Smilšu kaudze, Divu stāstu sākumi (viens turpinās) Options

[Neptuuns]

Droši lasiet, shitam gan ir tik divas nodaljas, bet neturpinaashu un tad saakas otrs kam jau ir piecas un vinjsh turpinaas. leenaam

Bija sasodiiti tumšs, tik tumšs, ka galiigi negribējās celties un kaut ko izpētīt- bija bail, ka paliks bail. Viņš jau nezinaaja, kur īsti viņš iekūlies, šeit jau jebkas varēja dzīvot. Bet, tas ko viņš nezināja bija, vai arī viņš tur varēja eksistēt.
Nē, viņš varēja, to viņš ātri saprata, bet eksistēt bez gaismas... To gan viņš negribēja, viņš negribēja arī mirt, nē, tikai tikt ārā no šī tumšā Elles nostūra. Protams īsti parasts cilvēks šādos apstākļos nevarētu izdzīvot- lai arī ūdeni vai, vismaz kaut kaadu šķidrumu plūstot tuvumā varēja sadzirdēt, bet bez ēdiena, turklaat meklējot izeju viņš izdzīvotu labi ja pāris dienas, bet Viņš jau arī nebija īsti parasts. To gan viņš uzzināja nesen un tas sāpēja, pārāk daudz filmas viņš bija redzējis un grāmatas lasījis, lai nesaprastu, ka no viņa baidīsies, viņu atstums, ja vien kāds to uzzinātu. Cilvēki baidās no atšķirībām, to zina katrs bērns. Viņam ar to izdevās sadzīvot vairākus mēnešus, bet tad virkne likumsakarību, vai varbūt Dieva nelabvēlība viņu ierāva notikumu virpulī, kura rezultātā viņš bija nokļuvis šeit. Šī bija valdības iestāde, pareizāk sakot, tā bija vieta, ko īpaši viņam bija uzbūvējusi valdība, nebija ceļa ne iekšā, ne ārā, tā tam bija jābūt, kā nekā viņš taču bija drauds sabiedrībai un viņam bija jātiek pilnībā izolētam. Drauds sabiedriibai... Visi viņa draugi, protams, zveereeja pie sev visdārgākā, ka viņš jau nu nav nekāds drauds, ka šis ir tikai briesmīgs pārpratums un ka ja viņš netikšot tūlīt atlaists viņi iesniegšot sūdzību pašās augstākajās instancēs. Bet viss bija velti, viņš tika iemests šajā tumšajā bedrē, no kuras šķita nav izejas.
Viņš atcerējās savus draugus, no saakuma viņš kļuva sērīgs, noritēja asara, tad viņš vairs nespēja izturēt negodīgumu un sāka plosīties, censdamies izgāzt dusmas uz jebko, bet tas nebija iesējams, viņš sabruka uz zemes un histērijā raudādams pēc pāris stundām aizmiga. Šinī brīdī viņam bija piecpadsmit gadu.

Pagāja gadi un tracis ap šo lietu norima. Viņa draugi atkal smējās, viņa draudzenei jau sen bija jauns puisis, bet viņa jau nebija bezsirdīga vai muļķe, viņai vispār bija maz sliktu īpašību, bet viņš tikpat labi būtu varējis nomirt, nekādi kontakti ar viņu nebija iespējami un ar laiku cilvēki viņu aizmirsa. Tiesa gan, vietā kur viņš bija dzīvs aprakts kāds pa pusei nopietni bija uzlicis kapakmeni ar viņa vārdu un dzimšanas gadu, tas iespējams bija vienīgais kapakmens pasaulē bez miršanas datuma.
*pirmās nodaļas beigas*

Nu taa, man jau patiikas. Varēju jau bishku garaaku uzrakstiit, bet gan jau uzrakstiishu otro nodalju. Viss shajaa tekstaa ir rakstiits taa kaa rakstiits ar nodomu, taapeec lieciet mani mieraa ar satura kljuudaam (nu ja nu vieniigi kaukas galiigi stulbs). Vispaar buus ari runaashana (nu taa ir iecereets) un arii viņa vaardu es izdomaashu. visi kas kauko rakstiijushi jau droshvien zina ka vaardus izdomaat ir visgruutaak. aa un idejas par nosaukumu tiks pienjemtas (nu ja nu ne galiigi stulbas )

This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:32

[rebel]

visai interesanti - ideja par kaadu pamestu un aizmirstu. jaagaida,kas tad notiks,kad shis nelaimiigais beidzot izlauziisies.hehe. ^^

[Neptuuns]

labi uz fikso izdomājuarī turpinājumu, shitas tapa tā ap divpadsmitiem naktī tāpēc var būt kautkādi stulbumi vai kljūdinjas. Ja izbeidzas iztēle ķeries pie latīņu valodas. Katrā ziņā man patīk kur shitas iet, bet kaa vinju dabuus laukaa ja godiigi man nav ne jausmas xD Ok here goes nothing again:

