Ji un viņas mazie ''īsdarbiņi"..., Nu jā... Kā jau teikts - ĪSIE darbiņi. Options

[Pakkun]

sākšu ar iepriekšējo stāstu. prieks, ka dažas lietas nav pamanītas.

punkts #1
"[..]milzīgs, zeltains krekls un zelta kurpes[..]" neuztver personīgi, bet OMG. vienkārši OMG. izrādās, ka galvenā varone ir čigāns. : D
kā jāsaprot "milzīgs krekls"? viņa bija saģērbusies kā rapaks ar kreklu pāri ceļiem? es tiešām nevaru iztēloties meitenei mugurā milzīgu zeltainu kreklu. draw me a picture.

punkts #2
"zelta kurpes" viņai nav smagi staigāt? varbūt labāk zelta krāsā vai, sliktākajā gadījumā, apzeltītas.
ideālais variants ir vispār nevilkt zeltīgus apavus : D (uz rokkoncertu, no less) bet tas tikai pierāda, ka viņa uz koncertiem tiešām nav bijusi.

punkts #3
"daži logi bija aizvērti ciet ar dēļiem" ..un katram dēlim enģes. varbūt labāk būtu pamēģināt kādu citu vārdu "aizvērti" vietā? piemēram, aiznagloti vai aizklapēti (neformalitātei).

punkts #4
"pēkšņi gaismas apgaismoja bungas, basu un otro ģitāru." šeit sagrūst tevis radītais iespaids par ņeznaiku attiecībā uz koncertiem.

punkts #5
"Es atcerējos viņu. Es visu atcerējos. Tas mani pārsteidza tik ļoti kā mašīna, kas ietriecas man tieši galvā ar mežonīgu ātrumu. "
lūdzu, lūdzu izdomā kādu ne tik smieklīgu salīdzinājumu kā attēlot šoku, pārsteigumu, izbrīnu utt. : D mašīna, kas ietriecas TIEŠI galvā ar MEŽONĪGU ātrumu, es domāju, ne tikai pārsteidz XDDD

līdz vēlākam.

[Tjen]

Tev patiešām nav savas privātās dzīves pkun:/ ..

[Pakkun]

Tev patiešām nav savas privātās dzīves pkun:/ ..

I beg to disagree.
1.kārt - tas neaizņēma vairāk kā pusstundu.
2.kārt - ņemot vērā manu studiju programmu, viss ir tīri labi saprotams.
bet vispār, man prieks, ka tu uztraucies par manu dzīvi.

[antuanete]

njaa pakkun un tev nebij slinkums rakstiit to visu ?????? interesanti, kad tu kko lasi tu piedomaa pie katra vaarda???? un ja tev tik labi padodaas varbuut kaadu literaaru darbu uzrakstiisi? ))))))

[FuschichO]

Es varētu uzrakstīt vēl ļoti daudz šai sakarā, bet visvairāk mani tracināja cigaretes 'ielikšana starp lūpām'. Cigareti smēķējot var ielikt arī kaut kur citur???

Vispār, ja tu aprakstītu viņu metabolismu un asins ķīmisko sastāvu, tad šis gabals būtu pilnīgs. Proti- tu tik sīki un nevajadzīgi apraksti kustības, ka pat nevar saprast- kas tad beigās tika izdarīts? Protams, dažās vietās tas rada erotisku gaisotni un kāpina emocionalitāti, kā piemēram, kad viņš pieskārās viņas sejai. Kaut kā man likās, ka tur daudz nesmuku vietu un kļūdu, bet nez vai vajag labot. Man jau arī varētu būt pārāk klasiska domāšana šai sakarā.

[ReD_FoXy]

People tend to die here.


