Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

nepacietiigie
veel tikai kaadas divas vai triis tuures ^^


Armīns nomainīja veidolu un mēs gribējām doties atpakaļ uz Dikona mājokli, jo es vēl nebiju atriebusi daudzās dvēseles, bet tad Armīns ieteica.
‘varbūt mēģinām aizteleportēties?’
‘es jau viena varu...’
‘bet vai tu nevari aizteleportēt arī mani?’
‘nezinu, pirms tam es neesmu mēģinājusi aizteleportēt kādu...’ satvēru Armīna roku un aizvēru acis. Domāju par Dikona kambari, bet no domām neizlaidu arī Armīnu, tas bija ļoti grūti, bet pēc kāda laiciņa, es sajutu vēja plūsmiņu. Atvēru acis un man pretī lūkojās tas pats moku kambaris, tikai tam nez kāpēc bija aizbarikādētas durvis un tagad es redzēju visas dvēseles. To sejas bija rētainas un sāpju kliedzienu izkropļotas. Nespēju iedomāties tādas sāpes, kuras varētu caur kliedzieniem šādi izkropļot sejas. Vēl joprojām jutu Armīna roku, palaidu to vaļā.
‘tas bija... dīvaini...’ viņš noskurinājās, ‘viņš te dzīvo? Ārprāts! Te pat pats Lucifers nespētu dzīvot!’
‘beidz! Lucifers izskatījās ļoti miermīlīgs, ja neņem vērā viņa straujās garastāvokļa maiņas...’ Pacēlās zārka vāks un no tā izlīda Dikons.
‘Efemerīda jau ir satikusies ar savu radītāju... Bravo!’ Armīns gribēja kaut ko izņemt no mēteļa apakšas, kad mūs abus satvēra, nez no kurienes uzradušies, vampīri. ‘Nu, nu, Armīt, uzvedies labi.’ Viņš lēnāk pašpārliecināti mums tuvojās. ‘Neuztraucies, drīz arī tu viņu satiksi...’ viņš pagāja garām Armīnam un tad nostājās manā priekšā. ‘Pirmā! Sveika! Kā sokas?’
‘ir bijis labāk... vari pateikt tiem saviem zaļknābjiem, lai novāc no manis savas netīrās ķetnas?’
‘ja jau reiz esi tik “kruta”, tad tiec no viņiem vaļā pati!’ viņš pagriezās un devās apsēsties uz kāda krēsla, kas izskatījās pēc troņa. Tur viņš laikam vēroja visas spīdzināšanas, tas laikam mūs tagad gaidīja.
‘vai pēc tam es varēšu piesist tavu pakaļu?’
‘laipni lūdzu, tikai tiec vaļā no viņiem...’ viņš apsēdās, ‘zini, es tev pateikšu vienu noslēpumu. Es nekad neļauju nevienam savam upurim mirt bez mokām...’ manā un Armīna priekšā nostājās divi vampīri. Viņi rokās turēja nokaitētu dzelzi.
‘zini, es nedomāju, ka tas ir kāds noslēpums...’ caur manu galvu skrēja miljoniem domu, kā lai mēs no šejienes tiekam ārā. Bezcerībā pacēlos gaisā un līdz ar sevi pacēlu arī parējos vampīrus. Mocītājs nelikās traucēts un arī pacēlās. Armīns uz mani neizpratnē skatījās, laikam domāja, ka man ir kāds plāns. Pa to laiku viņa mocītājs karsto dzelzi pielika viņam pie vaiga. Redzēju kā sākumā ieplešas viņa acis un viņš sāka bļaut. Redzēju ka arī manai sejai tuvojas nokaitētais dzelzs gabals un es ar kāju iesitu vampīram pa vēderu. Viņš pārsteigumā dzelzi izmeta no rokām un satvēra vēderu. Kad viņš bija noliecies es redzēju kā Dikons skatās uz Armīnu un gardi smejas. Es biju gatava viņam iekšas izraut ar plikām rokām. Paskatījos uz Armīnu un redzēju, kā mocītājs viņu sit. Šajā brīdī es vēlējos lai man rokā būtu kāds pīlādža mietiņš, lai es ar to Dikonam varētu sviest. Es to vēlējos tik šausmīgi, ka pat nepamanīju ka man rokās pēkšņi tas parādījies. Negribēju domāt kā, bet izmantot izdevību. Sākumā ietriecu to krūtīs vampīram, kurš manu roku turēja un tad arī otram. Pa to laiku mocītājs jau bija dabūjis savu nokaitēto dzelzi, bet, kad ieraudzīja, ka man rokās ir pīlādža miets, to atkal izmeta. Es viņam to ietriecu starp ribām un traucos pie Dikona. Viņš vēl neaptvēra, kas