Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[Kentaishi]

labi, stāsts - izcils, Armīna or Neta izskats - Mmmm... Blonds.... izcils, Lucifers - dievīgi, un patīk arī man pats vārds Lucifers, Rakstības stils un sižets - uz 10 ar 20 plusā.

[Steam]

Stāsts visspar apgriezās kājām gaissā,bija parasta maga dzīvīte,bet jau piedzīvojumiem pilni izredzētā piedzīvojumi.Tas labi es lasu katru rindiņu citu aiz citas.

[zeloco]

*Juutas kaa ljauna chuuska ievilkusi juus sho murgu virpulii (cik dzejiski XD)*

Vispār mani tagad interesē vena lieta. Ja jau viņas asinis iznīcina vampīrisko būtību, tad kapēc Armīns joprojām tād ir?

Taapeec, ka Agla par to vadoni kljuva tikai tad, kad kljuva par vampiiru. Pirms tam, vareetu teikt, ka vinjai bija viss potencs palikt par cilveeku, bet vinja aciimredzot izveeleejaas sho celju..

... izcils, Lucifers - dievīgi, un patīk arī man pats vārds Lucifers, Rakstības stils un sižets - uz 10 ar 20 plusā.

Nu Lucifers te ir domaats kaa "tas dzheks, kuru nereti sauc par saatanu, velnu".

ps. ko noziimee "..Rakstības stils un sižets - uz 10 ar 20 plusā..." Gomen, me dumjsh ^^;



Aizvēru acis un saucu pēc savas grāmatas. Atkal sajutu vieglu vējiņu. Tad es nez kāpēc atrados guļus kādā šaurā vietā un jutu, ka kaut ko turu rokās. Apčamdīju un sapratu, ka tas ir mans grimūls. Atvēru acis un sev priekšā redzēju... Dikonu! Es biju aizteleportējusies uz Dikona zārku, kur viņš turēja manu maģijas grāmatu! Redzēju, ka viņš arī ir pamodies, bet neizpratnē vēro mani. Izrāvu viņam no rokām grāmatu un ātri izteleportējos no zārka. Tagad es tam atrados priekšā. Nez kāpēc uzlecu tam virsū, tas bija stulbi, jo Dikons jebkurā gadījumā mani pacelt varēja. Kad cēlas zārka vāks, es uzlidoju pie griestiem. No turienes es ļoti labi varēju redzēt visu no akmens tēsto telpu. Tā izskatījās pēc kāda viduslaiku cietuma. Pie vienas sienas atradās visādas ķēdes un spīdzināšanas ierīces uz kurām bija... svaigas asinis... Dikonam laikam patika savus upurus pirms nāves spīdzināt... jutu, ka visa telpa ir piesātināta ar nāvi. Zināju, ka tāda aura ir arī ap mani, bet ne tik spēcīga. Es jutu, ka telpa ir pilna ar izmisušām dvēselēm... gribēdama atvieglot to ciešanas apsolījos tām, ka arī Dikonu nogalināšu mokoši. Atvērās zārks un nu jau uz Dikona sejas bija tas pats pašapmierinātais skatiens.
‘nu tad mēs tiekamies vēlreiz,‘ nobloķēju savas domas, lai viņš tās nevarētu lasīt, ‘nu ko, izdomāji pievērsties mūsu ticībai?’
‘tikai tad, kad es uzzināšu, kur ir Armīns!’ viņš pasmaidīja vēlreiz.
‘nu, nu mīlīt, bez noteikumiem, vai arī tu zaudēsi savu maģiju.’
‘tu to vairs nevari izdarīt, jo grāmata ir pie manis!’ viņš līdzjūtīgi noklakšķināja mēli.
‘ja tu pieskatītu savas mantas uzmanīgāk, tad tu pamanītu, ka tām kaut kas trūkst.’ Aplūkoju savu grimūlu uz redzēju, ka tam trūkst pirmās lapas. Kad novērsu acis no grāmatas redzēju, ka Dikons jau lidinās man priekšā un telpā ir iegājuši arī viņa rokaspuiši. Izmantoju ātru noglabāšanas burvestību un grimūls man no rokām pazuda.
‘kur ir Armīns?’
‘njā, tu jau to gribētu uzzināt...’ viņš uzsita knipi un mani no aizmugures satvēra divi vampīri. Kādu laiku vēl domāju vai teleportēties pie grimūla, vai pie Armīna. Aizvēru acis un aizteleportējos pie Armīna un biju priecīga, ka mana izvēle bija šāda. Viņš bija kādā dīvainā telpā bez jumta, un viņam drīz draudēja sadegšana. Armīns bija uzdurts uz koka mietiem uz tāda kā galda, pie kura bija liela asiņu peļķe. Ieraudzījis mani viņš vārgi pasmaidīja.
‘Agla...’ viņš izdvesa. Pieskrēju viņam klāt un mēģināju ar rokām no mietiem noņemt, bet viņš sāka šausmīgi stindzinoši kliegt. ‘tikai ne tā!’ viņš izkliedza. ‘tas sāp, tas šaušalīgi sāp... tikai necel mani tā...’ sapratu, ka, ja mēģināšu viņu celt sākot no viena gala, tad radīšu viņam neizturamas sāpes. Man ienāca prātā izmantot savas jauniegūtās spējas. Pacēlos un lidoju pret telpas augšdaļu. Armīna acis plaši iepletās. ‘Agla! Saule! Tu sadegsi!’ viņš ievaidējās, bet es viņam neklausīju, es nostājos saulē, jo tas bija vajadzīgais attālums un mēģināju viņu celt ar telekinēzes palīdzību. Armīns vēl kaut ko vaidēja par kaut kādiem eņģeļiem, bet tas nebija skaidri sadzirdams. Viņa ķermenis lēni cēlās no asajiem mietiem, un drīz jau viņš bija no tiem nost. Pēkšņi atcirtās telpas durvis un pa tām iebrāzās Dikons. Es gandrīz, zaudējot acu kontaktu, nometu Armīnu atpakaļ uz mietiem.
‘es zināju, ka tevi te atradīšu!’ es satvēru Armīna roku pēdējā brīdī un redzēju, kā viņa brūces lēnām aizvelkas ciet. Kamēr Dikons lidoja uz mūsu pusi Armīns jau bija tik spēcīgs, lai pats palidotu. Atlaidu viņa roku un tvēru pēc zobena, bet nepaspēju, jo Dikons man vēderā ietrieca koka nūju. Jutu, ka zaudēju jebkādas orientācijas spējas un spēku un krītu. Man paveicās, ka neuzkritu uz tā paša galda, no kura tikko nocēlu Armīnu, jo tieši uz to es šobrīd cieši skatījos. Bet tad es sapratu, ka mani bija notvēris Armīns un lēnām piezemēja uz zemes. Šķita, ka viņš man no jostas noņem zobenu. Sakoncentrēju spēkus un pagriezos uz muguras. Priekšā redzēju divus izplūdušus tēlus, kas, šķiet, dejo, bet zemapziņā es zināju, ka viņi tur nedejo, bet sūri cīnās. Pacēlu rokas un satvēru koka nūju, bet, tiklīdz centos to izņemt, tā sāpes mani paralizēja. Vienā brīdī es neizturēju un zaudēju samaņu.

