Smilšu kaudze, Divu stāstu sākumi (viens turpinās) Options

[Kate]

jē!

izlasīju līdz beigām ir patīkam baudāms


This post has been edited by Kate: Nov 10 2006, 18:04

[Neptuuns]

fuf es jau pabaidiijos. nu tad taisiishu tresho dalju peec riitdienas/pariitdienas droshvien.

[Neptuuns]

Tā, nu agrāk vai vēlāk sireālismam bija jāienāk. Piedodiet visi tie, kas to negribēja redzēt, centos to uztaisīt tik patīkamu cik iespējams.

3. Situācija

Tas stulbais zīlnieks man galīgi nosita garastāvokli uz visu dienu, zini, kā ir, tu netici, loģiskais saprāts neļauj, bet tu tomēr nevari to pilnīgi aizmirst. Nedaudz pat uznāca besis, iedomājos, cik forši tagad būtu sēdēt mājās, pie televizora vai datora, vienkārši atpūsties, neko nedarīt, nedzīt pēdas liktenim, neuztraukties par to, ko es ēdīšu rīt, bet uztraukties par maniem draugiem un atzīmēm.

Galīgi. Uznāca besis un negāja projām. Gāju galīgi sadrūmis. Pāris reizes izskatījās, ka tu centīsies uzsākt sarunu, bet, itkā pēdējā brīdī izdomāji, ka es negribēšu runāt. Man nebūtu iebildumu. Nudien nebūtu.

Gāja dienas, itkā jau gāja labāk, atkal runājāmies kā agrāk, bet man sāka piegriezties tuksnesis. Katrs smilšu grauds mani kaitināja. Tas bija pārāk karsts un sauss.


Kad domāju, ka jau teikšu tev, ka man pietiek, ka man ir ārkārtīgi grūti tevi pamest, bet, ka es iešu meklēt pilsētu un tad arī padošos, braukšu pie vecākiem, naudas tagad jau man pietiktu, dokumentu gan nebija, bet varētu nopirkt telefonu un priekšapmaksas karti, piezvanīt vecākiem. Tēta numuru laikam vēl atcerējos.


Nu, bet. Mēs uzdūrāmies jūras krastam. Nezinu, vai tu to biji darījusi ar nodomu, lai uzlabotu man garastāvokli, bet tas noteikti palīdzēja. Liela atšķirība jau nebija, apvārsnis nebija pazudis no skata un ēna arī nebija parādījusies. Bet. Bija tik daudz ūdens. Dzeršanai tas, protams, bija nederīgs, bet fakts, ka tuksnesis šeit beidzas un tas, ka šeit ir tik daudz ūdens lika man aizmirst visas pārdomas par šī bezsakarīgā ceļojuma pārtraukšanu.

Izģērbos līdz apakšbiksēm un skrēju tik iekšā ūdenī. Ūdens bija tik patīkami auksts. Tas bija arī ļoti sāļš, bet es tam nepievērsu uzmanību. Visu šo dienu pavadījām jūras krastā. Tu, lai gan izskatījies priecīga, neko pārlieku interesantu nedarīji, ūdenim tu pat nepieskāries. Novilkt virsdrēbes tu arī neiedomājies. Būtu jau forši. Labi, joks, tātad tālāk.


Nu tā mēs sēdējām, runājāmies par šo un to. Tu teici, ka tuksnesis ir svarīgākais, kas tev var būt, ka tas tev vienmēr ir bijis kā labs draugs. Es teicu, ka man dažreiz gribas, lai viss notiek tieši tā, kā es gribu, lai visi domā to ko es gribu, lai viss izskatās kā es gribu. Saprotu, tā nav tā labākā vēlēšanās, bet tā nudien bija patiesība..


Nu ja, tā mēs tur sēdējām un runājām. Toreiz mēs viņu satikām pirmo reizi. Viņš izskatījās nudien nedabiski. It sevišķi jau mati, tāda kā grebene, tikai pa visu galvu. Sprādziens makaronu fabrikā.


Acis arī, padomāju, varbūt abas stikla, bija melnas kā nakts. Bez zvaigznēm. Tā viņš vienās biksēs ģērbies nāca mums tieši virsū. Atzīšu, brīnījos, ka viņam nav nevienas somas, biju drošs, ka pilsētu tuvumā nav. Pilsētas smaku es varēju sajust no kilometru liela attāluma. Tas nozīmēja, ka viņš, kā izskatījās pārtiek no zila gaisa.


