Kāpēc otakieši klausās sūdīgu japāņu mūziku? Options

[GM]

Šim topikam pamatā ir diskusija, kas aizsākās skaipā, apspriežot ar cienījamo foruma veterānu Sērfiju ALK jaunās favorīt-forumietes Kikyou last.fm profilu. Tas uzskatāmi ilustrē fenomenu, ko esmu novērojis, tā kā kopīgas pazīšanās ir likušas man pārāk daudz laika pavadīt japāņu multenīšu mīļotāju sabiedrībā. Proti – mažoritāte anime frīku, kuri deklarē sevi kā japāņu kultūras entuziastus, vienlaikus klausās apšaubāmas kvalitātes japāņu mūziku. Lielākoties japošku roku un šķībacaino popu.

Sūdīga (vai vispār neesoša) muzikālā gaume, protams, nav nekas jauns, jo sevišķi, ja runājam par twitter paaudzi. Tomēr, ja japanofīlijas pamatā ir aizraušanās tieši ar japāņu kultūru un mākslu, vai loģiskāk nebūtu klausīties tādu japāņu mūziku, kas atspoguļo tieši šai tautai raksturīgās kultūrvēsturiskās muzikālās īpatnības?

Jrock/jpops pēc būtības ir tipisks modernās Japānas jauniešu kultūrvides blakusprodukts, kas, gluži kā paši jaunieši, nepaguris emulē rietumu banālākās un idiotiskākās popkultūras tendences, savērpjot tās tik weird veidos, cik weird tas var padoties tikai un vienīgi japāņiem. Šo mūzikas novirzienu saistība ar otakiešu kaismīgi mīlēto japāņu kultūru ir visai nosacīta – ja vien jūs negrasāties šīs valsts jauniešu dzīves skatījuma bezpriģelu nodēvēt par kulturāli nozīmīgu valstij, ar vienu no visunikālākajām kultūrvidēm in the history of mankind.

Ko tur liegties, Japānas mūzika ir plaša un daudzveidīga – gan tīrs, šķīsts etniskais folks, gan klasiskā un arīdzan populārā mūzika, kurā jūtami, bet ne dominējoši jaušamas rietumu, jo sevišķi Amerikas influences (bet kurā 21. gadsimta mūzikas žanrā gan to nav?). Pat, ja jūs neinteresē salām vēsturiski unikālie mūzikas paveidi, vienmēr pastāv iespēja pievērsties rietumnieciskajiem žanriem, kurus caurvij tautiskie motīvi. Te ir no kā izvēlēties: komponisti-klasiķi, kas kuplā skaitā parādījās pēc Japānas impērijas sabrukuma un tam sekojušās neredzētās artistiskās brīvības viļņa; 50’o gadu džeza buma pēcteči, vai (tā kā esat pieraduši pie anime saundtrekiem) kaut kas no valsts milzīgā kino fonda muzikālajām pērlēm.

Tad kāpēc jūs klausāties sūdīgu japāņu mūziku? Vai tāpēc, ka jrock/jpop ir populāri, viegli uztverami žanri, kas neliek jūsu smadzenītēm izkust putrā? Vai varbūt tāpēc, ka interese par japāņu kultūru ir tikai frāze, ar kuru mētājaties, jo to prasa identificēšanās ar lecošās saules zemes producētajām multenēm?

[Sērfijs]

Atļaušos piebilst, ka vērtības patīk/nepatīk šajā gadījumā nav ieteicams lietot, ņemot vērā, ka kādreiz uz līdzīgu jautājumu man atbildēja šādi:

Nu..nez, neesmu dzideejis latvieshu valoda kaadu j-pop stila dziesmu.. Tak ne jau tikai aloda mainaas, ir tak arii taads kaa aatraaks, skaniigaaks, juatraks skaneejums.. Nu tak.. sakiet, ka es nekluudos..

Tiem, kas tomēr uzskata, ka par gaumi strīdēties nevar, un jpop's/roks ir vislabākais, kas mūzikā noticis kopš Le Pétomane, lūdzu, paskaidrojiet kāda atšķirība ir starp šīm divām dziesmām, atskaitot valodas.

http://www.youtube.com/watch?v=x-15oHFx1lg

un

http://www.youtube.com/watch?v=hGLZqDXau98

[Arta]

Čau.

Nūm, ir tā. Būs tā.
Reku neliela mana iespaidu vēsturīte, kāpēc gan es to klausos.

Kāpēc?