notiek, tāpēc man to iedurt bija viegli. Atstāju to viņam starp ribām un atstāju tur kunkstam. Redzēju, ka visas telpas dvēseles pie viņa pielido un sāk skriet viņam cauri. Līdz ar to viņš sāka nežēlīgi aurot. Kādu laiku es to vēroju ar savādu prieku, bet tad atcerējos par Armīnu, pagriezos un atkal aizsvilos nevaldāmā niknumā. Vampīri, kas bija mocījuši mani, aizlidoja līdz durvīm un sāka tās atbarikādēt. Es tikmēr tuvojos Armīnam. Viņa spīdzinātāji viņu atlaida un viņš nokrita četrrāpus, tas mani vēl vairāk sadusmoja. Atkal iedomājos par pīlādža mietiņiem un nu tie atradās abās manās rokās. Es tos sviedu un tie atdūrās pret to vampīru krūtīm, kas viņu turēja. Mocītāju satvēru aiz rīkles un nometu uz zemes. Sāku viņu dauzīt. Jutu kā viņa sejas kauli sašķīst pret manām dūrēm un biju laimīga. Beidzu viņu dauzīt, kad man sāka smeldzīgi sāpēt dūres. No viņa sejas nekas nebija palicis pāri, tā visa bija asinīs. Asinis! Es sajutu badu. Nežēlīgi iecirtu savus ilkņus viņa miesā un izsūcu viņu sausu. Piecēlos un palūkojos, ko dara pārējie divi. Viņi noņēma pēdējo krēslu un sāka raustīt durvis, bet tās bija aizslēgtas. Viņi izmisumā paskatījās uz mani un es pasmaidīju. Es jutu viņu bailes, tās bija kā eliksīrs manai dvēselei. Viņi pacēlās gaisā un pielidoja pie kādas lūkas, ko es iepriekš nebiju pamanījusi. Es, negribēdama viņus atstāt dzīvus arī pacēlos gaisā, bet bija par vēlu, viņi atrāva lūku un pa to telpā iespīdēja saules stari. Biju šokā, viņi no manis baidījās tik ļoti, ka bija gatavi paši skriet saulē! Nu mans gandarījums bija pilnīgs. Es nolaidu acis uz Armīna pusi. Viņš bija Armīna veidolā un jau piecēlies arī vēroja sauli lūkā. Viņš turēja roku uz ievainotā vaiga, laikam to izmainīt viņam neizdevās, tāpēc viņš to sargāja no saules.
Paskatījos uz Dikonu, viņš vēl joprojām locījās agonijā. Piegāju pie Armīna un apkampu viņu.
‘ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze...’ viņš izdvesa un pasmaidīja. Iegājām ēnā un viņš noņēma roku, redzēju, ka uz viņa vaiga ir “x” formas apdegums.
‘zini, es negribētu būt tavas greizsirdības upuris.’ Viņš palūkojās uz saplosīto mocītāju un pasmaidīja. Es tikmēr pētīju viņa brūci un mani pārsteidza, ka tā nedzija.
‘kāpēc tā nedzīst?’
‘varbūt tas bija sudrabs...’
‘tas mums ir bīstams?’
‘jā... kas notiek ar Dikonu? Kāpēc viņš tā raustās?’ pametu skatienu uz Dikona pusi.
‘nu kā, viņu moka dvēseles...’
‘kādas dvēseles?’
‘vai tad tu neredzi? Viņu tur ir simtiem!’ viņš uz mani paskatījās, ‘tu domā, ka esmu traka?’
‘Nē, ja tu to saki, tad es tev ticu... bet ko mēs ar viņu iesāksim?’
‘neko, atstāsim te, lai nomirst badā.’ Paskatījos uz Armīnu.
‘kas?’
‘mēs varētu paātrināt viņa nāvi...’
‘kā?’
‘nu tu taču neesi ēdis...’ viņš pasmaidīja un piegāja pie Dikona. Kamēr viņš mielojās es domāju, ko tagad iesākt. Dvēseles bija atriebtas, savu maģiju es biju atguvusi, bija palikusi tikai Čūska... bet es tāpat kā Dikons nevēlējos atteikties no nemirstības. Es zināju un apjautu savu zvēriskumu, bet tas man šķita tik pievilcīgs, es zināju ka ne jau vampīrisms manī to radīja. Tas vienkārši atbrīvoja to briesmoni, kas sēdēja manī un, es zināju, ka šāds briesmonis sēž katrā cilvēkā... es palūkojos uz Armīnu, kas nu, laizīdams pirkstus man tuvojās. Dikons izskatījās īpaši nelaimīgs. Redzēju kā pārējās dvēseles no viņa miesas burtiski izrauj dvēseli un sāk to sist un mocīt. Tagad viņa miesa sēdēja savā nāves tronī pavisam mierīga...

