Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? Options

[Kazuki]

kikio taisniiba, raksti taalaak, jo ne jau visi, kas lasa vienmeer raksta komentaarus. manas domas par tavu staastu ir tikai taas labaakaas

[mms61]

Kāpēc to meiteni sauc par VERONIKU?

[rebel]

oooh. shis staasts kljuust arvien interesantaaks! pat nedomaa neturpinaat! ^^ man patieshaam patiik.

[Kikio]

oooh. shis staasts kljuust arvien interesantaaks! pat nedomaa neturpinaat! ^^ man patieshaam patiik.

You can say that again ^^

[Karamele]

Liels paldies par atsauksmēm...lūk kur ir turpinājums.

Es pēkšņi pamodos no lietus rīboņas pa jumtu...turklāt kāds klauvēja pie durvīm, es iesaucos
‘’Iekšā...durvis ir vaļā’’
Istabā ienāca jauns vīrietis velveta uzvalkā, viņam bija skumja taču miermīlīga un jauka seja, kuru ieskāva tumšu matu mākonis. Taču viņa acis atšķīrās no citu manis redzēto mājas iemītnieku sejām, viņa acis bija tumšas un valgas...bez tā tukšuma skatiena. Es atskārtu, ka biju blenzusi uz savu viesu veselu pusminūti un tad nedaudz pietvīkusi jautāju
‘’Ko jūs vēlējāties?’’
Viņš pasmaidīja un atbildēja
‘’Es vēlējos jums izskaidrot sīkāk, kas šinī ēkā notiks. Jūs esat šeit lai mācītos un apgūtu jāšanas mākslu un ne tikai. Jūs varat šeit palikt cik ilgi vien vēlaties. Un vēl pusdienas ir galdā. Rītdien sāksies apmācība.’’
Viņa balss likās kaut kur jau dzirdēta taču nevarēju saprast kur tādēļ arī tikai strupi pamāju ar galvu. Viņš pie pašām durvīm pagriezās un jautāja
‘’Vai jūs zinājāt, ka jums asiņo deguns?’’
Es nesaprašanā pieliku roku pie deguna un paskatījos, uz tās patiešām bija asinis...tad es atbildēju
‘’tagad zinu...gan pati tikšu ar to galā...’’
Kad vīrietis bija aizgājis paņēmu no atvilktnes mutautiņu un piespiedu to pie deguna, ļaudama asinīm to krāsot sarkanu.

*************
Jaunais vīrietis izgāja pa durvīm un pamāja ar roku uz savu seju, kas acumirklī pārvērtās par tā puiša seju, kurš bija nosūtījis vēstuli...Viņš nogāja lejup pa kāpnēm un teica jaunai lēdijai viegli sārtā tafta kleitā
‘’Meitene drīz nāks lejā, sagaidīšanu esmu ieplānojis bez pārsteigumiem....tiem domāta rītdiena.’’
Sieviete nopūtās un vēl arvien stāvēdama ar muguru pret jaunekli atbildēja
‘’Lai būtu...tad es gatavošos rītdienai...’’

[kahi]

nu, dažas vietas ir patiešām labas, izteicieni šur tur ir pavisam apsveicami, bet kaut kā trūkst. īstanībā tev daudz jāmācas... būšu tiešām priecīga, ja tu turpināsi. treniņš ir ļooti svarīgs. ja es ieliktu kādu no saviem darbiem, varu derēt, ka mani nenovērtēs, jo mana fantāzija ir biš par smagu...

ar nepacietību gaidu, kas būs ''rītdien''...

p.s. iesaku nesaukt konkrētas vietas, kurās noris darbība, jo tad jāsāk pamatīgi pētījumi par to vietu, tas aizņem laiku. tieši tāpēc manos garadarbos nav nevienas īstas vietas, tikai izdomātas, jo tā ir vieglāk. reiz mēģināju par ņujorku, šanhaju, parīzi, sanāca tāds sūds...

[mms61]

Go Karamel, go Karamel, Go Karamel!

[rebel]

ja es ieliktu kādu no saviem darbiem, varu derēt, ka mani nenovērtēs, jo mana fantāzija ir biš par smagu...

kahi,kaapeec uzreiz taa domaa? un ko tu saproti ar "smagu fantaaziju"? man patiesiibaa gribeetos palasiit kko no Tevis..

un Karamel - turpini. grūti uztvert,kad šitik īsi,tapēc man arī labāk patīk lasīt tad,kad jau esi iepostojusi vairākus, vienglāk viss sasaistās.. ^^

[kahi]

nākam skolas gad, rebel. tu tik man atceries atgādināt. ejot pelnītā atpūtā uz savu ģerevņu, gan jau kaut ko sacerēšu.

jap, karamel, tev obiligāti jāturpina.

[Karamele]

Liels paldies par komentāriem, pa lieliem laikiem ielikšu pagarāku gabaliņu. Man ir jautājums vai stāsta turpinājumā ieviets nedaudz guro?

