biju tik priecīga...lia neteiktu ka šī stulbā izsturēšanās atgādināja dzēruma pazīmes
''Vai lemūriņš man pateiks vai ir emm...iedzēries šovakar kaut ko tādu kas smirds pēc Viskija un ir Degvīna stiprumā?''
No manis gan nēdvakoja pēc viskija vai degvīna bet izturēšanās liecināja tieši par to...

[mms61]

Baigi gribās beigas!!
Tomēr es negribu lai beigas būtu tādas kā tu teici!

[kahi]

he, labi, ka viņa tur nobumbulēja labu laiciņu! viens padoms - iesaku raxtīt par to, kas notiek vienā laikā, bet paralēlēs vietās, tā būtu interesantāk, un vairāk vajadzētu piedomāt - būtu viela manām pelēkajām šuniņām, un stāsts nebūtu tik vienveidīgs!

[Karamele]

piedod mms61, bet tās tādas būs...nu bāc laikam nevajadz;eja tev teikt. ņemšu vērā tavu ieteikumu kahi! Turpin'jaums jau top, jeb sviest jau nav aiz kalniem...

[Karamele]

Kad biju pārtraukusi ķiķināšanu man sagribējās pankūkas ar ievārījumu, kaut gan tās parasti pasniedza tikai brokastīs, es liku Alisei piecelt kādu no pavārēm un uztaisīt man pankūkas ar melleņu ievārījumu. Es tikmēr iegāju zālē un apsēdos pie galda. Viss likās mierīgi un es gandrīz nekā neatcerējos...gandrīz...

********

Bet tika aizmirst arī par tā saucamo Eņģeli...Tā nu viņš tur vispār palika stāvam un laikam gaidīja līdz prātā viņam ienāca ideja – Vēstule. Viņš paslēja gaisā vienu pirkstu un uzzīmēja līkni, taču vietā kur gaisā bija pirksts parādījās zeltaina svītra, kas pārvērtās par vēstuli ar adresi Katrīnas vecākiem...Puisis uzsita knipi un vēstule izgaisa, taču tā nebija pavisam izgaisusi tā gulēja Katrīnas mātes rīta istabas rakstāmgalda atvilktnē ar uzrakstu- Saņemtās vēstules...

********

Dabūjusi savas kārotās pankūkas es apmierināti iekārtojos krēslā kaut ko nesakarīgu dungodama līdz pasniedza šokolādes pudiņu un es ar sapņainu izteiksmi acīs tanī aizmiegu...jā aizmigu iekrītot ar ģīmi tanī iekšā...Es pamodos savā no jauna saklātajā un iztīrītajā istabā. Man neizsakāmi gribējās ticēt, ka vakardienas nav bijis, bet visas darbības ar joni atgriezās manā galvā, prasīdamas loģiska izskaidrojuma un atbilžu, tik daudzi mīklaini jautājumi...Tad manas pārdomas un galvas lauzīšanu pārtrauca mana mamma, kas ienāca istabā un apsēdās uz manas gultas malas ar mīklainu sejas izteiksmi viņa lēnām teica man
‘’Apsveicu, Katrīn tu esi tikusi uzaicināta uz jāšanas sacīkstēm Velsā, jo tu pirms trim mēnešiem cik pareizi atceros esi piedalījusies konkursā šeit Anglijā...’’
Viņa izskatījās lepna un diezgan laimīga...laikam tāpēc, ka beidzot tiks no manis vaļā uz kādu laiku. Es nobolīju acis un novaikstījos teikdama
‘’Un cik ilgu laiku man tur būs jādirn?’’
Viņa lišķīgi pasmaidīja un uz lūpām parādoties diezgan nejaukam smīnam teica
‘’apmēram kādus....nu vismaz 2 mēnešus, jo tu tur apmeklēsi arī daudz jāšanas treniņus un kursus...Tu pat iedomāties nespēj cik lepna un priecīga es biju kas iegāju rīta istabā un ieraudzīju, ka atvilktne ar saņemtajām vēstulēm ir puspavērta...Un to brīdi kad atplēsu šo vēstuli un ieraudzīju kas tur rakstīts un kas tur teikts’’
Viņa piecēlās no manas gultas un nosvieda uz tās vēstuli un vēlreiz pasmīnējusi novilka
‘’Sāc kravāties...’’