[Kentaishi]

NEXT... esmu stāvā sajūsmā... šis stāsts mani vienkārši ierauj savā varā... tikai nesaki ka viņa atbrīvosies no vampīrisma... man ir pamatīga novirze uz vampīriem.

[zeloco]

jaa, zinu... tas ir kaa ar pliku kaaju iekaapt pikjii.. no taa veel ilgi nevar atbriivoties (ja vispaar var)..


*imitee Kikyou ljaunos smieklinjus* Ke ke ke veel tikai divi posti


‘nu, uz kurieni tagad?’
‘pie Čūskas...’ Armīns sastinga.
‘Pie Pirmā...?’
‘nāc...’ paņēmu viņa roku un aizvēru acis, bet viņš to izrāva.
‘pagaidi.’
‘kas ir?’
‘zini, es neesmu gatavs sastapties ar Pirmo... varbūt tu ej, viņš tevi neaiztiks, tev ir tas svētums, bet es par to pārliecināts nevaru būt...’
‘nesatraucies es viņu nenogalināšu...’
‘Ko?’
‘nāc, arī tevi viņš neaiztiks, jo tu esi viens no viņa bērniem...’
‘nu, tikai ja tu to gribi...’
‘jā, es gribu...’ satvēru viņa roku, viņš nopūtās un pamāja. Es aizvēru acis un domāju par alu, kurā Lucifers mani pārvērta vampīrā. Sajutu vēja plūsmu, pēc tam – cietu pamatu sev zem kājām. Acis man negribējās vērt vaļā, bet es pēc kāda laika to darīju. Sev pretī redzēju pelēku akmens sienu. Pagriezos uz Armīna pusi un pārliecinājos, ka ar viņu ir viss kārtībā. Aiz sevi ieraudzīju to pašu akmens paaugstinājumu, uz kura es toreiz gulēju. Neviena te nebija.
‘izskatās, ka te neviena nav... ko mēs darīsim?’
‘gaidīsim...’ es apsēdos uz klona un Armīns nedroši nosēdās man priekšā. Pēc kāda laika es pie alas ieejas dzirdēju šļūcošu skaņu. Pēc tam ieejā parādījās Čūskas galva. Armīns steidzīgi pielēca kājās. Es arī lēnām piecēlos. Čūska mūs pamanīja un nomainīja veidolu uz cilvēka (?) izskatu.
‘es jau tevi gaidīju, nāc...’ Armīns skatījās uz bijušo eņģeli neticībā un viņa acis spīdēja no apbrīna.
‘pagaidi te, es būšu atpakaļ...’ Lucifers mani izveda ārā un es redzēju brīnišķīgā Dārza paliekas. Tas tik un tā izskatījās skaists, kaut gan arī aizaudzis. Tagad tas izskatījās pēc džungļiem.
‘Te arī ir džungļi...’ sapratu, ka viņš lasa manas domas.
‘Vai šī vieta atrodas uz zemes?’
‘Protams, ne jau Nebulā. Šobrīd mēs atrodamies uz kādas salas Klusā okeāna vidū...’
‘Kā tu zini par Kluso okeānu?’
‘es taču nepavadīju šeit miljoniem gadu apbrīnojot augus un debesis no apakšas!’ pēdējos vārdus viņš izkliedza uz debesu pusi. ‘es arī izmantoju sev palikušās spējas un izzināju jūsu pagātni, tagadni un nākotni.’ Par palikušajām spējām viņš arī kliedza. ‘tu noteikti zini par Kolumbu, kas pirmais it kā apbrauca apkārt zemeslodei.’
‘nu, jā...’
‘vēsturnieki teica, ka viņu esot apēduši kanibāli uz kādas no Indonēzijas salām, tad zini, Kolumbs nonāca uz šīs nāves salas, atklāja Ēdenes paliekas un manu atrašanās vietu, tāpēc es viņu pāragri aizsūtīju pie Radītāja!’ pēdējo vārdu viņš izkliedza ar tādu naidu, ka man pat šķita, ka lapas notrīcēja. Viņš ievilka elpu un turpināja, ‘tātad, ko tu gribēji?’
‘vai tad tu jau nezini?’
‘nē, tādu izredzēto kā tavu un Dalailamas nākotni es nespēju izzināt.
‘Dalailama ir izredzētais?’
‘Savā ziņā viņš ir neatkarīgais apustulis... nu labi, tu nesapratīsi... ko tu gribēji?’
‘es pati īsti nezinu, laikam pestīšanu... mans uzdevums bija tevi nogalināt, bet es zinu, ka to neizdarīšu...’
‘kāpēc tad tev mani ir jānogalina?’
‘lai atbrīvotu pasauli no vampīrisma...’ jutu kā viņš lasa manas domas.
‘āāā... redzu tavu dilemmu... nu es tev te nevaru palīdzēt...’
‘īstenībā vari gan... tev tikai jālūdz piedošana Dievam par to, ko izdarīji un tu nonāksi atpakaļ un vampīrisms izzudīs... pats no sevis...’ jutu, ka mani pārņem skumjas.
‘lūgt Viņam piedošanu? Bet par ko? Es taču neko neizdarīju, pareizāk sakot es izdarīju tieši to, ko Viņš man teica izdarīt!’
‘Bet Lucifer, padomā, Viņš taču ir Dievs. Ja Viņš atzīs savu kļūdu, tad visa šī pasaule sabruks!’
‘kāpēc?’ viņam no acīm izsprāga asaras.
‘jo viss taču balstās uz to, ka Dievs ir nekļūdīgs!’ es pati nesapratu, ko runāju.
‘ko?’
‘nezinu, es to dzirdēju vienā filmā, bet tagad es saprotu, ka tā taču ir taisnība!’ es palūkojos uz debesīm. ‘Viņš man ir sūtījis signālus...’ pēkšņi sajutos pavisam dīvaini. Visu manu ķermeni pārņēma ļoti dīvaina sajūta. Aizvēru acis un, kad tās atvēru visapkārt man bija gaisma. Sākumā domāju, ka atkal esmu nonākusi tajā bezlaika telpā, kurā es glabāju savus dārgākos priekšmetus, bet tad es redzēju, ka man blakus stāv Lucifers. Viņš arī izskatījās tikpat apjucis. Pēkšņi it kā pašķīrās dūmi un mums priekšā stāvēja ļoti skaists vīrietis ar baltiem matiem. Viņam nevarēja noteikt vecumu, it kā jauns, bet tomēr vecs, it kā vecs, bet tomēr jauns. Viņš nevarēja būt vecāks par piecdesmit un jaunāks par divdesmit. Viņš bija tērpies žilbinoši baltā tunikā, kas ap vidu bija apsieta ar sudraba virvi. Viņam bija caururbjoši zilas acis, no kurām ritēja zilas asaras. Ieraudzījis Luciferu, kas man nemanot bija nometies ceļos, Viņš sāka plati smaidīt, pieskrēja viņam klāt, piecēla viņu kājās un apkampa.