Vispār pirmajā brīdī pēc izlasīšanas gan nodomāju ''Hmm.. moš es to daru tikai tāpēc, lai varētu pateikt es klausos jrock `a tu visp nezini kas tas tāc ira! bet nē.
Domāju tālāk. Cik vien atceros sevi, arī kad biju vēl 10gadīgs bērns, [nē es neklausījos jrock tad. :'D] man patika dziesmas citās valodās, toreiz tā bija angļu, neko nesapratu, izklausījas tik jokaini.. atceros, ka klausījos the Offspring ''Americana'' disku un biju starā. Lai gan man likās, ka kaut kāda rokmūzika un dīvaina ķērkšana nav ''stilīga'', jo reti kādam patika tas, kas man. o.o Pa MTV gāja kkāds Mensona klips un es aizrautīgi skatījos uz to savādo cilvēku, to, kā viņš izkatās, cik ļoti savādāks viņš tomēr ir un kā kāds ienāca istabā, fiksi aizgriezu prom to kanālu un izlikos, ka es uz kkādiem monstriem neskatos. xD
Iet gadi, kaut kur pazaudēju savu iekāri pēc mūzikas un klausījos visu, kas pagadās, te Britnija, te Fall out boy, tad kkāds 50 cent.. lēnām atsijāju šo un to, kamēr sapratu - jām, roks un tāda skaļāki trakāka mūzika man patīk labāk nekā elektroniskā [kuru tiešām neciešu vēljoptojām], reps [nu nēe... nepatīk, eheh..], tucpopblahblah es nez arī man šķita par pliekanu.
Periods, kad atrodu daudz rockgrupas, visādus amerikāņu brīnumus un varu klausīties kaut visu dienu, ka tik kārtīgi tās ģitāras spēlē un pa bungām dauza. Piesaista interesanti ģērbtās grupas, meklēju kaut ko vizuālāku, lai arī acīm tīkami. ''Nu kāpēc jūs visi tik garlaicīgiiii... -.- '' domāju šķirstot last.fm lapas un kačājot visādus brīnumus.
Tad vienā skype čatā, jaukā saulainā dienā, tāds frukts kā Aven man atsūta kaut kādu dziesmu, kuru izpilda kaut kāds gackts vai velns viņ zin un man esot jānoklausās. o.ō Okēei... <.<'' Un tad, kā ar kaut kādu bomi pa galvu, mani pāršalca visnotaļ jaukā nostaļģija, kad pirmo reizi sāku klausīties to Offspring disku - kaut kas jauns, nesaprotams, izklausās tik... tik dīvaini. o.o kas.. KAS TAS IR?! O.O
Un tad mani aprija jrock virpulis un vairs netieku arā.. tik nenormāli milzīga izvēle, tāda dažādība, tik daudz vizuālu iespaidu, pārmērīgs inspiration loads, viņi ir tik dīvaini, vienkārši WEIRD.
And it is a well known fact for me nowadays - if it is weird, then I love it.

Tā laikam ir gaume.. kaut kāda dīvaina gaume. Mani tiešām vienkārši piesaista tas savādums un tā atšķirība. Jrock ienāca kā jauna vēsma un ar visu anime/manga/austrumi staffu vienā maisā. Iepazīt kaut ko jaunu tas todien šķita aizraujoši un šķiet tā vēljoprojām.

Neuzskatu, ka visu šo otakisko būšanu [nē, neuzskatu sevi par otaku, bet, laikam, nav pagaidām cita vārda kā visu to kopā nosaukt o.o] nēsāju sev kā title, mani tas viss patiešām interesē. Priecājos, ka todien sanāca šāda sagadīšanās. =D

Arī ikdienā skrienu pakaļ nevis visam tam kas ir topā vai baigi foršs, bet gan tam, kas ir dīvains un savādāks. :'D

Laikam pastāstīju visu, ko vēlējos, bet man liekas bija vēl kaut kas pieminams, bet nu nez.

Un par to pārējo japāņu mūziku - tradicionālo, vēsturisko un kādu nu tu tur vēl minēji - jā, ir interesanti paklausīties un novērtēt tādu tiešām tīru austrumnieciku mūzikas garšu, bet tiki tāpēc, ka tā ir labāka/īstāka/kvalitatīvāka j-mūzika, nenozīmē, ka man būtu jāklausās tas tradicionālais, ja jau mani tie austrumi tā interesē. Protams, tas ir jāprot novērtēt. ^^

Edit.
Un jā, ir bariņš tiešām paslimu dziesmu un tādas, kas liek domāt nu wtf. paranormāls sviests un izklausās pēc liela EWW.

