Nelasi šito, Garlaicība un bezgaumība rocks! Options

[FuschichO]

Viss, ko turpmāk te drukāšu, ir prequels kādam lielākam un daudz nopietnākam darbam. Tā kā tas nav gluži īsdarbiņš, jo sevišķi tas attiecas uz sequelu, pieņemu, ka darbība var likties pārāk lēna vai arī nenozīmīga, bet kā jau lielos darbos, tam visam nākotnē lemts savīties kopā.
Šis prequels rakstīts ar nodomu parādīt, kā veidojusies galvenās varones personība un kāpēc turpmāk stāstā viņa reaģē uz lietām tā, kā viņa reaģē... Mā... ja kādam nav slinkums, var uzmest aci.

I Prequela daļa

Pirmoreiz Emīlija patstāvīgi iemācījās braukt septiņu gadu vecumā- ar šo pašu veco, zilo riteni. Tajā reizē pirms diviem gadiem viņa neprata nobremzēt, un nācās lekt nost no tā, kad negaidot ceļu aizšķērsoja vesels pulciņš lielu, resnu kundzīšu. Kopš tās reizes bija pagājuši divi gadi.
- Neguli, Emīlij, citādi es aizbraukšu bez tevis! Un vispār- ne jau man vajag kaķu barību.
Meitene, brāļa iztraucēta, no sapņu pasaules atgriezās realitātē un novērsa skatienu no skaidri zilajām debesīm. Viņa nesen bija kļuvusi par saimnieci kādai melnai kaķenītei. Mamma sacīja, ka abas ir tik līdzīgas- pelēkām acīm un melniem matiem. Brāļa brūnās acis raudzījās pretī pārmetoši un nepacietīgi, un Emīlija samulsa.
-Kas ir?- viņš iesmējās, redzot māsas sejas izteiksmi.- Tu izskaties apjukusi. Ņem taču savu riteni un braucam!
Viņa brauca pa bedraino smilšu ceļu aiz brāļa, un vecā riteņa pedālis vienmuļi čīkstēja. Katra bedre lika nograbēt dubļu aizsargiem, cepināja saule, un ceļa malā sisināja sienāži. Līdz tuvējam veikalam, kurā varēja iegādāties kaķu barību, bija jābrauc kāda pusstunda. Beidzot viņi izbrauca uz asfaltēta ceļa, bet braukt nebija patīkamāk, jo asfalts bija pārklāts ielāpiem, bet šā vai tā bedraināks par smilšu ceļu. Tas Emīlijai atgādināja kaimiņu vecenīti, kura jau daudzus gadus staigāja vienās un tajās pašās drēbēs. Tās bija tik ļoti nonēsātas, ka reizēm vieni ielāpi bija atrodami uz citiem.
-Emīlij, brauc pa priekšu! Es nevaru ciest, ka tu neskaties uz ceļu un visu laiku novirzies uz vidu, tā nevar, dzirdi?- brālis pār plecu uzsauca.
Alekša kastaņbrūnie mati bija saulē nedaudz izbalējuši un sitās viņam sejā, viņa baltais krekls braucot likās piepūties kā balons. ‘Kā supermens’, nodomāja Emīlija un priecīga apdzina brāli. Katrreiz, kad viņi brauca pa šoseju vai pa dzīvāku ceļu, meiteni nepameta zosāda un sajūta, ka katra aiz muguras braucošā mašīna viņu neredz un brauc pārāk tuvu. Kad kāds bija aizmugurē, viņa jutās drošāk.

