"Enģeļu būris", vistiešākajā nozīmē. Mans stāsts. Options

[Ami]

Mans stāsts sākas pavisam banāli. Tas sākas no sapņiem. Un kaut arī es, pieradusi dzīvot 21. gadsimta tehnikas vidū, sapnī dzīvoju tieši pretēji.
Mani sauc Amija, kaut gan visi, iepazīstoties ar mani, sauc mani Amī. Man ir 15 gadi, es dzīvoju divstāvu mājā jūras piekrastē Krētas salā. Visi apbrīno manas acis - cilvēki saka, ka to krāsa mainās līdz ar jūru. Vasarā tās ir dzidri zili-zaļas, ļoti košas un dziļas. Rudenī tās ir zaļganpelēkas, bet ziemā un pavasarī - vienkārši zaļganas. Tās vienmēr mirdz. Bet labi - ko nu es tik daudz par savām acīm. Vispār esmu parasta meitene, ne īpaši gara, man ir īsi, melni mati, kas nekrīt pāri pleciem. Es esmu pirmā labākā klasē, man ir daudz paziņas, jo kāds vienmēr nāk pie manis ciemos, gribēdams, lai es to kādu uzzīmēju. Katru dienu es eju ārā skatīties saulrietu. Sēdēdama uz lielā akmeņa, kas pašā jūras krastā dzīvo, es rakstu dzeju. Vakaros šeit ir ļoti tumšs, bet mēness apgaismo jūru. Sēžot uz tā paša akmens, es spēlēju flautu. Varbūt jums liekas, ka esmu ļoti romantiska un jauka, bet ne gluži tā ir taisnība. Esmu diezgan spītīga un ietiepīga.
Par sevi esmu pastāstījusi krietni daudz, laikam PĀRĀK daudz. Ne jau tam ir kāds sakars ar manu stāstu. Mans stāsts sākas šādi...

Vienu vakaru vētra guva lielus panākumus, jūra viļņojās ne pa jokam, es nevarēju iziet ārā, jo vējš grūda mani atpakaļ. Zibsnīja zibeņi, dārdēja pērkons, lietus lāses sitās pret logu.
"Cik skaisti," es sacīju, sēdēdama viesistabā pie kamīna, kurš gandrīz vai nekad netika kurināts, "cik brīnišķa ir šī vētra." Visiem tas šķiet dīvaini, bet vētra ir tieši tas, kas man patīk vislabāk. Tomēr man drīz vien palika garlaicīgi, acis sāka vērties ciet, es gāju gulēt.

Bija apmācies. Jūra bija pavisam pelēka, smiltis virpuļoja vējam līdzi. Vecās šūpoles čīkstēja un pat nedaudz trīcēja. Divi sēdēkļi, piestiprināti pie ķēdēm. Viens no tiem bija aizņemts. Tur sēdēja meitene, ar skaistiem, zeltaini rudiem matiem. Viņa izskatījās ļoti skumja, viņa sēdēja šūpolēs kā iekalta. Es pienācu tuvāk, apsēdos uz blakus sēdēkļa.
Nezināju, kā iesākt sarunu. Dzirdama bija tikai viļņu šalkoņa un šūpoļu žēlīgā čīkstoņa. Tad es pavaicāju: "Vai tev viss ir kārtībā? Kāpēc tu tik skumja un pavisam nekustīga?"
"Viņš... viņš apgrieza maniem enģeļiem spārnus. Un, ķēdēs iekaltās šūpolēs, sēžu ķēdēs iekalta es."

Nesitiet mani pārāk stipri, teiksim tā... es vēl esmu bez gada kā tīnis

This post has been edited by ┼Ami┼: Feb 12 2007, 16:04