Bija viņam gan tāda baigā mačete, gandrīz vai zobens, taču viņš taču nevarētu noķert savvaļas dzīvnieku un pat ja varētu, viņam taču jādzer arī bija. Jūras ūdeni taču viņš nevarētu. Nodomājām, ka šis tiešām akls, gandrīz jau pagāja mums garām, tad. It kā pēkšņi mūs ievērojis pagriezās un iesaucās.


„Ko jūs te darāt?” Pieklājīgi, ne?
„Bez sveiki vai labdien?” Biju mazliet nokaitināts, kāda viņam galu galā daļa?
„Jā. Ko jūs te darāt?” Viņš atkārtoja. Nu vai zini.
„ Neko dižu. Dzīvojam.” Tu atsaucies sekundes simtdaļu pirms es būtu viņam uzbrēcis. Nespēju tam noticēt, bet tu izskatījies nobijusies.
„Nu ko, to aizliegt es nevaru.” Viņš teica un pasmējās. Tā divdomīgi. Ārprāts, kā viņš mani tad kaitināja.
„Kas tev liek domāt, ka tu vispār vari mums kaut ko atļaut vai aizliegt?” Teicu, diezgan skaļi, godīgi runājot
„Nekaitini viņu!” Tu man ļoti uzstājošā tonī pačukstēji. Nesapratu, kas viņā varētu būt tik biedējošs.
„Taisnība vien viņai ir. Derētu tev mani nedaudz vairāk cienīt. Galu galā es tev varētu diezgan pamatīgi izlīdzēt. Zini, par to, lai visi domā, dara, ko tu gribi.” Vai varētu būt, ka viņš dzirdēja? No tāda attāluma?
„Labi, labi, tev jau arī derētu būt pieklājīgākam.” Teicu pieklusinājis toni. Sasodīts, kā man riebjas kādam zemoties.
„Tas būtu norunāts. Tagad klausies, ko es varu tev piedāvāt” Viņš teica. Man nez kāpēc.
„Neklausies!” Tu čukstēji. Tu biji izmisusi.
„Nu jā, no labas gribas šķiet tu spēku neņemsi. Pārāk tu uzticies viņai.” Viņš teica. Man sāka likties, ka esmu dziļos sūdos.
„Lūdzu, liec mūs mierā!” Tu jau gandrīz kliedzi, gandrīz raudāji. Es sapratu, cik maz es par tevi zinu.
„Varbūt tu domā, ka vari viņu aizstāvēt? Varbūt tu tiešām satiksi visas tās nāves ko tev paredzēja. Varbūt viņa būs pirmā.” Arī es sāku krist panikā, viņš tiešām mācēja iebiedēt. Viņš nekliedza, nelamājās. Viņš lika saprast ne tikai to, ka viņam ir taisnība, bet arī to, ka es un tu kļūdāmies tik daudz, cik iespējams. Es tevi taču tiešām nevarēju aizstāvēt, varbūt Dēmons varētu, bet, man kaut kā nelikās, ka Dēmons viņam uzbruktu.
„Ko tu gribi?” Es šim uzkliedzu. Galīgi vairs ne uzstājīgi, ne rupji.
„Eh, pie tā mums tik ātri ķerties nesanāks.” Viņš iesāka. „Kādu laiku paceļošu ar jums, gan jau ar laiku pateikšu. Tu jau nebūsi necik objektīvs, ja teikšu tagad.”


Būtu gatavs nogalināt, lai viņš tā neteiktu, tu izskatījies tāpat. Dēmonam viņš ārkārtīgi patika, taču tas manu uzticību viņam nevairoja ne pa drusciņu. Dēmonam galu galā patiku arī es.


Gāja nedēļas, tas tips prom nelasījās. Ar laiku sāku viņu pārvērtēt. Nešķita, ka viņam būtu ļauni nodomi. Tev gan viņš briesmīgi nepatika, tu man neko neteici, jo zināji, ka viņš dzirdēs. Viņš dzirdēja visu. Bet citādi viņš šķita nekaitīgs, nelikās, ka viņam būtu kāds īpašs iemesls mums sekot.