"Kā... Nē, tas jau vairs nav normāli" Viņš ar sevi sarunājās skaļi, viņš saprata, ka tas varbūt ir vienīgais veids,
kā sataupīt savas pēdējās saprāta druskas.
"Nevar būt ka es esmu aizmirsis... Cilvēks nevar aizmirst savu vārdu!" Tikai to pateicis viņš saprati, cik slikti tas
lika viņam justies. Vai viņš tiešām nebija cilvēks? Tikai dēļ tā, ka viņš spēj manipulēt ar dažām enerģijām?
"Nē! Cilvēks es esmu, bet..." Arī šie, visnotaļ pārliecinošie vārdi viņu nespēja uzmundrināt. Trīs garus gadus viņš
bija centies saprast citu cilvēku rīcību. Vairs viņš to nespēja. Viņš ienīda un ienīda no visiem sirds dziļumiem
visu cilvēku rasi. Nav viegli no sirds ienīst, sabiedrība un veselais saprāts liek pretoties šai sajūtai, un ilgi
gadi šādā sabiedrībā neļauj no sirds jebko ienīst, bet šie divi gadi bija ilgāki, kā mūžs, tie nepaskrēja gar acīm
nemanāmi, katra minūte vilkās. Vilkās tik ilgi, ka gribējās vemt no šausmām par to. Un katru minūti viņš izdzīvoja.
Starp citu trijos gados ir tieši viens milijons piecsimt septiņdesmit tūkstoši astoņsimts minūšu. Cik miljons ir daudz
var saprast tikai tāds cilvēks, kas to ir izdzīvojis.
"Lai nu kā. Man tas ir jāatceras. Tas sākās ar A. Jā es esmu drošs." Jau pēc pirmās nedēļas viņš centās nedomāt par
pagātni, tas bija pārāk sāpīgi. Visu sienu paneļi bija nodiluši no viņa nagiem un aplipuši ar viņa asinīm, cilvēka
cīņas spars tomēr ir diezgan iespaidīgs, pat pēc divu gadu mocībām nav viegli padoties.
Viņam protams nebija ne jausmas, ka pagājuši triis gadi. Viņš jau neskaitīja sekundes. Viņš gulēja kad vairs nespēja
pasēdēt un cēlās, kad vairs nespēja gulēt. Viņš pats nezināja, kādēļ viņš vēl uzsūca enerģiju no šīs vietas lai
izdzīvotu, bet nē, kaut kas viņu tomēr atturēja no pašnāvības. Cilvēka spēcīgākais- izdzīvošanas instinkts. To nav
viegli pārkāpt.
"Abelesks."

Roma. Kāda neliela, privāta vidusskola, no kuras pirms trim gadiem tika izņemts Abelesks, lai pazudinātu viņu no zemes
virsmas. Divpadsmitajai klasei izlaidums jau ir beidzies, atestāti ir saņemti un ballīte iet pilnā sparā. Ir skaļa mūzika,
viss kā pienākas visi ir kā traki un vasaras dienas siltais gaiss vēl uzvirmo starp nakts vēsmu. Ideālāk par ideālu.
Trīs draugi aizgājuši mazliet nostāk aprunājas par savu dzīvi pēc skolas.
"Deia, tu jau nu gan varētu dabūt stipendiju pašās labākajās pasaules skolās, tad jau tevi laikam vairs neredzēsim"
viens no viņiem uzrunāja trešho, vienīgo meiteni.
"Nu nerunā tā, mēs noteikti vēl satiksimies, tik labi draugi, kā jūs taču ir tāds retums, kas jāsargā." Meitene atteica.
"Jā, Amator, turklāt mums vēl priekšā ir visa vasara." Teica otrs zēns.
"Jā... Tas man kaut ko atgādināja." Amators atbildēja.
"Ko tad? Kas vainas?" Meitene prasīja
"Nē, nekas, tas tev noteikti liktu justies slikti." Amators atbildēja.
"Šķiet ka es saprotu. Abelesks tiešām vienmēr visiem lika turēties kopā, jo vienu dienu mēs sapratīsim, ka mums kopā
palikusi vēl tikai vasara. Nolādētie maitas gabali, kas viņu tur iebāza, viņu dēļ mums pat vasara ar viņu nebija vairs
nodzīvojama." Trešais zēns teica.
"Viss, es to vairs nevaru izturēt. Es par to ilgi esmu domājis un esmu izdomājis, ka īsti draugi savu draugu nelaimē
neatstāj, lai kāda arī būtu šī nelaime. Perkomiss, Deia mums viņš ir jāmēģina izvilkt no turienes, vismaz ar viņu
sazināties." Amatoram paspruka, viņš to nebija plānojis teikt, vēl ne.
"Tas nav iespējams, vai tu esi jucis?" Perkomiss atbildēja.
Deia sāka raudāt. Starp zēniem sākās strīds, kas pārauga diskusijā un uz rīta pusi viņi bija vienojušies par vienu.
Deia jau sen bija aizgājusi prom, viņa nespēja to izturēt, bet zēni vienojās- viņš jādabū ārā par katru cenu.

*otrās nodaļas beigas*

Starp citu es NEESMU emo

This post has been edited by Neptuuns: Jun 3 2006, 01:17

[Kate]

nu davai, turpinājumu vaig XD

[Pakkun]

nosleepums un lietu piekluseeshana pashaa saakumaa rada interesi un veelmi lasiit taalaak. tos gabalinjus vareetu garaakus ielikt, savaadaak i pamaniit nevar kad jau esi izlasiijis liekas, ka shis buus viens no lasaamajiem gabaliem.

