Mācību stunda., Retings-R. Options

[kaiva]

Šim te gan nav absolūti nekāda sakara ar fantasy, kur nu vēl anime, bet man tā kā palūdza ielikst, so...
Gribu objektīvu kritiku, negribu marazmu.


Prologs.

Pastāvot tāds zemnieka instinkts. Pietiekot ar pavasara asnu skurbinošo smaržu, lai šis senais instinkts atmostos un pārņemtu zemes vīru būtību. Katrā viņu solī esot jaušams jaunās dzīvības prieks, dabas mošanās varenība apstrāvo sirdi un mundrāka kļūstot pat visslābanākā gaita.
Tas ir ļoti svarīgi, to nedrīkst aizmirst, ja šī vienkāršā patiesība jūs nepārņems-nekad nesapratīsiet tālāk atklāto.

Izdzīvošanas instinkts. Tas valda pār tevi un mani. Uzvar tas, kuram tā ir vairāk. Lūdzu, kā vienkāršu patiesību pieņem arī to, ka vairāk tā ir man.
Ja vēlies, vari man sekot un iepazīt pasauli caur šīm netīrajām papīra lapelēm, kuras savos īsajos apskaidrības brīžos apskribelēju. Vari šos pierakstus arī izkaisīt pa visiem vējiem , jo tu esi tikai pasīvs vērotājs, tavos spēkos nav mainīt neko no tā ko esmu paveicis, vai vēl taisos darīt.

Izdzīvošanas instinkts.

Jau sen man nācās apgūt šo mūžseno izdzīvošanas likumu-nogalini vai mirsti. Bezmaz jaunu galaktiku atklāju, ne? Galu galā, šo te es rakstu muļķiem, kuri nemāk dzīvot, varbūt viņi šo likumu vēl nav atklājuši. Sardeles.

Labi, mans pieredzējušais oponent. Uzskati tu sevi par gudru un nežēlīgu. Pirmais purns vilku barā, ja? Cik cilvēku tu savā sasodītajā dzīvītē esi novācis? Nosauc to ciparu, kurš raksturo nakšu skaitu, kuras esi pavadījis svīstot baiļu sviedrus, līdz pierei ieracies dubļos un lūdzoties, kaut tiem stulbeņiem, kuri šoreiz ir izvēlēti par taviem pretiniekiem, pašiem acis no pieres izsprāgtu un tev nevajadzētu nezin kuru reizi bezjēdzīgi riskēt ar savu dzīvību? Izklausās rupji, bet es pašlaik runāju par pamatiem. Manā pasaulē cilvēku mēra pēc skalpu skaita pie viņa jostas, un es netaisos attiecībās ar jums izmantot kādu citu vērtību sistēmu. Lieliski, asti tu beidzot esi iežmiedzis kājstarpē un sēdi kluss. Tā tam galu galā arī būtu jābūt, jo šis ir stāsts par kādu ievērības cienīgu personu, mani.

Kur es paliku? Pie atmiņām, pareizi? Visā savā krāšņumā izdzīvošanas instinktu es izjutu savas piedzimšanas brīdī.

Līdz ausīm sapinies nabassaitē, pirms laika dzimis, ar asinsizplūdumiem smadzenēs un līdz galam neaizvērušos sirds vārstuli. Spartā mani nebūtu paturējuši, klanos mūsdienu ideālismam. Guļot inkubatorā neko daudz savu stāvokli cilvēks apsvērt nevar, sevišķi, ja attiecīgā persona ir maizes kukuļa lielumā, tomēr tūlītējs naids pret slimnīcu un riebums pret nāvi iestājās gan. Iespējams, tieši tas mani visu dzīvi arī vada, iespējams, ka nē. Bet tas jau vairs nav ne tik svarīgi, ne interesanti.