„Klausies,” Kad tu biji kaut kur aizgājusi viņš teica, „Negribi es tev iemācīšu, kā tev viņu pasargāt?”
„Man nekad nav licies, ka viņai būtu vajadzīga aizsardzība.” Atcirtu visai vēsā tonī. Viņš atkal atgriezās pie manis skološanas.
„Vai tev kādreiz ir licies, ka tu nedaudz vairāk saproti, kas ir Sātans, pat ja Bībeli, ne viņējo, ne mūsējo neesi lasījis?” Viņš gluži ikdienišķi atbildēja.
„Sā… Ko?” Nu pasaki, kā pareizi jāatbild šādās situācijās.
„Mani sauc Diabls, Seidža zina gana daudz par mani. Es tev būtu takā ļoti attāls onkulis. Tad nu tā. Tu esi pa pusei dēmons. tev ir tā apslēptais spēks, pat vairāk, tev ir cilvēka saprāts” Jā, vienu sīkumu viņš aizmirsa piebilst…
„Tātad…” Sāku jau pilnīgi viņam ticēt, tas tiešām izklausījās diezgan ticami. Tēva pusē man bija ļoti izteikti ilgdzīvotāji. Cilvēki jokoja par maģijas iejaukšanos.
„ Labi, pieņemšu, ka pieņem manus skolojumus. Tavs… Suns…, redzi, viņš arī ir pa pusei dēmons. To arī vecais pareģis domāja. Viņš nedomāja, ka suni sauc Dēmons, viņš domāja, ka suns ir dēmons un viņam nav vārda. Tas, ka viņš ir dēmons un suns nozīmē, ka viņš tev uzticēsies kā nevienam. Suņi uzticas cilvēkiem un dēmoni uzticas dēmoniem. Kā tu domā, kāpēc tu tik viegli tici manis teiktajam? Tu jau zini, ka tā ir taisnība. Tagad pasauc Dēmonu!” Tu izskaidroji, kā skaidrotu astoņgadīgajam par reizrēķinu.
„Kādēļ gan lai viņš man pēkšņi sāktu man atsaukties?” Tiešām Dēmons man nekad nebija īsti klausījis, kādas vispār muļķības tas Diabls vai kā tur viņu runā.

Viņš izdvesa briesmīgāko troksni kādu savā mūžā biju dzirdējis. Nē īstenībā, tas nebija briesmīgs, man tas pat tīri labi patika. Dēmons par to bija stāvā sajūsmā, viņš pie mums atnesās, kā šo zīmi gaidījis visu savu mūžu. Es nebrīnītos, pat ja viņš būtu atļāvis medījumam izbēgt. Pat ja man likās, ka es šo brēcienu vai ķērcienu vai ko tur pat no vairāku kilometru attāluma, es biju visai drošs, ka ne tu, ne kāds cilvēks to nespētu dzirdēt. Tas likās tumšs un samaitāts, bet tāpēc arī tik vilinošs. Tomēr, kad Dēmons atnāca, viņš izskatījās diezgan sašutis- viņš laikam domāja, ka Diabls nav gluži pelnījis viņa paklausību un aizmetās atpakaļ, nogalināt jau atviegloti uzelpojušo medījumu.


Tagad zināju, ka Diablam taisnība, no vienas puses man sagribējās visu to varu, par ko viņš runāja, bet no otras puses es zināju, ka ar šādu varu nevarētu tevi izglābt, tikai pazudināt, nezinu, es to vienkārši jutu.


„Labi. Es mācīšos no tevis, tikai, paslepus no Seidžas.” Es šos vārdus izspiest varēju tikai ar pamatīgu piepūli, jo sapratu, ka daru kaut ko briesmīgu.


This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:52

[Kate]

Nu gluži nepatīkami nebija. Vienkārši varbūt ir atšķirība, manuprāt, kā Tu pirms tam aprakstīji tās pārdabiskās lietas, un kā tagad, jo galu galā, šaubos, vai šis teksts varētu beigties ar to, ka izrādās, ka tam, kuram nav tas vārds, ir ūberīgs karotājs un viņam iedod zobenu un viņš ir baigais zvērs XDD

Ceru, ka esi iesācis jau nākošo daļu
Un man patīk kā tu veido (ne gluži) monolõgveidīgo stāstu. Bet - tā, smuki māki spēlēties ar pārgudriem vārdiem, ka viņi nemaz neliekas tik pārgudri un smagi Nu vismaz lielākā daļa 15-16 gadīgie puiši tādus vārdus nezin šīz

This post has been edited by Kate: Nov 14 2006, 20:28

[Neptuuns]

Koa? . Nee nopietni pasaki man kaadu piemeeru, jo es galiigi nepiedomaaju pie gruutu vaardu lietoshanas. Tas nav monologs, at the end you'll see. Ja es kaadreiz tikshu liidz "The end" i mean. Sorry, 4. chapteru veel neesmu saacis, bet domaaju par fona nomaiņu.

