Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[Kazuki]

[bauda lasiit]

[rebel]

*dzilja jo dzilja nopuuta*
shobriid es nespeeju sho daili noveerteet. bweh.man skauzh,vinjiem tur ir ljaudis ar ko parunaaties. bweeeeeeeee,man ir tiiiik garlaiciigi.. ok, nost ar offtopic!

shis turpinaajums - uber! es visulaiku domaaju,kaa tad iisti buus,vai Armiins ar Netu ir braalji, vai (taa kaa Armiins var staigaat dienasgaismaa) arii Armiins buus tam deels kkaads XD redz,cik jauki, vinji ir viena persona! to gan es nebiju gaidiijusi. ^^
nu tad - aiziet, kaujaa ar chuusku!

P.S.tikko ienaaca praataa,ka taa vieta ar "iekod man" ir bish liidziiga kkad seriaalaa "bafija pret vampiiriem", kad to vampiirpuisieti dziedinaat vareeja tikai slepkavas asinis un tad vinja tur taa piedaavaajaas, bet vinjsh nespeeja..

[zeloco]

Armīns/Nets īstenībā ir gļēvāks nekā izliekas. Tā vien liekas, ja jau vampīrs, tad jau baigais vecis un tā tālāk... un še tev - nekā *jūtas ļauna pinībā sagraujot Neta autoritāti* XD

Jā, nereti, kad rakstu kaut ko tas ir kā runāties ar kādu. Forša sajūta, zini, ka kāds klausās - tobiš - tu pats.

Par sasitību starp Armīnu un Netu es labu laiku domāju, man arī bija ideja, ka viņi varētu būt brāļi, bet tomēr izdomāju, ka labāk nē






‘tad pasauc savus drauģeļus, lai viņi to izdara! Viņi izskatījās ļoti asinskāri.’ Nespēju vairs nociesties. Viņš beidzot piegāja man tuvu klāt un atglauda manu asti, jutu kā viņa mati krīt pār manu plecu. Sajutu aukstumu, tās laikam bija viņa lūpas, un tad asas sāpes. Es nekliedzu un arī nevēlējos to darīt. Jutu kā spēki mani pamet. Mēs laikam pacēlāmies gaisā, jo nejutu vairs pamatu zem kājām. Likās, ka es lēnām slīgstu miegā. Kad spēku aizplūdums beidzās, tad jutu kaut ko uz lūpām, sapratu, ka tās ir Armīna asinis un pēdējiem spēkiem tās dzēru. Tās bija saldākas par sikspārņa asinīm un es atkal jutu atgriežamies visus spēkus. Kad jutos tāpat kā pirms kodiena – visus spēkus atguvusi, tad pēkšņi visu manu būtību pārņēma asas sāpes. Sajūta bija tāda, it kā man visas iekšas rautu gabalos. Agonijas mocīta, es zaudēju samaņu.
Kad pamodos, no sāpēm nebija ne vēsts. Es atrados tumšā telpā, bet, kad cēlos, tad atdauzīju galvu. Sapratu, ka atrodos kastē. Mani pārņēma klaustrofobiska sajūta. Sajutu, ka man blakus ir vēl kāds. Centos pacelt vāku un tas bija ļoti viegls. Atcerējos savu stāvokli un sapratu, ka tā ir nevis kaste, bet gan zārks. Kad atvēru vāku viss kļuva saskatāms. Redzēju, ka man blakus guļ Armīns (Neta veidolā). Viņš izskatījās tik skaists... neviļus ar mēli aptaustīju zobus – bija! Man bija ilkņi! Es sajutu gandarījumu. Piecēlos un domāju, ka atrodamies kapličā. Izgāju pa vienīgajām durvīm un turpināju iet pa garu akmens halli. Galā bija koka siena. Atcerējos par Ēriku un viņa slēptuvi, tad, ieraudzījusi vienu izvirzītu akmens ķieģeli, to piespiedu un priekšā pavērās bibliotēka. Tur bija vēl gaišāks. Izgāju uz balkona un palūkojos debesīs. Bija skaista nakts – tāda pati, kāda bija tā, kurā pirmo reizi es satiku īsto Armīnu.
Sajutu sev uz pleca roku, ne siltu, ne aukstu, bet vienkārši – sajutu.
‘nu, kā tev pirmie iespaidi?’ Armīns nostājās man blakus un mēs abi vērāmies zvaigžņotajās debesīs.
‘tas ir dīvaini... es nejūtu ne aukstumu, ne karstumu...’
‘nu ja, tu taču esi mirusi...’ šie vārdi skanēja vēl dīvaināk nekā es jutos, pēkšņi sadzirdēju...
‘viņa būs tā, kas mani atbrīvos...’ neko neteicu un tad sapratu, ka varu lasīt viņa domas.
‘vai es spēju lidot?’
‘tas nav vienīgais, ko tu spēj! Stāvi te!’ viņš piegāja pie vistālākā galda un es dzirdēju viņa domas
‘ja viņa tagad šo noķers, tad viņa ir gatava.’ viņš pagriezās un svieda man ar papīra nazi. Es pastiepu sev priekšā roku un to noķēru.
‘esmu gatava, bet kam?’
‘redzu, ka tu jau spēj lasīt domas... tas ir progress. Tagad vari mēģināt arī lidot. Viņš piegāja man klāt, atņēma nazi, nolika to uz margām, pats uz tā uzkāpa un pasniedza man roku. ‘nāc.’ Es uzkāpu uz margām viņam blakus un redzēju, ka ēka, kurā atrodamies, ir milzīga pils, kas atrodas kaut kur jūrā, jo lejā bija ūdens, kas skaloja pils pamatus. ‘tagad seko man un domā vienalga ko izņemot to, ka vari nokrist.’ Viņš spēra soli un likās, ka zem viņa kājās ir neredzams pamats. Es viņam sekoju un nenokritu. Sajūta bija laba, tu jūties kā pūciņa. Virpuļojot uzlidojām līdz mākoņiem, tad ļāvām sev krist lejā un uzlidojām uz jumta. Kādu laiku tur stāvējām.
‘esmu izslāpusi!’ pēkšņi sapratu sava ķermeņa mājienus.
‘laiks ieturēt pirmo maltīti.’ Mēs uzlidojām augstu virs mākoņiem un es sapratu, ka man ir lieliska virzienu izjūta. Kad kādu laiku lidinājāmies es sajutu saldu smaržu.
‘kas tas ir?’
‘tā smaržo asinis!’ nolaidāmies zem mākoņiem un pa taisno un jumta. Palūkojāmies pār margām un es ieraudzīju jaunekli mazliet vecāku par mani. Seja šķita pazīstama (pamanīju, ka arī redze tumsa un tālumā ir lieliska)... tas taču bija Deimons – zēns no demonoloģijas kursiem. Paskatījos uz Armīnu, ‘ķeries klāt. Izmanto savu sievišķīgo un vampīrisko šarmu. Ej!’ nolidoju ēnā un sakārtojos. Tad es gāju viņam klāt. Ar katru metru mana asinskāre pieauga.
‘sveiki...’ es nostājos viņam priekšā.
‘sveiki, tu esi tā jauniņā no demonologiem! Kā tevi sauca?’
‘Agla...’ nespēju novaldīt skatienu un visu laiku vēroju viņa kaklu. Viņš to pamanīja, bet pārprata.
‘tev patīk mans talismans?! Foršs, ne?! Nopirku vietējā bodītē. Tur vispār ir labas mantas.’
‘vai drīkst apskatīt tuvāk?’
‘protams.’ Viņš mēģināja karekli noņemt, bet tas neizdevās.’
‘ļauj es tev palīdzēšu...’ aizgāju viņam aiz muguras un izlikos, ka taisu vaļā ķēdīti, bet vairs neizturēju. Satvēru viņa galvu un plecu un ieurbu savus ilkņus viņa miesā. Jutu, kā viņš spārdās, bet kāda bauda! Spēks, kas manī ieplūda bija vēl lielāks nekā no Armīna. Viņš beidza spārdīties un es jutu, kā man deniņos pulsē asinis. Palaidu viņu vaļā un viņš sabruka tur pat man priekšā. Tad man priekšā nostājās Armīns.
‘nu, kā bija? Vai jūti to spēku, kas tevī pulsē?’ viņš noslaucīja asins tērcītes, kas man ritēja pār zodu.
‘un vēl kā...’
‘tagad tu vari pārbaudīt uz ko esi spējīga, vai tu to vēlies?’
‘jā...’ biju eiforijā. Viņš mani aizveda pie viena publiskā pulksteņa, kas rādīja desmit minūtes pāri vieniem.
‘apskrien apkārt kvartālam.’
‘ko?!’
‘vienkārši apskrien apkārt kvartālam – lēnā garā.’ Lai gan man tas likās jocīgi, tomēr sāku lēnām skriet, paskrēju garām dažiem veikaliem un pat nepamanīju, ka biju atpakaļ. ‘nu redzi, divas sekundes – nav nemaz tik slikti...’
‘ko?! ‘ palūkojos uz pulksteni un tas vēl joprojām rādīja desmit minūtes pāri vieniem. ‘es spēju skriet tik ātri?!’
‘un vēl ātrāk.. labi, tu nāksi līdz vai darīsi ko citu?’
‘kur tu iesi?’
‘es vēl neesmu paēdis...’
‘es skatīšos kā to dara profesionāļi...’ viņš pasmaidīja un mēs gājām uz priekšu pa ielu. Atkal sajutu saldo smaržu un jutu, ka tuvumā ir vēl kāds. Uzlidoju uz mājas jumta, no kurienes es visu varēju labi pārredzēt. Redzēju, kā Armīns piegāja pie vienas meitenes un kādu laiku ar viņu runā. Tad viņš viņā asi iecirta savus ilkņus un es redzēju kā meitene lēnām nobāl.