Es turpināju sēdēt uz savas gultas līdz nodomāju iet lejā uz vakariņām...Notipināju lejā pa kāpnēm un paskatījos apkārt, neviena nebija un zāle izskatījās tāda pati kā iepriekš. Iegāju iekšā vēl vienā zālē, kuras durvis bija puspavērtas un no tām vilnīja garda smarža...
‘’Sveika...’’
Teica vīrietis velveta uzvalkā ar smaidu uz lūpām
‘’Sēdies, vakariņas tūliņ būs gatavas’’
Norūca sieviete, kas stāvēja pret mani ar muguru. Es strupi pamāju ar galvu un apsēdos uz pašas krēsla maliņas. Pie manis pienāca tas pats nepazīstamais vīrietis ar pagarajiem tumšajiem matiem un pasmaidījis teica
‘’Piedod, ka neiepazīstināju ar sevi – Henrijs Nikolass’’
Es paskatījos uz viņu lielām acīm un jautāju
‘’Vai es šeit būšu vienīgā meitene?’’
Viņa smaids pamazām noplaka un tonis pieņēma lietišķumu
‘’Nē šeit būs vēl 5 meitenes...’’
Es nedaudz nobijos, ka būšu radījusi par sevi sliktu iespaidu un teicu
‘’Paldies!’’
Viņš nopūtās un piegāja blakus sievietei sākdams ar viņu sačukstēties. Atlikušās vakariņas pagāja klusumā un mierā līdz es paēdusi piecēlos kājās un izgāju no zāles noliektu galvu, izgāju lielajā zālē un paskatījos apkārt, uz kāpnēm atkal sēdēja tā pati meitenīte – Veronika. Es apņēmos ar viņu parunāt un apsēdos viņai uz kāpnēm blakus un jautāja
‘’kāpēc tu esi tik noskumusi Veronika? Pastāsti man...’’
Viņa pacēla galvu pāris sprīžu no ceļgaliem un klusā diezgan zemā taču dziedoši skaidrā balsī jautāja
‘’Es varētu, un es gribētu pastāstīt, bet vai tu samierināsies ar sekām – zināt?’’
Es biju nedaudz pārsteigta un teicu
‘’Hmm...stāsti droši...’’
Viņa nopūtās un teica
‘’Visupirms tev būtu jāzina par smalkumu, kas tev šinī vietā no sākuma patiks un tevi valdzinās līdz tas tevi samaitās, kā tas samaitāja mani...’’
Es nu vairs neko nesapratu un pacēlu meitenītes galvu lai redzētu viņas seju un jautāju
‘’Par ko tu runā?’’
No viņas acīm tecēja asaras taču balss bija mierīga, nedabīgi mierīga
‘’Es runāju par to, ka realitāte tev drīz vairs nebūs svarīga, tu ari pavisam izzust gluži kā pārējie...’’
Gribēju vairs viņā neklausīties atlaidu viņas galvu, kura atsitās pret ceļgaliem un strauji piecēlos kājās dodamies augšā pa kāpnēm. Nogriezos pa kreisi, lai gan kāpnes uz manu istabu atradās pa labi...

[rebel]

aaahh.nevaru iztureet,ka tik maz vienaa reizeee.. XD nu,bet taa jau mana probleema,- mamma vienmeer teica,ka es graamatas nevis lasu,bet riju, ar to domaadama milziigos apjomus,ko izlasu vienaa piegaajienaa,un lielo lasiishanas tempu..bet tad,ja ieposto shitik maz,tik vien ir taa prieka,kaa kaadu minuuti lasiit..ehh.. bet,priecaajies,tas noziimee,ka staasts ir patieshaam interesants. tas piesaista. un gribas uzzinaat,kas notiks taalaak. saaaarauj,karamel! ^^ gaidiishu turpinaajumus.

[mms61]

Gaidu veel!

[Karamele]

nezin kapēc pēdējā laikā nekādīgi nedodas rakstīšana, iedvesmas nav, garīgā nav nu viens mēsls...mēģināju kko uzrakstīt jo esmu pa vasaru svēti nosolījusies pabeigt šo nolādēto stāstu šis gabaliņš neliels bet vismaz turpinājums esmu dus,mīga uz sevi

Attapos tukšā gaitenī kurā neviena nebija. Es stāvēju un nolūkojos tukšajā gaitenī. Tanī varēja just miklumu un pelējuma smaku. Likās, ka netālu ir jūra, jo dzirdēju tās šalkoņu un kaut ko sāļu visā šinī miklumā, kā arī likās, ka gaitenī valda migla lai cik neticami tas nebūtu. Es gāju uz priekšu un nonākusi gaiteņa vidū aiztaustījos līdz durvju rokturim un atvēru durvis. Pavēras diezgan tumša telpa taču kad es biju iegājusi iekšā es atrāvu vaļā putekļainus aizskarus un atvēru arī logu lai telpā ieplūstu sbvaigs gaiss. Varēja redzēt, ka šī istaba pieder vai piederēja meitenei kura varēja būt tīņu vecumā. Tapetes bija nedaudz aplupušas un visur jautās nomāktība un pelējums. Es pagāju uz priekšu un apsēdos uz putekļāinās gultas. Kad apsēdos uz tās gaismā vizot no gultas pacēlā putekļu mākonis. Balkus gultai bija galdiņš uz kura stāvēja grāmatas. Es pacēlu vienu no tām un nopūtu no tās putekļus un atšķīru to pašā vidū kur bija margrietiņa. Es pasmaidīju un paņēmu to pirkstos taču zieds sabirza putekļos man rokās...vīlusies aitaisīju grāmatu un noliku to atpakaļ. Piecēlos un peigāju pie diezgan liela divviru ozolkoka skapja un atvēru to. iekšā bija tērpi, grezni un savdabīgi. Pēc kāda laika kad biju pamatīgi šo izstabu es nolēmu uz mirklīti atgulties uz gultas. Es apgūlos un iemigu....

[Winry]

awwww man tā patīk, turpini, savdabīgs gabaliņš!....Lab, vienvārd sakot: patīk un viss!

[mms61]

Turpini, un pat nedomaa pamest!!!!