Ji un viņas mazie ''īsdarbiņi"..., Nu jā... Kā jau teikts - ĪSIE darbiņi. Options

[Winry]

actually, ir diezgan baudāmi, itsevišķi pēdējais...man baigi patika....jāsaka, ko vairumam saku, tā turpināt!

[ReD_FoXy]

- Eleonora... - viņa klusi nočukstēja savu vārdu. Viņai tas tik ļoti riebās. Ikdienas pasēdēšana parkā izvērtās kā vienmēr ļoti ikdienišķa. Mazu bērnu un putnu čaloņa, jaunu mīlētāju silueti. Dažreiz tas viss tik ļoti grauza. Eleonora pievilka ceļgalus pie zoda, lai nomāktu vēlmi iet prom. Vēl nav laiks...
Eleonora vienmēr uzticējās savai intuīcijai un vispār viņa bija ļoti māņticīga. Viņai pašai dažkārt likās, ka viņa ir pārdabiska. Dažreiz tikai pārdabiski stulba, bezjebkādām pārdabiskām spējām. Eleonora sevi nemīlēja, itnemaz, kaut ne mazliet...
- Vai tu vienmēr tik daudz domā? - blakus bija apsēdies jauns puisis un pēdējās pāris minūtes vērojis meiteni.
- Vai jūsuprāt es vispār domāju? - Eleonoras balsī ieskanējās pārsteigums. Viņu vienmēr uzskatīja par neaptēstu, jo viņa maz runāja. Puisis iesmējās.
- Lai tu varētu uzrunāt mani uz ''tu'' - mani sauc Kristofs. - viņš pasniedza viņai roku sveicienam. Eleonora vienmēr bija pārspīlēti pieklājīga. Viņa pastiepa savu roku pretī.
Iestājās klusums un atkal bija dzirdams apkārtējo skaņu kokteilis.
- Vai es drīkstētu zināt arī tavu vārdu? - Kristofs itkā aizvainoti apvaicājās.
- Eeem... Laikam, ka drīkstat.
- Mēs jau pārgājām uz tu.
- Labi, tu drīksti. - meitene noskaldīja.
Atkal klusums. Mazs zēns paskrēja garām soliņam pēc bumbas un gardi smējās.
- Es tev palīdzēšu. M-a-n-i s-a-u-c... - puisis smaidīdams teica. Viņam bija jauks smaids.
- Ak, jā... Mmm... - Eleonora pielika labās rokas rādītājpirkstu pie lūpām.
- Tu neatceries kā tevi sauc? - puisis atkal iesmējās.
- Atceros! Nora. - nezin kāpēc viņa sajutās apvainota.
- Foršs vārds.
- Jā... - meitene novilka.
- Man dažreiz arī gribas dzīvot tādu dzīvi. - Kristofs norādīja uz mazajiem, laimīgajiem bērniem tālāk, zālienā.
- Tu tādu nedzīvo? - viņa apjautājās. Eleonorai likās, ka visi izņemot viņu ir laimīgi.
- Nē. Diemžēl... - puisis piecēlās. - Labi, man jau ir laiks iet. Bija jautri noskaidrot tavu vārdu.
- Pagaidi! Eleonora... - viņa klusi noteica.
- Ko?
- Eleonora, mani sauc Eleonora. - viņa atklāja. Tad Eleonora beidzot pasmaidīja. Un Kristofs atsmaidīja pretī.
- Tad uzredzi, Eleonora. - viņš tai teica un devās pa celiņu laukā no parka. Dīvaini, bet viņai beidzot, pirmo reizi savā mūžā, iepatikās tas, kā skanēja viņas vārds.
- Eleonora... - viņa ar smaidu uz lūpām nočukstēja un piecēlās, lai dotos mājup.

[zeloco]

bljaa, buutu laiks, uzzimeetu >_> iedvesmo...
*zombie sounds* mooooreeee....!

[Neptuuns]

Jaa shitas bija taads forshss ne depresiivs, kas ir labi, bet nu nezinu, vitamiini apziņai. Nu nevareetu jau arii teikt ka baigi uzmundrinoshs, bet interesants. Tieshaam.

[ReD_FoXy]

Zīmē, zeloco, zīīīīīīīīmēēēēē!!!