[Neptuuns]

Veelaak ieposteeshu jauno lietinju ko uzsaaku (iemaaciijos arii, ka rakstot uz worda var labaak saprast cik garsh gabals, ne jau ar nodomu tik iisus liku) un tad pateiksiet, kuru labaak turpinaat, okei?

Edit: nu ta lūk, re kur otrs kandidāts turpināšanai.


-Es-

Baigi jauki sākt ar sevi, vai ne, bet, lai saprastu drošvien būs jāsāk tik sen, cik es zinu, un nevienu es nepazīstu tik sen, kā sevi. Dažreiz šķiet, ka par sevi es ar neko nezinu, pats sevi pamatīgi pārsteidzu, bet, nu jā novirzījos no temata.


Viss sākās jau sen, man bija tikai sešpadsmit, tīri labs vecums, nemaz jau tik sen ar tas nebija. Sākās viss ar to, ka es biju pārlieku pārticis un izlepis un tādēļ man pienācās privilēģija uz mūžu tikt prom no vietas kur es esmu dzimis. Priecīgs jau es nebiju, jo biju jau diezgan labi iekārtojies dzīvītē savā mazajā, ar saviem mazajiem draugiem, kas neko pasaulē nemainīs. Bet, muļķis būdams, izdomāju, ka mana nākotne ir svarīgāka, ka dzīvē bez labas izglītības neko nesasniegšu. Biju gan es mazs un naivs.


Galu galā pienāca diena, kad man bija jāizlido, lidostā skanēja atvadas, kāda draudzene ieraudājās, un tā nu es iekāpu tajā lidmašīnā. Rīt ap pusdienlaiku par mani jau vairs neviens droši vien neiedomājās. Lidojums likās sasodīti garš, tā stjuarte visu laiku uzbāzās ar stulbiem jautājumiem, „ko es vēlētos” un tamlīdzīgi, katru reizi teicu, ka man viss kārtībā, bet šī tik turpināja nākt. Uzslēdzu savas austiņas un izlikos aizmidzis Nesaprotu, kas cilvēkiem ir ar lidošanu. Katru dienu uz autoceļiem nositās tikpat cilvēku, kā lidojot gada laikā, bet cilvēki tik un tā baidās, vienīgais no kā būtu jābaidās ir fakts, ka lidmašīna piesārņo tikpat gaisu, kā simtiem mašīnu kopā. Biju biškiņ nobijies, nezināju, vai runāju gana labi angliski, biju pārliecināts par to, ka zinu angļu valodu, bet tu jau zini, kā ar to runāšanu, nav viegli runāt svešvalodā, pat ja to zini izcili. Stulbums kaut kāds.


Jā blakus man sēdēja viens interesants džekiņš, baidījās no lidošanas, kā vilks no uguns, bet visu laiku tik smējās par saviem nesmieklīgajiem jokiem. Īstenība pat sanāca tā tīri nopietni ar viņu parunāties, bet šis tomēr pārsvarā gulēja. Pēc stundas vai kaut kā tā es arī aizmigu. Kad piecēlos jau sākusies bija nolaišanās. Nosēdāmies. Izgāju cauri visai tai robežas padarīšanai. Uzreiz varēja ieraudzīt cilvēkus, kam bija mani jāsagaida, bet es pagāju viņiem garām. Vienkārši kaut kas noklikšķēja un pagāju. Negribējās man normālu dzīvi ar normālu ģimeni, normāliem draugiem. Normālu nāvi arī ne. Izgāju uz ielas un atdevu visu savu naudu un mobilo pirmajam ubagam ko ieraudzīju, dokumentus izmetu tuvākajā miskastē un sāku iet uz priekšu. Katru soli gribējās iet atpakaļ. Neaizgāju.


Gāju un gāju, biju kaut kādā diezgan interesantā pilsētā pēc paskata, ēst vēl negribējās. Laiks bija labs, visur bija priecīgas ģimenes. Man pilnīgi raudāt gribējās, sapratu, ka esmu izdarījis nenormālāko stulbību. Mani vecāki taču būs šokēti, vecmāte to vispār nepārdzīvos un draugiem būs par ko raudāt. Šoreiz vairāk kā vienu dienu. Bet sapratu, kas darīts, darīts, centos par to pārāk nedomāt un neko nenožēlot. Neko labi man nesanāca, bet gulēt varētu, ja gribētos. Netālu bija jūrmala. Aizgāju līdz turienei. Skaists saulriets.

Pastaigāju gar jūru, visur bija, labākajā gadījumā pārīši, neviens, kam interesētu mana eksistence. Bet saulriets bija skaists un man bija vienalga. Nogāju vairākus kilometrus, bet pilsēta spītīgi nebeidzās. Bija jau diezgan vēls. Gulēt vēl īsti negribējās, bet nekas labāks ko darīt arī man nebija. Nebūtu atdevis telefonu tagad būtu uzrakstījis kādam draugam, ka ar mani viss kārtībā un ka esmu laimīgs. Man liekas, ka es arī biju. Bēdīgs es noteikti nebiju. Mācās virsū jau tumsa. Paņēmu smiltis un ļāvu tām izslīdēt man caur pirkstiem. Pēkšņi sametās auksti. Un, ja godīgi arī mazliet bailes uznāca. Kas tik ar mani, vientuļu pusaudzi varētu notikt bez mazākā graša pie sirds? Es jau šonedēļ varētu nomirt, neviens par to tik drīz droši vien neuzzinātu. Mēģināju par to nedomāt un iet gulēt. Visu nakti nosvaidījos par smiltīm. Gan jau uz kādu mirkli aizmigu, bet noteikti likās, ka neaizvēru ne aci.