[rebel]

tas kā, viņa, tā teikt, Dievu sastapa?
whoa..jokaini. nu ko, tad jau atliek tikai no savas nemirstības atvadīties un nobeigt dzīvi laimīgi uz tās pašas salas. jo bez sava vampīrisma jau viņai spēju teleportēties utml. vairs nebūs..vai ne?

[zeloco]

jaa, tas, ka shajaa staastaa iepinu Dievu tieshaa veidaa mani vareetu pietuvinaat saartam *baidaas* Bet tik un taa es juutos ar nobeigumu ljoti apmierinaata. Labi, nav ko vilkt garumaa - te ir viss liidz beigaam




‘Lucifer, mans dēls!’
‘Tēvs!’ redzēju, kā Lucifers notecina Dieva plecu ar sarkanām asarām. Tā viņi kādu laiku apkampās. Tad Dievs pagriezās pret mani.
‘tu noteikti esi viņa bērns, tā Efemerīda. Laipni lūdzu!’ man par lielu pārsteigumu viņš apkampa arī mani. Tas bija tik patīkami. Es atrados Dieva apskāvienā, es domāju, ka laimes man tagad pietiks visai mūžībai. Tas bija tik patiesi, neviens, pat manis pašas māte nebija tik mīļi apkampusi. Viņš mani palaida vaļā. Tagad es sapratu kāpēc Lucifers tā raudāja, jo man pašai bira asaras. Nez no kurienes pēkšņi bija parādījušies vairāki krēsli un aiz dažiem stāvēja eņģeļi. Viņiem bija skaisti balti spārni un baltas tunikas. Visiem bija blondi mati un zilas acis. Viņi bija skaisti un es sapratu, ka viss Paradīzē ir skaists: cilvēki (?), eņģeļi, Dievs un pati Paradīze arī... Eņģeļi visi pēc kārtas apskāva Luciferu un arī mani. Šķita, ka viss ir mīlestības pilns, viņi mīlēja jebko, pat vampīrus. Atcerēdamās, kas es esmu, es pēkšņi sajutos netīra un ļauna... Mēs apsēdāmies krēslos.
‘Nu, Agla, sāksim ar tevi, ko tu vēlies?’ biju pārsteigta, ka Viņš mani nosauca īstajā vārdā, jo tagad visi mani dēvēja par Pirmo vai Efemerīdu...
‘Es... Es īstenībā... Ak, Dievs, es nespēju noticēt, ka es runāju ar pašu Dievu!’ Viņš pasmaidīja.
‘nomierinies, gan jau kaut kad satiksimies vēlreiz...’
‘ja vien nenonākšu Ellē...’
‘Nenonāksi!’
‘Kā Jūs to zināt?’
‘saki – tu! Mums te pastāv vienlīdzība...’
‘nu jā, bet tad es nezinu, kā, lai izrāda godu...’
‘es taču zināšu vai tu izrādi godu vai negodu... un tāda vieta kā Elle vēl nepastāv...’ Viņš plati pasmaidīja un man ap sirdi sametās tik labi...
‘vēl?’
‘jā – vēl!’
‘man Jums... Tev ir lūgums... es nevēlos atteikties no nemirstības dāvanas, ko man ir devis Tavs dēls, bet es arī negribu, lai izplatās ļaunums, ko rada vampīrisms...’
‘jā, jā, es jau par šo problēmu domāju un nonācu pie secinājuma... es jau pašā sākumā neatbalstīju šo Lucifera domu, bet es biju sev apsolījis, ka nejaukšos zemes dabiskajās norisēs, tagad es sapratu, ka sevišķi dabiski tas nav... tāpēc es jau esmu par to parūpējies.’
‘Kā, ja drīkst jutāt?’
‘Drīkst, esmu izlēmis šādi: vampīrisms uz zemes paliks, bet tagad par vampīru pārvērst nevarēs kurš katrs, bet tikai tu...’
‘Ko? Es? Kāpēc?’
‘Man ir savi iemesli, bet tas tev nenāks par brīvu, tev vajadzēs pieskatīt visus vampīrus, un sūtīt pie manis tos, kas darīs uz zemes cūcības. Un līdz ar to izriet darbiņš arī Luciferam...’ Viņš rotaļīgi pašķielēja uz Lucifera pusi, kas pa to laiku bija tērzējis ar pārējiem eņģeļiem.
‘Jā?’ viņš atrāvās no sarunas. Dievs pret viņu pagriezās.
‘Vai tu esi gatavs?’
‘kam?’