Milzīgs paldies, Neptuuns

[edg]

Visu laiku baidiijos, ka buus kaadas izcili stulbas beigas vai kas taads. Lieki, aciimredzot. Bet vispaar reaalisma moments 0. Meitenju audiencei droshi vien viss lielas uuber, taapat kaa bishounen utml diivaini stuff, bet... Taa purna uzvediiba/runa ir mazliet... pilniigi nereaala. Tur ir jaabuut konkreetam narcisam/pofigistam/idiotam vai jaaeed seenes, lai runaatu taadaa stilaa, kaa tas purns dara - paarspiileeti, pat muljkjiigi pieklaajiigi, paarlieku droshi un, ja godiigi, nedaudz pat aizskaroshi. Un tas, ka aizskaroshais tonis (ko tu droshi vien pat nejuuti) iet kopaa ar paarspiileeto pieklaajiibu (kuru vinjsh, btw, nenotur visas sarunas laikaa) liek domaat par liekuliibu, un tas mani kretinee aaraa. Meitenes vietaa tu sevi labi izteelojies, taapeec viss ok, bet taa purna vietaa... nekaadas logjikas, ne emociju pamata. Varbuut. Un varbuut taadas emocijas paarnjem tikai mani. No otras puses, tas, ka neesmu pieredzeejis sava muuzha laikaa sastapt taadu cilveeku, ne speeju iedomaaties, balstoties uz to necilo pieredzi, kas man ir, nenoziimee, ka taads nevar eksisteet.

Un tagad, neatkariigi no ieprieksh runaataa, ljauj izveidot man izveidot to, kaa es uz to skatiijos peec tava saakuma. Shitaa dariit, kaa es daru, ir ljoti ljoti slikti, un luudzu tevi man piedot! Tavi darbi mani tik ljoti iedvesmo. Nevareeju notureeties...

- Eleonora... - viņa klusi nočukstēja savu vārdu. Viņai tas tik ļoti riebās. Ikdienas pasēdēšana parkā izvērtās kā vienmēr ļoti ikdienišķa. Mazu bērnu un putnu čaloņa, jaunu mīlētāju silueti. Dažreiz tas viss tik ļoti grauza. Eleonora pievilka ceļgalus pie zoda, lai nomāktu vēlmi iet prom. Vēl nav laiks...
Eleonora vienmēr uzticējās savai intuīcijai un vispār viņa bija ļoti māņticīga. Viņai pašai dažkārt likās, ka viņa ir pārdabiska. Dažreiz tikai pārdabiski stulba, bezjebkādām pārdabiskām spējām. Eleonora sevi nemīlēja, itnemaz, kaut ne mazliet...
- Vai tu vienmēr tik daudz domā? - blakus bija apsēdies jauns puisis un pēdējās pāris minūtes vērojis meiteni.
- Ko Jums vajag? - vaardi neatskaneeja, bet tas bija lasaams aciis liidzaas izbiilim. Eleonora bija apjukusi. Kas ir shis cilveeks? - Vai es Juus paziistu? - vinja turpinaaja.
- Es tieshaam veeleetos, lai tu mani paziitu - sveshais pusis atbildeeja, saglabaadams savu mieriigo, silto skatienu. Tomeer vinja sirds dauziijaas, un ieksheejaa praataa plosiijaas druumas bailes. Bailes tikt atraidiitam. Atstumtam kaa pelavu maisam.
Eleonora nekusteejaas. Kaa ar mietu pa galvu dabuujusi vinja seedeeja, censhoties saprast, noticeet... Bet vinjas praats bija iztukshots. Ja nu... Nee, labaak nee.
- Atvaino, man jaaiet - vinja teica, pieceelaas un leenaam gaaja prom, ar katru soli paatrinot gaitu, un ar katru soli aizvien vairaak veeloties atgriezties. "Kaapeec es baidos? Varbuut es tieshaam vinjam patiiku? Kaapeec gan nee?" vinja domaaja, "Varbuut nav par veelu?" Ir jau gan par veelu, Eleonora noleema, un pazuda aiz stuura. Miglojaas skatiens, vinja apstaajaas. Muljkje, muljkje, muljkje! Vinja prata sevi lamaat. Un skumt.
Vinjsh bija atraidiits. Vinjsh gribeeja celties un saukt "Pagaidi!", bet taa nedariija. Vinja bija aizbeegusi, neapshaubaami. Atstaaja vinju uz solinja kaa mulkji seezham un nozheelojami skatoties apkaart peec izsmejoshiem skatieniem. Protams, taadu nebija. Tie bija tikai vinja galvaa. Vinjsh izsmeeja pats sevi un nicinaaja. Nekad vairs. Visas paareejaas liksies kaa mierinaajums. Vinjsh pieceelaas, paceela acis uz debesiim un veeleejaas buut citur. Jebkur, tikai ne te.