Tā šoreiz rakstīju wordā un klūdu ir daudz mazāk. izbaudiet, ja šo var nosaukt par baudāmu he he...

[Karamele]

Es nesaprazdama, kas notiek izņēmu no skapja koferi un pāris iemīļotas kleitas...To visu nekārtīgi sametu koferī. Apgūlos uz gultas uz vēdera un paskatījos pagultē, kur atradās vairākas kastes ar grāmatām un burtnīcām. Es paņēmu vienu nelielu ādas vākos iesietu nodzeltējušu grāmatiņu un to atvēru. Es tanī biju rakstījusi visu, kas ar mani bija pa šiem gadiem noticis. Asaru plankumi bija izraibinājuši tās lappuses, kā arī drebelīgi tintes klekši bija krituši uz lapām padarīdami visu rakstīto gandrīz nesalasāmu. Es ieliku grāmatiņu koferī un aizvēru tā vāku. Tā kā es vēl biju savā zīda naktskreklā es apģērbu gaiši zilu diezgan kuplu kleitu ar baltiem mežģīņu apakšsvārkiem, un cieši savilku savu vidukli debeszilā korsetē. Izķemmēju savus gaišos cirtainos matus un paskatījos spogulī. Viss bija kā parasti, tik ierasti kā vienmēr, šādas situācijas bija pieredzētas, atcerējos pirmo reizi kad sapratu, ka šeit es jūtos kā viesis...asaras rīdama skatījos spogulī...toreiz mani mati bija īsāki un pati es nebiju tik izstīdzējusi augumā. Uzvilku gaišas zeķes un tumšzilas kurpītes es pastiepos pēc zilas cepures ar baltu lentu kas sasieta bantē un platām malām. Uzliku to galvā un nedaudz piešķiebu. Paņēmu rokā koferi un iznākusi pa istabas durvīm nopūtos un sāku iet lejup pa kāpnēm. Galva bija nolaista un skatiens zemē kā vienmēr. Kariete jau bija piebraukusi un es tanī iekāpu un kučieris aizcirta durvis. Dzirdējusi savu māti kaut kur tālumā sakām
‘’Raksti mums!’’
Phe itkā viņa tās vēstules patiešām lasītu...Es nopūtos un noņēmu cepuri un izlaidu matus. Beidzot varēju justies brīvi. Kaut kur sirds dziļumos es cerēju, ka nu varbūt kaut, kas mainīsies.
Ceļš bija ilgs un garlaicīgs. Beidzot kariete apstājās un es palūkojos pa lodziņu. Glīti nopļauts mauriņš un skaistiem akmeņiem izlikti celiņi. Strūklakas un statujas. Taču kaut, kas man likās savādāk...Es nespēju pateikt, kas...Kučieris atvēra durvis un es izkāpu. Palūkojos apkārt un man jau pretim steidzās jauna sieviete, pēc izskata varēja redzēt, ka droši vien kāda no kalponēm vai kāda cita ne tik augsta mēra persona. Viņa paņēma manu koferi. Tikti ko paspēju ievērot viņas acis. Tās bija pavisam dīvainas....Tukšas ar bezmērķīgu skatienu, vienā reizē pauzdamas sāpes un ciešanas...Es nevēlējos iet viņai līdzi, bet gāju, jo to vajadzēja darīt. Priekšā mezdama vieglu ēnu uz mums stāvēja veca un senlaicīga muiža. Pie kāpnēm kas veda uz lielām divviru durvīm ar koka grebumiem stāvēja statuja raudošs eņģelītis, vienā spārnā tam bija ietriekta bulta.