Viņš devās iekšā tajā pilī, kuras nemaz nav, lai uzdotu jautājumu, kurš noteikti pastāv ne tikai viņa prātā, bet arī sirdī. Pils caurspīdīgā grīda biedēja cilvēkbērnu vairāk par visu, bet viņš bija apņēmies to izdarīt un atpakaļ ceļa vairs nebija. Pirmo reizi dzīvē viņš kaut ko sava dzīvē ir apņēmies novest līdz galam.
~
Jau vaicājis Vējam, kas patiesa mīla ir, saņēma atbildi: "Viskvēlākā un patiesākā mīla ir tā, ko es jūtu pret savu netveramo astes galu, kuru nekad neesmu sastapis, bet zinu - es to mīlu." Vēl mirkli uzkavējies cilvēkbērns saprata - Vējš ir pārlieku romantisks. Uz atvadām Vējš tam iedeva zilu rozes ziedu, kuru tas piesprauda pie sava apģērba, lai nekad neaizmirstu, ka šo puķi meklē tie, kuriem Vējš caur galvu skrien.
Apciemojis Lietu, viņš uzzināja no tā citu patiesību, jo tas apgalvoja, ka mīlestība, kura ir ideāla, nes patiesas skumjas līdz ar prieku, mīlestība sniedz visu emociju buķeti perfektā harmonijā. "Mīlestība kā svari visu nostabilizē." teica tam Lietus, sniedzot svarus, kuri spētu nosvērt jebkurus tā lēmumus. Tomēr viņš svarus noslēpa dziļākajā kabatā, lai nekristu kārdinājumā un turpinātu pieņemt savus lēmumus patstāvīgi, tai mirklī arī apzinoties, ka neizlēmīgie mīl kā Lietus, bet cilvēkbērns meklēja kaislīgu mīlu, ne mieru.
Sastapies ar Uguni un uzdevis šo jautājumu, viņš paslēpās no tās, jo Uguns iesvilās un teica: "Mīla aizdedzina un iekvēlina tā, ka bezdarbība kļūst neiespējama! Tava dvēsele deg kā ugunīs un kvēlo sarkana!..." "Līdz sadeg pavisam..." iejaucās Zeme un Uguns liesmas pieklusa paklausīgā piekrišanā. Cilvēkbērns smagi nopūtās un vaicāja: "Bet kā cilvēks mīl? Es tagad zinu, kā Vējs, Lietus un Uguns ar Zemi mīl, bet es vēl nezinu atbildi." Uguns tam pasniedza iesārtu ogli, sakot, ka mīla dedzina, ka tas citu mīlu nezinot. Apskatījis dāvanu, cilvēks zināja, ka tā mīl neprātīgie, kuri mīl kā Zeme un Uguns.
Ceļš atveda to līdz debesīm, kur Saule mīt. Tās pilī tas saskatīja savu pēdējo cerību.
"Saki man, Saule, kas mīla ir un kā mīlēt man!" viņš izsaucās.
"Mīla ir mūžība un mīla esi tu." tā teica, aizskardama viņa acu gaišumu. Tā sniedza tam spalvu un, ielikdama to cilvēka plaukstā, skaidroja: "Tā ir, kaut to nejūti..."
Un cilvēkbērns saprata.

[edg]

Zen? Btw, tie stāsti baigi sakarīgi izklausās, ja viņus ar pareizām pauzēm un uzsvariem stāsta, bet lasot es vairākas reizes aizķēros, jo tās pauzes uzreiz nesapratu. Kā arī nezinu, vai maz iespējams pareizi pārrakstīt, lai nesabojātu saturu. Imo, tev būtu jāierunā šitais un jāposto mp3.

P.S. "jautājumu, kurš" => "jautājumu, kas" un "Tā sniedza tam" => "Tā sniedza viņam". Varbūt tas esmu tikai es, bet pamanot personas vietniekvārdus, mēģinu tos sasaistīt ar personām un, ja man prātā vēl ir "acu gaišums". Tikai tad, ja skaidri izrunā "viņa" un pietiekami ātri pārskrien sekojošai frāzei, problēmu nav.