‘piedošanas lūgšanai...’ Lucifers jau sabruka un gribēja noraidīt, jo viņš gribēja bija lepns, bet tad iejaucos es.
‘Atvaino, bet vai drīkstu ko bilst?’ Dievs pagrieza galvu pret mani.
‘drīksti!’
‘Tu teici, ka jums te pastāv vienlīdzība, bet, neņem ļaunā, Tu taču tagad gribi būt augstāks par Luciferu, vai tad ne?’
‘taisnība, tad man sevi jālabo. Šeit nav gluži vienlīdzība...’ šādu atbildi es gan nebiju gaidījusi, bet tā tomēr ir pareiza...
‘tad, vai es drīkstu parunāt minūti ar Luciferu?’
‘drīksti!’ es paņēmu Luciferu aiz rokas un pavilku mazliet tālāk no bariņa.
‘klausies! Vai tu sava lepnuma dēļ gribi zaudēt vietu šajā brīnumainajā pasaulē un savu mūžību pavadīt tādā vietā kā zeme?’
‘nē...’
‘nu tad palūdz Viņam piedošanu! Lūdzu, izdari to Viņa dēļ! Padomā, cik viegli tev pēc tam būs! Izdarīsi?’ viņš viegli pamāja. Mēs piegājām atpakaļ pie Dieva un eņģeļiem un Lucifers Dieva priekšā nostājās uz ceļiem. Viņam lēnām ritēja asaras pār vaigiem
‘Dievs mans un Radītāj! Es vēlos Tev lūgt piedošanu par šo muļķību, ko izdarīju un lūdzu iespēju atgriezties Paradīzē, kas ir manas dzimtās mājas...’ kādu laiku bija klusums un tad es pamanīju, ka pār Lucifera vaigiem vairs netek sarkanas asaras, bet gan zilas. Viņš bija atbrīvots! Dievs viņu vēlreiz piecēla un apskāva. Kamēr Dievs viņu turēja, es redzēju caur Lucifera tunikas caurumiem, kā viņam izaug jauni spārni, tie bija tikpat balti kā pārējiem eņģeļiem. Pēc tam viņu apskāva arī pārējie eņģeļi. Tikmēr pie manis pienāca Dievs.
‘Paldies tev, ka atdevi man manu dēlu. Zini, ka tagad tev vieta Paradīzē ir nodrošināta.’
‘laikam, kad nonākšu uz zemes būs jāsāk iet uz baznīcu...’
‘Man nevajag, lai tu ietu uz baznīcu. Man vajag, lai tu Man ticētu šeit.’ Viņš iebikstīja man virs sirds. Es nespēju noturēt asaras. Es tās ātri noslaucīju un redzēju, ka tās ir... zilas... man bija tikpat zilas asaras cik eņģeļiem!
‘bet kā?’ Viņš pasmaidīja.
‘galvenais tici!’ tagad pienāca Lucifers, viņam bija pazudusi rētu un viņa abas sejas puses bija skaistas, viņš mani apskāva.
‘Paldies tev par visu, es tevi vēl apciemošu, ja būs iespējams...’ viņš paskatījās uz Dievu un pasmaidīja.
‘būs iespējams, tagad tev būs jāvada pati Elle! Tev ar Aglu vēl daudzas reizes vajadzēs satikties!’ piemetināja Dievs un Lucifers man pačukstēja.
‘Paldies arī, ka iedevi Viņam ideju par Elli, tagad arī es kaut kur būšu priekšnieks!’
‘nē, paldies tev! Par visu šo piedzīvojumu, par manu dāvanu, par šo iespēju redzēt pašu Dievu...!’ es skatījos Viņā un Dievs mani atkal apskāva, to pašu darīja Lucifers un pārējie eņģeļi. ‘nu tad uz redzēšanos!’
‘pavisam noteikti!’ visi noteica un pār viņiem pārvēlās baltu dūmu vilnis. Atkal viss bija balts. Es aizvēru acis un gaidīju, kas notiks. Kad tās atvēru, tad jau atrados tajā pašā vietā, kur es ar Luciferu pastaigājāmies, tikai nu jau bija tumšs. Es skrēju pie Armīna paziņot jaunumus. Ieskrēju alā un viņš vēl tur sēdēja apjūsmodams Luciferu.
‘ārprāts! Es nespēju noticēt, ka es redzēju Pirmo! Bet, kas viņam bija ar vaigu?’
‘nekas īpašs...’ es vēl atrados domās Paradīzes pievārtē.
‘kur tu biji un kur palicis Lucifers?’
‘tu neticēsi, bet es redzēju pašu Dievu...’