[rebel]

man gan tas armīns drosmīgs nešķita. tāds..mīlīgs,bet ne jau Baigais Vecis. viņam nav iekšu, citādi jau uzreiz būtu Aglai pateicis vairāk,vismaz neslēpis savu īsto personību.khekhe. ^^

aii,vampīriskas izlaides..hehehe. tik neaizmirsti par savu glābšanas misiju,Agla! *agla oranžā baywatch peldkostīma ar košu pludiņu* srien,agla,skrien!

un,zeloco - "viņš izskatījās tik skaists" - un tas ir viss? bwūh *jūtas vīlusies* khekhe. nuja, vienlaga, man jau patīk. varētu sākt slēgt derības par to,cik daudzus viņa paspēs apkost,kamēr apniks.. ^^
bet,pag,tagad man radās jautājums - ja jau tie vampīri,kas dzīvojās tajā tur pilsētā (gomen,nosaukumu esmu aizmirsusi.. XD) katru nakti nogalina pa kādam iedzīvotājam... kā tas nākas,ka viņus pašus neapgalina,nu,nekā necenšas no šiem tikt vaļā? tomēr,drauds sabiedrībai un tā..ja vēl viņi kkādu cūku asinis dzertu,bet nē, jauniešus noēd...tad kāpēc viņiem neuzbrūk? (ok,tas varbūt nepartēmu un tā, bet interesanti,tomēr..)

This post has been edited by rebel: Jun 20 2006, 01:16

[zeloco]

*iedomaajas Aglu Baywatch ampluaa* ... *vaartaas pa zemi* XD XD XD

hehe, esmu ljoti lakoniska savos izteicienos un darbiibaas Rodas ideja tev iedot visu darbu, lai tu vari to izpushkjot ar romatiskajiem izteicieniem, skatieniem un citaam kakaam, ko nu vinji tur vareetu dariit es nopietni

>_> nu, par to vapiiru buushanu... viss ir relatiivs ;