[rebel]

Es sajutos tik cilvēcīga, ka man palika slikti

es sajutos tik humāna, ka man palika slikti? cilvēcīgs=humāns, cilvēktiesības neaizskarošs un tā. ar cilvēkam raksturīgām iezīmēm=cilvēcisks.

re, vesela viena ļoti konkrēta stila kļūda ļoti konkrēti izlabota. vecākā garadarbā gan. vienkārši TIK ĻOTI iekrita acīs, ka nespēju atturēties.

pārskrienot ātrumā pār kaut ko no tā, kas vēl te mētājas:

Es iemācīšos divu nedēļu laikā spēlēt labāk kā tu.

viss viens par dīvaino, ne visai latvisko inversiju ("iemācīšos divu nedēļu laikā spēlēt" neskan gluži tik saprātīgi kā "iemācīšos spēlēt divu nedēļu laikā"), BET šeit būtu jālieto "nekā", nevis "kā" - jo "kā" lieto tad, ja pirms tā ir noliegums ("es nespēlēju labāk kā tu", bet "es spēlēju labāk nekā tu").

ļoti, ļoti fragmentāri mani aizrādījumi, jo es Tavu garadarbu nelasu. bet viena lieta, kas tiešām varētu pasargāt Tevi no uzbrukumiem par sliktu stilu un kļūdām: paņem skolas bibliotēkā tādu zaļu grāmatiņu,nosaukums, ja nemaldos - "kas meklē, tas atrod", tur diezgan īsi izklāstītas visas svarīgākās gramatikas un valodas kultūras lietas. paši pamati. tas ir mācību līdzeklis. izlasi vienreiz cauri un centies iegaumēt. jo Tev tekstā ir diezgan daudz tipisku kļūdu.
un labai idejai taču nepieciešams labākais un valodiski precīzākais izpildījums, vai ne tā?

un, jā, es šo lietu (par pavedienu laikam sauc) apskatīju kaut kādas mistiskas nostalģijas dēļ, bet parādījās slinkums iedziļināties.
tomēr pēdējais īsiņais rakstu gals tāds ļoti mīlīgs. romantika, romantika. rarrr.

[edg]

Domā pakritizēsi, Foxy atdzīvosies?

[ReD_FoXy]

* * *
Telpā bija tā tumsa, kurā šķita, ka vēl kaut kur pavīd ēnas un varētu saskatīt blakus esošā seju, tomēr nevarēja saskatīt nekādas robežas, gaistone bija bezgalīgi auksta un nomācoša. Tajā sēdēja vīrietis, kurš, spriežot pēc izskata, nevarēja vēl būt sasniedzis kaut pusmūža krīzi. Viņš sēdēja zemē, ceļus pie zoda pievilcis, skatienu pievērsis kailajām, netīrajām pēdām un rokas kā nedzīvas gulēja pie viņa sāniem. Vienvārdsakot - viņš izskatījās kropls vismaz vienā ziņā.
Negaidīti strauji viņš pacēla gaišzilās acis, lūkodamies piķa melnajā vietā, kur vajadzētu būt debesīm. Klusā murmināšana, kas nepārtraukti pavadīja viņa daudz maz nožēlojamo dzīvi, izveidoja vārdu aprises.
- Ak Dievs, kāpēc? - slāpēti iekliedzās aizsmakusi balss. Vīrietis pārdabiski ātri pagrieza galvu sānis, lai pārliecinātos, ka klusie, izsmejošie smiekli bija tikai viņa izdoma, un skatiens atkal vērās augšup.
- Tu sodi mani, par to kāds es esmu kļuvis, nesodi tos, kas ir tādi, kādus tu tos esi radījis. Pietiek sāpju un izmisuma. Pietiek... - pēdējais vārds skanēja kā čuksts. Iestājās klusuma brīdis, jo viņš aizturēja elpu, ļaudams ožai atpūsties no urīna, garlaicības un puvuma smakas.
- PIETIEK! - atskanēja spējš un skaļš kliedziens, - Tu taču esi piedošana un mīlestība. Pati Afrodīte visā krāšņumā, - klusi, sēcoši smiekliņi izgaisa tumsā, - tikai kāpēc tavā zemē ir vairāk naida un nemiera? Par ko cilvēki cieš? Vai tie nedrīkst vairs būt pat tādi, kādus esi tos radījis?
Zilās acis šķita spīdam gaismā, kas staroja no to iekšienes. Vīrietis aizvēra acis, rīkle negribot norija smagu siekalu gūzmu un gar vaigu noritēja viena vienīga, sausa asara. Acis tika atkal strauji atvērtas, tomēr tad tajās pavīdēja tumsonība un velnišķs ļaunums.
- Pie velna, nomērdē viņus visus, tos izdzimteņus. Tos garīgos invalīdus, kuri nemāk parūpēties paši par sevi. Lai viņi mirst, lai deg zilās ugunīs! Ko kavējies, tu, Nāve, savāc viņus visus uzreiz! - viņš nospļāvās sev blakus un sāka mežonīgi, pat vājprātīgi smieties.
- Palaid arī viņus visus ellē, tur, kur viņi visi varēs degt mūžību, degt katrs pats par sevi. - viņa krekšķīgo balsi pavadīja ļaundara smīns uz lūpām un vēl platāk ieplestas acis.