[Kentaishi]

.. izcils, Lucifers - dievīgi, un patīk arī man pats vārds Lucifers, Rakstības stils un sižets - uz 10 ar 20 plusā.

par to luciferu es of course sapratu un tas peedeejais penteris bija par to ka tavs rakstiibas stils un sizhets ir daudz augstaaks, nenoveerteejams desmit ballju sisteemaa...... shausmiigi gribaas turpinaajumu

This post has been edited by eXplode: Jul 4 2006, 21:13

[zeloco]

.. izcils, Lucifers - dievīgi, un patīk arī man pats vārds Lucifers, Rakstības stils un sižets - uz 10 ar 20 plusā.

par to luciferu es of course sapratu un tas peedeejais penteris bija par to ka tavs rakstiibas stils un sizhets ir daudz augstaaks, nenoveerteejams desmit ballju sisteemaa...... shausmiigi gribaas turpinaajumu

sk, just checking ^^

tagad neesmu maajaas, taadeelj pagaidaam turpinaajums nebuus, gomen ^^; tikliidz kaa buushu maajaas - editoshu shito vai arii pievienoshu.

[Isabel Carmin fon Edelhain]

Tava izjūta tevi nemaldina. Jā, tu esi pamanijusies pilnīgi sapīt sava stāsta valgos. Tiešām gaidu turpinājumu*puppy eyes*

[Pakkun]

man buutu paticis, ka ciinjas aina buutu bijusi garaaka un piesaatinaataaka :/

[zeloco]