‘ko? Kad?’
‘tikko, es tikko kopā ar Luciferu biju pie Dieva... vari iedomāties Viņš mani apskāva!’
‘Kas? Lucifers?’
‘nē, taču, Dievs...’
‘tu biji pie Dieva?’
‘nu vai tad es tev to tikko neteicu?’
‘nezinu, es neklausījos... tu nokārtoji to vampīrisma lietu?’
‘jā...’
‘nu?’
‘tas ir nokārtots...’
‘bet es vēl esmu vampīrs!’
‘vampīrisms paliks, tikai tagad par vampīru varēs pārvērst tikai viens vampīrs...’
‘kas?’
‘iesim...’
‘tu?’
‘es tev vēlāk pastāstīšu...’
‘Agla, tu?’ pasmaidīju, jo šis brīdis atgādināja man to, kad es Armīnam prasīju par viņa domu lasīšanas spējām. Ieturēju pauzi.
‘jā...’ satvēru viņa roku un aizteleportējos atpakaļ pie Beltāna. Viņš atradās savā bibliotēkā, aizmidzis uz viena no lielajiem krēsliem. Es negribēju viņu modināt, bet Armīns pasteidzās un to izdarīja pirms es kaut ko paspēju bilst.
‘nu, kas tad šoreiz? Armīna vampīrisms ir zudis?’ Beltāns sarkastiski noteica raudzīdamies uz Armīna rētu uz vaiga, kas pēc visa spriežot sāk lēnām dzīt, jo tagad tā bija mazāka nekā sākumā.
‘Nē, tagad ir viss!’ es pateicu ar nopūtu. Beltāns mani pārprata un kļuva nervozs.
‘kā tu to domā?’
‘mēs izdarījām visu, ko vajadzēja izdarīt...’ es iztulkoju.
‘āāā... nu un ko tagad?’
‘ai, neko. Iešu un izgulēšos...’
‘kā neko? Tu zini ko es redzēju un ko viņa satika? es redzēju Luciferu!’ iesaucās Armīns.
‘to Luciferu?’ Armīns pakratīja galvu, ‘nu kāds viņš bija?’
‘Agla labāk pastāstīs...’ es nopūtos, jo biju domājusi nemanāmi aizslīdēt.
‘Tur nav ko stāstīt, garš blonds eņģelis ar spārniem.’
‘nu gan tu izpušķo, viņam nebija spārni, viņam bija liela rēta pāri visam kreisajam vaigam.’
‘ir gan viņam spārni, tagad viņam arī rētas vairs nav, un viņš izskatās tāpat kā citi eņģeļi!’
‘un pastāsti par Dievu!’ Armīns aizsāka. Man nācās visu izstāstīt un to es arī darīju, jo man nekas cits neatlika. Pēc kādām trim stundām gan Armīns, gan Beltāns visu zināja visos sīkumos. Tad es beidzot tiku gultā. Es biju aizmirsusi, kas esmu, un aizgāju gulēt savā gultā otrajā stāvā. Pēc stundas ilgas neveiksmīgas cenšanās aizmigt, es nolidoju no balkona un devos uz Armīna kambari. Tā durvis bija atstātas pusvirus. Es iegāju iekšā un redzēju, ka Armīns sēž uz grīdas blakus zārkam un kaut ko aizrautīgi skricelē savā dienasgrāmatā. Viņš pat nemanīja, kā es ienācu. Viņš mani pamanīja, kad es biju viņam pavisam blakus. Armīns gandrīz izmeta dienasgrāmatu no rokām, kad mani ieraudzīja.
‘Jēzus! Agla! Tā taču pat mironi var atmodināt! Ko tu te dari?’
‘es nevaru aizmigt gultā... izskatās, ka tu arī ne...’
‘aizmigt? Agla, tu nesen rokās turēji visa vampīrisma pastāvēšanu! Un tu gribi gulēt?’
‘jā, jo pēc “visa vampīrisma rokās turēšanas” man nāk nežēlīgs miegs! Vai tu neiebilsti, ja es nākšu te gulēt? Man laikam būs jāiegādājas savs zārks...’
‘bet protams, guli te!’ iegūlos zārkā.
‘starp citu, kāpēc tu neguli tajā savā pilī?’
‘ārprāts, vai tu maz zini, cik nogurdinoši ir katru dienu mērot entās jūdzes?’
‘nē...’ viņš pasmaidīja.
‘vai tu neiebilsti, ja es tevi uzzīmēšu?’ es aizvēru acis un jutu miegu lēnām mani pārņemam.
‘tikai neliec man pozēt...’
‘nē, es nelikšu, tu tikai guli...’ tad es aizmigu.