Viss. Tagad atgriezhamies tavaa skaistajaa pasaulee, kur cilveeki viens ar otru briivi runaajas bez aizspriedumiem. Vai varbuut taada tieshaam ir pasaule, tikai mans pesimistiskais tumsonja praats redz visu druumaas noskanjaas.

[Pakkun]

edg, kaa ar kulaku pa aci, kaa ar aamuru uz naglas u.t.t. par taa "purna" uzvediibu piekriitu, izraavi man vaardus no mutes (taada uzvediiba buutu attaisnojama tikai tad, ja vinjsh buutu piemeeram vampiirs, vai arii kkaa vinju paziitu. vaardu sakot, ja staastam buutu turpinaajums un izskaidrojums.)

[rebel]

taada uzvediiba buutu attaisnojama tikai tad, ja vinjsh buutu piemeeram vampiirs, vai arii kkaa vinju paziitu

vai arii maniaks, vai parasts mezha diivainiitis. vai vinjas personiigais stalkers. vai arii vinjas iedomu radiits teels.

edg variants zaudee to,kas sho iisgabalu padariija piemiiliigu - pozitiivo noti, naivitaati. kgan man tiik abi varianti - lapseena par to,ka tas ir tik miiliigs, edg par to,ka tas ir tik reaals.

[edg]

Pilniiga taisniiba rebel un Shumins par to naivitaati. Realitaate mums visiem seezh... Es gan neizpratu to domu par mazo un lielo skaistumu, bet naivi staasti ir mazs skaistums muusu dziivee, un tur nav nekaa slikta, ka mums taadi patiik. Taapat kaa es aizstaaveetu to meiteni kalnos par vinjas domu. Katrs skaistumu redz citaadaak. Un vispaar... beidzam muldeet jeb visiem warns jums!

[ReD_FoXy]

edg - jā tik tiešam tas ir tāds kā vairāk idializēts meitenes skatījums uz naivu satikšanos. Tikai paklausoties uz mazākiem 12-13 gadus veciem bērniem... atklāju ka viņiem drosme iekšā ir divkārt lielāka nekā piemēram man viņu vecumā. Un egd - sāc arī tu rakstīt - man patika! Ļoti!!

rebel - tu uztvēri to naivuma toni yeah, thanks.

Shumins - jā, pēdējo dienu iespaidā man vispār sāk gribēties rakstīt kaut ko tiktiešām iz dzīves vairāk. I ment reālistiskāku. Bet vai dzīve vispār ir reāla grāmatās? Tās visas ir pasakas, tikai pasakas...

This post has been edited by ReD_FoXy: Sep 15 2006, 14:31

[ReD_FoXy]

Man kinda apnika šeiten valdošā aizsaules sajūta. Klusums un pamirums. *glare*
Tulīt pacentīšos to mainīt.

Kikyou. Es solīju sen, jā, zinu, ļoti sen. Bet es to solījumu izpildīju tajā pašā nākamajā vakarā. Bet tikai tagad saņēmos pārrakstīt uz datora. Enjoy.

* * *
Uz tikko izvilktās gultas spilvena stāvēja melnas „Panasonic” austiņas, kas apdullinošā skaļumā atskaņoja mūziku. Klusa, bet maiga meitenes dungošana pavadīja dziesmas melodiju, tikmēr labās kājas kustības – ātros basus.