Rīts gudrāks par vakaru. Jā no rīta viss liekas desmitreiz riebīgāks. Kad piecēlos garām skrēja tikai paši agrākie skrējēji, atskatījās, nedaudz norūpējušies, bet galu galā viņiem bija kaut kas svarīgāks ko darīt. Miskaste jau noteikti bija izmesta, bomzis naudu iztērējis, mobilo atdevis lombardā, atgriezties nevarēja. Padomāju, ka būtu tikai loģiski meklēt darbu tagad. Nu neko oficiālu jau neatrastu, bet, varbūt kādam vajag kādu palīgu, beigās nomirt man tomēr negribējās.


Piecēlos un gāju atpakaļ uz pilsētu. Šodien tā bija drēgna un slapja. Neviena seja neizskatījās atšķirīga no pārējām. Iedomājos, ka tagad mani nabaga sencīši jau simt punkti zina, ka es esmu pazudis un griež visu policiju no šejienes līdz Latvijai. Jocīgi, bet ēst vēljoprojām negribējās. Domas man bija galīgi vienā putrā torīt, bet bija jau arī tik daudz lietu par kurām vienlaicīgi domāt, ka normāli izdarīt to nevarētu.

Biju nonācis kādā nabadzīgā kvartālā. Pārsvarā šeit dzīvoja melnie. Bail jau man no viņiem īsti nebija, tomēr cerēju, ka ātrāk tikšu prom no šejienes. Nu kādu stundiņu gāju, sapratu, ka esmu samērā viegli ticis cauri. Zilu aci gan paguvu dabūt, bet kad šie saprata, ka man tiešām nekā nav palaida mani projām. Dziļi ievilku elpu un sapratu, ka nekas interesants nenotiek.


Nogriezos kādā sānieliņā. Tur bija stipri tumšs, smakoja ar ne pārāk labi. Pagāju kādu gabaliņu dziļāk un sapratu, ka neesmu viens, kāds mani visu šo laiku ir vērojis. Suns. Fui, es jau nobijos. Suns izskatījās atstāts nomiršanai. Galīgi apdauzīts, asiņains. Nezinu, kas man uznāca, bet piegāju tam tuvāk, apsēdos tam blakus un noglaudīju nabagam galvu. Nekad man nav bijis bail no suņiem, tagad arī nebija, bet žēl tā suņa gan man bija. Viņš bija skaistā melnā krāsā- ne pēdas, ne strīpiņa uz purna, viss melns. Tikai skaisti, lieli un balti zobi. Acis arī bija lielas un melnas. Tagad gan man vajadzēja atrast kaut ko ēdamu, jo negribējās ļaut sunim nomirt. Nezināju kā viņu sauca un negribēju zināt, gan jau vārdu vēl izdomāšu. Nebiju vēl gluži tik izmisis, lai līstu miskastē, bija man viena vērtīga lieta, bet tas bija zelta krustiņš. Arī melnajiem, kas man uzbruka teicu, ka ja grib man to atņemt uzreiz lai sit nost, tik svarīgs man tas bija, negribēju to pārdot.


Atkal apsēdos, lai izdomātu, ko tālāk darīt.
„ Hm, kāpēc tāda seja?” Nebiju pat pamanījis, ka kāds man pienācis klāt.
„Daudz kas noticis pēdējo dienu laikā.” Es šim atbildēju. Viņam bija melni mati, melnas acis un ģērbies viņš bija ne pārāk tīrā melnā. Es domāju, ka tāds izskatītos suns, ja būtu vesels.
„Stāsti, stāsti, varbūt varu palīdzēt.” Ha! Palīdzēt. Mūsdienās nevienam neviens negrib palīdzēt. Labi, spēlēšu viņa spēli.
„Nu… Šobrīd visvairāk noraizējies esmu par šo suni.”
„Šitam jau noteikti nav atlicis daudz ko dzīvot. Lai nu kā, pabarot viņu vismaz vajadzēs”


Apmēram tā ievirzījās saruna, kas noveda pie manas palikšanas tajā pagalmā uz vēl kādu laiku. Kamēr suns vai nu nomirtu, vai atveseļotos. Katru dienu tajā pašā laikā melnais vecis nāca un pabaroja suni, es sastādīju sunim kompāniju līdz tam laikam, pēc tam gāju prom, lai neuzspiestu vecajam vajadzību izpalīdzot man atļaut palikt pie viņa. Jau pēc pāris dienām man negribējās vairāk jumtu virs galvas. Bet viņš noteikti uzstātu, lai palieku, tāpēc izlikos ejam mājās. Šis rajons arī nebija no tiem bagātākajiem, taču vardarbības daudz šeit nebija. Pat ja gadījās kāds kautiņš man nebija problēmu ar izvairīšanos, bet arī ja nepaveicās turējos diezgan labi. Te bija veca frizētava. Frizieris, kas arī īpašnieks bija baigais maita. Vecs vecis un tik brēca laukā visādus lamuvārdus, kā tik gāju garām. Bija ar viena maza kebabu bode, dažreiz sanāca tur sarunāt kaut kā paēst, bet pārāk labi tur nevienu nepazinu. Bija mums arī pašiem sava maza bandiņa, neko lielu viņi nevarēja izdarīt, reti kura banda bija vājāka par viņiem, bet viņiem vienalga gāja vislabāk. Jā, tas melnais džeks skaitījās diezgan augstā rangā starp viņiem, tāpēc ar viņiem man problēmu nebija