Jutu, ka kāds šeit ir vēl bez manis.
‘baudām skatu?!’ šis kāds no aizmugures mani uzrunāja. Pagriezos un atpazinu vienu no Armīna draugiem. Tas bija tas blondais, kas mani pirms pāris dienām... es domāju naktīm mani tik aizrautīgi vēroja. ‘jā, es jau tad zināju, ka tu esi Efemerīda.’ Viņš pagāja man garām un palūkojās pāri margām, kur vēl joprojām stāvēja Armīns, ‘viņš par tevi ir sajūsmā, bet...’ viņš pagriezās pret mani, ‘protams ir viens “bet”... mums negribās atteikties no nemirstības dāvanas... un šeit rodas mūsu konflikts.’ Dikons, viņa vārdu uzzināju nedaudz parakājoties viņa domās, bet tas bija salīdzinoši grūtāk nekā Armīna, man sāka tuvoties. ‘redzu, ka arī tevi vilina nakts dzīve, tāpēc domāju, ka tu varētu pievienoties mums...’ ātri pārdomāju savas iespējas.
‘bet...’
‘mīlestība – šmīlestība! Izdomā ātri – viņš vai tava dzīvība... vai, atvaino... nemirstība!’ varēja redzēt, ka viņam nav laika jokot, to varēja netikai izlasīt viņa domās, bet arī acīs – tās viņam bija sudrabaini pelēkas. Tad viņam aizmugurē parādījās Armīns.
‘Dikon!?’ kā parasti no viņa lūpām tecēja asinis.
‘āāā... beidzot aiz apvāršņa parādījās arī mūsu princis... sveiki!’
‘ko tu te dari?’
‘neko īpašu iepazīstinu mūsu princesi ar dažiem mūsu reliģijas likumiem.’ Armīnu no mugurpuses sagrāba pārējie divi “draugi”.
‘tā nav nekāda reliģija, bet gan slimība!’ Armīns iekliedzās.
‘vai! Kā tad tev tā sanāca “inficēt” Efemerīdu?!’ Dikons norādīja uz mani. Armīns nesapratnē uz mani paskatījās, izlasīja manas domas un visu saprata. ‘es tev došu trīs naktis,’ Dikons pievērsās man, ‘tad es tevi uzmeklēšu. Tev ir divas iespējas pirmā – pazust no šīs zemes virsmas, otrā - dod zvērestu, kuru mēs tev uzstādīsim.’ Tad viņš pamāja pārējiem un viņi aizlidoja mākoņos.
Kādu laiku sēdēju, domādama, ko lai daru, un tad, kad jau saule draudēja uzlēkt, es izdomāju, ka lidošu pie Beltāna un viņam visu izstāstīšu. Pie mājas nonācu līdz ar saullēktu. Tad es sapratu, ka bez ieaicināšanas iekšā es netikšu. Jutu kā saule dedzina man muguru, ātri izmantoju savu ātrumu un aizskrēju pie aizmugures durvīm. Dauzījos labu laiku un otra saule bija jau metra attālumā no manis, kad pie durvīm pienāca Beltāns.
‘kas par lietu Agla? Ko tu dauzies?’
‘ieaicini mani iekšā!’ varēja redzēt, ka viņš neko nesaprot.
‘kāpēc? Kas noticis?’
‘aicini mani iekšā!’ nu jau es kliedzu, jo saule bija pietuvojusies bīstami tuvu. Man kliedzot viņš pamanīja manus ilkņus.
‘pagaidi!’
‘pagaidi?! Mani tūlīt izcepinās un tu saki “pagaidi”?!’ viņš ieskrēja iekšā, atnāca atpakaļ un kādu laiku gaidīja un tad, kad sajutu asas sāpes rokā, viņš teica.
‘es tevi aicinu iekšā!’ momentāni ielecu iekšā, bet saule jau bija apdedzinājusi man roku. Beltāns aizcirta durvis un tūlīt no istabas parādījās Piksijs.
‘boss, kam tev vajag...’ viņš ieraudzīja mani un laikam visu saprata (elfu domas es nemaz nemēģināju lasīt). Viņš pasniedza Beltānam adatu, diegu un ķiploku saišķi, ko turēja rokā. Mēs iegājām ēdamzālē un tur apsēdāmies viens otram pretī.
‘kāpēc tad tu mani tomēr ielaidi?’ viņš sāka taisīt ķiploku krelles.
‘ja tas būtu kāds cits vampīrs pārvērties par tevi, tad viņš neapsviltu.’ Viņš norādīja uz manu roku, es uz to paskatījos un varēja redzēt, cik ātri mana brūce dzīst. Tad es sajutu durošas sāpes acīs un brūcē, sapratu, ka tas ir ķiploks.
‘vai tu nevarētu to aizvākt? Zini, tas ir diezgan sāpīgi. Esmu paēdusi un, ja gribētu, tad tu jau būtu miris.’ Viņš kādu laiku skatījās uz mani un tad saprata, ka man ir taisnība.
‘nu, tad kas tev to izdarīja?’
‘Armīns...’ viņam iepletās acis, es dzirdēju kā caur viņa smadzenēm izskrien viena vienīga doma.
‘tātad viņš tomēr nenoturējās...’ palasot domas sapratu, ka Piksijs bija viņam, kā mājas īpašniekam, visu izstāstījis.
‘nē es viņam to pati palūdzu...’ abu skatieni bija piekalti man.
‘vai tu maz zini kādu lāstu esi uzņēmusies?!’
‘jā. Un es, pēc Armīna teiktā, vampīriem esmu ļoti nozīmīga...’
‘tā viņš noteikti ir teicis katram savam upurim...’ Beltāns iestarpināja.
‘...viņš mani nodēvēja par Efemerīdu.’ Viņa acis atkal iepletās. Piksijs, kas sēdēja uz svečtura starp mani un Beltānu, piešāva mutei priekšā roku.
‘vai! Boss, es pavisam aizmirsu jums pateikt, ka Armīns kaut ko pieminēja par Pirmo...’
‘tu aizmirsi?!’ viņš gribēja elfu nosist no svečtura, bet tas ātri izgaisa.
’Pirmā... es tam nevaru noticēt... nu un ko tu tagad no manis gribi?’
‘palīdzību.’
‘palīdzību?! Kā tad es tev varu palīdzēt?!’ es viņam izstāstīju visu par mani un Armīnu, un viņa paziņām.
‘nu un tagad es vairs nezinu, ko, lai iesāk...’
‘tad tagad tev ir divas iespējas: pirmā – tu ej un iznīcini Čūsku pati.’
‘ļoti smieklīgi... bez tam es nezinu, kur tā Čūska atrodas. Un otra?!’
‘otra – tu ej, izglāb Armīnu un jūs abi dodaties iznīcināt čūsku...’
‘bet kā es viena, dienu veca vampīrene, varu stāties pret vairāk nekā simts gadus vecu vampīru?!
‘neaizmirsīsim, kas tu esi.’
‘nu un? Ko tas man dod?’
‘to mēs varam noskaidrot...’ viņš piecēlās un mēs aizgājām uz bibliotēku. Tur viņš stāvēja kādu laiku pie viena plaukta. ‘vai tu vari man nocelt to grāmatu?’ pacēlos līdz pašai plaukta augšai.
‘kuru?’ nolasīju domas un izvilku milzīgu grāmatu ādas vākos, es nedomāju, ka kāds cilvēks to tā vienkārši varētu pacelt. Kad noliku to uz galda redzēju, ka uz tās ir tādas pašas formas zīme kāda ir manam talismanam.
‘šī ir “nox dux Efemeridae liber” jeb “nakts vadones Efemerīdas grāmata”...’
‘un..?! taisi to vaļā, lai redzam, ko, lai dara!’
‘es nevaru... tur jau tā lieta, citādi es jau to būtu sen izstudējis...’ palasīju viņa domas un atklāju, ka viņš to ir atradis starp Armīna mantām. ‘varbūt tu vari izmantot savu spēku un mēģināt to kaut kā atvērt...’ pacēlu un aplūkoju grāmatu tuvāk, Beltāns brīnījās, cik viegli es to varu noturēt. Redzēju, ka grāmata ir labi aizdarīta ar ļoti izturīgu slēdzeni, mēģināju to attaisīt, bet vienīgā izmaiņa bija tā, ka zīme uz grāmatas sāka viegli kvēlot.