Tad es atkal sajutu briesmīgas sāpes, kas caursmeldza visu manu būtni, bet tad atkal jutos daudz maz spēcīga un atvēru acis. Man pretī raudzījās noraizējusies Armīna (Neta) seja. Viņš bija izņēmis nūju no mana vēdera.
‘mums jāiet, jo drīz te visu apspīdēs saule. Viņš man palīdzēja piecelties kājās un es redzēju, ka netālu no manis uz grīdas guļ Dikons ar manu zobenu ribās.
‘pagaidi, man jāpiepilda viens solījums...’
‘ko? Agla, bet saule!’
‘par mani neuztraucies, es pret to esmu imūna...’ viņš nogāja ēnā un tieši tajā brīdī stenderi apspīdēja saule. Nu jau es biju pilnīgi spēcīga, piegāju pie Dikona un izrāvu zobenu.
Viņš lēnām sāka kustēties un, kad es viņu gribēju pacelt un uzmest uz galda ar asajiem mietiem es pēkšņi it kā zaudēju visu savu spēku. Man no rokām izkrita zobens un šķita, ka mans apģērbs vēl nekad nav bijis tik smags. Paskatījos uz Dikonu, kas jau lēnām slējās kājās un tad ātri (cik vien ātri normāls cilvēks var) skrēju uz izeju. Man priekšā pletās spirālveida kāpnes gan uz augšu, gan uz leju. Es zaudēju daudz laika, domādama, pa kurām, lai skrienu un tas es no lejas izdzirdēju Armīna balsi.
‘Agla! Šeit!’ skrēju pa diviem pakāpieniem lejā. Pēc kāda laika viņš nostājās man priekšā, sākumā apstulbu, jo bija zudusi mana ātrā reakcija. ‘ko tu tur tik ilgi čakarējies?’ nespēju apvaldīt asaras, jo kājas sāpēja nežēlīgi un mani bija pārņēmusi cilvēku depresija (šķita, ka, kad biju vampīrs, bija zudušas daudzas cilvēku īpašības).
‘viņi man atņēma spējas...’
‘ko? Kā?’
‘pie viņiem ir mans grimūls...’ sāku šņaukāties.
‘ak, nē...!’ viņš kādu laiciņu domāja, es jau gribēju palasīt viņa domas un uzzināt par ko, bet tad atcerējos, ka tagad esmu tikai cilvēks... viņš saausījās tā it kā kaut ko būtu dzirdējis, tad to dzirdēju arī es – nāca Dikons. Armīns mani paņēma rokās un nonesa lejā, tagad es redzēju, kāds tas bija par ātrumu – viss, ko es redzēju, bija pelēkas švīkas, kas laikam bija sienas. Kad bijām lejā, viņš mani nolaida uz grīdas. ‘tu nezini, kur viņi tur tavu grimūlu?’ pakratīju galvu. Redzēju, ka nu atrodamies pagaras halles vienā galā. ‘labi, tad tu pārbaudi labo pusi, es – kreiso!’ sākām vērt pa vienām vaļā durvis. Pirmās trīs manā pusē bija aizvērtas. Ceturtās sākumā šķita aizslēgtas, bet tad es tā spēcīgāk pagrūdu un tās mazliet pavērās. No tumšās telpas (biju arī zaudējusi savu labo redzi tumsā) nāca spēcīga smaka, es aizspiedu degunu un jau gribēju uztaisīt gaismas burvestību, kad atkal atcerējos, ka manas spējas ir zudušas. Paņēmu vienu no lāpām, kas bija piekarinātas pie halles sienām un ielūkojos telpā vēlreiz. Nespēju apslāpēt klusu kliedzienu. Visas telpas sienas bija apkarinātas ar skeletiem gan cilvēku, gan visādu dīvainu būtņu. Nespēju izturēt kā tumšdobumainās acis uz mani noskatās, tāpēc aizcirtu durvis.
Gāju tālāk un nākošās divas durvis atkal bija aizvērtas. Atskatījos uz Armīnu, kas nozuda un atkal parādījās vienās no durvīm, un vēru vaļā nākošās. Šoreiz durvis vērās samērā viegli, bet tās neizturami čīkstēja. Pabāzu lāpu un redzēju, ka priekšā ir milzīga telpa, visa piebāzta ar visu veidu ieročiem. Pagriezos pret Armīnu un pačukstēju, lai viņš nāk šurp. Tad telpā iegājām mēs abi.
‘varbūt mums derētu apbruņoties pirms ejam pēc manas grāmatas?’ es ieteicu.
‘tā nav slikta doma, jo zobenu tu taču atstāju pie Dikona...’ mazliet nokaunējos par savu gļēvulību, mēģināju pacelt kādu veseri, kas atradās man blakus, bet tas, protams, man neizdevās. Armīns iegāja dziļāk telpā un tad nozuda tumsā (tas nebija īpaši tālu). Kādu laiku vēl aplūkoju adatainās vāles, kas bija saslietas rindiņā pret sienu un tad sekoju viņam. Gāju garām cirvju rindai, tad sekoja milzīgi zobeni, kas laikam sastādīti pēc lieluma, jo katrs nākošais kļuva mazāks, virs tiem bija sakarināti arbaleti. Tālāk sākās naži un dunči. Es paņēmu vienu dunci ar kaut kādu ragu uz roktura. Tālāk redzēju, ka eja sadalās.