Mani ļoti iepriecināja tas, ka man nerādījās nekādi sapņi un, ka es varēju izbaudīt pilnīgu mieru. Kad pamodos, redzēju, ka ir jau diena un ka Armīns man nogūlies blakus. Zārkam apkārt mētājās visādas lapas ar manu portretu visos rakursos. Varēja redzēt, ka viņš labi zīmē, bet daži zīmējumi bija patiesi kā dzīvi (?). Netālu mētājās arī viņa dienasgrāmata, kas atstāta pusvirus vietā, kur viņš beidzis rakstīt. Viņš jau bija pierakstījis pusi no tās un izskatījās, ka līdz Lucifera satikšanai vēl nebija ticis, jo tur bija kaut kas rakstīts par Dikonu. Piecēlos aizvēru viņa dienasgrāmatu, savācu čupā viņa zīmējumus un tad es pamanīju, ka starp tiem ir arī zīmējumi, uz kuriem attēloti esam mēs abi, tie bija tie labākie. Uz viena no tiem es atradu kaut ko uzrakstītu:
“Sveika, Agla! Nespēju noturēties un vēlreiz tev pateikt paldies par visu, ko esi manā labā darījusi. Es tev neprasot paņēmu tavu Efemerīdas vadones grāmatu un grimūlu, cerams, ka nedusmosies, jo uzskatīju, ka pie manis tie atrodas visdrošākajā vietā. Tu tos vari saņemt atpakaļ jebkurā brīdī, tikai aizteleportējies pie manis (būs tev iemesls mani apciemot).
Tagad Dievs mani ir iecēlis par Elles priekšnieku. Tev pie manis vajadzēs sūtīt dvēseles un es viņas sodīšu, vienkāršs darbiņš – es nosaku sodu, citi – izpilda.
Lai nu kā, vēlreiz saku paldies. Dievs un pārējie eņģeļi tev sūta sveicienus.
Paliec sveika!
Lucifers”
Man pēkšņi palika tik labi ap sirdi. Es biju gaidīts viesis, kaut gan Ellē, bet vismaz labāk nekā nekur... Pēc kāda laika es aiz teleportējos mājās un par visu pastāstīju mātei. Mani pārsteidza tas, ka viņa zināja par to, ka Armīns ir vampīrs. Izrādās, ka viņa bija sazinājusies ar Beltānu un viņš viņai visu pastāstījis. Tas arī izskaidroja to, kāpēc Armīns pie manis dzēra tēju, ka īstenībā nemaz nebija tēja… Viņa man arī pastāstīja, ka mūsu ģimene šo notikumu jau bija gaidījusi vairākās paaudzēs. Tātad es jau biju nolemta kopš dzimšanas brīža.