[rebel]

iedot man stāstu saldināšanai? no way. varbūt tad uzreiz sarunājam,ka es režisēšu seriālu "Mīla Līķa bālumā", kas balstīts uz zeloco stāstu "Agla"? palīgā var paķert kādus pāris Meksikāņu seriālu veidotājus.. XD

aah, ļaunie vampīri,kā viņi šitā, nolaupīt armīnu...
bet tā grāmata. hmmmmjē. patīkami.
kopumā - brīnumjauki, nu jau viņai ir DIVAS glābšanas misijas.. jā,oranžais peldkostīms sāk izskatīties arvien reālāks...

[zeloco]

^^



‘ei! Skaties!’ Beltāns norādīja uz manu kaklu. Palūkojos un redzēju, ka mans talismans arī ir sācis viegli spīdēt, ‘varbūt...’
‘...tā ir atslēga.’ Es pabeidzu viņa vietā un noņēmu savu talismanu. Tad es noņēmu no medaljona ķēdīti un to uzliku uz zīmes. Šķita, ka talismans izkūst un saplūst ar vāku. Pamanīju, ka grāmatas aizdares ir pazudušas. Ļoti gribēju uzzināt, kas tajā ir iekšā. Pēkšņi vāks pats no sevis atvērās. Tur bija kaut kas rakstīts latīņu valodā, bet es to nesapratu. ‘kas tur rakstīts?’
‘tu gribi teikt, ka nezini latīņu valodu?’
‘nē! Pie tevis es mācījos seno Ēģiptiešu valodu!’ burti uz lapas pēkšņi pārvērtās un es atpazinu seno Ēģiptiešu rakstu zīmes.
‘izskatās, ka tev tikai jāizsaka kādā valodā tu to gribi un tā tūlīt pārvērtīsies...’ gribēju pārliecināties.
‘latviešu valoda!’ burti man uzreiz kļuva pazīstami un es sapratu, kas tur rakstīts: “Esi Sveicināta Nakts Vadone! Caur Daudziem Gadsimtiem Tu Beidzot Esi Atradusi Arī Vadones Grāmatu. Visa Informācija, Kas Ir Šajā Grāmatā, Tev Ir Pieejama, Viss, Kas Tev Jādara Ir Jāizrunā Vēlamā Tēma Skaļi.” ‘cik oriģināli, varēja jau tādai grāmatai izdomāt savādāku ievadu...’
‘pajautā par spējām!’
‘ā... jā, pareizi... kādas īpašas spējas man piemīt, kas atšķiras no citu vampīru dotībām?’ ievada teksts pazuda un parādījās cits: ”Nakts Vadonei Piemīt Sekojošas Spējas: Telekinēze, Teleportācija, Materializēšana, Atmiņas Par Iepriekšējām Dzīvēm, Spēja Atbrīvot Vampīru No Viņa Lāsta, Staigāšana Saules Gaismā Savā Izskatā, Pareģošana Un Dieva Dotais Svētums, Kas Spēj Nogalināt Čūsku.” ‘staigāšana saules gaismā...?! bet es taču tikko apdegu! Labi, kā es varu staigāt saules gaismā?’ atkal teksts nomainās: “Lai Nakts Vadone Staigātu Saules Gaismā, Viņai Vajag Atbrīvot No Lāsta Vienu Vampīru.” ‘ko?! Kā lai es to izdaru?’ burti pazūd un to vietā parādās citi. Beltāns aiz pārsteiguma ir apsēdies un skatās grāmatā.
‘grāmata ar savu prātu...’ tekstā teikts: “Lai Nakts Vadone Atbrīvotu Vampīru No Viņa Lāsta, Viņai Ir Jādod Tam Dzert Savas Asinis.”
‘nu vismaz tas ir skaidrs...’ pagriezos pret Beltānu, kas nu jau bija mazliet nobālējis, ‘kur es varu atrast kādu vampīru?’ viņš uz mani paskatījās tā, it kā mani redzētu pirmo reizi.
‘ko? Ā.. vampīrs... tas jau būtu jāvaicā tev. Laikam kaut kur Arkanā naktīs kāds blandās un meklē sev upurus...’ pievērsos atkal grāmatai.
‘kā iespējams iznīcināt vampīru?’ teksts vēstīja: “Lai Nakts Vadone..” (šajā brīdī iedomājos, cik ļoti man pieriebās šī uzruna) ”...Iznīcinātu Vampīru, Viņai Jāizvēlas Viens No Dotajiem Variantiem: Jāizved Vampīrs Saules Gaismā, Pilnībā Jāiznīcina Viņa Ārējais Veidols, Jāiebaro Viņam Ķiploki Vai Jādod Dzert Savas Asinis.” ‘nu labi, pagaidām esmu uzzinājusi visu, ko vajag. Es laikam iešu meklēt vam... āā... nu jā, tagad taču ir diena...’
‘paprasi grāmatai, kā tu vari mainīt savu veidolu, tad es tevi aizvedīšu uz Armīna kambari.’
‘kāpēc tad man jāmaina veidols, vai tad tas nav mājā?’
‘nē, viņš speciāli mani jau pašā sākumā palūdza, lai ļauju viņam gulēt ārpus mājas. Un tā kā man dārzā bija tas pagrabiņš es viņam to piedāvāju un viņš piekrita... varu saderēt, ka tur ir arī zārks.’ Pagriezos pret grāmatu.