‘Armīn?’ pačukstēju un kreisajā pusē dzirdēju čabināšanos. Gāju uz skaņas pusi. Pēc kāda laika es laikam uz kaut kā uzkāpu, uz tāda kā paaugstinājuma, kas tūlīt iegrima. Tad manā priekšā parādījās blāva gaismiņa, kas izstarojās no viena zemes pleķīša. Piegāju tuvāk un redzēju, ka uz tāda kā altāra atradās ļoti grezna lādīte, no kuras nāca sārta gaisma, ar visādiem simboliem, zīmēm un rūnām uz tās. Lielāko daļu no tām nepazinu, bet, kuras pazinu, bija ļaunu vēstošas. Pastiepu roku, lai to paņemtu, kad mani kāds satvēra aiz pleca. Ātri pagriezos un redzēju, ka tas ir Armīns. Viņš skatījās uz lādīti.
‘Pandoras lāsts... nekad to netaisi vaļā, vai, vēl labāk, to nekad neaizskar...’ vēlreiz ar interesi palūkojos uz lādīti, Armīns to sajuta. ‘pēdējā būtne, kas to attaisīja pēc tam burtiski pievilka nelaimes. Tas turpinājās tikmēr, līdz tā pati sev izšķaidīja galvu ar Tora cirvi, ar kuru pirms tam “netīšām” bija nogalinājusi savu pēcnācēju...’ nezināju pat, ko domāt. Kādu laiku tā stāvēju pētot gravējumus uz lādītes. Tad es sapratu, ka atkal esmu viena. Nospriedu, ka Armīns turpina meklēt ieročus, un gāju atpakaļ. Ejot prom jutu, ka mani kaut kas tomēr pie lādītes saista... mums bija tik daudz kopīga... mēs abas nesām mūžsenus lāstus... tad es sapratu, ka jau biju piegājusi pie altāra un nocēlusi lādīti. Jutu kā manī notika sīva cīņa starp cilvēcīgo ziņkāri un dvēseles saprātu. Sāku lādīti viegli glāstīt, šķita, ka tā mani sauc... sauc manu vārdu... zemapziņā jutu, ka tūlīt lādīti atvēršu. Tad es sajutu sāpes – kāds man lādīti bija izsitis no rokām. Sajutu sevī augam niknumu.
‘atdod!’ es ierēcos. Es vairs nepazinu savu balsi tā bija savāda... ieraudzīju Armīnu un viņām pie kājām lādīti. ‘tā ir mana!’ metos pie tās, bet viņš to paspēra ar kāju. Biju viņam četrrāpus pie kājām. Armīns mani satvēra aiz pleciem tā, ka es sajutu ādā ieduramies viņa pirkstus. ‘laid vaļā!’
‘Agla! Klausies manī! Tevi ir pakļāvis Pandoras lāsts!’ spārdījos un neklausījos viņa vārdos. Ar visu spēku rāvos uz lādītes pusi. ‘beidz! Tas tevi pazudinās!’ viņš redzēja, ka manu prātu vien nomoka doma, kā tikt pie lādītes. Tad viņš mani iepļaukāja. Manī atgriezās veselais saprāts un es sajutu sūrstēšanu uz vaiga. Kādu laiku centos aprast ar tā brīža stāvokli.
‘Au! Laid vaļā! Sāp taču!’ viņš pasmaidīja un nolaida mani zemē. Kad tiku uz savām kājām, mazliet pastāvēju un nostabilizējos, jo, šķita, ka viņš spēku netaupīja, tad ar visu spēku ar dūri iesitu viņam pa vaigu. Man sāka sāpēt roka. ‘kas tu no dzelzs taisīts, vai?!’ viņš atkal pasmaidīja un nu mēs abi devāmies atpakaļ. Pa ceļam viņš savāca dubulto arbaletu, pāris sviežamo disku, dunčus un tad mēs apstājāmies pie zobenu rindas, kur viņš meklēja sev piemērotu zobenu. ‘es tikai nesaprotu vienu, kāpēc, kad tev draudēja sadegšana, tu nepārvērties?’
‘vampīrs nevar izmantot savas spējas, kad tas ir sadurts ar apses vai pīlādža mietu...’
‘kāpēc ne?’
‘nu kā – kāpēc?! Tā vienkārši ir! Vai tad tu vari paskriet, ja tev ir lauzta kāja?’
‘nē, bet es taču esmu cilvēks, bet tu – vampīrs!’
‘zini, arī mums ir savas vājības...’ bijām jau piegājuši pie durvīm un tās vērām vaļā, kad Armīns atkal kaut ko izdzirdēja. ‘viņš tūlīt būs klāt, mums jāpaslēpjas!’ viņš mani gribēja vest atpakaļ ieroču telpā, bet es norādīju un lūku griestos. Viņš klusām aizvēra durvis, tagad arī es dzirdēju Dikonu nākam. Ieķēros Armīnam plecos un viņš pacēlās. Lūku, izskatījās, ka bija viegli attaisīt, bet es zināju, ka parasta mirstīgā roka to nevarētu izdarīt. Ielidojām iekšā. Viss bija tumšs un putekļains, šķita, ka šī vieta ir bijusi pamesta jau labu laiku. Armīns aizvēra lūku no iekšpuses. Caur lūkas šķirbām es redzēju, ka apakšā garām iet Dikons. Viņš ielūkojas ieroču telpā un it kā kaut ko saož.
‘viņš mani saodīs! Ko viņš domā?’ kādu laiku Armīns ieklausījās klusumā un tad viņš man atčukstēja.
‘viņš domā, ka mēs te esam bijuši... pagaidi... es zinu, kur ir tava grimūla pazaudētā lapa... bet tur būs daudz citu vampīru... pagaidīsim, kad viņš aizies, tad iesim.’ Nespēju vairs notupēt, tāpēc apsēdos un ar roku sajutu kaut ko cietu un asu. Paņēmu un pastiepu to blāvajā lūkas gaismiņā. Tas bija žurkas skelets! Sajutu pār ķermeni pārskrienam aukstas tirpas. Piebiksīju Armīnam. Viņš paskatījās.
‘te laikam nav nekādas izejas un ēdamā... te laikam tā ir daudz.’ Viņš pavēra lūku šķirbā un palūkojās ārā. Es atsēdos atpakaļ. Kādu laiku vēroju caur šķirbām darbību ārā.

