IPB

Welcome Guest ( Log In | Register )

> Nelasi šito, Garlaicība un bezgaumība rocks!
FuschichO
post Oct 31 2008, 01:49
Post #1


Tennou
*********

Group: Chuunin
Posts: 1522
Joined: 27-October 07




Viss, ko turpmāk te drukāšu, ir prequels kādam lielākam un daudz nopietnākam darbam. Tā kā tas nav gluži īsdarbiņš, jo sevišķi tas attiecas uz sequelu, pieņemu, ka darbība var likties pārāk lēna vai arī nenozīmīga, bet kā jau lielos darbos, tam visam nākotnē lemts savīties kopā.
Šis prequels rakstīts ar nodomu parādīt, kā veidojusies galvenās varones personība un kāpēc turpmāk stāstā viņa reaģē uz lietām tā, kā viņa reaģē... Mā... ja kādam nav slinkums, var uzmest aci.

I Prequela daļa

Pirmoreiz Emīlija patstāvīgi iemācījās braukt septiņu gadu vecumā- ar šo pašu veco, zilo riteni. Tajā reizē pirms diviem gadiem viņa neprata nobremzēt, un nācās lekt nost no tā, kad negaidot ceļu aizšķērsoja vesels pulciņš lielu, resnu kundzīšu. Kopš tās reizes bija pagājuši divi gadi.
- Neguli, Emīlij, citādi es aizbraukšu bez tevis! Un vispār- ne jau man vajag kaķu barību.
Meitene, brāļa iztraucēta, no sapņu pasaules atgriezās realitātē un novērsa skatienu no skaidri zilajām debesīm. Viņa nesen bija kļuvusi par saimnieci kādai melnai kaķenītei. Mamma sacīja, ka abas ir tik līdzīgas- pelēkām acīm un melniem matiem. Brāļa brūnās acis raudzījās pretī pārmetoši un nepacietīgi, un Emīlija samulsa.
-Kas ir?- viņš iesmējās, redzot māsas sejas izteiksmi.- Tu izskaties apjukusi. Ņem taču savu riteni un braucam!
Viņa brauca pa bedraino smilšu ceļu aiz brāļa, un vecā riteņa pedālis vienmuļi čīkstēja. Katra bedre lika nograbēt dubļu aizsargiem, cepināja saule, un ceļa malā sisināja sienāži. Līdz tuvējam veikalam, kurā varēja iegādāties kaķu barību, bija jābrauc kāda pusstunda. Beidzot viņi izbrauca uz asfaltēta ceļa, bet braukt nebija patīkamāk, jo asfalts bija pārklāts ielāpiem, bet šā vai tā bedraināks par smilšu ceļu. Tas Emīlijai atgādināja kaimiņu vecenīti, kura jau daudzus gadus staigāja vienās un tajās pašās drēbēs. Tās bija tik ļoti nonēsātas, ka reizēm vieni ielāpi bija atrodami uz citiem.
-Emīlij, brauc pa priekšu! Es nevaru ciest, ka tu neskaties uz ceļu un visu laiku novirzies uz vidu, tā nevar, dzirdi?- brālis pār plecu uzsauca.
Alekša kastaņbrūnie mati bija saulē nedaudz izbalējuši un sitās viņam sejā, viņa baltais krekls braucot likās piepūties kā balons. ‘Kā supermens’, nodomāja Emīlija un priecīga apdzina brāli. Katrreiz, kad viņi brauca pa šoseju vai pa dzīvāku ceļu, meiteni nepameta zosāda un sajūta, ka katra aiz muguras braucošā mašīna viņu neredz un brauc pārāk tuvu. Kad kāds bija aizmugurē, viņa jutās drošāk.

