Ji un viņas mazie ''īsdarbiņi"..., Nu jā... Kā jau teikts - ĪSIE darbiņi. Options

[ReD_FoXy]

***
Sniga sniegs un apsniga arī mana sirds. Jau 43 stundas es gaidu iepīkstamies savu telefonu, bet tas klusē kā miris. "Lūdzu... Neklusē..."
***
Akli skatos grāmatā tēlojot ka lasu. Es domāju par viņu, savu telefonu un vakarcepto šokolādes kēksu savā somā. Tā saldā garša... Ko tā pierāda? Nejau to ka es zīlēju uz tā kad cepu to. Nē. Tikai to, ka es ilgojos un domāju par viņu. Ilgojos pēc tā kas nav mans...
***
Pārsla pēc pārslas, minūte pēc minūtes un mana sirds nepārstāj pukstēt. Es lūdzu tai lai tā apstājas un vienlaikus lai tā zīvo un turpina pukstēt. Skolotājas vārdi paslīd man garām un acis man veras ciet. Gulēt vēlos, bet tikai bail. Bail nepamosties.
***
Tā ir maģija - esmu noburta. Tā ir ķīmija - kaut kas manī ir sajaucies radot kaut ko jaunu. Noburta noburta... Saku sev - neraudi, neraudi, bet pasaule turpina brukt...


-----------------------------------------------------------------------------------------------


Sāka skanēt lēna un maiga melodija. Mani kāds apķēra no mugurpuses. Es sajutu viņa mierīgos sirdspukstus. Es pagriezos un neiesaktoties viņam sejā apskāvu viņu ļoti cieši. Tik cieši lai nekad viņu nelaistu vaļā. Viņa siltās rokas noslīdēja gar maniem matiem pār manu plāno krekliņu un apstājās virs maniem gurniem. No patikas caur manu ķermeni izskrēja tirpas. Domādams ka man ir auksti viņš apskāva mani vēl ciešāk. Es jutu viņa elpu sev pie auss. Es izbaudīju viņa smaržu. To smaržu kas ieskauj viņa kaklu. Mēs lēnām griezāmies cilvēku jūklī. Manas lūpas maigi pieskārās viņa kaklam. Sajutu ka viņa āda viegli ietrīsas. Es pie sevis pasmaidīju. Es zināju ka viņam nepietiek tikai ar lūpu pieskārienu kaklam. Un man arī nepietika. Dziesma jau gandrīz beidzās kā viņš aiz rokas mani veda ārā no zāles. Ziņkārīgi skatieni pavadīja mūs skrienot lejā pa trepēm bet mums bija vienalga. Ieejot kaut kur kur nav cilvēku es atspiedos pret sienu. Viņš brīdi ativlka elpu untad pienāca man mazliet tuvāk. Viņš ievija savus pirkstus manā plaukstā. Es saspiedu viņa roku un strauji liecos viņam tuvāk. Es sajutu viņa lūpas. Tik maigas un siltas... Un viņa elpa tik viegli apreibinoša ka viss pārējais pasaulē bija tik nenozīmīgs.............


-----------------------------------------------------------------------------------------------



Kāpēc sirds ir tas orgāns ar kuru mēs mīlam? Kāpēc ne nieres, aknas vai plaušas? Kāpēc sirds iepukstas straujāk un čukst mums, ka mēs esam iemīlējušies? Vai tādēļ, ka šis muskulis jau kopš dzimšanas sitas kādam ar ko būs lemts tikties? Kuru būs turēt savās skavās un skūpstīt? Mīlēt, rūpēties, uztraukties un raudāt? Vēlēties pieksarties, vēlēties tikai viņu un vairs neko... Piekļaut sev tuvāk un nevienam neatdot. Kādu lomu tur spēlē sirds? Kā kāds var tik spēcīgi aizskart neatverot vaļā tā miesu? Ar acu skatienu vai smaidu likt tavam kuņģim apmest trīs kuleņus. Paejot garām pamodināt tauriņus tavā vēderā. Bet sirds? Sirds atrod starp sirdīm vienu īsto. To vienu kas dzimusi tikai tev un tu tai...






Jā esmu neglābjama romantiķe un tamlīdzīgi, bet es nemeklēju darbus ko rakstu - tie atrod mani.
P.S. Atvainojos ja ir kādas pareizrakstības kļūdas.