Māte vēlāk stāstīja, ka esmu bijis apbrīnojami pacietīgs bērns. Pārcietis vairākas sirds apstāšanās reizes un plaušu karsoni dažu nedēļu vecumā ieguvu vēl vienu vērtīgu īpašību, sauktu par cinismu. Arī tai būs liela nozīme manā turpmākajā attīstībā. Kopumā slimnīca man nozaga gandrīz gadu dzīves. Neuztraucieties, mīļie, rēķins jau ir piedzīts.

Pāris gadus attīstīšanās vedās uz priekšu netraucēta. Es ātri iemīlēju tuvējo mežu, kā arī visus lauku sētas kokus. Varu derēt uz kreiso roku, ka joprojām zinu meža plānojumu no galvas. Ar aizsietām acīm varu jūs aizvest pa vissīkāko meža taciņu un jebkuru jūsu izvēlēto galamērķi. Par mežu vēlāk. Šoreiz man vajadzēja stāstīt par izdzīvošanas instinktu, jo tāds taču ir virsraksts, ne?

Tā ne ar ko nesajaucamā sajūta, kura pārņem brīdī, kad izvēlies dzīvot, šoreiz nogalinot, nākamo reizi mani pārņēma 5 gadu vecumā.
Nevarētu teikt, ka man nepatīk dzīvnieki. Līdz attiecīgajam gadījumam es tos pat mīlēju un līdz šim brīdim tie savā ziņā man simpatizē.

Kaimiņmājas apdzīvotājai piederēja taksis. Neko milzīgs un agresīvs tas nebija, taču savā zvēra prātā bija izperinājis greizsirdības jūtas, jo laipnajai kaimiņienei patika ar mani spēlēties, tāpēc kādā visai saulainā dienā, kad biju aizlīdis ciemos uz kaimiņmāju, viss sakrita tam nožēlojamajam kustonim par labu. Vecāki bija aizņemti, dzīves ikdienišķā stulbuma dēļ un man kārtējo reizi nebija ar ko nodarboties, tādēļ nolēmu doties uz kādu aizraujošāku vietu.

Ēkas durvis bija vaļā, laižot iekšā vasaras gaisu un saules starus. Šajā gadījumā, arī ziņkārīgu bērnu. Nesastapis meklēto, personu priekšnamā, es devos uz priekšu un nolēmu palikt virtuvē. Kā bērniem aizliegtā zona tā, protams, vilināja nekur tālāk meklēt nedoties. Uz plīts jautri sīca tējas katliņš, saules stari logos spēlēja ēnu teātri, rūpīga sakārtotas uz galda smaržoja sīkās pļavu puķītes.

Stāv teikts, ka sliktas lietas notiek. Arī šis ir dzīves princips, kuru būtu vērts atcerēties.

Tas nolāpītais suns bija ieguvis savu iespēju atriebties. Šķiet, ka es viņu izdzirdēju vēl pirms uzbrukuma, jo pagriezos uz durvju pusi kā bēgt gribēdams. Neko daudz no tālāk notiekošā neatceros. Atjēdzos mātes rokās, kliedzošs, apčurājies un pārbijies. Vēlāk man stāstīja, ka es suni esot nobeidzis. Bezmaz uz pusēm pārcirtis. Noslēpumā paliek fakts, kā man izdevās sasniegt nazi, kurš atradās uz galda. Visticamākais es to biju norāvis lejā ar visu galdautu. Kopš šī brīža uz mani sāka skatīties visai jocīgi. 5 gadu vecumā nobeigt suni nav nekāda joka lieta! Tiesa, pilnīgi sveikā es cauri netiku, vai nu es pats, vai suns no manas kreisās plaukstas bija atdalījis 2 pirkstus. Vienu izdevās piešūt. Otru atrada tikai pēc nedēļas, tas bija paripojis zem virtuves galda kopā ar lielāko daļu nokritušo ziedu. Pirms tam kaimiņiene teica, ka nevarēja to atrast. Neticu, ka viņa īpaši rūpīgi meklēja.