‘saki, kā es varu mainīt savu veidolu!’ parādās teksts: “Lai Nakts Vadone Mainītu Savu Veidolu, Viņai Jāiedomājas Vēlamais Veidols Un Jācenšas Sevi Iedomāties Tā Vietā.” ‘jā, viņiem viss ir vienkārši... labi, kā es varu grāmatu aizvērt?’ burti pazuda, vāks aizcirtās un mans talismans burtiski izsprāga no vākiem, es izmantoju savu ātro reakciju, lai to noķertu. Uzvēru amuletu uz ķēdītes un pakāru kaklā. ‘nu, ko... rādi ceļu!’ Beltāns piecēlās.
‘bet vai tu nemainīsi savu veidolu?’ kādu laiku domāju, kādā veidolā, lai pārvēršos. Pirmais prātā ienāca Armīns. Joka pēc gribēju iemēģināt, aizvēru acis un iedomājos sevi viņa ādā. Dzirdēju kā Beltāns nodvešas, atvēru acis un jutu, ka man acis sakritušas matu šķipsnas. ‘tu esi Armīns!’
‘nē...’ dzirdēju, ka balss, kas skanēja, bija daudz zemāka par manu īsto balsi, ‘nē, tā esmu es...’ viņš pasmaidīja.
‘dīvaini to dzirdēt no Armīna mutes...’ es tikmēr centos savaldīt šķipsnas, kas man nemitīgi krita acīs.
‘njā... sajūta arī ir visai dīvaina...’ paņēmu grāmatu un Beltāns mani izveda pa sētas durvīm. Beidzot es dārzu aplūkoju no lejas. Redzēju tur daudzus ziedus un augus par kādiem es pat iedomāties nebūtu spējusi. Iegājām labirintā, kur kādu laiku līkumojām. Kad man tas apnika, es pacēlos un no augšas atradu durvis, pie kurām arī nolaidos. Beltāns pirmajā brīdī, kad mani ieraudzīja, bija nedaudz apjucis un lūkojās sev aiz muguras. Tad viņš piegāja pie lūkveida durvīm un sāka tās izmisīgi raustīt. Kādu laiku viņu vēroju ar smaidu sejā (visticamāk, ka ar to pašu šķībo Armīna smaidu), ‘varbūt tomēr man pamēģināt?!’ viņš pagāja malā un es ar vienu roku tās atrāvu vaļā. Pirmajā momentā šķita, ka iekšā ir tumšs, bet manas acis ātri aprada ar tumsu un es priekšā ieraudzīju vēl vienas durvis. Es arī tās atrāvu vaļā, Beltāns tikmēr no zemes pacēla vienu pusizdegušu sveci un to ar pirkstu aizdedzināja. Tālāk redzēju palielu kambari, kura vidū gulēja smuks melnkoka zārks.
‘tad es laikam iešu... es atgriezīšos līdz ar saulrietu.’ Viņš sveci iesprauda vienā no daudzajiem svečturiem, kas atradās pie zārka. Tad viņš aizgāja un, šķiet, aizslēdza durvis, bet mani tas neuztrauca, jo tādu slēdzeni uzlaist tagad bija tīrais nieks – pat no iekšpuses. Nodzēsu sveci, jo es tumsā redzēju ļoti labi, noliku grāmatu aiz zārka un atvēru pašu zārku. No iekšpuses tas bija izklāts ar sarkanu zīdu un no spilvena apakšas vīdēja kaut kādas grāmatiņas stūris. Pacēlu spilvenu un zem tā gulēja maza apbružāta grāmatiņa ādas vākos. Paņēmu to, apsēdos gaisā (lidinājos) un to atvēru. Pēc visa spriežot, šī grāmatiņa bija Armīna dienasgrāmata, kas sākta rakstīt dažas dienas iepriekš, tur bija rakstīts par to, kā viņam radās pirmās aizdomas par to, ka es varētu būt Pirmā, sapratu, ka viņš manu talismanu bija pamanījis jau sen un atcerējās par to, kāda zīme bija uz Vadones grāmatas (tajā laikā tā viņam acīmredzot bija nezināmā kārtā pazudusi). Tajā brīdī arī bija pirmais apstiprinājums, ka es kaut kā varētu būt saistīta ar šo pareģojumu. Tālāk vēl bija stāstīts par manu domu lasīšanu, par manas pagātnes izzināšanu un visu pārējo. Pēdējais ieraksts bija par to, ka viņš ar mani ir sastapies savā īstajā veidolā, bet uzdevies par kādu Netu. Tas viņam esot bijis grūti, jo viņš ļoti gribējis man izstāstīt par pareģojumu un pēdējais teikums, kas bija ierakstīts, bija šāds: “šonakt es viņai pateikšu”.
Es pat nepamanīju kurā brīdī es nomainīju savu veidolu, bet nu es biju atpakaļ savā vecajā izskatā. Jutu, ka tagad ir dienas vidus un gāju gulēt. Šī bija mana pirmā diena, kad es viena gulēju zārkā, bet tas fakts, ka tas ir Armīna zārks, deva man sirdsmieru (?) un es drīz iemigu.

[Kentaishi]

vienmēr lasu ar īpaši lielu aizrautību, un arī šodien nav nekāds izņēmums... raksti lūdzu tālāk pēc iespējas ātrāk jo man nagi niez uzzināt kas būs....