Valērija gulēja savā gultā un izbaudīja šo mirkli. Viņa apgriezās uz vēdera, iegrūžot seju spilvenā, blakus austiņām. Tikmēr labā roka akli meklēja pie gultas malas atstāto enerģijas dzēriena bundžu. Atradusi to, meitene apsēdās ar muguru pret gultas galvgali. Noskanēja šņācoša skaņa un Valērija iemalkoja ledusauksto dzērienu.
- Izbaudi mirkli, meitenīt. – viņa sev sacīja un it kā saskandināja skārdeni ar gaisā neesošu partneri.

- Nekad vairs, tā būs labāk. - Valērija nočukstēja un nolika enerģijas dzērienu uz naktsgaldiņa.

Vakara vējā plīvo aizkari, austiņas uz spilvena vēl joprojām skandina vienu un to pašu dziesmu, bet dzēriens ir sasilis. Nav vairs Valērijas. Tikai lapa ar stāstu par viņu uz gultas.


Jā, jā, nav tas labākais, i really s.ck, bet es sakoju jau pēdējos pāris mēnešus. Cerams, ka tev vismaz patiks.



Njā, tas nav viss. Ja jau es saņēmos kaut ko no rokas rakstītā saispaidīt arī uz worda, tad es saņēmos tā po serjoznamu. Tad, lūk, vēlviens.

* * *
Skolas zvans noskanēja, aicinot skolēnus doties uz stundām un apgūt to, ko no viņiem gaida. Simtiem jauniešu automātiski, pat neapzināti klausīja šim aicinājumam. Tikai Tomass izlikās nedzirdam metālisko mātes saucienu. Puisis dzirdēja to, bet vienkārši nespēja turēties pretī sarkano rudens lapu valdzinājumam. Dzirdot citu bērnu soļu troksni, viņa muskuļi uz brīdi saspringa it kā gatavodamies atbildēt un doties uz klasi, bet lapu hipnotizējošā čaboņa un koku līganās kustības bija spēcīgākas par ieradumu. Jau kuro gadu Tomass nevēlas padoties un noķert mirkli, kad visi koki ir nokrāsojuši savas lapas siltajos un maigajos toņos no pirmās līdz pēdējai lapai. Tad, kad viss koks ir zaudējis savu vasaras noskaņu un ir gatavs ziemas salam, atvadoties no katras lapas. Tas mirklis ir īsāks par bērna pirmo elpu, bet tas ir jānoķer.
- Tomass! Nāc uz klasi, es neļaušu nevienam kavēt manu stundu, jaunais cilvēk. Žigli! - skanēja sadusmota skolotājas balss. Tomass pagrieza galvu uz ēkas pusi un viņa skatiens sastapās ar skolotājas Mičelas zibeņoto glūnienu. Puisis skumji nopūtās un piecēlās. Uzmetis pēdējo skatienu skolas diženajai kļavai, viņš atvadījās.
- Šodien bija tā diena, vai ne? Nekas. Nākamgad. – puisis nočukstēja. Kļava nošūpoja zarus, nočabinot lapas vēl skaļāk kā iepriekš.


Otrais sako āsu, i know, bet es jūtos kā izspiests citrons. Piedodiet :3
Un novērtējiet.

This post has been edited by ReD_FoXy: Nov 3 2006, 17:42

[Kikyou]

Aaaah... Tavi īsdarbi ir love. :3

[ReD_FoXy]

Tu man atkal glaimo, you devil, you.
XDDD

[Dead Star]

Jā,jā,jā ^O^ papildinājums ^___^
Vienmēr ir apticis veids kā tu raksti,ļoti.Var jau būt,ka nekas īpašs,bet personīgi mani kaut kas pievelk šinī rakstīšanas stilā,saista,padara tavus darbus tik ļoti patīkami lasāmus.Lūgums,protams,arī iemest vēl kādu darbu,kad iznāk laiks

This post has been edited by Dead Star: Nov 3 2006, 23:43

[ReD_FoXy]

Jā,jā,jā ^O^ papildinājums ^___^
Vienmēr ir apticis veids kā tu raksti,ļoti.Var jau būt,ka nekas īpašs,bet personīgi mani kaut kas pievelk šinī rakstīšanas stilā,saista,padara tavus darbus tik ļoti patīkami lasāmus.Lūgums,protams,arī iemest vēl kādu darbu,kad iznāk laiks

labi, gan jau, bet tikai tāpēc ka tu lūdzi.