Jaa man ar liekas ka shur tur sižets paariet šizetā. Bet citaadi es nemaaku.

[Kate]

Koa? . Nee nopietni pasaki man kaadu piemeeru, jo es galiigi nepiedomaaju pie gruutu vaardu lietoshanas. Tas nav monologs, at the end you'll see. Ja es kaadreiz tikshu liidz "The end" i mean. Sorry, 4. chapteru veel neesmu saacis, bet domaaju par fona nomaiņu.

Jaa man ar liekas ka shur tur sižets paariet šizetā. Bet citaadi es nemaaku.

nu tur bija tādi,ne gluži pāgudri vārdi, bet tādi vārdi, kurus es no saviem klasesbiedriem nekad nebūtu dzirdējusi. XDD
Man slinkums pārlasīt un izvilkt visus vārdus, kas man likās gudri
nu bet lasot nedaudz liekas monolõgs-stāsts, nu kaut kas uz to pusi. Bet nu labi. Es jau laikam nekā nesaprotu no rakstīšanas XD
bet Tu tikai nesteidzies. Autors ir noteicējs un vadītājs un kas tur vēl, lai lasītājus noturētu,pie sava topika,šajā gadījumā

[Neptuuns]

Taa sorry, bet no riitdienas man ar vienu draugu ir deriibas, kursh ilgaak bez kompja izvilks. Teemeeju uz vismaz nedeelju, tad peec tam var cereet uz turpinaajumu.

[Neptuuns]

I am back un finaly uzrakstīju jauno nodaļu. pavisam svaiga un nelabota, tāpēc droši izsakiet savas piezīmes.

4. Es tinos

Viņš man neko nemācīja. Jocīgi. Tieši otrādi viņš šķita atsvešināmies. Man īstenībā vienalga, viņš man likās tīri patīkama personība, bet es biju, ja godīgi, nedaudz nobijies un negribējās vairs neko dzirdēt par tām pārdabiskajām muļķībām.

Man pēkšņi likās, ka tavi klejojumi vairs nav tik bezmērķīgi kā iepriekš, ka šoreiz tu tiešām kaut ko meklē. Galu galā mēs nebijām attālinājušies no jūras krasta jau vairākas dienas. Parasti tu no tā izvairītos, jo ūdens tuvums gandrīz vienmēr nozīmē pilsētas tuvumu. Tas tev taču likās tikpat stulbi kā vienā dienā pazust no zemes virsmas lai dotos tuksnesī

.
Lai arī viņš mani nemācīja, bija jāatzīst, ka es jutu, ka viss viņa teiktais bija taisnība, biju arī pats pamēģinājis tā iebrēkties. Tu mani ātri apklusināji. Tātad man neizdevās, tu biji sadzirdējusi. Bet šķiet, ka beidzot mani sadzirdēja arī Dēmons. Viņš mani pilnīgi varētu teikt klausīja. Protams, viņš nesēdēja, kad es teicu „sēdi” un neripinājās, kad es liku, bet ja es teiktu „Saplosi viņu asiņainos gabalos!” man likās Dēmons man paklausītu.


Pēkšņi tu apstājies un sadrūmi. Tas bija apņēmības pilns drūmums, sajaukts ar bailēm, bagātīgi apliets ar piesardzību. Es jau redzēju pilsētu. Tā nebija tāda pilsēta, kādu mēs parasti redzējām, tā bija lielāka, pelēkāka un bezpersoniskāka kā parasti. Milzu dūmeņi izvirda pelēkmelnus dūmus. Tu smagi nopūties un atsāki iet jo biji apstājusies. Diabls pamatīgi no mums atpalika, bet mēs zinājām, ka noslēpties no viņa nav iespējams. It kā jau nebija arī vajadzības.