[rebel]

ahh,man Aglas pietrūka,kamēr netiku palasīties.. XD
eu,vai man tā tikai šķiet,vai arī atbrīvot vampīru no lāsta,dodot dzert savas asinis,nozīmē to arī iznīcināt? ehhh..
bet tā Grāmata kļūst arvien ubersaistošāka..cik labi būtu,ja mācību grāmatas būtu tādas - tik pajautā, un atbilde uzrakstās.. brīnišķīgi.

nju,patīkami.ceru,ka nākamais turpinājums uzradīsies drīzi jo drīzi. ^^

[zeloco]

nu, vampiirisms cilveekaa izgaisiis, cilveeks paliks dziivs, tuuliit redzeesi, kaa tas notiek ^^




Es sapņoju par Čūsku. Šoreiz es redzēju, kas notika pēc tam, kad tā man iekoda. Pēc kodiena es it kā ieslīgu miegā un, kad pamodos, tad atrados kādā alā. Piecēlos sēdus un redzēju, ka Čūska guļ man uz kājām un cieši skatās uz mani. Nepaspēju nemaz kaut ko bilst, kad pēkšņi Čūska sāka pārvērsties, tāpat kā toreiz Armīns. Pēc kāda laika manā kājgalī sēdēja jauns vīrietis. Kaut gan es viņu redzēju profilā, varēju pateikt, ka viņš ir ļoti skaists. Viņam bija zeltaini mati, nenosakāmas krāsas acis, veselīga ādas krāsa (ja ņemam vērā to, ka, kad cilvēks kļūst par vampīru, viņa ādas krāsa kļūst bāla), uz viņa pelēkās tunikas mugurpuses es redzēju sakaltušas asinis. Viņš tā kādu laiku sēdēja, skatoties uz alas sienu. Tad viņš sāka runāt un šķita, ka viņa vārdi atbalsojas manas galvas iekšienē.
‘beidzot tu esi pamodusies...’ piecēlos sēdus un pievilku sev pie krūtīm kājas.
‘kas tu esi?’
‘mans vārds ir Lucifers...’ viņš pagriezās pret mani un es ieraudzīju, ka uz otras viņa sejas puses ir milzīgas, nejauka paskata rētas, ‘es biju viens no Dieva erceneņģeļiem .’
‘biji?!’ viņš piecēlās.
‘jā... līdz brīdim, kad Viņš radīja cilvēku...’ šķita, ka viņa balss aizlūzt.
‘kāpēc tad tagad tu vairs neesi eņģelis?’ viņš nopūtās.
‘tu noteikti esi dzirdējusi tādu frāzi, ka Dievs ir radījis pilnīgi visu... tad zini, Dievs ir radījis arī naidu, iznīcību un ļaunumu!’ viņa acis dīvaini iekvēlojās. Es turpināju vērot viņa rētas. ‘kad Dievs radīja tā saucamo Ādamu... kādu iemeslu dēļ viņš radīja to sievieti man nav skaidrs...’ viņš tagad bija nomierinājies un, atspiedies pret sienu, apsēdās uz aukstā akmens. ‘lai gan Ādams bija ļoti priecīgs... Dievs pamanīja, ka viņš tagad ir vairāk aizrāvies ar Ievu un Viņam tas nepatika. Dievs sūtīja mani uz Ēdeni Čūskas izskatā, lai es pamudinu Ievu ēst no Ābeles un, lai Viņam būtu iemesls viņu izraidīt no Dārza. Es izdarīju, kā Viņš lika, bet notikumi pagriezās neparedzētā virzienā... Ieva deva Ābolu ēst arī Ādamam un tāpēc Dievam nācās no Ēdenes izraidīt abus. Tik dusmīgu un pārskaitušos es Viņu vēl nebiju redzējis. Viņš visā vainoja mani un izraidīja no Paradīzes. Tā kā es nejutos vainīgs es teicu, ka Viņam atriebšos. Tad Dievs man uzlika šo zīmi...’ viņš norādīja uz savainoto vaigu. ‘tad mani no mugurpuses satvēra divi sargi, es viņus atpazinu... tie bija Gabriels un Rafaels... Gabriels nostājās man priekšā un satvēra manus plecus, viņa seja pauda lielas ciešanas un viņš tecināja pār saviem vaigiem zilas asaras, jo viņš bija viens no maniem labākajiem draugiem...’ pār viņa vaigu pārritēja asinssārta asara, ‘Rafaels man norāva spārnus... tiklīdz Gabriels pagāja malā tā, ka es varēju redzēt Dieva seju, Viņš bija novērsies un raudāja, viņa seja bija notecējusi ar zilām asarām... zem manis pazuda pamats, Dievs pēdējo reizi uz mani paskatījās ar savām okeānzilajām acīm un es kritu...’ tad iestājās klusums. Pēc kāda laika šķita, ka viņš atcerējās par mani, viņš piecēlās un noslaucīja asaras.
‘tu Viņu vēl joprojām mīli...’
‘protams! Kā var nemīlēt savu radītāju?! Bet tagad es esmu izdomājis kā viņam var atriebties.’ Viņš paskatījās uz mani un pasmīnēja, ‘tu uz zemes radīsi jaunu klanu! Tavs uzdevums ir izdalīt manu lāstu citiem! Ja man bija jācieš cilvēku dēļ, tad lai tagad cilvēki cieš manis dēļ!’ Lucifers piegāja man klāt un piecēla aiz rokām.