Svētā Lūcija slimnīcas austrumu spārnā, kurā starpcitu slēpa "sabiedrībai bīstamus" cilvēkus, iespīdēja pirmās gaismas stari. Minētā telpa ieguva krēmkrāsas sienas, jo caur restotajiem logiem ienāca blāvs un vēl joprojām auksts gaismas stars. Vienā no stūriem bija parasta, cieta slimnīcas gulta, kurai klāt bija pieliektas arī sprādzes, ar kurām pacientu noturēt gultā, bet koumā - telpa bija tukša un vientuļa. Vīrieša noliektā galva pagriezās uz loga pusi un, skatoties uz gaismu, pazuda smīns un nomierinājās sirdspuksti.
- Bet, Dievs, bez cilvēkiem mirsi tu, jo tie tevi ir radījuši un nevienam citam tu neesi vajadzīgs. - noritēja vēk viena asara, - Un bez cilvēka, bez varas, kas to vada, nebūs manis, jo, bez visa tā, es arī nespēju eksistēt...
Aiz palātas durvīm sēdēja kāds nomākts mākslinieks, varbūt Bodlēra dvēseles radinieks, varbūt pats Bodlērs vai vēl kāds cits, un murmināja Dies' zina kādas muļķības.


Tātad.
Šis darbs ir veltīts tiem māksliniekiem, kuri jūtas nomākti un nogriezti no sabiedrības (jā, arī tas pats Šarls Bodlērs) dažādu interesantu iemeslu dēļ, attēlojot to iekšējo pārdzīvojumu, ko tāds cilvēks varētu pārdzīvot. "Dieva" tēls, ar kuru liriskais "es" šajā darbā runā ir jebkāda veida augstākais, uz kuru cilvēki vēstures gaitā ir skatījušies, piemēram, politiskā/valstiskā vara, reliģija vai jebkas cits. Pats liriskais "es" apzīmē mākslu.
Darbā tiek attēlots konflikts starp mākslu un augstākajām (teiksim) instancēm, kas nereti mākslu kā tādu ierobežo. Attiecības starp "Dievu" un vīrieti (kurš sevī iemieso Lucifera tēlu un divējādo dabu - enģeļa un dēmona pusi) ir saspīlētas, bet tomēr tuvas. Kādēļ liriskais "es" ir slimnīcā? Jo nereti sabiedrība aizmirst tos, kas mēģina palīdzēt tai saskatīt labo/patieso, vienvārdsakot, nenovērtē mākslu.
+/- visu izskaidroju.

P.S. Atvainojos, ja ir kādas gramatikas kļūdas.