This post has been edited by zeloco: Jul 12 2006, 22:31

[zeloco]

Aptruukushies lasiitaaji XD (laikam par garu >_>)

[Kazuki]

lasiitaaji ta ir, bet to komenteetaaju taa pamaz. turpinaajums, kaa jau parasti ir labs ljoti labs

[doomed-Angel]

Nau gan aptruukushies lasiitaaji!
es ciitiigi lasu pat printeeju aaraa!!
Turpini postot!!!
Es esmu shii staasta fans!!!

[zeloco]

es gan skatos taa - ir komenteets - ir lasiits - lieku veel
nav komentu, nav turpinaajuma :'D (derees arii: "izlasiiju")

ok, tagad ielikshu vairaak, jo liidz augusta saakumam manis vispaar nebuus Latvijaa ^^


ps. veel tikai mazliet vairaak kaa 10 lappuses ^_~



Tad kaut kas mani apņēma un ievilka dziļāk tumsā.
‘Armīn!’ es ievaidējos. Sākumā viņš nesaprata, kas notiek, bet tad skrēja man pakaļ. Jutu kā manas rokas skrāpē daudzie skeleti. Biju sastingusi, jo biju šokā. Tad šis kaut kas mani ieveda kaut kādā tunelī. Centos pagriezties uz aizmuguri un ieraudzīju blāvu gaismiņu. Jutu, kā Armīns mani sagrābj aiz potītēm un es izslīdēju no neradījuma tvēriena un paliku tā sastingusi guļam. Armīns mani piecēla kājās un mēs abi virzījāmies uz gaismas pusi. Aiz stūra varēja redzēt, ka gaismas avots ir svece. Tālāk, pie sienas sēžam, redzēju kādu sievieti. Viņa bija ģērbusies senlaicīgā kleitā, kas izskatījās pamatīgi novalkāta. Viņa turēja rokās kaut ko zaļu. Tad ieraudzīju, ka tas ir kāds vīteņaugs, viņa to glāstīja un tam kaut ko čukstēja. Sapratu, ka neradījums, kas mani bija sagrābis bija tas pats augs. Bet es īsti nesapratu, kā vienkāršam augam var būt tik daudz spēka, lai paceltu cilvēku! Tad sapratu, ka tas nav parasts augs, tas juta... tas juta mūsu klātbūtni. Tas it kā pagriezās pret mani. Sieviete to pamanīja un arī paskatījās uz mani. Tad es sapratu, ka viņa neskatās uz mani, bet gan uz Armīnu, jo viņš bija nostājies tā, ka viņu varēja ļoti labi redzēt. Sieviete paķēra kaut kādu vāli un sāka to vicināt.
‘quis estis?’ viņa iekliedzās kaut kādā man nezināmā valodā.
‘amicus.’ Atbildēja Armīns, ja es nekļūdos, tad viņš runāja latīņu valodā un teica “draugs”.
‘tu sum Dikon?’ viņa atkal kaut ko jautāja.
‘no, ego sum Armino.’ Es piebiksīju Armīnam.
‘ko viņa saka?’ sieviete pameta uz mani pārmetošu skatienu, bet tad it kā atmaiga.
‘you’re Claudia! Claudia!’ viņa pieskrēja man klāt, pa ceļam nomezdama savu vāli, un apskāva mani. Es gandrīz zaudēju elpu, viņa mani tik stipri spieda. Es jautājoši paskatījos uz Armīnu, bet viņš tikai paraustīja plecus. Tik daudz kā to, ka viņa runāja angļu valodā, es sapratu, jo angļu valodu es samērā ciešami zināju.
‘do I know you?’ izdvesu, kad viņa mani palaida vaļā.
‘know me? Come on, Claudia, stop joking!’ viņa atglauda matus un viņas seja šķita pazīstama, bet no kurienes, nezinu... viņa izskatījās diezgan slikti, viņai bija nedaudz iekritušas acis un izspiedušies kapilāri matu līnijā ‘it’s me – Stella!’
‘sorry, but I don’t know you...’ viņa pārstāja smaidīt, kādu laiku tā stāvēja manāmi apmulsusi, bet tad piegāja pie savas migas, tajā viņa laikam gulēja, norāva nost pāris dēļu un izvilka kādu saini. Viņa to atraisīja un izvilka kādu papīra lapu. Tad viņa pieskrēja pie manis un iespieda to man rokā. Uz papīra bija uzskicēta bilde. Uz tās bija attēlota šī Stella un... es... tagad, kad es viņu redzēju uz šīs bildes, tad es viņu atpazinu – tā bija sieviete no manas iepriekšējās dzīves. Tā, ar kuru es atrados kafetērijā. Viņa norādīja uz sevi bildē un tad uz mani.
‘this is me and that’s you...’ es parādīju bildi Armīnam.
‘skaties, tā ir tā pati sieviete no kafejnīcas!’ Armīns pamāja ar galvu. Stella uz mani skatījās un tad izmocīja.
‘tas notikt dienā pirms tu man did šito...’ viņa parādīja kodumu sev uz kakla.
‘tu runā latviski!’
‘ļoti slikti... es tikai mācīties...’ atdevu viņai bildi un izskaidroju, ka es neesmu Klaudija. Viņa sākumā bija nedaudz apmulsusi, bet tad to izskaidrot palīdzēja Armīns.
Viņa paskaidroja, ka esot tikusies ar mani un, ka es biju viņas radītāja, Stella viņu ļoti skaisti noraksturoja, to viņa darīja angļu valodā.
‘she had fiery red hair and her smile seemed to resurrect everything around her, but her eyes showed nothing more than a cool indifference...’ pēc tam (viņa nosauca 1846. gadu, bet nebija par to droša) Dikons esot vēlējies viņu nogalināt, bet viņai ir izdevies no viņa ieslodzījuma izbēgt un noslēpties šeit. Tātad viņa šeit bija pavadījusi 157 gadus. Viņa esot pārtikusi no žurkām, kas te ieklejojušas un šis augs, viņa to nosauca par Telmu, esot palīdzējis tās noķert. Viņa nezin, no kurienes, bet tas te jau bijis. Viņa bija pamatīgā šokā, kad uzzināja, ka te ir pavadījusi tik ilgu laiku. Es viņu pilnībā sapratu, nez vai es būtu laimīga uzzinot, ka esmu kaut kādos bēniņos pavadījusi vairāk nekā pusotru gadsimtu...
Pēkšņi sāka skanēt skaļa mūzika. Stella izmisumā aizspieda ausis.
‘infandus orcus orchestra!’
‘ko viņa teica?’
‘briesmīgais pazemes orķestris...’ Skaņa nāca no kaut kāda iedobuma, kas atradās skurstenī. Piegāju tuvāk un varēju dzirdēt, ka tā izklausās pēc kluba mūzikas.
