noslēpums. Dvīņi.[updated 23.07.08], kārtējais mans murgojums. Options

[Arfija]

kādu dienu es devos garā pastaigā pa parku.nu un tad kad man apnika nolēmu aizbraukt tomēr mājās...Es iekāpu trolejbusā un apsēdos sēdvetā pie loga pašās beigās..un te pēkšņi ar tamponiem ausīs ieraudzīju meiteni kas apsēdās man pretī aiz stikla..durvis aizvērās un trolejbus sāka braukt.Viņa parādīja savu kartiņu konduktoram un ielika to atpakaļ savā zilajā somā ar miroņgalviņas piekariņu.tieši tāds pats kā manējais.-laikam jau tikai sakritība!-es nodomāju un paskatījos ārā pa logu.- šit!sāka līt lietus!nu tu ko- būs man jāņem kāda grāmata.. eh.. aliakm jau matemātikas! ķipa bibliotēkas.. ai poh! - klusībā lamājotties nez kapēc paskatījos uz to meiteni.viņas zilajās vēsajās acīs izveidojās kautkādi ledus klucīši.. brr.. izberzēju acis un palūkojos vēlreiz.nē.viņai bija tikai vēsas acis!vēsas?ņā...es laikam jau atkal atrodos kautkādā pavisam "neparastā" trolejbusa kur es redzu miteni kas man ir ļoti līdzīga. brrr.. ! nu labi.. mana pietura!es kāpju ārā!atvērās trolejbusa durvis un es izkāpu arā no tā.gāza diezgan spēcīgs lietus un skatoties uz visu mana matematikas grāmata bija izmirkusi pāris sekundēs.
esmu kādreiz domājis un jutis to ka mani vecāki kaut ko slēpj no manis.bet ko? dažreiz mēdzu pārdomāt- mošk manējie mani adoptēja?nē.bet ja nu? es jūtos kā cilvēks bez dvēseles. gluži tā it kā tu atrastos vienā vietā bet tikai ar ķermeni.tu nespēj pilnībā izjust to kas notiek.itkā tu pārdevi savu dvēseli kādām citam cilvēkam vai neparastai būtnei.
ņā...es laikam jau atkal atrodos kautkādā pavisam "neparastā" trolejbusa kur es redzu miteni kas man ir ļoti līdzīga. brrr.. ! nu labi.. mana pietura!es kāpju ārā!atvērās trolejbusa durvis un es izkāpu arā no tā.gāza diezgan spēcīgs lietus un skatoties uz visu mana matematikas grāmata bija izmirkusi pāris sekundēs.
ir pirmdienas rīts.sēžu skolas solā un nemitīgi domāju par to meiteni kas toreiz sēdēja trolejbusā...-durvis!-es klusām ieminējos.ienāca skolotāja..un kāda meiten.. -ko?- strauji piecēlos kājās un diezgan skaļi izteicos.nosarku.meitene atkal ar savām zilajām acīm paskatījās uz mani.šermuļi pārskrēja.- gomen..- klusītiņām teicu skolotājai,-tas ir atvainojiet lūdzu!un apsēdos.- nevar būt..tā pati meitene!kaut kas šeit nav kārtībā!-es nodomāju un novēroju to ko stastīja skolotāja.nevar būt ka tā ir tā pati meitene!jā!un bija arī!heh..nekad nedomāju ka man iekritīs tāda laime ar šo skaistuli iepazīties! *bluš* jā man viņa patīk! nu tā.. bet baigi patīk!
un tad skolotāja sāka savu parasto jauniņo repliku- iepazīstieties ar šomeiteni.viņu sauc Melinda.-savā rēcīgi pretīgajā balsī teica mūsu klases pretīgā vecā učene.Melinda..kaut kur dzirdēts vārds.bet es tikai nespēju atcerēties kur!-tu sēdēsi tur, blakus Emiram!-tas bija tieši blakus man! es biju šokēts!!!!blakus man asēdīsies šī skaistule Melinda!viņa apsēdās un aizvilka no somas savu matemātikas grāmatu.tad penāli, dienasgrāmatu un kladīti.Skaistu un brīnišķīgu kladīti!gluži kā viņa pati!viņa sakārtoja savas mantas un paskatījas uz mani.ilgi un veldzinoši.man prātā sāka šaustīties dažādas domās. es izfantazēju viņu, viņas skaistās lūpas un trrrrrrrrrr!pēkšņi noskanēja zvans.cik gan es ilgi fantazēju! novērsos no tāfeles un ieliekot mantas somā izgāju no klases...

This post has been edited by Arfija: Jul 24 2008, 17:15