Otakiešu dzeja. Options

[Sakke]

Demona rindas

Sarkana rožlapa iekrīt man plaukstā
Tā izskatās kā reiz mana sirds, tagad aukstā
Kura pašlaik atrodas ledus kalnā augstā
Kam man tā vajadzīga, ja reiz tā lauzta?

Es novecoju, neko nejūtot
Bet sirds paliek tornī atgādinot
Cik tuvu es biju debesīm
Tomēr esot uz zemes

Jo augstāk dosies, jo sāpīgāks kritiens
Beigās vienmeer paliec tu viens
Ar saviem sapņiem un ilūzījām apmānīts
Un nežēligai vientulībai pesaistīts

Bet tagad celies, jo uzausis jauns rīts!
Laiks skrien kā paša velna dzīts
Jau pēc mirkļa nāksies attapties
Kad tava sirds blakus manai mētāsies

This post has been edited by Sakke: Aug 30 2006, 14:21

[ReD_FoXy]

Labi, tev izdevaas mani pieveerst saviem dzejoljiem. Gjeniaali.
Raksti veel.

[kahi]

Big recpect pret Sakke.
šitas ir mans. nesist un kritizēt pēc iespējas maigāk, man va-aji nervi. (vispār noot)

Ak tu mana nelaimes dvēselīte,
Ko kaunies tu palagā zilā?
Tavam vīram šodien tika uzlikti ragi.
lai cik tas būtu vai nebūtu smagi.
Ko kaunies, tu, ielene tāda?
Tavi pirksti smird kā sacepti eļļā.
bet debess nav gaiši rozā
Jo labumu gribēji jebkurā pozā.
Kas bija tik labs? Viņa lūpas, viņa pirksti?
Vai tādēļ tu tagad bāli un tirpsti?
Ak, nožēlo, nožēlo, jo vajadzēs Tev
Pie zelta vārtiem reiz atskaitīties.


un tagad par šito nekad mūžā vairs nerunāsim.

[Sakke]

Es arī

Lai kā arī es mūžīgs palikt vēlētos
Neviens man savus gadus neatdos
Ne par kādus cenu nepārdos
Jo laiks aiziet, lai neatgrieztos

Mēģini domas par nāvi aizdzīt
Dzīvojot savu dzīvi aizvadīt
Katru sekundi no tās izbaudīt
Likt cilvēkiem sevi atpazīt

Radi skaisto, iznīcini nevajadzīgo
Tādā veidā nemirstību iemantojot
Lai nāves pavadits ar mūžīgajiem
Noraudzītos uz mums - niecīgajiem

[rebel]

sakke - man patīk. tiešām patīk.

un,lai nebūtu tā gandrīz offtopic, viens vecumvecs manējais (kkad februāra beigās)

sarkans lietus
slapja ir grīda
nedzirdu smieklus,
pumpuri strīdas

vēl jau nav rudens,
ir tikai ziema
nosalis ūdens
pārvēršas sniegā
smaidīgas acis
nemeklēs mani
šovakar nosmacis
savādais sapnis

[Kikyou]

Pēdējie ir smuki! o.o It īpaši patīk Sakke darbi.

Un lai nebūtu offtopiks...

Jau trešo nedēļ' kakls sāp -
Kā adat's kaklā bārsta.
Tagad beidzot domāt sāk' -
Būs jāaiziet pie ārsta!

(Pilnīgi nopietni, laikam otrdien beidzot jāaiziet. xD)

This post has been edited by Kikyou: Sep 17 2006, 19:10

[Sushi]

Heh, ma ir ļoooti daudz dzejoļi XD
Bet šie, pēc manām domām, normālākie.