. Nu gāja nedēļas un suns pārsteidzošā kārtā izskatījās jo dienas jo labāk. Varēja saprast, ka viņš ir uzaudzis šādos apstākļos, ja ne sliktākos. Drīz vien viņu barot vairs nevajadzēja, jo viņš bez pūlēm samedīja pats sev žurkas un dažreiz nokoda pa kaķim. Nevienu viņš nelaida klāt, izņemot mani. Es viņam laikam biju iepaticies. Pēc baigi ilgā laika (tā vismaz likās. Rīga šķita cita dimensija. ) man atkal bija draugs. Mēģināju viņu bišku patrenēt, bet tur nekas nesanāca. Tikpat labi varētu mēģināt trenēt vilku.


Atkal sāka uzmākties vienveidība. Katrs rīts sākās tāpat kā iepriekšējais un vakars arī beidzās tāpat. Nedaudz biju sācis zagt, tikai tik, lai izdzīvotu, bet tomēr… Nekad nebiju zadzis. Suns vēl nebija dabūjis sev vārdu, varbūt nemaz nevajadzēja, bet varbūt ar laiku vārds tomēr atnāks. Pagaidām lai paliek, kā ir. Aizgāju gulēt vakarā, piecēlos pēc nepilnas stundas un aizgāju. Vienkārši paņēmu suni un aizgāju.


Gāju baigi ilgi, man bija apnikusi pilsēta, gribējās tikt ārā. Šonakt laikam nesanāks. Nu nekas, iešu tik cik vajadzēs. Beidzot biju nokļuvis uz robežas. Visur kur skatījos bija klajš, sauss, īsts tuksnesis. Cits ko īsti darīt man nebija, tāpēc gribēju jau spert soli uz priekšu, kad gluži negaidot es ieraudzīju tevi. Izdomājis, ka viens šeit tāpat ilgi neizvilkšu gāju tev pretim. Taisni iekšā tuksnesī.


Sadaliiju rindkopās. Happy now?

This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:39

[Kate]

Diezgan interesanti, bet es ieteiktu turpināt abus.
Un man arī gribētos XD

[Neptuuns]

labi, tad pagaidaam turpināšu to otro, man vienkaarshi veeljoprojaam nav ieshaavies praataa, kaa vinjam tikt aaraa.

[Neptuuns]

Tātad, otrā nodaļa, sanāca bishku aizkavēšanās ar pirmo septembri un tā. Nu vopsh visa realitāte te arī beidzas, shiten jau fantasy elementi bishku parādīsies. Pēc tam aizies pēc plāna galīgi par reli. Tātad otrā nodaļa:

-Tu-
Tur tu stāvēji. Es par tevi vēl neko nezināju, man tu biji tikai smuka paskata mana vecuma meitene. Piesēdos un ikdienišķi uz tevi pāris minūtes paskatījos. Tu pilsētā neiederējies, pat ja tikai uz robežas. Bet tu nevarēji nepatikt. Pat suns nerēja. Nevarētu teikt, ka tu izskatījies briesmīgi skaisti, bet kaut kas tevī mani piesaistīja. Tāpat kā tuksnesī. Atceros, ka tev mugurā bija balts krekliņš un džinsi kājās. Viss bija normāls. Nez kāpēc jutu, ka man ar tevi vismaz jāaprunājas.


„Sveika!” Reti oriģināli no manas puses.…
„Ko? Jā, kaut kā tā.” Tu teici. Izklausījās, ka tu ļoti ilgi nebiji runājusi, ne citādi kontaktējusies ar citu cilvēku.
„Nu.. Es te tā…” Kaut Ko es tieši biju izdomājis teikt?.
„Nu, nu? Ko tu gribēji?” Tu teici, Tev nevajadzēja citus paskaidrojumus, kā, kāpēc es tev piesienos, vai lai lieku tevi mierā.
„Man nez kāpēc liekas, ka tu nedzīvo pilsētā.” Teicu.
„Jā, taisnība.” Tu teici mierīgi, bet ieinteresēti.
„Es pat nezinu. Man jātiek ārā no pilsētas, vienkārši negribas, saproti. Kur Ellē lai es liekos?” Teicu, nedaudz vairāk kā biju domājis.
„Nu ja tu man neradīsi problēmas, un palīdzēsi, tu vari nākt ar mani. Cilvēka sabiedrība man drošvien par ļaunu nenāktu.”,,, Tu pasmaidīji,” Bet… Man nepatīk tavs suns.” Tu teici, nedaudz aizkaitinātā un mazliet bēdīgā balsī.
„Viņš ir… Nu labi viņš nav nekaitīgs, bet pret tevi šim iebildumu laikam nav.” Mazliet aizkaitināts teicu
„Nē, es nesaku, ka viņš nevar palikt, viņš mums palīdzēs, bet… man viņš nepatīk.” Īpaši par to ielaisties sarunā, šķiet tu negribēji.
„Tātad… kā tevi sauc?” Vai tev vispār ir vārds, es padomāju.
„Kā tad tur nu bija…”, tu teici un sarkastiski pasmīnēji,” Seidža, jā, laikam tā, un tevi? Kā tevi sauc?”
„Man laikam būs jādomā jauns vārds, tāpat kā sunim,” pasmējos, ”Mans vārds ir netulkojams, bet sunim tāda nemaz nav.”
„Darīsim to citreiz, uz pilsētu atnācu, jo man vajadzēja kaut ko apēst. Neesmu pāris dienas ēdusi.” Tu teici, kā teiktu cilvēks, ka viņam iekodis ods. Tad arī pamanīju ka tu neej gluži taisni.