Atmiņā spilgti ir saglabājies fakts, ka biju ļoti dusmīgs, bet pirksta zaudēšana manā saprātā lielu lomu nespēlēja. Daudz vairāk negribēju atrasties slimnīcā. Atceros, ka lūdzos ārstam, lai ņem to piešūto pirkstu nost, lai varu iet mājās. Tā bija man viskarstākā vēlēšanās-tikt prom.

Es nesūdzos. Es dalos informācijā. Ceru, ka tā jums palīdzēs izprast vēlāk stāstīto, bet pašlaik esmu noguris. Dodiet man mieru.

This post has been edited by kaiva: Jul 3 2008, 20:47

[kaiva]

FuschichO. Paldies, bet es patiešām nedomāju, ka kāds Latvijā atļausies izdot kaut ko tādu kā šis darbs. Publika, kura to spētu saprast pareizi un nebūtu norūpējušās mātes, kuras bļauj, ka šādas lietas bojā viņu neaizsargāto bumbulīšu smadzenes, ir pārāk neliela.
Jā, jums forumā ir maniaks. Ļoti aptuveni citējot Balzaku, tikai ļoti slikts rakstieks raksta par sevi. Ja darbs būtu par manu dzīvi, tas būtu ļoti garlaicīgs. Es piekrītu dažām galvenā varoņa idejām, bet liela daļa no tām ir pretēja manai domāšanai, nemaz nerunājot par viņa rīcību. Es neaprakstu ne sevi, ne kādu cilvēku ko pazīstu. Man ir pietiekami attīstīta domāšana, lai tas nebūtu nepieciešams.

Būšu pateicīga par jebkura veidu konstruktīvu kritiku.


Dusmu savaldīšana.

Kāds jums ir teicis, ka ir nepieciešams skaitīt līdz desmit, lai varētu sevi savaldīt? Vai jūs, kāpostgalvas, esat šim ieteikumam arī paklausījuši? Droši, ka izmēģinājāt. Ir tas kādreiz palīdzējis? Un, ja arī uz šo jautājumu atbildi apstiprinoši, tad tu esi:

1) draņķīgs psihologs, iesācējs,
2) hronisks melis,
3) nekad neesi bijis īsti nikns.

Hronisku meli var izārstēt tikai lode, tādēļ šo gadījumu pašlaik atmetīšu. Viens lūgums, kad ej atbrīvot pasauli no savas nožēlojamās eksistences, ar savām nicināmajām asinīm nenotraipi šo vērtīgo gara darbu, kurš tiks sludināts vēl neskaitāmas paaudzes un priekšu.

Ar psihologiem galā tikt ir jau vieglāk. Parasti viņi sevis izgvelztajām muļķībām nemaz netic, bet tā kā tu vēl esi praktikants, varbūt šo jūsu darbā tik svarīgo bausli vēl neesi apguvis, tādēļ, vai nu izglītojies vai skat. 1. gadījumu.

Veiksminiekiem un pārējiem neuzskaitītajiem, ceru, ka vismaz daļēji jūs spēsiet uztvert tālāk rakstīto. Tādēļ es arī tērēju savas retās miega stundas. Par miega problēmām vēlāk, ja vien to spēšu atcerēties.

Ja tu, mīļais draugs, esi patiešām nikns, nekāda dusmu savaldīšanas metode nepalīdzēs. Vari skaitīt līdz 10 vai 50, alga viena. Ar pārcilvēciskām pūlēm ir iespējams nepieciešamības gadījumā, saņemt sevi īslaicīgos grožos, tomēr tā nav nekāda niknuma savaldīšanas tehnika. Kad dusmas pārņem cilvēku, ir nepieciešama šo emociju izlāde un ne jau matemātisku vienādojumu veidā. Esat dzirdējuši par cilvēkiem, kuri sev apzināti nodara fiziskas vai psiholoģiskas sāpes? Ne jau (tikai) baudas gūšanas nolūkā šādas atrakcijas tiek piekoptas. Psiholoģiskas ciešanas man neko daudz nelīdz, tāpēc pieturos pie fiziskām. Piemēram, sišana, ievainojumu radīšana, ķermeņa nodzīšana līdz bezspēkam (pēdējā gan ne vienmēr ir iedarbīga). Arī griezt esmu mēģinājis, tiesa, tikai vienu reizi. Un nekad nedomāju to atkārtot, bet, ja jau sāku par to runāt, varu pastāstīt visu no sākuma, neko liels gan šis notikums manā dzīvē nebija, bet gan jau ka katram sīkumam ir nozīme.