Lielais mēness siers

Kad skatījos pa logu es
Tad mēness grauza man aces
Un milzīgs sikspārn's pārlidoj'
Tas viss mani tikai iedvesmoj'
Es tūliņ ņēmu lielu sieru
Un traucēju tam vēso mieru
Par mēnesi to pārtaisīj'
Ar sikspārnīšiem pārkaisīj

Svītru kods

Jānīt, tev būs baigais sods
Kāpēc manā zupā ods?
Un nav izmazgāts pat pods
Tev nu gan tāds slikts arods
Svītru kodu Jānīts vaino
Saka: kas tad mani glaimo?
Jānīti tāpat vēl bar
Jo svītru kods ne visu var

Vakars uz ezera

Tas lielais vēsais Vakars
Kam patīk sēdēt vagā
Reiz ir pat milzīgs čakars
Jo viņam dzīve smagā
Viņš vienmēr meklē upuri
Uz kā var piesēst tagad
Un cēli paceļ cepuri
Jo ezers saka: jā!

Zilzaļais mākoņu ronis

Zilzaļais mākoņu ronis
Tam deguns tik stīvs tā kā tronis
Un mugura laistās kā dimants
Bet vārds tam tik cēls iedots- Imants
Tas ūdeni šļaksta pa gaisiem
Bet zvejnieki ķer to ar maisiem
Un skaņas jocīgas tas dveš
Un kliedz: siev, izmazgā man veš'

Riekstkoža bojāeja

Ak, Riekstkodīt, man ļoti žēl
Ka mutcaurums tev tukšs
Kad bija zobi tev tur vēl
Tad visi teica: kušš!
Kad tu vēl biji dzīvs, mans draugs
Es karsti cerēju tev teikt:
Klau draudziņ, man ir beidzies raugs
Un nevaru es raudāt beigt


Nu tie tikai daži no murgiem XD

[lilion]

Jums te visiem tādas intresantas idejas. Labi reku manējais.

Izmisums dzeļ, kā sāpe jums,
Bet jums tomēr vienalga,
Spārnus apmainīsiet jūs,
Pret gabalu zelta,
Pirkts un pārdots tiek,
Bet cerību spārnus jums neatgūt,
Man šodien ir vienalga.

[Sushi]

Vo... dzejoļi ar Arta ieteiktiem nosaukumiem..
Dzejolis par Doom3

Man noskaņojums asinskārs
Un nerds jau manī mostas
Man blakus mājā datorbārs
Kas dažreiz pārdod jostas

Uz datorbāru aizskrienu
Un doom3 līdzi paņemu
Pa kluso sāku spēlēt to
Šo spēli kruti pretīgo

Man sapnī rādās rociņa
Kas revolverīti nes
Un skaņa kā no spociņa
No pašas pagultes

Šī spēle mani ietekmē
Bet neņemu to vērā
skolā man ir slikta sekme
Un jādejo vēl sfērā


Dzejolis par FMA

Eds jau drosmīgs ceļā dodas
Iedvesma tam liela rodas
Edvards skraida lieliem soļiem
Lēkā pāri lieliem oļiem

Alķīmiju viņš aizmirsis
Darba tērpu jau novilcis
Izdomājis par hipiju kļūt
Ediņš ar vainagu skraida pa kūt'

[Tigra2]

ou, riktīg labi! turpinam šito sēriju;
es kā baltais tēvs (skatīt te: http://tehvi.dv.lv/ )
reiz sensen sacerēju tautasdziesmu:

Jānīts kāpa ozolā,
bite koda pakaļā
to ieraudziju es
nokritu no ābeles
iekritu es krūmiņos
skatos plikos pautiņos(pa mežiem tagad tādi vazājas )
prom no krūmiem bēgu es
noplīsa man biksītes
tad ar pliku dibenu
es pa lauku skraidiju
nosala man kājiņas
aiztinos es mājiņās

(pauts, ja kas ir latv val vāards, kas ir sinonīms vārdam ola; tas nav necenzēts; vārds pakaļa arī nav necenzēts, jo tautas valodā nozīmē dibens, tas tad viss, par to warnu neesmu pelnīijusi))

[Mei]

Tumsa un mežs

Tumsa ir tik jauka lieta,
Tāpatās kā mežs ir jauka vieta.
Daudziem tumsa nepatīk,
Bet daudziem tā atkal patīk.
Mežs ir ideāls, ja to prot novērtēt,
Tāpatās kā tumsa tiem, kas prot nevērtēt.
Bet tiem, kam nepatīk tumsa un mežs,
Nu... nav mūsu problēma, jo patīk mums tumsa un mežs.