Aizgājām iekšā pilsētā, iegājām pirmajā veikaliņā, tu ātri nopirki kautkādus dārzeņus un arī gaļu. Žāvētu. Ja tā padomā Uguni tuksneša vidū aizkurināt taču bija gandrīz neiespējami, nebija jau ko dedzināt. Pastaigājām bišku pa pilsētas nomali, tu teici, ka dažreiz jāpaskatās arī uz kaut ko tuvāku kā apvārsni, bet visumā pilsēta tev nepatika, tu biji garlaikota un mazliet nobijusies. Ilgi neskraidīji apkārt, un tad mēs gājām, taisni iekšā uz pašu tuksneša vidu.


Vispār jau tuksneša vidus tas nebija, pilsēta vēl tur, fonā bija redzama, bet izskatījās tāla un nenozīmīga. Tu ātri apsēdies pie kāda akmeņa un sāki ēst, kā jau cilvēks, kas vairākas dienas nav ēdis. Bet tev tas pat piestāvēja, tu izskatījies diezgan smieklīgi, bet ne vulgāri vai atbaidoši. Pilnīgi normāli un tu vēl joprojām izskatījies, kā visu darītu perfekti pareizi.

Uzreiz pēc ēšanas tu paliki daudz atvērtāka, arī jautrāka, priecīgāka, izdomāji simtiem stulbu vārdu sunim, tāpat prieka pēc: Sniedziņš, Killers, Spaiks un Reksis. Smiekli nāca. Tiešām likās jautri. Tad mēs teju visu nakti norunājām par savām dzīvēm tagad un par to, kādas tās bija pirms tam. Tu izstāstīji, kā tu esi dzīvojusi tuksnesī cik sen sevi atceries, es pastāstīju par Rīgu un vecajiem draugiem, melno onkuli, kurš palīdzēja man un sunim vairāk vai mazāk nostāties uz kājām.

Pa nakti bija ļoti auksts, bet tumsa praktiski neuznāca. Iešāvās prātā doma, ka suns jāuztur nebūs, viņš jau pilsētā mācēja medīt, šeit jau tas arī, cerams, viņam problēmas nesagādās, varbūt pat šis mums kaut ko atmetīs tīri aiz žēlsirdības, tā mums noteikti būtu vieglāk dzīvot. Izdzīvot.


Brīnījos, ka esmu spējīgs uz visu, ko esmu izdarījis, vēl pirms mazāk kā mēneša es biju nobijies un domāju, ka nomiršu, bet tagad, vairāk kā jebkad biju pārliecināts, ka neizniekoju savu dzīvi. Piecēlos no rīta un stundām staigāju līdzi sunim cerībā redzēt viņu medībās. Nekas daudz jau šeit nedzīvo, tas jau nu skaidrs, bet varbūt viņš kaut ko atradīs. Atrada arī. Melnajās acīs iezibējās niknums un kāre nogalināt. Viņš aizskrēja, tu piecēlies. Es sāku apjaust, kur atkal esmu iekūlies.


Kopš tās dienas mēs divatā klaiņojām apkārt pa tuksnesi. Suns mēdza dažkārt aizklīst, bet vienmēr atgriezās. Vienmēr ar medījumu. Nekad tukšā. Šad tad varēja manīt nopietnākas cīņas pazīmes, taču, ja upuris bija gana spēcīgs, lai nopietni pretotos viņš nekad to nevilka atpakaļ pie mums, tikai ar kādu rētu atgriezās, lai atrādītos un skrēja tālāk. Nogalināt, lai dzīvotu un ļautu man dzīvot. Mans ķermenis arī kļuva stiprāks ar katru dienu. Prāts arī. Šeit, katru dienu noietie vairāki desmiti kilometru, dažādie vienkāršie darbi, cīņas, kurās regulāri iekūlāmies pilsētu tuvumā un pat tuksneša svelme un smiltis bija norūdījuši manu ķermeni un arī prātu. Es sāku pazaudēt bailes- pirmā cilvēciskā sajūta, ko es laika gaitā pazaudēju. Nebija arī man no kā baidīties, pat ja uzrastos kāds stiprāks par mani, tu vienmēr biji netālu.