-Paldies!- Emīlija pīkstulīgā balsī pateicās pārdevējai, kad tā pasniedza pirkumu. Meitenei ļoti patika iepirkties, nē, drīzāk iedomāties, ka viņa bija pārdevēja, sevišķi agrāk. Žēl, ka brālis vairs nespēlēja ar viņu ‘veikalu’! Emīlija domāja, ka tad, kad viņai būs piecpadsmit gadu kā tagad brālim, viņai tik un tā patiks to spēlēt. Kādreiz viņai būs savs- mazs, silts un tīrs veikaliņš- kafejnīca, jo arī ‘kafejnīcu’ kādreiz spēlēt bija jautri, un tad brālis nāks pie viņas dzert kafiju, kā to dara visi pieaugušie, un dzerot stāstīs viņai savus piedzīvojumus, jo noteikti kļūs par piedzīvojumu meklētāju, kā viņš kādreiz bija vēlējies.
Emīlija bija tik priecīga atpakaļceļā- šī bija pirmā reize, kad viņa kaķenītei dos īstu kaķu barību- līdz šim viņa bija dzērusi tikai pienu kā visi mazi bērni. Interesanti, vai viņa vispār to ēdīs? Kaķi mēdzot būt kaprīzi. Kaimiņu kaķis ēd tikai vienu vienīgu kaķu barības veidu un no visiem pārējiem atsakās, pat no zivīm un piena, jocīgs kaķis, nesmuks arī- resns un pinkains. Kādreiz Emīlija bija domājusi, ka kaķis ir kroplītis un bija nobijusies, kad pirmoreiz ieraudzīja viņa plakano purnu. ‘Mana minka noteikti ir daudz glītāka’ meitene nolēma.
-Emīlij, nebrauc pa ceļa vidu!!!- brālis uzsauca, kad abi bija iegriezušies līkumā,- Ja nu tev pretī brauc tāds pats muļķis?
Aiz muguras varēja saklausīt skaļu motora rūkoņu. Pārāk skaļu.
-Kādam loham jābūt, lai brauktu ar zapiņa motoru??? Tas taču ir smieklīgi!- brālis norūca.
Troksnis aiz muguras pieauga un no pagrieziena iznira liels, vecs nenosakāmas markas automobilis. Putekļu mākoņi likās esam kā spārni, mati uz Emīlijas skausta sacēlās stāvus, un viņa tūdaļ centās nobraukt no šaurā grants ceļa. Mašīnu sanesa nedaudz uz sāniem un tā, līkumojot kā piedzēries vecis, milzīgā ātrumā tuvojās abiem braucējiem.
Nākošajā brīdī, kad Emīlija palūkojās uz aizmuguri, brāļa samīcītais ritenis lidojumā trāpīja viņai, un lika zaudēt līdzsvaru, pašu puisi trieciens pameta gaisā, kauca bremzes, brālis pazuda kaut kur zem mašīnas riteņiem, un meitene, to redzot, bailēs sastinga, kaut zināja, ka jācenšas izglābties.

This post has been edited by FuschichO: Oct 31 2008, 01:50


--------------------
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
 
Reply to this topicStart new topic
Replies
FuschichO
post Oct 3 2010, 12:25
Post #2


Tennou
*********

Group: Chuunin
Posts: 1522
Joined: 27-October 07




Yo! Mani ļoti interesē, ko jūs iztēlojaties, un kā domās/vizuāli interpretējat sekojošo tekstu. Gribu zināt, kādas asociācijas tas veido, un cik cilvēki trāpītu desmitniekā. Ja kādam nav dzīves, var labot valodas kļūdas, bet mani šobrīd interesē tikai jūsu asociācijas. Es jau esmu dabūjusi dzirdēt šo to smieklīgu.

Mana karaļvalsts.


Man pieder vieta, kurā vienmēr esmu viens un kuru nekad pilnībā nepametu. Es esmu karalis un tikai laiks mani var atbrīvot no šī pienākuma. Reizēm man tas nepatīk, jo tas ir arī mans cietums, un, lai arī esmu karalis, manā karaļvalstī ir vietas, pār kurām nevaldu, jo nemāku. Bet mans cietums nav slikts un bez tā es daudz ko nespētu izdarīt.
Tāpēc es to mīlu.