Pienācis tuvāk es saredzēju, ka pie pilsētas piestājuši arī vairāki kuģi. Tankeri. Nu labi, ko tur daudz, gājām tāpat uz priekšu. Varēju saost smakas, ko nekad nebūtu jutis pirms… Cik tur bija? Pusgads jau laikam pagājis. Likās, ka es esmu pavisam cits cilvēks, tomēr es jau vienmēr esmu varējis pielāgoties un gan jau nemaz tik ļoti mainījies nebiju.

Bet nu jā, labi. Mēs pārgājām pilsētas robežu un uzreiz sapratām, ka šī pilsēta nav tāda kā citas. Varbūt tu to jau zināji. Jā laikam gan.


Nepārproti mani, man šī pilsēta neriebās, man tā pat diezgan labi patika, tai nebija skaistu, vēsturisku būvju, sakoptu dzīvojamo rajonu, nē, tai bija kas pavisam cits, kas, ja visu noārdītu paliktu tāds pats. Tas arī laikam ir svarīgi pilsētai, varēja just ka šī pilsēta mirst, bet arī reizē atjaunojas, tajā varēja just reizē tik daudz nāves un dzīvības, kontrasts bija kā naža asmens. Katrā ziņā es tev vēl nebiju prasījis, ko tu īsti esi ieplānojusi darīt šajā pilsētā. Es zināju, ka mēs šeit nepiestājam tikai garāmejot


Nonācām caur pelēkajām, ķēpājumiem klātajām mājām, pie ostas, nebija nekādas citas smakas, jo šeit pārvadāja tikai naftu. Acīmredzot arī cilvēkus, ja viņiem to ļoti vajadzēja un citu iespēju nebija.


„Mēs brauksim ar pirmo kuģi, kas iet no šejienes gana tālu uz ziemeļiem.” Tu teici. Tu mani galīgi pārsteidzi nesagatavotu
„Nu brauciet, neturēšu es jūs. Pa brīvu gan nelaidīšu.” Kāds kalsns, netīrs cilvēks, diezgan vienaldzīgi atteica.
„Nauda mums ir.” Nu jā, tu laikam pilnīgi nopietni…
Viņš mums parādīja uz vienu no kuģiem. Tas bija tāds pats kā citi, vairums cilvēku izvairītos tādā ceļot vairākas dienas, bet es jau biju diezgan pieradis, tomēr:
„Ei, bet.. Kāpēc? Nē, nopietni?” Es pajautāju, tiešām nesapratu
„Nu… Teiksim tā, man liekas, ka man šis tas jāizdara, ko šeit nekādi. tu jau vari līdzi nenākt…” Tu teici. Tu nopietni likies izbrīnīta par šo jautājumu.
„Bet tu taču man teici, ka tu šeit, ellē ratā tuksnesī esi dzīvojusi visu savu mūžu.” Neticēju, ka tu man, vai vispār, būtu melojusi.
Tu pasmējies. „Par to elli ratu. Tik tālu no elles diez vai ir daudz citas vietas. Bet, nē, es tev tiešām nemeloju, vienkārši man tur ir šis tas jāizdara.” Galīgs bezsakars.
„Nu jā. Neteikšu, ka sapratu, bet tu jau zini, līdzi braukšu. Kad kuģis atiet?” Nomierinājies tev pajautāju


Tu atkal smējies. Tu nemaz tik bieži nesmejies. „Kuģis droši vien aties rīt agri no rīta. Tik agri, ka mēs gluži mierīgi varam šonakt negulēt.” Biju jau mazliet šokēts, ka jābrauc tik drīz, bet mani valdzināja iespēja šo pilsētu apskatīt naktī.


Mēs pablandījāmies apkārt pa pilsētu, paskatījāmies, ko te vietējie dara, pārsvarā visur bija dzeršana un kautiņi. My favorite. Dzerts tika pārsvarā viskijs, rums un šņabis. Ienāca prātā doma par to, cik agri cilvēki šādā vietā dzīvo. Nav ne vainas jau nomirt arī bišku agrāk. Pastaigājāmies vēl mazliet un beigās aizgājām līdz molam. Baigi labā sajūta. Vējš vairs nebija tik karsts, arī ne tik smirdīgs kā pa dienu. Tā arī lēnām pienāca rīts. Sauli knapi varēja redzēt, baigā dūmaka, bet nu tas jau tā. Gaisma taču bija, tātad rīts.