Edit2.
Man tāda sajūta, ka lai arī ko nerakstītu, sāksies kāpšana uz galvas un beigās jrock tāpat paliks ''sūds'' kategorijā. Bet kāpēc gan nepadalīties iespaidos.. :]

This post has been edited by Art`a.: Feb 15 2010, 17:49

[Kikyou]

Šim topikam pamatā ir diskusija, kas aizsākās skaipā, apspriežot ar cienījamo foruma veterānu Sērfiju ALK jaunās favorīt-forumietes Kikyou last.fm profilu. Tas uzskatāmi ilustrē fenomenu, ko esmu novērojis, tā kā kopīgas pazīšanās ir likušas man pārāk daudz laika pavadīt japāņu multenīšu mīļotāju sabiedrībā. Proti � mažoritāte anime frīku, kuri deklarē sevi kā japāņu kultūras entuziastus, vienlaikus klausās apšaubāmas kvalitātes japāņu mūziku. Lielākoties japošku roku un šķībacaino popu.

Sūdīga (vai vispār neesoša) muzikālā gaume, protams, nav nekas jauns, jo sevišķi, ja runājam par twitter paaudzi. Tomēr, ja japanofīlijas pamatā ir aizraušanās tieši ar japāņu kultūru un mākslu, vai loģiskāk nebūtu klausīties tādu japāņu mūziku, kas atspoguļo tieši šai tautai raksturīgās kultūrvēsturiskās muzikālās īpatnības?

Jrock/jpops pēc būtības ir tipisks modernās Japānas jauniešu kultūrvides blakusprodukts, kas, gluži kā paši jaunieši, nepaguris emulē rietumu banālākās un idiotiskākās popkultūras tendences, savērpjot tās tik weird veidos, cik weird tas var padoties tikai un vienīgi japāņiem. Šo mūzikas novirzienu saistība ar otakiešu kaismīgi mīlēto japāņu kultūru ir visai nosacīta � ja vien jūs negrasāties šīs valsts jauniešu dzīves skatījuma bezpriģelu nodēvēt par kulturāli nozīmīgu valstij, ar vienu no visunikālākajām kultūrvidēm in the history of mankind.

Ko tur liegties, Japānas mūzika ir plaša un daudzveidīga � gan tīrs, šķīsts etniskais folks, gan klasiskā un arīdzan populārā mūzika, kurā jūtami, bet ne dominējoši jaušamas rietumu, jo sevišķi Amerikas influences (bet kurā 21. gadsimta mūzikas žanrā gan to nav?). Pat, ja jūs neinteresē salām vēsturiski unikālie mūzikas paveidi, vienmēr pastāv iespēja pievērsties rietumnieciskajiem žanriem, kurus caurvij tautiskie motīvi. Te ir no kā izvēlēties: komponisti-klasiķi, kas kuplā skaitā parādījās pēc Japānas impērijas sabrukuma un tam sekojušās neredzētās artistiskās brīvības viļņa; 50�o gadu džeza buma pēcteči, vai (tā kā esat pieraduši pie anime saundtrekiem) kaut kas no valsts milzīgā kino fonda muzikālajām pērlēm.

Tad kāpēc jūs klausāties sūdīgu japāņu mūziku? Vai tāpēc, ka jrock/jpop ir populāri, viegli uztverami žanri, kas neliek jūsu smadzenītēm izkust putrā? Vai varbūt tāpēc, ka interese par japāņu kultūru ir tikai frāze, ar kuru mētājaties, jo to prasa identificēšanās ar lecošās saules zemes producētajām multenēm?

Jo man pie kājas lol.
Starp citu, es sevi neidentificēju kā japanofīlu, jo man tā kultūra (tāpat kā jebkuras citas valsts kultūra) diez ko neinteresē, atskaitot anime (ko pie kultūras pat īsti pieskaitīt nevar), ēdienu un valodu.

Edit: ALK jaunās favorīt-forumietes Kikyou
Paga, ko? Jūs taču neesat tirgussievas?!

lūdzu, paskaidrojiet kāda atšķirība ir starp šīm divām dziesmām, atskaitot valodas.

http://www.youtube.com/watch?v=x-15oHFx1lg

un

http://www.youtube.com/watch?v=hGLZqDXau98

Nekāda, tās abas sūkā.
Ja man būtu jāizvēlās, izvēlētos tomēr līstošos vīrus, jo astoņdesmitie ir smieklīgāki par aziātu klonēm.

This post has been edited by Kikyou: Feb 15 2010, 21:28

[zenofex]

Es klausos to, kas man patīk un man piekāst to ka kāds cits uzskata to par sūdīgu. Tas nav tikai par Japānā radušos mūziku bet par mūziku vispār.