Man ir divi lieli draugi, kurus es tikai nesen pamanīju. Izrādās, viņi ir bijuši ar mani jau no sākta gala. Varbūt tāpēc, sakot, ka esmu viens, nedaudz meloju. Viņi abi ir ļoti, ļoti lieli. Tik lieli, ka no viņiem var redzēt tikai mazu daļiņu.

Mans pirmais draugs V ar mīlestību un pacietību kopj manu karaļvalsti. Bez viņa tā sabruktu. Viņš ir kā valis, titāns, kurš mani balsta un dara stipru. Pat tad, kad nezināju, ka esam draugi, viņš bija mani iedvesmojis ar savu skaistumu un spēku. Es zinu, ka varu viņam uzticēties, un viņš nekad nepieļaus, ka manai karaļvalstij kas ļauns notiktu. Karaļvalsts bez viņa nevar izdzīvot, jo tā ir daļiņa viņa..
Es viņu mīlu.

Joprojām neesmu redzējusi draugu A, bet viņš ir īsts. Arī daļa no viņa es esmu, un bez viņa manis arī nebūtu. Viņš man dod daudzas domas un jūtas. Bez viņa es ne tikai neuzdotu jautājumus, neradītu un nemīlētu, nejustu prieku un iedvesmu, bet manis vispār nebūtu. Laiks man atņems manu karaļvalsti un tad es tapšu viens ar draugu A, bet karaļvalsts- ar draugu V.
Mēs mīlam viens otru.

Es jau zinu, ka kopā mēs esam ļoti stipri. Varbūt tāpēc, ka esam trīs- tas ir labs skaitlis. Daudzi skata karali pēc karaļvalsts, tāpēc teikšu, ka es un mana karaļvalsts esam viens. ES, daļēji V un A visi kopā dzīvojam tādā kā olā. Es nezinu īsti, bet man liekās, ka tā ola ir citai olai iekšā.
Vispār starp mani un maniem draugiem ir tāda kā nabassaite, un man nesen radās aizdomas, ka man ir nabassaites arī ar citām karaļvalstīm. Tādi kā tirdzniecības ceļi.

Reizēm ar mūsu olu nepietiek. Reizēm manu karaļvalsti pārāk tramda ārzemnieki un iestājas haoss. Daudzi tramda arī mani, un mani draugi neko daudz nevar palīdzēt, jo uzturēt diplomātiskas attiecības ir karaļa pienākums. Esmu nedaudz izvairīgs un man vajag daudz atpūtas, tāpēc reizēm es patveros nevis cietoksnī, bet tējnīcā, kuru nesen iebūvēju savas pils pagalmā. Tur mani nekas netraucē un sagaida tikai miers.

Es domāju, ka katrā karaļvalstī jābūt tādai vietai. Esmu dzirdējis par alām ar karsto avotu baseiniem, mīkstām gultām un citu greznību. Manā tējnīcā nav gultu. Tā ir apaļa, ar stikla jumtu, jo man patīk debesis, pa visu grīdu izklāts pūkains, mīksts paklājs, pie stikla griestiem karājas kristāliņi, tur viss ir gaišs, silts un labi smaržo. Es par to stāstu tāpēc, ka nekad tur neaicinātu ciemiņus, tā tomēr ir slepena vieta.

Mana karaļvalsts ir krāsaina. Tur ir tādas krāsas, kādas neviens nav redzējis, bet ir arī tādas, kuras visi zina. V, kurš pēc savas dabas ir silts un spēcīgs, ir uzdāvinājis trīsarpus krāsas: sarkano, oranžo, dzelteno un daļu zaļās. Man gan likās dīvaini, ka viņš uzdāvinājis tikai pusi zaļās, bet, varbūt tas tāpēc, ka viņš pats to daudz lieto. A man piemeta otru pusi zaļās, zilo, tirkīzu un violeto. Tas tāpēc, ka viņš ir maigs kā viegls vējiņš sapnī.



--------------------
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post

Posts in this topic


Reply to this topicStart new topic
2 User(s) are reading this topic (2 Guests and 0 Anonymous Users)
0 Members:

 



Lo-Fi Version Time is now: 18 May 2024 - 03:22