Smaids, Jeb citiem vārdiem, pilnīgs sviests. Options

[Kikyou]

Tā viš' ir. Ar rakstīšanu īpaši bieži nenodarbojos, bet laiku pa laikam patīk šo to uzcept.

Hmm...
1) Jā, būs turpinājums.
2) Pat ja tā varētu pašlaik likties, tas nebūs depresīvs darbs, un dies pasarg, tas nebūs mīlasstāsts. (Kas es kāds pedofils?!)
3) Lietas, kas pašlaik ir neskaidras (cerams), tiks paskaidrotas vēlākās nodaļās.
4) Es māku izmantot "daiļus" vārdus, bet varones personīgajās domās un dialogos es centos tos neizmantot. Sīks bērnelis drīzāk teiktu "mamma un tētis" nekā "vecāki", ne?
5) Es negarantēju, ka nebūs asinsizliešana.
6) Varones uzskati ar manējiem nesakrīt.

Nu, ko tur daudz. Raujam vaļā, ne?

---

1. nodaļa

Savādi, ne? Tikko tu beidz ticēt maģijai un brīnumiem, tava dzīve pēkšņi sāk iet vien ar ātrāk un ātrāk... Kamdēļ cilvēki noniecina tos, kuri tic brīnumiem? Protams... Jo viņi ir greizsirdīgi. Greizsirdīgi par to, ka šādi cilvēki ir pilnībā brīvi no realitātes.

"Kaut es varētu atgriezties tajā laikā, kad es vēl īsti nezināju, tieši kāda ir dzīve," es klusām pie sevis nočukstēju, kamēr es, sēžot uz kādas sākumskolas loga palodzes, vēroju kādu klasi, kura mācījās. Laimīgie maitas. Būtu es viņu vietā, nenīdētu par pāris mājasdarbiem. Citi noteikti nodomāja, ka esmu savāda, vai ne? Nepareizi. Viņi vairs mani nevar redzēt, jo es vairs neesmu starp dzīvajiem. Es nomiru pirms gada, satiksmes negadījumā.

Pēkšņi, kāda mundra balss iztraucēja manas domas. Skaņas avots bija kāds gaišmatains mazs puisēns ar sniegbaltiem spārniem uz viņa muguras. Eņģelis?

"Vai tu gribi atgriezties atpakaļ?" viņš jautāja ar platu smaidu uz sejas.
"...ne gluži," es atbildēju.
Viņa platais smaids izgaisa, un nu viņš izskatījās nedaudz norūpējies.
"Tiešām? Tu izskaties bēdīga, skatoties uz tiem bērniem!"
"Es t'teicu, ka nē! Lasies!" es viņam uzkliedzu, un pagriezu savu skatu atpakaļ uz klases telpu.

Puisēns apklusa. Visapkārt varēja dzirdēt tikai skolotājas un skolēnu balsis un laiku pa laikam vēju, kurš rotaļājās koku lapās.

"...Tas bija sāpīgi, ne? Tava mamma un tētis priecājās, kad tu nomiri..."
"Muļķības, e-" es aprāvos, jo pēkšņi visa pasaule kļuva miglaina. Asaras? Stulbums... Es pat nejūtos slikti, kāpēc?...
"Tu vairs neesi cilvēks. Tu vairs nevari noslēpt dusmas un asaras," viņš teica un tad nolaidās uz palodzes, notupās un skatījās man tieši acīs.
"Ei... Ko tu gribi visvairāk uz šīs pasaules?" viņš man jautāja, vēljoprojām skatoties man acīs ar viņa kristāldzidrajām zilajām acīm.
Un pēkšņi es zaudēju kontroli pār saviem vārdiem.
"Es... es gribu atriebties... pasaule... ir samaitāta..." es lēni izdvesu.
Puisēns uz brīdi apklusa, bet tad atkal atgriezās viņa smaids.
"Atriebība, ne? Lai iet. Es tev ļaušu atriebties," viņs teica un noglaudīja manu galvu. "Aizver acis."

Bez pārāk lielas domāšanas, es aizvēru acis.
Pēkšņi es sajutu patīkamu siltumu... Tad kaut kur atskanēja klusa, čukstoša dziesma kā mazs, vārgs svina zvārgulītis. Ak... Labākais sapnis kāds man jebkad ir bijis...

Kad es atkal atvēru acis, es jau biju pavisam citā vietā - vietā, kuru es nekad nebiju redzējusi.
Pēkšņi man aiz muguras atskanēja zvaniņu skaņa. Milzīgs, bet viegls cirvis, ar diviem zvārgulīšiem piestiprinātiem pie tā spala, nokrita no debesīm.

"Izmanto šo," puisēna balss atbalsojās manā galvā.
"...aha," es atbildēju, pacēlu cirvi, atbalstīju to pret savu plecu un devos prom. Man nebija ne jausmas, kas šī bija par vietu. Man nebija ne jausmas, uz kurieni es gāju.
Es zināju tikai vienu - viņš man deva iespēju, un tā man ir jāizmanto.

---

Komentāri un kritika būtu jauki. :3

This post has been edited by Kikyou: Nov 10 2006, 23:03