‘šitas skanēt pēdējā laiks... tas būt Dieva sods...’ Stella palīda zem lupatas (tā laikam ir domāta sega) un sāka kaut ko murmināt, kas līdzinājās “mea culpa”. Armīns aizgāja atpakaļ, laikam, lai apskatītos, kas notiek lejā. es paskaidroju Stellai, ka tas nav nekāds pazemes orķestris, bet gan mūsdienu mūzika. Es piedāvāju viņai nākt līdzi, bet viņa teica, ka negrib pamest Telmu un viņai esot bail no “elles mūzikas”. Es viņu atstāju, pieteikdama, ka atnāksim pēc tam, kad būsim nokārtojuši rēķinus ar Dikonu.
Aizgāju pakaļ Armīnam, kas jau bija nolidojis lejā un pārbaudīja, vai Dikons ir prom. Pasaucu, lai viņš mani noceļ, to viņš arī izdarīja. Viņš mani paņēma rokās un mēs atkal zibens ātrumā virzījāmies uz mūzikas pusi. Viņš mani nolaida zeme pie kādām durvīm un ielūkojās tajās.
‘mums būs nepamanītiem jātiek tur cauri...’
‘kas tur ir?’
‘kaut kāds tusiņš...’
‘ko? Te ir klubs?’
‘jā... un pēc visa spriežot ļoti apmeklēts... būs jādabū tev apģērbs...’
‘kāpēc?’ viņš norādīja uz durvīm un tur es redzēju, ka laikam visas pilsētas goti un panki bija tur savākušies. Kad beidzu skatīties, Armīnam rokās jau bija melns apģērbs. Viņš to pasniedza man. ‘kur tu to dabūji?’ es to paņēmu un viņam nemaz nebija jāatbild, jo es uz apģērba sajutu kaut ko slapju un redzēju, ka man uz rokām ir asinis. Iegāju kādā tuvākajā telpā un pārģērbos. Kad iznācu ārā, viņš jau bija “piekopis” savu izskatu: viņam bija zilimelni mati, uzkrāsotas acis, ādas bikses un krekls, garš ādas mētelis un, protams, tas viss “izdaiļots” ar ķēdēm. Man bija kaut kas līdzīgs: ādas bikses, noplīsis krekliņš ar uzrakstu “anarchy rules” un arī “nedaudz” ķēžu. Armīns jau domāja iet iekšā. ‘pagaidi...’ sabužināju savus matus tā, lai tie aizklātu seju un mēs iegājām iekšā. Tā kā iekšā bija ļoti tumšs (“vietējiem” laikam tas nesagādāja nekādas problēmas), turējos pie Armīna rokas un viņš mani veda cauri burzmai. Viens gan jāsaka – mūziku taisīt viņi mācēja, tā vien prasījās dejot... vienā brīdī Armīns apstājās un pagrūda mani tā, lai es eju atpakaļ.
‘kas noticis?’ viņš norādīja uz vienu no Dikona rokaspuišiem, kas kaut ko meklēja (uzminiet ko!). Viņi nāca uz mūsu pusi, kaut gan mūs nebija pamanījuši. Sapratu, ka viņi mani saož. Grūstīšanās bija tāda, ka pēkšņi nespēju saturēt Armīna roku un palaidu to vaļā. Viņš kaut kur pazuda, es vēl dzirdēju kā viņš iesaucās, bet es iekritu kādam klēpī. Zināju, ka tas ir vampīrs, jo jutu, ka tas ir auksts. Gribēju piecelties, bet tas mani turēja.
‘kas tad mums te ir iekritis?’ pagriezos un redzēju, ka tas ir kāds gots un viņam blakus sēdēja nežēlīga paskata panks. Gots mani sāka apošņāt. ‘mm... cilvēka miesa... nav nekā gardāka...’ viņš gribēja atglaust manus matus, lai redzētu manu seju, bet es atrāvos.
‘laid vaļā, asinssūcēj!’ sāku izmisīgi raustīties, kaut gan zināju, ka tas ir bezcerīgi.
‘aaa... pie tam vēl meitene...’ viņš atglauda manus matus, jo nu es vairs nepretojos... kāda tam jēga, ja jebkurā gadījumā viņš mani nogalinās (?). Centos ar acīm saskatīt Armīnu, bet tas neizdevās. ‘ko tu tur meklē, savu draudziņu? Viņš jau noteikti ir kritis kādai no mūsu meičām par upuri... jūtu līdzi...’ panks satvēra manu roku, lai iekostu, bet es paspēju to izraut, paķēru savu dunci un iecirtu viņam to kājā.
‘beidz!’ Tas viņu manāmi sadusmoja, viņš izrāva dunci un draudīgi piecēlās kājās, bet gots viņu apturēja.
‘Al, Al! Nomierinies, vai tad tā izturas pret vājo dzimumu?’ viņš mani nosēdināja starp panku un sevi. Tad viņš paņēma manu roku, es to atkal gribēju izraut, bet viņš to turēja kādā īpašā punktā un es jutos burtiski paralizēta. Viņš atglauda manus matus un atņēma pankam dunci, tad viņš ar to man ievainoja kaklu. ‘cienājies...’ un viņa seja pazuda man pie kakla. Panks paņēma manu otru roku un tajā iekodās. Tajā brīdī no bara iznāca Armīns. Ieraudzījis mani viņš saskaitās. Viņš piegāja pie gota un pabikstīja.
‘vecīt, šitā ir manējā!’ gots pacēla galvu.
‘vairs jau nē...’ panks nelikās traucēts. Armīns izvilka no mēteļa apakšas arbaletu un notēmēja uz gota sirdi. Tas atlaida manu roku un es atkal atguvu varu pār savu ķermeni. Izrāvu roku no panka tvēriena. Viņš pacēla acis un, ieraudzījis Armīnu, neizskatījās īpaši pārsteigts.
‘jau trešo reizi kāds idiņš man atņem vakariņas!’ viņš piecēlās un aizgāja it kā nekas nebūtu noticis. Gots arī nebija īpaši pārsteigts, viņš atdeva man dunci un pamirkšķināja aci.
‘tu biji laba, piezvani man, kad tavs drauģelis būs beidzis.’ Un viņš man ielika man bikšu kabatā papīrīti. Es pat nepaspēju neko pateikt, kad Armīns mani paķēra aiz rokas un atkal ievilka burzmā.
Tad mēs nonācām zāles otrā galā pie kādām durvīm. Armīns pagriezās pret mani.
‘pagaidi te.’ Viņš nomainīja veidoju un pabāza galvu aiz durvīm. Dzirdēju kā kāds viņam uzbļauj un viņš atvainodamies pagriezās pret mani. ‘tā ir īstā vieta... mums tikai jāizdomā, kā tur iekļūt... varam mēģināt ar pārsteiguma efektu, bet es nezinu, kur tieši atrodas tas papīrs, tāpēc tas varētu ievilkties...’
‘cik žēl, ka es vairs nevaru teleportēties...’
‘tu varēji teleportēties?!’
‘nu kā... grāmatā spēju sarakstā bija arī teleportācija...’
‘kādā grāmatā...? vadones grāmatā?! Kā tā pie tevis nonāca?’
‘Beltāns man to iedeva...’
‘Beltāns..?! tātad tas elfs nespēja turēt mēli aiz zobiem! Nodevējs!’
‘klusāk, tu piesaistīsi nepiederošo uzmanību...’ es pateicu caur zobiem.
‘ko?! Tu tiešām domā, ka viņu uzmanību vispār kaut kas var piesaistīt? Tu taču redzēji, ka tas džeks vispār nefilmēja, kas ir noticis...’