Nācās Celties kājās un iet, ne pārāk gribējās, zini ir tādas vietas, kurās gribas palikt vēl nedaudz, mazliet ilgāk, aura laba, vai kā. Nu jā tā piecēlos, aizgājām līdz tam kuģim, samaksājām iekšā laidējam un kāpām tik uz klāja.


Liela izvēle guļvietas ziņā nebija, gulēt uz metāla vai metāla. Nekas, es jau sen biju pieradis gulēt visneiedojamākajās situācijās un arī negulēt pavisam. Biju pārāk noguris visu nakti blandoties apkārt, tāpēc gāju gulēt un necēlos līdz nākamās dienas vakaram.


„Labrīt!” Es pajokoju

.
Tā es piecēlos, apstaigāju kuģi, šeit, lai cik arī netīri, nožēlojami, vai neveiksmīgi bija cilvēki, neviens no viņiem nesmirdēja. Tie bija tādi cilvēki, ko arī Dēmons varēja paciest, pat nedaudz līdzīgi mums.

Kaut kur stūrī spēlēja vecu, nolietotu ģitāru, diezgan labi, starp citu, un vēl no cita gala nāca čurkstēšana un nedaudz aizdomīga, tomēr apetīti rosinoša smarža. Tur kāds milzīgs tēvainis cepa kaut ko kas varētu būt jebkas sākot no žurkas, beidzot ar suni. Gan jau vēl nāksies nobaudīt viņa pavārmākslu.

Bija daudz mazāk saspiests kā no sākuma likās, bija kaut kur simts cilvēki, bet vietas bija daudz uz klāja un arī zem tā.


Nākamajās pāris dienās es sapazinos ar diezgan daudziem cilvēkiem, tu nejuties pārāk labi, kā nekā tu nekad mūžā nebiji pametusi sauszemi, turklāt ar katru dienu palika ievērojami aukstāks, bet tu biji ļoti pieradusi pie karstuma

.
Viens no cilvēkiem ar ko es iepazinos bija tas pats ģitāras spēlētājs- anarhists un pusjucis. Viņu sauca par Biliju, bet neviens nezināja, vai tas ir viņa īstais vārds vai iesauka. Viņš tiešām reizēm pateica kaut ko jēdzīgu un spēlēja ģitāru kā pārcilvēcīgs radījums. Ar savu spēlēšanu viņš man dažreiz deva tik daudz spēka, ka pats nemaz nezināju no kurienes tas nāk, dažreiz mani nomierināja, saskumdināja un iepriecināja. Tādā pašā secībā.


„Kāpēc gan tev būtu jānostājas kādā pusē?” Tas bija pirmais ko viņš pateica. Liekas diezgan patukši un klišejiski, ne?
„Ko? Par ko tu runā?” Nenoreaģēju īsti laikā.
„Nu tu tāds neizlēmīgs izskaties.” Viņš tā jocīgi pateica. Jādzird, lai saprastu.
„Taisnība, taisnība. Kāpēc tu brauc ar šo kuģi? Kur gribi nokļūt?” Man viņš diezgan labi iepatikās.
„Nezinu. Un tu?” Viņš nedaudz apdomājies pateica.
„Es… Nezinu.” Pateicu un sapratu cik smieklīgi tas izklausās. Sasmējāmies.
„Nu redzi, nopietnu iemeslu nemaz nevajag.” Viņš pateica un nosvilpoja kādu melodiju.
Bišķiņ paklusējām, pastaigājām trīs soļus uz priekšu un tā
„Kur tu tā iemācījies spēlēt ģitāru? Es gribēju teikt, man liekas tu baigi labi spēlē.” Tā arī bija.
„Pašmācības ceļā…” ,viņš teica un pasmīnēja,” …būtu stilīgākā lieta ko tagad atbildēt, vai ne?”


Tad viņš aizgāja pie tā milzeņa, kurš laikam bija mēms, kaut ko ēdamu nopirkt. Nu ko, ja jau viņš domā, ka tas ir droši, tad jau lai iet ar. Es aizgāju pie tevis, jo tu laikam biji saaukstējusies. Grūti man nācās, bet biju tev dabūjis samērā siltu segu. Īstenībā biju par tevi diezgan uztraucies, nolēmu, kad nonāksim galā atrast kādu vietu ar jumtu uz galvas, lai tu varētu normālā siltumā un normālos apstākļos atpūsties.