-Paldies!- Emīlija pīkstulīgā balsī pateicās pārdevējai, kad tā pasniedza pirkumu. Meitenei ļoti patika iepirkties, nē, drīzāk iedomāties, ka viņa bija pārdevēja, sevišķi agrāk. Žēl, ka brālis vairs nespēlēja ar viņu ‘veikalu’! Emīlija domāja, ka tad, kad viņai būs piecpadsmit gadu kā tagad brālim, viņai tik un tā patiks to spēlēt. Kādreiz viņai būs savs- mazs, silts un tīrs veikaliņš- kafejnīca, jo arī ‘kafejnīcu’ kādreiz spēlēt bija jautri, un tad brālis nāks pie viņas dzert kafiju, kā to dara visi pieaugušie, un dzerot stāstīs viņai savus piedzīvojumus, jo noteikti kļūs par piedzīvojumu meklētāju, kā viņš kādreiz bija vēlējies.
Emīlija bija tik priecīga atpakaļceļā- šī bija pirmā reize, kad viņa kaķenītei dos īstu kaķu barību- līdz šim viņa bija dzērusi tikai pienu kā visi mazi bērni. Interesanti, vai viņa vispār to ēdīs? Kaķi mēdzot būt kaprīzi. Kaimiņu kaķis ēd tikai vienu vienīgu kaķu barības veidu un no visiem pārējiem atsakās, pat no zivīm un piena, jocīgs kaķis, nesmuks arī- resns un pinkains. Kādreiz Emīlija bija domājusi, ka kaķis ir kroplītis un bija nobijusies, kad pirmoreiz ieraudzīja viņa plakano purnu. ‘Mana minka noteikti ir daudz glītāka’ meitene nolēma.
-Emīlij, nebrauc pa ceļa vidu!!!- brālis uzsauca, kad abi bija iegriezušies līkumā,- Ja nu tev pretī brauc tāds pats muļķis?
Aiz muguras varēja saklausīt skaļu motora rūkoņu. Pārāk skaļu.
-Kādam loham jābūt, lai brauktu ar zapiņa motoru??? Tas taču ir smieklīgi!- brālis norūca.
Troksnis aiz muguras pieauga un no pagrieziena iznira liels, vecs nenosakāmas markas automobilis. Putekļu mākoņi likās esam kā spārni, mati uz Emīlijas skausta sacēlās stāvus, un viņa tūdaļ centās nobraukt no šaurā grants ceļa. Mašīnu sanesa nedaudz uz sāniem un tā, līkumojot kā piedzēries vecis, milzīgā ātrumā tuvojās abiem braucējiem.
Nākošajā brīdī, kad Emīlija palūkojās uz aizmuguri, brāļa samīcītais ritenis lidojumā trāpīja viņai, un lika zaudēt līdzsvaru, pašu puisi trieciens pameta gaisā, kauca bremzes, brālis pazuda kaut kur zem mašīnas riteņiem, un meitene, to redzot, bailēs sastinga, kaut zināja, ka jācenšas izglābties.

This post has been edited by FuschichO: Oct 31 2008, 01:50

[FuschichO]

Še jums sausi aprakstīts slepkavības gadījums. Vai varbūt- izjucis slepkavības gadījums... Teksts vēl nav revidēts.