Tavs spēks bija neizskaidrojams. Kad tu iekūlies kautiņā tu savu pretinieku uzskatīji par zemāku radījumu un viņi to saprata un nobijās. Tu mani reizēm biedēji, taču reizē tu biji arī mans labākais un vienīgais cilvēciskais draugs. Dažreiz tu mani nokaitināji ar savu nebeidzamo pareizību. Tu nekad nekļūdījies, tev vienmēr bija taisnība. Bet, šie brīži pārgāja tik ātri, kā atnākuši.

Tā mēs klejojām par tuksnesi. Viss nepārtraukti mainījās, taču tuksnesis palika. Tas nekad nesarausies, tikai paliks lielāks, tā man šķita. Un tas jau tā bija liels, ja gribētu no tā aizbēgt vajadzētu daudz vairāk spēka un līdzekļu, kā mums bija. Arī vairāk laika. Dienas vienmēr bija karstas un naktis vienmēr bija ledainas. Es sāku izskatīties noskrandis, bet tu paliki kā bijusi. Tīra un pareiza.


Bija jau pagājis vēl gandrīz mēnesis. Mēs uzdūrāmies kādai pilsētai. Normālie cilvēki, tā varētu viņus saukt, tie, kuriem bija tās normālās dzīves un normālās nāves, viņi pret mani izturējās sliktāk kā pret manu suni (tas neapšaubāmi bija mans suns. Tu viņam neuzticējies un, lai arī viņš tevi pacieta, tas drīzāk bija no respekta un bailēm nekā uzticības). Ja tu tur nebūtu, nezinu, kas ar mani notiktu, labākajā gadījumā varētu ubagot.


Mani kaitināja būt no tevis tik atkarīgam šādos brīžos. Nu laikam, kamēr tas palīdzēja man izdzīvot viss bija kārtībā. Nu, bet bija arī otra veida cilvēki, tie, kas vairāk līdzinājās mums, tikai vienmēr likās netīri un atkarīgi no pilsētas. Vāji. Vāji, kā parasti suņi, ja mēs būtu vilki. Bet pie viņiem varēja atrast darbu, tad mēs varējām nopirkt malku, lai varētu pagatavot gaļu citādi, kā kaltējot un arī nopirkt kaut ko citu ēdamu: Jēlas vai kaltētas gaļas diēta galīgi nebija veselīga.


Vienmēr bija jāpērk ūdens. Parasti sapirkām tik daudz ūdeni, ka tikko spējām paiet. Vienmēr to neizdarījām, man ar katru soli likos, ka noģībšu, kad tas beidzot notika, es pamodos pēc vairākām dienām slimnīcā blakus kartiņai „Piedod, es neiedomājos. Vajadzēja kaut ko teikt”. Zināju, ka teikšana neko nebūtu līdzējusi, bet sajutos bišku siltāk un bišku nokaunējies.


Naudu, tik cik mums vajadzēja varēja dabūt par samērā viegliem darbiem. Vislabāk bija ja kāds centās mūs aptīrīt, tad mēs viņu vai viņus piekāvām līdz bezsamaņai, varbūt dažreiz pat līdz nāvei, nezinu, nekad nepalikām gana ilgi, lai noskaidrotu. Nu tad nu mēs paņēmām visu, ko viņi bija sazaguši. Nelikās jau īsti pareizi, bet nu, kā zinām, izdzīvo stiprākais.


Labi, tas nav svarīgi, tātad mēs gājām caur šaurajām ieliņām, pārdeva žurkas un meklēja krāvējus, bet naudu jau bijām dabūjuši, cik vajadzēja. Vienmēr apkārt maisījās ubagi, krāpnieki, kabatzagļi arī zīlnieki un citi muļķi.

Mēs tik gājām garām. Pēkšņi iedomājos, ka vajadzētu nomazgāties, nopirkt jaunas drēbes. Pateicu tev un aizskrēju. Parasti būtu nostādījis taupīgumu svarīgākā pozīcijā, bet, tiešām, mēs bijām sadarījuši kādu izteikti ienesīgu darbiņu, neatceros pat īsti ko. Tu izskatījies apvainojusies, bet daudz neiebildi, apsēdies ceļmalā, lai parādītu, ka tur arī sēdēsi un gaidīsi. Zināju, ka droši tevi varu atstāt tevi vienu, nekas ar tevi nevarētu notikt. Tu taču biji neievainojama.


Nu labi, kaut kādā lētā motelī izdevās piedabūt īpašnieku noīrēt numuru uz vienu stundu, tur ieskrēju, nomazgājos un laidos prom. Man telpas likās ārkārtīgi ierobežojošas un suns arī bija palicis ārpusē, to iekšā vest neļāva. Normālos veikalos mani vairs nemaz iekšā nelaida, atradu kaut kādu lietotu apģērbu veikalu, nopirku džinsus. Melnu žaketi un melnu kreklu. Domāju, ka tik ātri nesasmērēsies. Iemetu arī vecās drēbes maksas veļas mazgātavā. Izskatījos kā tikko no pilsētas nākot ārā.


Tikai acis man bija mainījušās. Visu laiku skatījos tālumā, nebija tur, tuksnesī diez ko daudz uz ko skatīties, izņemot tevi, lai arī tas bija diezgan patīkami ilgstoši no šādas izklaides izvairījos, negribēju, lai tu padomā nepareizi.