Es turpināju mācīties pie Beltāna arī turpmāk. Pa dienu es turpināju mācīties seno Ēģiptiešu valodu, bet Armīns turpināja rakstīt savu dienasgrāmatu. Naktī gājām medīt, tagad mēs medījām tikai zagļus, krāpniekus, slepkavas un tamlīdzīgus ārpusniekus. Varbūt, kad Nebula būs no tiem attīrīta, mēs pievērsīsimies arī Zemei... kas to lai zina, varbūt mēs jau esam aiz jūsu logiem, paglābjam jūs no kāda zagļa...?

[Pakkun]

beigas kko bishku paaraak labdabiigas un atrisina pashas sevi :/ vareeja veel staastaa iepiit naavi un, ka tagad agla ienjem naaves lomu bet bij labs ^v^

[zeloco]

tas arii viss, buutu jauki izdzirdeet kaadu feedbacku

[Pakkun]

oo jaa, es jau nemaz neskaitos...

[zeloco]

nee, tu nee :3

[Kentaishi]

mamma, mia.... man tāds šoks... pilnīgi siekala notecēja iedomājoties Lucifera izskatu ar tiem spārniem... murr mjau... burvelīgs stāstiņš... ^^ raksti kaw ko vēl saistībā ar asinssūcējiem... vari arī iepriecināt ar vilkaču padarīšanu

[zeloco]

hahah prieks, ka patika ^^
Man ir veel chupina nepabeigtu darbu, bet es iisti nezinu vai tos te varu likt... nolinchos mani,ja neturpinaashu vai arii ja neapstaashos rakstiit Varbuut meegjinaashu savus iistaastus pievienot (mekleejiet jaunos topikos :3)
Esmu meegjinaajusi savos staastos likt vilkachus un citas "neparastas buutnes", bet parasti tie iznaakt iisteni tizli (piem., piksijs) vai arii veelaak paartop par vampiiriem (tjip Agla XD)... Esmu paaraak ar tiem laikam aizraavusies (nevareetu teikt, ka man tas nepatiik, bet tas jau saak kljuut slimiigi :3)
Laikam jaasaka - gaidaat veel

EDIT: jaunais darbs ir apritee

This post has been edited by zeloco: Aug 20 2006, 00:41

[Isabel Carmin fon Edelhain]

Visiu laiku tas izkrita no galvas. Gribēju tik jautāt, Pirmā ir tavas fantāzijas auglis vai uz to ir kādas atsauksmes?

[zeloco]

Nee, nee - tas tiiri izdomaats. nu.. nevaru galvot, ka nav, jo neesmu mekleejusi, varbuut k-kur dzilji dzhungljos (gan iistajos gan interneta), bet es nezinu. ne esmu mekleejusi ne saduurusies ar shaadu teoriju... patiik visaadas teorijas izstraadaat pashai... labi, es jau saaku par daudz muldeet :x
Liels paldies veelreiz par izturiibu

[rebel]

izturību? like what, šo lasīt bija bauda! beigas jau nu ļoooooti laimīgas, bet..patīkamas. it kā jau neticami labas un drusku, pavisam druscītiņās kā bērnu grāmatai domātas,bet savādi iederīgas. ļoti patīkamas. cerams, ka nākamajā darbā būs vairāk tādu tumšu un biedējošu pavērsienu.. ^^

bet vispār, gandrīz būtu aizmirsusi (kā skolā pēc pusdienām) - Paaal-dies!

[zeloco]

Hahah Luudzu!

Jaa, zinu, neesmu nekaads gore-galore rakstnieks (diemzheel)... Bet, nu, kas ieshaujas praataa to rakstu, iipashi nedomaaju par likumsakariibaam (taas piemetu veelaak vai arii paarveidoju taa, lai buutu sakariigi)...


ps. mani iistaasti:
Adrians
De Villkrafts