[Tigra2]

lūdzu, paskaidrojiet kāda atšķirība ir starp šīm divām dziesmām, atskaitot valodas.

http://www.youtube.com/watch?v=x-15oHFx1lg

un

http://www.youtube.com/watch?v=hGLZqDXau98

Otrā ir populāra astoņdesmito gadu dziesma, kurai, atšķirībā no pirmās, fonā skan labs vokāls. Ritms arī nedaudz cits. Sajaukt būtu grūti. Jo weather girls taču ir leģenda, tai laikā(80-tajos), tas bija pikants klips, ar visādiem ''sexy'' večiem. XD

Otrais man patīk. :3

[GM]

Jo man pie kājas lol.

Es klausos to, kas man patīk un man piekāst to ka kāds cits uzskata to par sūdīgu.

I can dig that. Tjip, gluži kā šim džekam ir piekāst to, vai kāds cits viņa šortus uzskata par sūdīgas gaumes pazīmi...



This post has been edited by GM: Feb 15 2010, 23:10

[Kikyou]

Nē, tas ir gluži tāpat kā teikt, ka tu esi piu, jo tev negaršo lakrica.
Mūzikālā gaume (tāpat kā garšas izjūta) ir visai intīma lieta, turpretim uz sliktu stila izjūtu ir jāskatās visiem.

EDIT: Geeeejs ir cenzējams vārds!? SERIOUSLY?
cenzēts cenzēts cenzēts
...ok, tas ir vienkārši savādi.

[GM]

Mūzikālā gaume (...) ir visai intīma lieta, turpretim uz sliktu stila izjūtu ir jāskatās visiem.

Eh, kaut nu tā būtu...
Diemžēl mūsdienu informācijas laikmetā ir jāskatās arī uz sūdīgām muzikālām gaumēm.

[Kikyou]

Bet neskaties. Tas taču ir tik vienkārši!

[GM]

Redz, raugoties uz "japanofīliem", kas kaifo par visvisādu bullšitu, manī sēdošais racionālists saka, ka ir muļķīgi izvēlēties sliktāko, ja ir iespēja klausīties labāko.
"A varbūt es nevēlos?" you say? Brīvā griba ir nice n stuff, bet kā var nevēlēties garīgi augt un pilnveidoties?

This post has been edited by GM: Feb 15 2010, 23:21

[Sērfijs]

Kā slikta stila izjūta ir atšķirīga no sliktas gaumes mūzikā, ja reiz abas instances pavada gaume?

[Kikyou]

Bet varbūt "man nepatīk kā skan" nevis "es nevēlos".
Pastāsti man, kāpēc kādam jāklausās ir kaut ko kas esot labāks, ja tas nepatīk?

Kā slikta stila izjūta ir atšķirīga no sliktas gaumes mūzikā, ja reiz abas instances pavada gaume?

Tu vari pazīt cilvēku gadiem un tā arī neuzzināt par viņa slikto mūzikas gaumi, turpretim viņa sliktā stila izjūta būs tavu acu priekšā visu to laiku (pieņemot, ka viņš neizliekās).

This post has been edited by Kikyou: Feb 15 2010, 23:25

[Sērfijs]

Tu vari pazīt cilvēku gadiem un tā arī neuzzināt par viņa slikto mūzikas gaumi, turpretim viņa sliktā stila izjūta būs tavu acu priekšā visu to laiku (pieņemot, ka viņš neizliekās).

Bet neskaties. Tas taču ir tik vienkārši!

Pareizi?

[GM]

Bet varbūt "man nepatīk kā skan" nevis "es nevēlos".
Pastāsti man, kāpēc kādam jāklausās ir kaut ko kas esot labāks, ja tas nepatīk?

Nu, šeit viss ir atkarīgs no tā, kas raisa nepatiku. Iespējams pirmajā postā tas nebija līdz galam saprotams, bet es šeit nevēršos tik daudz pret nepatiku pret augstvērtīgāku japāņu mūziku, kā pret nevēlēšanos to izzināt, no kā rodas tas, ko varētu saukt par iracionālu nepatiku. Nevar noliegt, ka liela daļa minētās mūzikas ar substanci prasa priekšzināšanas, bez kurām "patikšanu" ir grūtāk sasniegt, no kā ar veidojas "Bēēē, this makes my faggoty brains melt, gief some Gaaaaackt!!!" attieksme.

I have no beef, ja ir ievāktas zināšanas, mēģināts izzināt un nav paticis - oh, well, gadās. Turpretī, manī izraisa smīnu mūsu multenīšu korifeji/japanofīli, kas apstājas pie Gāāāākt, vai kas nu tur tagad ir modē, neveicot nekādu tālāku izziņas procesu.