Vēl pēdējo reizi iedomājos par maniem vecākiem un to, kā viņiem iet. Pat nezinu kāpēc, bet tu jau zini, mēdz tā iešauties prātā. Apņēmos par to vairāk nedomāt, izlēmu, ka esmu sācis jaunu dzīvi. Ja pilnīgi godīgi biju mazliet satraucies par to, kā tu reaģēsi pret manu jauno tēlu, kā tev tas patiks, galu galā tagad tu biji vienīgais cilvēks, kura viedoklis mani interesēja. Padomāju, ka tev tas tāpat ir pilnīgi nebūtiski un tik gāju atpakaļ.


Es tev uzskrēju virsū uzreiz kā nokļuvu atpakaļ uz ieliņas, pie kuras mēs šķīrāmies. Es tev vienmēr uzskrienu virsū. Nekad es tevi neredzu un tad tu man parādies tieši blakus.


„Nu, tagad jūties labāk? Izskaties labāk jau noteikti.” Tu teici un nepiespiesti pasmējies.
„Jā… Paldies!” neticami, pat pēc tik ilga kopā pavadīta laika tu mani tik bieži mulsināji.
„Man pietiek, šo pilsētu esmu atskatījusies vairāk kā vajag. Iesim prom no šejienes!” Zināju, ka atgriezties mājās tev ir tas pats, kas atgriezties tuksnesī, tāpēc tevi nekavēju.
„Protams, ejam!” Es teicu un, gluži netīši paskatījos tev acīs. Tikai tagad man pieleca, ka nekad nebiju tev skatījies acīs. Tev ir ļoti skaistas acis, starp citu.


Mums pienāca viens zīlnieks, izlikās ka nerunā īsti pareizi lai izklausītos izteiksmīgāk: „Es ir vislabāks zīlnieks. Tev par brīv’ „ Muļķības. Nu galu galā jau es varētu viņu piespiest turēt vārdu, ja vajadzētu. Bet.
„Es neticu šādām muļķībām.” Es teicu.
„Es gan neredzu nekādas problēmas, ja viņš neprasa samaksu.” Tu teici pārsteigdama mani kā jau vienmēr.
„Nu labi. Ja tu tā saki.” Es teicu.
„O lab’! O lab’! Nu ko tu grib zināt?” Trakais man prasīja.
„Nu. Pasaki kā sauc mani un manu suni.” Pavisam pēkšņi iešāvās prātā. Vajadzēja taču sunim vārdu.
„Tas suns i Dēmons. Tu… Ai, man atbildes nav. Bet tev klausa Dēmons, izdomā pats.” Vīņš krekšķinot iesmējās. Nesapratu kā viņš to bija domājis.
„Bet! Tā jau nebij’ nekād’ atbilde, jo nebij nekāds jautājums. Pa brīv’ tev zīlēš kārt’s”
Nu labi, sapratu, ka tas neko nemainīs, bet omulīgi nejutos, gribēju atpakaļ tuksnesī. Viņš samaisīja kārtis, iedeva man paturēt, paņēma atpakaļ un izvilka trīs kārtis.
„Šausm’s! Šausm’s!” Nesapratu , kas ar viņu nav kārtībā.
„Viss kārt’s rāda nāvi!” Vēljoprojām man tā nelikās problēma.
„Nu un tad? Es jau teicu, ka neticu zīlēšanai.” Vēsi atbildēju.
„ N’nē tu nesaprast. Kavā ir tikai viena kārts ar nāvi.” Izdomāju, ka kaukāds triks un aizgāju projām. Nevarētu gan teikt, ka par to tālāk neaizdomājos.


This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:46

[Kate]

knapi varēju izlasīt, galīgi švaki.. :/
nepatīk man kaut kā tā fantastika
bet nu jā, tā jau tīri normāli, tikai tagad liekas, ka pirmais ir bijis ar dziļāku domu.
Pareizāksakot, man ir līdzīgi "īsrakstiņi", kas ir ļoti līdzīgi tam pirmajam -Es- un, jā, varbūt, nemaz nevaidzēja turpinājumu.. Jo man jau liekas, ka pirmais bija nu, tā teikt are dziļāku domu, un likās viss ir labi pārdomāts, kas un kā, un tas otrs - ne..
nu tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis.

[Neptuuns]

-Edit- Uzlaboju -Edit-

This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:47

[Kate]

nēē, ne, nēēēē!! noteikti nepamet!!
pat nedomā.

-Es- daļā tu ļoti labi `spēlējies` ar vārdiem un tas jau nozīmē daudz, vienkārši varbūt -Tu- daļā tu līdz galam nepārdomāji visu, un tur viss ir uzrakstīts tā - virspusēji viss paņemts priekšā, tā teikt D

un turpini, vai ķeries pie jauniem darbiem, tikai neatmet. Jo vairāk pieredzes un praktizēšanāš, jo labāki rezultāti!

[Neptuuns]

-Edit- Uzlaboju -Edit-

This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:48

[Kate]

nu redzi, un piespiedi, un nesanāca

vari nesteigties, ja kas

[Neptuuns]

ok pēc lielākā pieredzētā pārtraukuma pamēģināju pārrakstīt otro nodaļu. Daļu atstāju, bet to kas pašam nepatika izlaboju un izmainīju. Vispār daudz kas nepatika. Eh. Nu ceru ka ir vismaz nedaudz labāk, mēģināju mainīt gaisotni nemainot galvano sižeta līniju.