This post has been edited by ReD_FoXy: Sep 9 2009, 18:00

[edg]

Tas viss man ir par sarežģītu, bet lasīt bija jauki.

Man ir II daļa:

Šķiet, nakts vilkās nedēļām, vai laiks bija pavisam aizmirsis. Tumsa, savilkusies drūmu sanoņu un liekus trokšņus, visu apkārtnes varmāku un padibeņu domas, vilkās pa atvērto logu cauri istabai. Puķes tumsā bija melnas un galds meta spocīgu ēnu. Kāds vīrs tupēja pie auksta kamīna, mēģinādams uzpūst pēdējo dziestošo ogli. Viņa kājas bija basas un zem tām kaudze papīru noklāja visu grīdu. Papīri pilni žēlabu un aizvainojumu, no kuriem posts un agresija biezā miglā vilkās uz augšu, piepildot istabu, aizstājot gaisu. Vīrietis kārtējo reizi ieelpoja šo postu, un pūta ogli, bet tā tikai pievilkās sarkana vaimanām un auksta izsmiekla. Šādā gaisā nekas nedeg, pat ne cerības stariņš. Vīrietis izmisumā aizvēra acis un iztēlojās, ka ir jucis.
- Dievs, kāpēc tu ļauj viņiem būt tik ļauniem vienam pret otru? Mest akmeņus vienam uz otru, kūdīt nemierus, graut kārtību - vai to tu vēlies, vai tā ir tava daba, tava līdzība? Vai tavā vārdā viņi zākā, ņirgājas, vai, varbūt, tu esi tas, kurš to dara? Vai labas vērtības, svētas vērtības ir pelnījušas nomētāšanu ar sūdiem, tradīcijas apdiršanu? Vai labāk, tavuprāt, ir mūžīgos nemieros kā daļējā kārtībā?
Vīrietis zināja, ka nebūs atbildes. Tā nekad nav nākusi, vārdi pazūd naktī kā tukšumā, nevienam nerūp, neviens neklausās.
- Tad pietiek man ar tevi! Izsmiekls ir tava pasaules kārtība - viens nebeidzams karš, kurā visiem taisnība. Nē, es gribu mieru. Es gribu mieru un kārtību, kur valda laipnība un sapratne, kontrole un rāmji. Pasauli, kurā cilvēki var būt droši, kur tie varēs dzīvot netraucēti un novērtēti. Es celšu savu troni augstāk par tevi, jo es dzirdu viņu nelaimes, jo es klausos un palīdzu! Es risinu cilvēku problēmas un glābju no jukušiem! No tevis es glābšu viņus, un tava naida un posta, ko nes! Tu redzēsi - mūžīgā cietumā sēdēsi, līdz savai nāvei, Dievs. Pasaule būs skaista, līdz tu to redzēsi labāku par sevi esam, daudz labāku.
Vīrietis piecēlās, un istaba šķita gaišāka palikusi. Viņš piesēdās pie galda un sāka rakstīt likumus, un ar katru vārdu pasaule labiem cilvēkiem kļuva arvien labāka.

[ReD_FoXy]

Oho, man nenormāli patīk! edg, varbūt taisam kopdarbu?
Tev viennozīmīgi ļoti labi sanāk, laba noskaņa veidojas, viss tiešām ir labi saprotami!
Cepums tev, edg!

[Shumins]

Kāds vīrs tupēja pie auksta kamīna, mēģinādams uzpūst pēdējo dziestošo ogli. Viņa kājas bija basas un zem tām kaudze papīru noklāja visu grīdu.