16 gadi. Tieši tik daudz man toreiz bija. Par neko cukurainiem gan tos nosaukt nevarēja, taču tas jūs diez vai pārsteidz.

16-17 aprīlis, kaut kur šāds bija datums. Aptuveni trīs dienas biju iespundēts mātes istabā. (Skolā tobrīd bija brīvlaiks). Šausmīga trauma, ne? Pag, piemirsu, vēl vienu faktu, mīļā māmulīte jau aptuveni nedēļu bija atdevusi galus un gulēja savā gultiņā gluži kā ne jauna.

Domājot pragmatiski, tētukiņš jau nemaz nevarēja neizmantot šādu iespēju. Neko bieži taču tāda nerodas. Protams, var jau nosist pāris kaimiņu kaķu , tos mēnesi iepūdēt un sabāzt manā istabā, taču psiholoģiskais (riebjas rakstīt šo vārdu) šoks tad nebūtu tik iespaidīgs. Un kurš gan vēlas lūkoties viduvēju šovu? Debesu svētlaime, ka māte nosprāga smuki pirms brīvlaika. Kāds varētu apgalvot, ka mans stāstījums ir pārāk sauss un neemocionāls. Bet manu mīļo gurķulēnu dēļ varu jau papūlēties, tātad:

Ienācis telpā es sajutu dīvainu smaku, kura sagrāba manu dvēseli dīvainas priekšnojautas varā. Mati sacēlās stāvus, kaklā iespiedās kamols un acis piepildīja asaras. Lēnām tuvojos gultai, manas kājas trīcēja un es domāju, ka sirds no sāpēm sašķīdīs tūkstoš gabalos. Kaut kur apziņas dzīlēs sapratu, ka durvis aiz manis tiek aizslēgtas. Skats ko ieraudzīja mani sastindzināja, mana māte, dārgā māmulīte, bija mirusi! Sirdsapziņas šausmu mākts es kritu pie viņas svētītajām kājām un slacīju tās ar nožēlas un sāpju asarām. Vairs neko citu man nevajadzēja, tik vēl reizi dzirdēt māmiņas maigo balsi, sajust viņas glāsmaino roku uz mana vaiga, kura mani, patiesībā, vienmēr svētīja…

Muhahahaha. Labāk tomēr palikšu pie sausā un garlaicīgā apraksta.

Jau braucot mājās zināju, ka mani sagaida šausmu nedēļa. Domājot loģiski, varēju jau arī turp nemaz nebraukt, doties uz mežu, neiegriežoties pašā ēkā. Šodien es to saprotu, taču ikviens, kurš ir bijis kaut mazliet līdzīgā situācijā, sapratīs, ka tā rīkoties es neuzdrošinājos. Zināju, ka ienācis mājā, nolicis savas
mantas un sasveicinājies, tūlīt laidīšos prom, taču turp neaiziet vispār vienkārši nevarēju.

Tā arī neizdzirdējis atbildi sveicienam, tiku iesviests istabā, kuras durvis tika veikli aizcirstas. Smirdoņa bija pietiekama, lai es visai ātri aptvertu, kas par lietu.

Nākamā loģiskā rīcība būtu mēģināt izkļūt laukā. Šī doma man pat neienāca prātā.

Tālāk, neiet gultai klāt, samest uz tās visu iespējamo un ielīst telpas tālākajā kaktā.