Tovakar mazais brālis vēlējās novannoties. Jau labu laiku durvis uz pagrabu netika turētas ciet, un visādi citādi viņš arī nebija mēģinājis pa tām iet, kā tikai uz vannas istabu vai dārzu, kur zem plašajām debesīm viņš centās nomierināt savu dvēseli. Viņš tātad šovakar bija nogājis uz bērnu vannas istabu. Ielūkojies spogulī, viņš pārliecinājās, ka ir krietni novārdzis drīzāk pārdzīvojumu kā slimības dēļ. Mati gan atkal bija glīti apgriezti un krita biezās šķipsnās pār bālo pieri. Zēns rūgti uzsmaidīja savam atspulgam, savām īpatnējām acīm, kas, ja ticēt grāmatām, bija vēl viens spogulis. Spogulis spogulī.
Silts ūdens šļācās vannā. Tas likās zaļgans, jo atspoguļoja tirkizzilās sienas. Pēc kādām divdesmit minūtēm ieradīsies kāda kalpone, lai noberztu zēna muguru. Viņš sēdēja vannā un ļāva ūdenim, burbuļojot gāzties no krāna. Viņam patika tekoša ūdens izraisītais troksnis. Tas likās noslāpējam jebkuru citu skaņu.
Viņš mazgāja matus, kad sadzirdēja atveramies vannas istabas durvis. Tā noteikti bija kalpone. Viņš izberzēja šampūnu no acīm un palūkojās ienācējā. Tā bija apmēram 35 gadus veca gaišmataina sieviete. Lielās, iekritušās acis drudžaini spīdēja un ar vislielāko nolemtību lūkojās puikā. Viņa likās nedaudz saburzīta un izspūrusi. Sieviete pagriezās, lai aizslēgtu durvis. Zēns nobijās un par spīti karstajam vannas ūdenim pār miesu pārskrēja aukstas tirpas. Viņa elpa aizrāvās, saprotot, kas bija šī sieviete. Tā bija pirmā reize, kad viņš to satika aci pret aci. Viņā nebija ne miņas tā maiguma vai skaistuma, kādu bija minējuši vecākais brālis un Rasa. Viņa likās kā kāds spoks, kurš grasās izgaist.
-Tu sātans!- viņa nošņācās, atkal pagriežoties pret bērnu,- Man tevi vajadzēja nogalināt jau tad, kad tu piedzimi.
Zēns klusēja. Viņš nespēja skatīties mātes neprātīgajās acīs, tāpēc mēmi vēroja ziepjaino ūdens virsmu. Viņš gribēja aizbēgt.
-Tu taču arī pats redzi sevi spogulī, vai ne? Vai tu pats sevi nekad neesi gribējis nogalināt, tu, izdzimteni? Es zinu... es zinu, ka tu esi vainīgs pie Rosē nāves! Kā tu viņai varēji to nodarīt? Kāpēc tu pats nenomiri, bet tā vietā aplipināji manu dārgāko bērnu ar... es pat nezinu, kas tas bija!
Viņa pienāca tuvāk. Zēns centās sarauties pēc iespējas mazāks.
-Vai tu vispār vari sevi attaisnot? Vai tev ir kāds attaisnojums dzīvot? Tu jau tā esi dzīvojis kā tārps- kāpēc vispār turpināt?
Viņa pārliecās pār bērnu.
-Tu pat savu māti nespēj uzrunāt- tik nožēlojams tu esi. Es tevi atbrīvošu!- viņa ar visdziļāko naidu sacīja un, sagrābusi puiku aiz pleciem, nogrūda viņu zem ūdens.
Pārsteigtais bērns sākumā spirinājās, bet drīz norima, it kā apātijas pārņemts- viņš vēl nevarēja būt miris. Patiesībā viņam nebija nekādu iebildumu nomirt. Viņš ko tādu bija gaidījis. Ir skumji, ja bērns alkst nāves, ir skumji, ja nav vēlmes dzīvot, bet... Viņš padevās, jo domāja, ka tā viss vērtīsies labāks. Taču pēkšņi zēnā ierunājās cita doma. Viņš patiesi nedrīkstēja mirt! Kamdēļ tad Rasa bija atdevusi viņam savu dzīvību? Vai lai viņš to bez cīņas atdotu? Kā viņš ko tādu varēja aizmirst? Lai arī cik klišejiski, galvā atskanēja brāļa vārdi �Tu nedrīksti mirt!�.
Māte pārsteigumā iekliedzās, kad jau gandrīz samaņu zaudējušais bērns, satvēra viņas roku. Zēna acis skatījās uz viņu caur ūdeni baigi un stingri. Ūdens virmošana kropļoja viņa sejas apveidu, viņš uzsāka cīņu par savu dzīvību.
Pār sievietes vaigiem ritēja skumju un neprāta asaras. Viņu pārņēma bailes. Varbūt tās bija bailes no pašas grēka, bet tobrīd viņai likās, ka vienīgais, no kā būtu jābaidās ir pašas dēls. Likās, ka pasaule zaudē savu apveidu un viss sagrūst. Viņas dzīvei bija pienākušas sen pareģotās beigas. Pēdējais, ko viņa juta, bija mazie dēla pirksti, kas cieši iekrampējušies viņas delmā.


P.S. Vai automašīnu bremžu kluči pie sliktiem tehniskiem parametriem nerada skaņas?
P.P.S. Kurš grib kaķēnu? Man šoreiz ir sevišķi skaisti.

This post has been edited by FuschichO: Aug 7 2009, 20:16