Nezinu vai stāstu turpināt, jo leikas vairs neviens nelasa un envienam nepatīk...

[Kikio]

Hei, hei, pagaidi! Neturpināt? Šitādu vārdu es nesaprotu! Es lasu, tikai ne vienmēr kaut ko ierakstu. Man tiešām gribas zināt, kas būs tālāk, tāpēc lūdzu, raksti un liec tik iekšā.

Tikti ko paspēju ievērot viņas acis. Tās bija pavisam dīvainas....Tukšas ar bezmērķīgu skatienu, vienā reizē pauzdamas sāpes un ciešanas...

Šis man patika un ieinteresēja. Ceru, ka tam būs kāda nozīme stāsta attīstībā...

[Karamele]

Tas ir jauki ka kādam patīk... par citātiņu jāsaka, ka tam būs visai liela nozīme. Šodien visumā esmu daudz uzrakstījusi...trīs turpinājumus...

Es iegāju pa durvīm paraudzījos apkārt. Tā bija liela smagnēja zāle ar Baroka stila zelta rotājumiem uz sienām un griestiem. Griestus rotāja liels gleznojums ar eņģelīti kas bija precīza kopija tam, kas stāvēja pie kāpnēm ārā. Tikai šis zīmējums bija krāsains un dažās vietās izrotāts ar zeltu un sudrabu. Telpa bija skaista taču reizē gotiska un ļoti smagnēja. Uz kāpnēm kas veda tālāk un dziļāk muižas telpās sēdēja meitenīte. Viņai varēja būt apmēram astoņi vai deviņi gadi. Viņai bija diezgan gari kviešu krāsas mati. Es nopriecājos par jelkādu kompāniju un piegāju pie viņas un laipni sacīju
‘’Sveika! Kā tevi sauc? Mani sauc Katrīna.’’
Meitenīte neatbildēja tikai pacēla galvu. Viņai bija tieši tāds pats skatiens kā jaunajai sievietei, kura paņēma manu koferi. Meitenīte bija ļoti bāla un izskatījās nevesela un diezgan izdēdējusi, kā arī uz viņas rokām varēja redzēt zilumus. Man likās, likās, ka viņa cenšas man ko pateikt ar savu skatienu taču tad kāds no augšas pasauca
‘’Veronika! šurp tūliņ pat!’’
Meitene, kuru, kā nopratu sauca par Veroniku ātri piecēlās un uzskrēja augšā pa kāpnēm. Pie kāpņu augšgala viņa apstājās u pagrieza galvu diezgan nedabīgā leņķī. Viņas lūpas nokustējās un no mutes izskanēja vārds, kuru tā arī nesaklausīju. Tad viņa pagriezās un aizskrēja prom. Es tā arī nesapratu ko viņa pateica un nožēloju to, jo ziņkāre mani mocīja tik ļoti...Tad pie manis atnāca tā pati jaunā kalpone un uzvadīja mani augšup pa kāpnēm, pagriezās gaitenī pa labi, kas bija rotāts ar neinteresantām, noplukušām gleznām, kurās vairākums bija attēloti portreti un ainavas. Pašā gaiteņa galā bija strupceļš. Prasta plika ķieģeļu siena. Viņa norādīja uz durvīm pašā gaiteņa galā pa kreisi. Es iegāju istabā. Tā bija visai mājīgi un jauki iekārtota. Taču mājīgums un omulīgums vienlaikus likās mākslīgs un neīsts...Kreisajā pusē istabā pie sienas bija liela Gulta ar gaišu baldahīnu. Uz tās bija spilveni un segas. Es apsēdos uz gultas, kamēr kalpone izgāja laukā. Es nezinādama ko darīt atlaidos nemierīgā miegā.

[mms61]

Turpini tāda garā!!!