Daļējo to ievēroju, proti, ielīdu stūrī. Tomēr vispirms piegāju pie gultas. Labi zinot, ka nevajag, ka man nav nepieciešams to redzēt. Taču, tēvs bija man sagatavojis sodu un daļa manis lika to izciest.

Skats, kuru ieraudzīju, bija visai drausmīgs. Varbūt varat iedomāties, taču diez vai.

Īsti nelabi nekļuva, arī raudāt nesāku. Šeit visai spilgti izpaudās mana spēja īslaicīgi savaldīt sevi un izturēt visu, pilnīgi vienalga ko, lai radušās emocijas izgāztu vēlāk.

Pirms tam teicu, ka istabā pavadīju 3 dienas. Patiesībā, tās vilkās kā gadsimts.

Bads un slāpes īpaši nemocīja. Tieši ēšana nevis neēšana vienmēr ir bijusi problēma. Mērens izsalkums labāk noder mobilizēšanās nepieciešamības gadījumā. Un nepieciešamības mēdz uzrasties visdīvainākajos brīžos.

Sev par pārsteigumu, mātes nāve mani satrieca vairāk kā biju gaidījis. Varu apgalvot, ka šīs bija vienas no garākajām dienām manā mūžā. Iespējams tāpēc, ka ar šādu nāves formu saskāros pirmo reizi. Šajā rakstu darbā bieži nākas lietot vārdus iespējams, varbūt, jo es vairs ne par ko neesmu drošs. Un pēc visa piedzīvotā tā tam arī būtu jābūt. Saskaroties ar lietām, kuras nevari ietekmēt, sāk šaubīties ikviens, pat tādi kā es.

Uzmanības novēršanas nolūkā mēģināju sevi izklaidēt visos iespējamajos veidos. Mācījos priekšmetu atrašanās vietas un visus sīkumus, ar kuriem tie saistījās. Visu atcerēties izdevās pārāk ātri. Nekādu labumu tas nedeva. Tagad arī aizverot acis to priekšā vērās riebīgā telpa, turklāt detaļās. Pastāvīgā krēsla, jo vienīgais gaismas avots bija nelielais vēdlodziņš pie griestiem, kurš nebija atvērts kopš tā uzbūvēšanas brīža. Putekļu un pelējuma smaka, jo ar uzkopšanu neviens šeit neaizrāvās. Stūra kumode, kuras atvilktnes bija atrautas vaļā un atgādināja gārdzošus briesmoņus. No tās laukā karājās mātes lupatas, nodriskāti svārki, saplēsta, nodzeltējusi apakšveļa. Atklāti runājot (šī taču ir mana grēksūdze, ne?) esmu turējis savās rokās gandrīz visu, norautas ķermeņa daļas, bērnus, kuru seju vietā bija asiņu un kaula lausku putra. Esmu racies cauri mēsliem un izmantojis gandrīz visus ieročus, kuri ir izgudroti no akmens laikmeta līdz mūsdienām, taču šīm vecajām, nekaitīgajām lupatām nespēju pieskarties.

Lielāko daļu no telpā pavadītā laika atrados blakus kumodei, tai pretī atradās mātes gulta, pa kreisi no tās, sadauzītais spogulis, kurā savu atspulgu redzēt varēja tikai ārprātīgie. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, spiešanās pie briesmīgās kumodes un stīva blenšana uz mātes līķi palīdzēja saglabāt kaut nelielas saprāta paliekas.

Nezinu, kā māte nomira. Iespējams, ka viņa pakārās, varbūt patiešām beidza savu dzīvi dabīgā ceļā. Spilvens un sega bija nosmērēti ar asinīm, ķermenis bija nedabīgi izgrozīts, vietām varēja redzēt asinsizplūdumu pēdas, taču es nevaru spriest par tā visa vecumu un iegūšanas veidu. Neticu, ka to viņai bija nodarījis tēvs. Viņš māti mīlēja tikpat kvēli kā mani ienīda. Vēlāk viņas seju nespēju atcerēties savādāku kā tajā gultā guļošo, aukstu, pretīgu un biedējošu. Nevarētu gan teikt, ka tā bieži būtu bijusi savādāka.