‘jā, starp citu, kādēļ viņš nepārvērtās? Kad vampīrs dzer Efemerīdas asinis, viņš taču kļūst atkal mirstīgs...’ tajā brīdī otrā zāles galā sākās bļaustīšanās. ‘redzi, kaut kas tomēr piesaistīja viņu uzmanību...’ Armīns mani izveda pa citām durvīm hallē un pats aizgāja pārbaudīt, kas noticis. Pēc kāda laika viņš atgriezās ar apjukušu sejas izteiksmi. ‘nu, kas tur bija?’
‘tas džeks... gots...’ sapratu, ka greizsirdības vadīts viņš ir lasījis manas domas, ‘viņš bija cilvēks...’
‘nē, nebija gan! Viņš taču dzēra manas asinis!’ tad man pieleca. ‘bet tad jau...’ Armīns pamāja.
‘varbūt tomēr pamēģini to teleportāciju...?’
‘tā uzreiz?’
‘nu ja tev izdosies, tad tu aizteleportēsies pie tās trūkstošās lapas...’ aizvēru acis un atkal iedomājos, ka atrodos savā istabā. Šoreiz nesajutu vēja plūsmiņu, tāpēc acis kādu laiku nevēru vaļā. Atmetu cerības un atvēru acis, bet redzēju, ka atrodos savā istabā. Biju sajūsmā. Atkal aizvēru acis un iedomājos sevi blakus Armīnam. Tagad pagāja mazāk laika un es atkal biju Dikona mājoklī. Atvēru acis un redzēju, ka Armīns uz mani skatās. ‘nu? Nekas neizdodas?’
‘kā nu ne, es tikko biju savā istabā!’
‘nē, tu paliki tepat, tu nekur nepazudi...’
‘es varu tev parādīt vēlreiz, šoreiz es kaut ko atnesīšu...’ atkal aizvēru acis un iedomājos sevi labirintā, kurā agrāk nakšņoja Armīns. Atvēru acis, un atrados pretī kapličas durvīm. Mēģināju tās atvērt, bet tas neizdevās, tagad es sapratu, kāpēc Beltāns ar tām tik ļoti mocījās. Aizvēru acis un iedomājos sevi kapličā iekšā. Atvēru acis un man pretī atkal vērās dziļa tumsa. Mani pārņēma nelāga sajūta, zināju, ka atrodos netālu no zārka, kurā pagājušonakt gulēju, bet tagad viss šķita tik dīvains... pat spocīgs... aiztaustījos līdz zārkam un sataustīju vienu no grāmatām, un aizteleportējos atpakaļ pie Armīna. Tagad, kad atvēru acis, viņš izskatījās nedaudz pārsteigts. Sajutu sev rokās grāmatu. ‘es taču tev teicu! Varbūt to Efemerīdas maģiju man nemaz nevar atņemt...’
‘kā tu to izdarīji? Tu pat neizkustējies no vietas un tad pēkšņi tev rokās parādījās mana... dienasgrāmata...’
‘kā es neizkustējos no vietas? Es tikko biju tavā guļamist... kapličā!’
‘tu zini par manu kapliču?’
‘nu kā... pagājušajā naktī es tur gulēju...’ viņš pasmaidīja.
‘nu un kā bija pirmo reizi gulēt vienai?’
‘diezgan dīvaini... īstenībā es sapņoju... par Čūsku... tā pārvērtās un tas īstenībā bija... Lucifers...’
‘Pirmais...’ Armīns nomurmināja.
‘kas?’
‘Lucifers bija Pirmais vampīrs... nu vismaz teoristiski un īstenībā tas sanāk diezgan ironiski, jo arī pirmais cilvēks, ko Dievs radīja bija vīriešu dzimuma...’
‘tad jau sanāk, ka es esmu kaut kas līdzīgs vampīru Ievai?’
‘kāpēc, tad tu domā, tev ir vārds Efemerīda? Tas kādā senā man nezināmā valodā to arī nozīmē... bet mana dienasgrāmata...’
‘mums nav laika, es došos pie Dikona...’
‘vai tu to lasīji?’
‘...un paņemšu savu grimūla lapu...’ iegāju kādā telpā, kuras durvis bija vistuvākās.
‘vai es varu saņemt atpakaļ savu dienasgrāmatu?’ Telpā bija vājš apgaismojums un tad es sapratu, ka caur kādu logu iespīdēja mēnesgaisma. Bija jau iestājusies nakts.
‘še, paturi!’ iespiedu viņam rokā grāmatu un Armīns izskatījās manāmi laimīgāks, viņš to ielika mēteļa iekškabatā un pagriezās pret mani.
‘un ko tad man darīt?’
‘nezinu... pieskati, lai neviens te netiek iekšā...’ noskūpstīju viņu, aizvēru acis un iedomājos sava grimūla lapu. Pēc kāda laika atvēru acis un redzēju, ka tā atrodas man priekšā uz kaut kāda altāra. Paķēru to un pagriezos. Pretī man raudzījās viens no Dikona rokas puišiem.
‘Dikon! Pirmā! Viņa ir šeit!’ tas iebļāvās, pa durvīm iedrāzās Dikons un vēl daži vampīri. Vampīrs, kas bļāva, mani saķēra, bet es aizvēru acis un domāju par Armīnu, tūlīt jutu, ka ciešais tvēriens pazūd un es atkal atrados pretī Armīnam. Viņš bija notupies man priekšā un mani vēroja, durvis viņš bija aizbarikādējis ar salauztajām mēbelēm, kas te atradās.
‘es izdomāju, kas tas ir... tā kā Dikons izmantoja tavu grimūlu, tad viņš varēja izdzēst tikai to maģiju, ko tev tas dod, tev palika tikai asinīs nogulsnējusies maģija un tagad tu vairs nevari teleportēties, bet tikai izraisīt sev astrālo projekciju!’ kādu laiku vēroju viņu.
‘ko? Ai, vēlāk paskaidrosi, es to dabūju! Kas tagad jādara?’ viņš piecēlās un sarauca pieri.
‘es nezinu... varbūt ejam pie Beltāna, lai viņš pasaka?’
‘labi, mēs tiksim tam lodziņam cauri?’
‘paskatīsimies...’ viņš pacēlās un izlidoja. Pēc kāda laika logā parādījās viņa galva. ‘atvaino, es bija aizmirsis, ka tu vairs nevari lidot...’ viņš nolaidās, es apķēros viņam ap pleciem un mēs atkal pacēlāmies. Mēs aizlidojām uz Beltāna māju.
‘ko? Jau pieveicāt? Tas gan bija ātri...’ Beltāns izskatījās manāmi pārsteigts, jo laikam mūs vispār atpakaļ negaidīja...
‘nē, mums ir neliela problēma...’ es teicu, atlaizdama Armīna plecus.
‘kas tad šoreiz? Kas tev ar kaklu?’
‘vampīri...’ Beltāns uzkrītoši pašķielēja uz Armīna pusi, kas tagad pētīja savu dienasgrāmatu. ‘nē, cits...’ tagad viņš uz mani skatījās kā uz...
‘tad tev viņi ir vairāki?’
‘nē, mēs bijām klubā un tur...’
‘tā jau es domāju! Tā jūs mani te apšmaucat! es domāju, ka jūs tur cīnāties uz nāvi un dzīvību, bet izrādās, ka izklaidējaties...’
‘nē, Dikona mājā ir ierīkots vampīru klubs, mums nācās caur to iet un tur iznāca neliels konflikts ar vietējiem...’