Tāds kārtīgs latviešu bāleliņš - asariņu birdinātājs, parasti sasniedz īstu mazohistisku baudījumu tad, ja uzņem filmu, kurā ir šo obligāto ingridientu apkopojums: akla atraitne, kuras vīrs aizgājis karā, atstājot trīs bērnus uz rokām, kuri strādā pie ļaunā saimnieka, aužot segas muižniekiem, kamēr sāk asiņot rokas. Viens no viņiem saķer plaušu karsoni un nomirst, pārējie abi bēgot no mājām, bada un mātes vājprāta, ielūst agra pavasara trauslajā ledū un noslīkst. Māte to uzzinot, pilnībā sajūk prātā un aizdedzina māju, paraujot sev līdzi vēl 4 cilvēkus, bet pēc kāda laika no kara atgriežas vīrs, kurš karā zaudējis pusi galvas, atlikušo mūžu nodzīvo pagastmājas pagrabā - mitrumā, tumsā, vientulībā un izmisumā, pārtiekot no žēlsirdības dāvanām.

No Beņa iz www.nemirst.lv

Dažreiz pārāk daudz dramaturģijas apvienota vienkopus vairs nedod gaidīto efektu, cerībās, ka lasītājs nobirdinās kādu asaru - tiek panāks gluži pretējs efekts dažos īpatņos. Vietā, kad vajadzēja mēģināties iedziļināties tekstā un raudāt līdzi, tie saka : "Šī drāma izklausās pēc vientuļu lezbiešu, veģetāriešu ņaudēšanas par dzīvi, ar kuru tās netiek galā!"

Taču, ja tomēr tevi dzīve nospiež uz ceļiem un tu kļūsti pārāk SOFT, aizmirstot problēmu risināšanu ar dūri, Tu sāc ņaudēt un sacerēt dramaturģiju - Es tev vēl varu palīdzēt ar Shumina trīs punktu plānu, kas pamodinās zvēru tevī :3



Shumina trīs punktu plāns:

1. Vaiga aiziet uz bodi iepirkt Beer (8 Litri) un to izdzert.



2. Fonā jāklausās obligāti kāds no metāla mūzikas gabaliem.

[edg]

"P*dari!" es ietriecu dūri sienā. Naktī viņi visi noslēpušies, baidās. Kaut viens sūda maiss parādītos... "Nu, ko mīžat!?", es neizturu, bļaudams salaužu loga enģes. Gribu kādu ielikt cietumā, nogriezt rokas, izvilkt zarnas caur vēderu... Ja kaut viens parēgotos ar saviem tuklajiem locekļiem, nespējīgie vaimanekļi, izkastrētie žēlabu kalni. Jā, man apnicis sūdzību pēc sūdzības dedzināt kamīnā! Smirdīgi dūmi piepilda istabu, cik var ostīt!? Gribu normālā gaisā dzīvot starp normāliem cilvēkiem!
- Dzirdi, Dievs!? Dzirdi manas domas? Ielikšu cietumā visus tavus žēlabainos, pēc līdzības radītos parazītus, dīkdieņus un idiotus! Tevi ielikšu cietumā, dzirdi, kurlais lops!? Nu, es dzirdēju kaut ko? Pīkstēsi? Diez vai, mīzals tu esi un tavas sūdu vaboles! Pietiek tavu piedošanas un pakaļā līšanas kārtību! Ar cirvi un mietiem es veidošu savējo! Ne vārdiem, bet darbiem!
Tajā naktī es nogalināju kādas simts atraitnes un bāreņus. Rītam austot liku apcietināt visus, kuri nav cīnījušies ar lāci, iedūru zobenu sev kājā labākam miegam un aizgāju gulēt ar visām bruņām, tas ir, savu vēdera bārdu. Viņi zina, kurš ir valdnieks, bet es atsakos viņu slavināšanas. Naidnieku sirdis ēst atsakos - lai gļēvums nepārņem.

P.S. Kopdarbs nesanāks. Es katru teikumu rakstu gadiem. Lasu tikpat lēni, tāpēc man vislabāk patīk tavi īsie darbi.

[ReD_FoXy]

* * *

Man nav īsti ko teikt, jo dzīve pati par sevi ir klusums.
Beidz bļaut.
Un ieklausies.