‘bet kā?’ viņš pacēla no zemes asu akmeni un iegrieza sev rokā.
‘no manām asinīm lāstu iegūsi tu un no tavām – citi...’ es pieliku lūpas pie brūces un dzēru eņģeļa asinis. Tās bija karstas... tad es sajutu sāpes... pēc ilga sāpju brīža es atkal sajutos spēcīga.
Jutu, ka lidoju, tad es atvēru acis un redzēju, ka tiešām lidoju. Armīna dienasgrāmata man bija izkritusi no rokām. Dzirdēju skrapstināšanos pie durvīm un tad tās aizvērās. Beltāns turēja rokā mazu svecīti.
‘Agla, vai tu te vēl esi?’ svecīte nedeva pietiekošu gaismu un viņš mani neredzēja. Aizgāju aiz viņa un uzliku savu auksto roku uz viņa pleca. Viņš iesaucās un pagriezās, ‘ai! Agla! Netaisi šitos vampīru jociņus uz manis!’ viņš uzlika roku uz savām krūtīm. ‘saule ir norietējusi, tagad tu vari iet meklēt upuri...’ viņš aizgriezās un izgāja ārā. Es paņēmu Vadones grāmatu un Armīna dienasgrāmatu un abas noslēpu zem zārka spilvena.
Izgāju ārā un izstaipījos, bija skaista bezmēness nakts. Pacēlos uz devos uz Arkanas pusi. Nolaidos kādā vēl nezināmā ieliņā. Šķita, ka visas ielas ir kā izmirušas. Neredzēja ne mirstīgos, ne nemirstīgos. Pēkšņi sadzirdēju kādas balsis, tās nāca aiz stūra. Šķita, ka tas ir kāds pārītis. Pašķielēju aiz stūra un redzēju, ka viena meitene nemaga drēbēs strīdas ar kādu jaunu vīrieti. Meitene bija ģērbusies melnās biksēs un zaļā krekliņā, bet puisis – melnos, apdriskātos džinsos un “iron maiden” krekliņā. Meitene par kaut ko noskaitās un iesita viņam pļauku, bet puisis nosauca viņu rupjā vārdā un sagrāba aiz matiem. Redzēju, kā viņš viņai pārkož kaklu un izsūc no viņas dzīvību. Tajā brīdī man prātā ienāca doma. Pēc tam viņš viņu nometa, vēl nolamājās un aizgāja aiz stūra. Es piegāju pie meitenes un apņēmu viņas veidolu. Tad es paņēmu iemērcu rokas viņas brūcē un sasmērēju savu kaklu ar viņas asinīm. Tad es skrēju pakaļ puisim.
‘nāc atpakaļ, idiot! Es vēl ar tevi nebeidzu runāt!’ viņš pagriezās un bija mazliet pārsteigts.
‘tu vēl esi dzīva? Panāc šurp!’
‘pats nāc, vai man vēl tevi jāapkalpo?’ izlikos nobijusies, kad viņš strauji man tuvojās. Viņš mani apņēma un iekoda otrā kakla pusē. Tas bija mazāk sāpīgi nekā tad, kad man koda pirmo reizi. Likās, ka līdz ar asinīm no manis aiziet tāds kā smagums un es jutos vieglāka. Viņš mani atgrūda un saķēra savu kaklu, tad viņš iekliedzās, redzēju, kā viņa ilkņi ievelkas atpakaļ, viņa āda kļūst sārtāka un viņš nokrita ceļos..
‘kas ar mani notiek? Ko tu izdarīji?’ nomainīju veidolu un notupos viņam priekšā.
‘es tevi atbrīvoju... tagad tu esi brīvs no lāsta...’ atkal piecēlos un lidoju medīt, jo nebiju barojusies. Ieraudzīju tālāk kādu sievieti. Palasīju viņas domas un noskaidroju, ka viņa ir palaistuve un zagle un tagad viņa dodas kārtējos izlūkos pēc jauniem upuriem. Negribēdama īpaši ar viņu runāt, piegāju no aizmugures un iekodu.
Pēc tam es lidoju atpakaļ pie Beltāna. Kad iegāju mājā, es viņu atradu pie ēdamgalda gulošu un apkrāvušos ar pergamentiem. Palasīju domas un sapratu, ka viņš bija meistarojis plānu, kā es viņus varu pārsteigt un atgūt Armīnu. Man radās jautājums par to, kas viņš ir bijis pirms kļuva par ārpusnieku. Pieliku pirkstus pie viņa deniņiem tāpat kā toreiz Armīns. Aizvēru acis un sāku lasīt domas. Neko daudz es neatradu līdz brīdim, kad es ieraudzīju savas mātes seju. Uzsitu ar dūri pa galdu, atstādama nelielu bedrīti. Beltāns uzreiz pielēca kājās un paķēra sviesta nazi, kas atradās blakus viņa bijušajām pusdienām.
‘āāā... tā esi tu...’ viņš nolika nazi un atkal apsēdās, ‘nu, kā gāja?’
‘viens vampīrs pagalam!’ ieskrāpēju uz galda ar nagu vienu strīpiņu. Beltāns norija siekalas.
‘njā... vai tu esi gatava iet uzbrukumā?’ es apsēdos viņam pretī.