‘pirmo reizi dzirdu, ka tāpēc vampīri dzertu savu sugasbrāļu asinis!’
‘es vairs neesmu vampīrs... Dikons tomēr izmantoja manu grimūlu un...’
‘jā... tā ir liela problēma...’
‘nu īstenībā viņš izmantoja tikai lappusi no tā un es to tagad atguvu, tikai nezinu, ko , lai ar to iesāk...’
‘nu kā tev tā ir jāievieto atpakaļ grāmatā! Kur tā ir?’ iestājās klusums.
‘es to pirms maģijas zaudēšanas noglabāju.’
‘lieliski! Kur?’
‘es izmantoju noglabāšanas burvestību...’ atkal iestājās klusums, kura laikā, šķita, dzirdēju kā kustas Beltāna smadzeņu zobratiņi (tas bija ļoti lēni).
‘ko?’ viņš pēkšņi izdvesa. ‘ārprāts! Šausmas! Vai, tas nu nemaz nav uz labu...’
‘nu bet vai tad tu to nevari dabūt atpakaļ?’
‘nē! Tikai tu zini, kur to esi noglabājusi...’
‘kā? Nezinu gan...’
‘tev zemapziņā tas ir ierakstīts... tu pati to neapzinies... vai...’ tad es sapratu, ka tā kā man nav vairs maģijas (magu), tad es vairs to nevaru dabūt atpakaļ. Ārprāts! Es biju nolemta! Sabruku turpat uz grīdas netālu no krēsla, kurā sašļuka Beltāns un man acīs sariesās asaras. Tad mums pievērsās Armīns, kas pirms tam bija parūpējies par savas dienasgrāmatas drošību. Viņš izlasīja manas domas un viņam atkārās žoklis. Tad kādu laiku mēs tā visi pavadījām klusumā, satriekti. Tad Armīns nokremšļojās.
‘bet vai Agla nevar izmantot astrālo projekciju, lai nokļūtu pie sava grimūla?’ manā bezcerībā iespīdēja gaismas stariņš! Beltāns sarosījās.
‘ja viņa to mācētu...’
‘es to māku!’ es pielecu kājās. ‘kas man jādara?’
‘nu tas pats, būtība, ko tu dari teleportējoties – tev jādomā par savu grimūlu...’ pieskrēju pie Armīna un cieši viņu apskāvu.
‘paldies!’ aizvēru acis un vēl dzirdēju Beltāna balsi.
‘tikai neuzturies tur par ilgu, jo tas var izrādīties bīstami...’ tad tā pazuda. Jutu, ka krītu un tad apstājos. Atvēru acis un visapkārt redzēju baltu, spilgtu gaismu. sākumā mani tā apžilbināja, bet tad es ar to apradu. Es stāvēju stabili, kaut gan zem kājām pamatu nejutu. Priekšā redzēju karājamies vairākus priekšmetus. Piegāju (?) tuvāk un atpazinu savu grimūlu, vēl kādu savu bērnības grāmatu, ko biju te bērnībā drošības pēc noglabājusi, un... tēva fotogrāfiju... nebiju to redzējusi jau kādus deviņus gadus, šķiet, biju par to aizmirsusi... īstenībā sapratu, ka vairs neatceros kā viņš izskatījās. Gribēju bildi paņemt un apskatīties, bet kaut kur it kā tālumā dzirdēju Armīna balsi, viņš kliedza, lai atgriežos. Ātri paķēru grimūlu un aizvēru acis. Pēc kāda laika jutu, ka kāds mani nežēlīgi krata. Atvēru acis un redzēju, kas tas bija Armīns. Viņš izskatījās vēl vairāk nobažījies nekā tad, kad es nolecu no mājas jumta un viņš izskatījās, ka bija... raudājis... pār viņa vaigiem ritēja sarkanu asiņu tērcītes... Kad atvēru acis viņš sāka starot un apskāva mani.
‘Agla! Es jau domāju, ka tu esi mirusi...’ viņš mani spieda tik stipri, ka man pat aptrūkās elpa.
‘ja tu mani turpināsi tā spiest, tad tas arī notiks...’
‘piedod..’ viņš mani palaida vaļīgāk, bet no apskāviena gan ne.
‘kas noticis? Vai tu... raudāji?’ tad viņš mani apņēma ar vienu roku un ar otru sev noslaucīja “asaras”.
‘ko tad, lai citu dara, kad tu aizsaulē pavadi gandrīz veselu nakti?’
‘ko? Es taču biju prom tikai dažas minūtes...’
‘minūtes?! Tu biji prom...’ viņš pameta skatienu uz senlaicīgo pulksteni pie sienas, ‘...vismaz desmit stundas!’
‘ko?’ palūkojos uz Beltānu, kas bija manāmi nobālējis, sākumā šķita, ka te piestrādājis Armīns, bet tad es redzēju, ka viņš, redzēdams, ka ar mani viss kārtībā, tvēra pēc kaut kā sev azotē un izvilka mazu pudelīti, no kuras padzēries viņš atguva savu agrāko vaigu sārtumu.
‘tu biji prom ļoti ilgi...’ viņš, pamanījis manu skatienu, teica. ‘varbūt tev tas nelikās ilgi, jo tādā vietā nepastāv jēdzieni “laiks” un “telpa”.’ Armīns mani vēl joprojām nelaida vaļā, tagad viņš turēja manu roku it kā, lai es nepazustu. ‘tagad tev jāieliek lapa grimūlā un tad tu atgūsi savu maģiju.’ Viņš man pasniedza lapu, kas laikam tad man bija izkritusi no rokas. Lapu paņēma Armīns, jo viņš vēl joprojām nevēlējās manu roku laist vaļā. Tad viņš beidzot to atlaida un es ieliku trūkstošo lapu tai paredzētajā vietā. Tā it kā atkal salipa. Jutu manī atkal ieplūstam spēku. Lai pārbaudītu vai tas ir iedarbojies, es mēģināju lidot. Es pacēlos... jā, patiesi! Es atkal lidoju! Es nespēju novaldīt prieku un apmetu gaisā salto. Tad man pievienojās Armīns viņš atkal satvēra manu roku un apskāva mani. Redzēdams, ka viss kārtībā, Beltāns aizgāja.
‘nezināju, ka es tev tik daudz nozīmēju...’ iečukstēju Armīnam ausī un viņš man atčukstēja.
‘es arī ne...’ tad iestājās ilgs klusums, kura brīdī izbaudīju Armīna apskāvienus. Tad mūsu mīlestības idilli izjauca Piksijs. Pamanīju, ka tas sēž uz lampas.
‘nevēlos jūs traucēt, bet jūs vēl joprojām neesat tikuši galā ar savu uzdevumu...’ viņš iepīkstējās.
‘pareizi... mums ir pienākums...’ noteicu.

[Isabel Carmin fon Edelhain]

Vāaa... paldies ka šito ieliki. Gaidīšu ar nepacietību to mirkli kad varēsi atkal ielikt turpinajumu.

[Pakkun]

par iisu, nepietiks, vajadzeeja ielikt vismaz 2x vairaak

[rebel]

aaaaah!!!!!! veelveelveelveeel! damn,kad Tu atgrieziisies?
cik patiikama ir sajuuta,kad varu dabuut tikdaudz izlasiit vienaa reizee,ja neesmu te bijusi... 3 nedeeljas? hehehee.. ^^ ai,tik jauks shis staasts ir, jaa,lalla laa la laaaaaa... ^^