[Arts]

Saucu es tumsu,saucu es vēl,
Pateikt mīļotajai cik ļoti man žēl.
Psihais viņu bija nogrābis,
Uz nāves valsti bargi aizdzinis.

Satieku tumsā stāvu staltu,
Ieraugu čakru viņai rokā baltu.
''Še mīlais aizrijies!''
''Še no manis,no kā tu esi baidījies!''

Ieraugu gaismas kūlī gāzmasku savu.
Paņemu rokās,nojaušu svaru.

Rūgtā patiesība nu jau sāp,
Asins bulta manī trāp....
Noziegumu biju paveicis....
Savu mīļoto biju nobeidzis.

Primitīvs...stulbs,BET POĒMA!!!

[Mei]

te vēl 2 kurus uzrakstīju vakar vakarā, kad man bija ļoti slikts garstāvoklis un gribējās kādu nogalināt... nebrīnīšos ja vērtējums būs sūdīgs...

?

Kas ir cietsirdīgāka?
Dzīve vai pasaule?
Pašlaik liekas ka dzīve.
Bet pašu pasauli iepazinusi neesu.
Un manai dzīvei ir tikai sākums.
Un tādēļ pašu dzīvi iepazinusi arī neesu.
Gribas zināt atbildi uz šo jautājumu.
Bet gan jau, gan jau atbildi atradīšu.
Bet ja nē? Tad man nāksies mirt atbildi nezinot.
Ja atbildi neatradīšu, tad gan jau, gan jau kāds cits to atradīs,
Un aizsaulē man to pastāstīs.
Bet ja neviens to neatradīs?
Ko tad darīt?
Vai būt neziņā?
Vai aigriesties uz zemes, lai to neskaidrotu?
Vai kāds spēj dot atbildi uz šiem jautājumiem?
Vai pašai jādodas atbildes meklēt?
Vai kāds maz zin atbildi, kas ir cietsirdīgāka?
Dzīve? Pasaule? Ak kāds atbildiet uz šiem jautājumiem!

Priekš kam ir vajadzīga tāda lieta kā dzīve?

Priekš kam ir vajadzīga tāda lieta kā dzīve?
Ko tā mums nesusi?
Pēc manām domām tikai:
sāpes, bēdas, ciešanas, neko labu.
Bet kādam varbūt:
Prieku, laimi, mīlestību...
Kam dzīve bijusi laimīga, kam bēdīga.
Kādēļ jābaidās no nāves?
Tik un tā agrāk vai vēlak mirs visi.
Pat paši spēcīgākie...
Citi cilvēki vēlas mirt agrī, citi vēlu.
Man liekas: vai nav vienalga kad?
Tik un tā mēs visi nomirsim,
gan jauni, gan veci, gan labi, gan ļauni,
gan spēcīgi, gan vāji.
Nevienam to neapturēt.
Pat dvēsļu glabātāji mirs, lai gan nemirstīgi,
Apniks viņiem tas darbs, nodos tālāk un nomirs.
Priekš kam ir vajadzīga tāda lieta kā dzīve?

[rebel]

ir domai spēks,
kas nemanāms tev apkārt virmo;
un piedzimst grēks,
un apustuļu galvas sirmo,
kad tavas slēptās domas svešas acis skata,
kad tiesā, novērtē un savām pielīdzina,
jo viņi tavu dzelmi nesasniedza, nesaprata.
Kā raganu tie tavu sirdi sārtā sadedzina.

[kahi]

arts, tavs riktīg labs. psihais viņu bija nogrābis, un par gāzmasku... diez, kur tādi rodas?