[Kentaishi]

un tāāāālāāāāāk????? kapēc vienmēr visi stāsti apstājas visintresantākajās un saistošākajās vietās? kāds man var paskaidrot?

[rebel]

kapēc vienmēr visi stāsti apstājas visintresantākajās un saistošākajās vietās?

tāpēc,lai liktu Tev gaidīt, un gaidīšana taču ir pats skaistākais mūsu dzīvēs, vai ne?

ā, cik jauki,šis variants man ļoti tīk - atbrīvoti no lāsta viņi var tikt nemirstot,jesss! ^^
bet tā Lucifera gan man žēl. nu kā tā var izrīkoties,kā Dievs ar viņu? ehhh. nepatīkami.
njā, aizraujošs šis stāsts, aha,aha..un Beltāna loma vēl joprojām miglā tīta.. XD vectētiņš?

[zeloco]

Lai buutu dzenulis lasiit arii turpmaak ^^



‘nē, no kurienes tu pazīsti manu māti?’
‘kā tu...? āāā.. pareizi...’viņš piecēlās. ‘kā lai to pasaka...’ viņš pagriezās pret mani un ieskatījās manās acīs, ‘esmu tavas mātes vecvecvectēvs...’ man atkārās žoklis.
‘ko?’ ar steigu sāku lasīt viņa domas un viņš, to zinādams, domāja tieši par to. Mana māte viņu pēdējo reizi redzēja apmēram manā vecumā un viņa nespēja viņam piedot to, ka viņš lāva nomirt visiem pārējiem – viņa bērniem, mazbērniem un manas mātes vecākiem un vecvecākiem... tagad viņš dzīvoja viens un mācīja Armīnu, nauda viņam ienāca no viņa mazbērnu mantojuma, ko viņš pēc viņu nāves pievāca. ‘kā tu varēji?! Tie taču bija tavi bērni un mazbērni!’
‘nu saproti taču, man arī ir uz kaut kā jādzīvo! Labāk liksim pagātni mierā un ķersimies pie tagadnes. es tev gribēju pajautāt, vai tu māki kustināt priekšmetus?’ kaut gan biju dusmīga, es ar vienu roku pacēlu krēslu, kas stāvēja man blakus.
‘vai šādi?’ viņš izbolīja acis.
‘nē, es domāju ar telekinēzes palīdzību..’ noliku krēslu atpakaļ vietā.
‘nezinu, neesmu mēģinājusi...’
‘pamēģini paņemt šo nazi.’ Viņš norādīja uz sviesta nazi, ar ko pirms tam viņš gribēja mani “nogalināt”. Es paskatījos uz nazi un “teicu” tam domās, lai tas “nāk” pie manis. Tas sāka trīcēt un tad pilnā ātrumā lidoja man virsū, es to noķēru, pirms tas paspēja man izdurt aci.
‘nu, vai tas būs labi?’
‘apbrīnojami... labi, jā, labi! Un kas tev vēl tur bija...’ viņš sāka rakāties pergamentos, izvilcis vienu lapu viņš nolasīja, ‘materializēšana...’
‘kas tas tāds?’
‘nezinu... labi, tālāk... teleportācija un nākotnes pareģošana... labi, tā pareģošana tagad bijusi nebijusi... pamēģini teleportēties.’ Darīju, ko spēju... iedomājos sevi savā istabā, aizvēru acis un sajutu vieglu vēja plūsmiņu. Atvēru acis un es skatījos un lielo, melnkoka skapi, kas atradās manā istabā. Biju nedaudz apjukusi. Bet tad man radās viens jautājums: kur ir mans grimūls? Pēdējo reizi es to redzēju Kasiopeja kapos, pēc tam tas pazuda no mana redzes loka. Aizteleportējos atpakaļ pie Beltāna.
‘teicami!’ viņš sāka aplaudēt.
‘saki man, kas notiek ar magu, ja viņa grimūls ir nonācis nepareizajās rokās?’ viņš iepleta acis.
‘tu esi pazaudējusi savu grimūlu?’ es pamāju, ‘vai! Tas nav labi, tas nav labi...’
‘kas tad var notikt? Es taču tagad esmu vampīrs nevis mags!’
‘tas, ka tu esi mags nekad nemainīsies! Tu vienkārši ieguvi jaunas spējas – tas arī viss. Tas, kas tu esi tu esi! To nevar mainīt. Bet ja grimūls ir pie Dikona, tad viņš tevi var pat nogalināt!’ Beltāns saķēra galvu. Es apsēdos un uzliku kājas uz otra krēsla.
‘bet, ja jau es vēl esmu dzīva, tas nemaz nav pie viņa...’
‘tas ir tikai iespējams... es tev ieteiktu nogaidīt līdz saullēktam un tad aizteleportēties pie grimūla, ja tas ir pie Dikona, tad viņš tev neko nevarēs padarīt, jo būs diena...’ kādu laiku vēl sēdējām un spriedelējām par turpmākās rīcības plānu.
‘tūlīt lēks saule, tad tu atceries, kas tev ir jādara?’
‘jā, jā... jaaizteleportējas pie grimūla, ja tas ir pie Dikona, tad šņiks!’ novilku ar pirkstu pāri kaklam.
‘nē, tev jānoskaidro, kur ir Armīns sākumā! Ai! Tu vispār nekā no manis sacītā nedzirdēji!’
‘vai tad tu to teici man?!’ pasmaidīju.
‘ļoti smieklīgi... labi ej! Pagaidi, panāc šurp!’ viņš mani atkal ieveda bibliotēkā, ‘nocel to grāmatu!’ viņš norādīja uz vidēja izmēra grāmatu apmēram trīs metrus virs manis. “Teicu” grāmatai, lai tā seko manam skatienam un es to nolidināju tieši Beltāna rokās. Viņš to atvēra un izvilka zobenu, kas bija četras reizes lielāks par pašu grāmatu. ‘paņem šo, tas tev var noderēt. Nogalināt tu ar to nevarēsi, bet apturēt gan, tas ir apziests ar pūķa gļotām. Ja tu ar to vampīru ievainosi, tad tas kādu laiku būs paralizēts. Tikai pati nesavainojies.’ Paskatījos uz viņu ar nievājošu skatienu. Aizgāju pie sētas durvīm, jo gribēju pārbaudīt, vai es tiešām varu staigāt dienā, un kādu laiku stāvēju. ‘kas noticis?’
‘un ja nu tas nenostrādā un es sadegu?’
‘tad es tevi novietošu burciņā virs sava kamīna.’ Viņš pasmaidīja. Ievilku dziļu elpu un atvēru durvis, saules stari krita uz manām kājām un es jutu, kā tās silst. Pastiepu roku saulē un sajutu tikai vieglu silšanu. Tad izgāju ārā pilnībā. Saule bija spilgta un sākumā tā mani apžilbināja, bet, tā kā mans organisms tagad ir pieradis pie tik pēkšņām apgaismojuma maiņām, tad manas acis ātri aprada ar gaismu. Kādu laiku baudīju saules staru patīkamo kņudoņu sev uz ādas, bet tad sapratu, ka man jādodas. Iegāju atpakaļ hallē un Beltāns man iedeva zobenu. ‘esi uzmanīga. Ja tu tomēr atgriezīsies un būsi pieveikusi Čūsku, tad es tev atklāšu savu noslēpumu...’ kādu laiku skatījos viņam acīs, lasot domas, tad sapratu, ka ar to viņš domāja, tā sauktās, filozofu tinktūras formulu.
‘paliec sveiks...’ tad es aizteleportējos uz savu istabu, kur pārģērbos samērā ērtajās nemagu drēbēs un savācu savu apmetni, tad uz kapliču, kur pārbaudīju, vai grāmatas ir vietā. Visbeidzot es biju gatava piedzīvojumam.

[Pakkun]

par luciferu baigi labaa vieta! staasts tieshaam ir ljoti interesants!

[Isabel Carmin fon Edelhain]

Vispār mani tagad interesē vena lieta. Ja jau viņas asinis iznīcina vampīrisko būtību, tad kapēc Armīns joprojām tād ir?