Vēl sapazinos ar vienu izbijušu armijnieku, visur nēsāja savu veco šaujamo. Bija bišķiņ paranoisks, bet tā nekas, jautrs zaldātiņš. Cik varēja noprast viņš nekad neēda šejienes pārtiku, visu tikai sevis izzvejoto, pat ja trīs dienas neko neizvilka. Runāja viņš maz un arī tikai ja šo uzrunāja, bet rīkoties nekavējās, ja vajadzēja palīdzēt kādam draugam, kuru starpā arī man veicās būt, viņš varēja jebkurā diennakts stundā negaidot nekādu atlīdzību. Viņu nezkapēc visi bija iesaukuši par Maku. Jā, pats nesaprotu, kā ar viņu sadraudzējos, tiešām, ne par ko svarīgu mēs nerunājām, nebija arī nevienas nozīmīgas sarunas.


Diabls arī visu laiku bija netālu. Viņš man liekas visu laiku tupēja vienā kuģa galā, ne dzēra, ne ēda. Ja prasīja, ko šis dara, tad viņš teica, ka vienkārši ieklausoties apkārtējajās skaņās. Vēljoprojām neko neminēja par manis skološanu.


This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:59

[Kate]

Diabls - vārds par godu cigarešu markai ?

yay, patika. Tikai žēl, ka tik ilgi bija jāgaida.

Gribu nākotnē nopirkt Tavu grāmatu

[Neptuuns]

Nepiipeeju, bet mosh kaukaa zemapzinjaa... Un nu jaa, nezinu, esmu diezgan slinks, censhos jau rakstiit cik biezji iespeejams, bet nu ja galiigi negribas tad nekas labs nesanaak.

[Kate]

Nepiipeeju, bet mosh kaukaa zemapzinjaa... Un nu jaa, nezinu, esmu diezgan slinks, censhos jau rakstiit cik biezji iespeejams, bet nu ja galiigi negribas tad nekas labs nesanaak.

yea, zinu kā ir ar slinkumu un negribēšanu. Man parasti rakstīšanas griba uznāk vai nu kkur ap 4:am vai kkad kad nav īpaši labi apstākļi, piem. transportā, kad jebkurš katrs var izlasīt ko rakstu. Tikai man noveicies - nesaprotams rokraksts, nu vismaz 60% vienmēr cenšas izburtot un nekā nesanāk.

un tieši tādēļ kkad pēc 10 gadiem tu būsi uzrakstījis grāmatu un es viņu nopirkšu!

[Neptuuns]

Jaa es shito peec desmit gadiem pabeigshu, sapratiishu ka varu labaak un peec divdesmit pieciem var gaidiit manu graamatu

[Candyhunter]

Eu, neslikti, tiešām neslikti. Iespaidīgi. Atmosfēra ir izteikti vientulīga, kaut arī apkārt ir citi cilvēki, varbūt tādēļ, ka rakstīts pirmajā personā ar pirmās personas domām un iespaidiem? Un diezgan jauks, kaut arī dikti nereāls sižets (šizets? He, iepatikās tas vārds.) Vienīgi brīžiem liekas, ka teksts ir mazliet blāķīgs - nu, it kā būtu vairākas rindkopas, kuras varētu arī nosaukt par ne pārāk cieši saistītām, bet tās tomēr ir saliktas kopā. Laikam man gribētos mazliet vairāk sadalīt tekstu, bet varbūt tas ir tāpēc, ka vienkārši grūti lasīt? Nu, ja mani kaut kas iztraucē, tad pēc tam ilgi meklēju, kur paliku. Parastam lasītājam tas sagādā problēmas.

Enīvei, gaidu turpinājumu. Ar nepacietību

[Neptuuns]

Nu redz, sadaliiju visu rindkopaas. Tieshaam, kaapeec aatraak neiedomaajos, man pasham ar besii taadus tekstus lasiit. Nu bez atstarpeem.

[Kate]

Nu i ka saliktas kopā rindkopas. Sheez. Man tiešām labāk patika, kad bija bez rindkopām. Tagad lasot,tu automātiski pārslēdzies,ka jau pēc brīža būs cita aina un ir garlaicīgi, phē
vismaz bija oriģinālāk,un par cik viņš savu stāstu nedrukā grāmatā,BEZ rindkopām var arī iztikt. mjē