Kad soda laiks pagāja, durvis atvērās un tajās parādījās mana tēva ņirdzošā seja, kura man ko teica, bet es nevēlējos klausīties, tādēļ nevaru teikto atstāstīt.

Neteicis ne vārda, pametu būri, paķēru mantas un izgāju no mājas. Neviena nekavēts iesteberēju mežā un tur arī nokritu, lai pēc vairākām stundām pamostos pats no saviem baiļu kliedzieniem. Pagāja visai ilgs laiks līdz es spēju sevi apklusināt un atsākt kaut cik normāli elpot. Viss šķita lieks un pretīgs, pamalē lēni vilkās negaisa mākoņi. Gaiss bija biezs un sutīgs, tas spieda mani vēl dziļāk zemē un lika manīt, ka līdz ar nākošā gaisa malku plaušas pārsprāgs. Ķermenis nevaldāmi trīcēja un, lai kā es nepūlētos, pār manām sakaltušajām lūpām neizlauzās neviens kaut cik sakarīgs vārds. Jau kādu laiku pār pasauli valdīja akla nakts, kuru neizgaismoja ne zvaigznes, ne mēness. Mans ķermenis kustējās saraustīti un prāts nespēja aptvert, vai pati kustību eksistence nav tikai maldi, visbeidzot, man vairs nešķita, ka tas esmu es, tā nebija mana miesa, tas nebija mans prāts, kurš vēlējās pats sevi saraustīt gabalos.

Vairs īsti neapjauzdams, ko daru, norāvu/novilku drēbes un atkal ļāvu gravitācijas spēkam pievilkt manis pie zemes. Kaut kur galvas rajonā sajutu asas sāpes. Roka pati aizslīdēja līdz diskomforta avotam un to ieraugot es pasmaidīju. Tas varēja palīdzēt, iespējams, tas bija vienīgais, kurš varēja šo visu nekārtību vērst par labu. Smaidīdams tik plati kā vēl nekad agrāk, pieliku stikla lausku pie kreisās kājas apakšstilba un ietriecu to savā miesā tik dziļi cik vien spēju. Satvēris glumo lausku pēc iespējas ciešāk, rāvu roku augšup, tas prasīja manus pēdējos spēkus, bet vairāk arī nebija nepieciešams.

Vēlaties zināt ko darīju tālāk? Smējos. Aizlīdu līdz tuvākajam koka stumbram, atbalstīju pret to muguru un smējos tik ilgi un sirsnīgi kā vēl nekad. Sāpes veldzēja manu dvēseli un nomierināja prātu. Sāka līt. Lielas, retas lāses pārvērtās baltā sienā. Beidzu smieties. Biju kļuvis pavisam mierīgs. Izvilcis lausku, izskaloju ievainojumu un pārsēju brūci ar kreklu. Lēni apģērbies aizvilku savu (nu jau atkal savu) ķermeni līdz tuvākajai egļu audzītei. Aptuveni desmit minūtes vēroju pekles melnās debesis un klusi svilpoju kādu mūžvecu melodiju. Sen nebiju juties tik rāms kā toreiz. Nepagāja ilgs laiks līdz aizmigu un, pirmo reizi pa ilgu laiku, manu miegu netraucēja ne pagātnes, ne tagadnes dēmoni.

Visticamākais, jūs mani nesaprotat. It nemaz neizprotat, kas bija izsaucis tik pārspīlētu reakciju. Neizprotiet veseli, es jūs par gudriem tāpat neturu. Vien beigās varu piebilst, ka nekad vairs neesmu sevi griezis. Taču līdz pat šai dienai man patīk pieskarties šai rētai. Dīvainā kārtā, tā mani nomierina.