Otakiešu dzeja. Options

[Sakke]

Nāves spārni

Mana skaistākā
Vai atceries? Tā diena
Zelta apņemta diena
Spītējot lietum un akustumam
Skatiens pēc skatiena
Pieskāriens pēc pieskāriena
Pacelts es spārnos
Mana vienīgā, liktenīgā
Kluss čuksts un mans sirdspuksts
Mēmi izgaist vējā
Aiztraucas prom tālu, tālu
Lai atgrieztos ar atbalsi
Tukstoš reizes stiprāks
Vai mīli mani? Nekad neesmu pārtājis.

***

Agrs rīts, vēl rasa zālē nav nožuvusi
Kad Erceņģeļa armijas kapteinis
Liegiem soļiem pe mums steidz
Skumja tam seja, grūta sirds
Sauc pildīt sen doto zvērestu
Lai Eņģeļu armijas karā vestu
Sirds man krūtīs vai sprāgst laukā
Piedod man mana dārgā, jaukā

***

Braši soļo sudrabā un zeltā
Mūsu nolādētā armija
Nāves spārni pār mums laižas
Drausmīgs troksnis, gaisma satumst
Cīņā nu dosimies aizstāvēt gaismu
Prātā man Tu, kas mājās gaida, piedod man
Gods un speeks - cīņā traucoties

***

Vēja ielenkts nu es atkal
Ar karoga mastu atbalstoties
Pēdējās elpas vilcienu izbaudot
Sapnī
Mana dārgā piedod man
Ar vēju tev sūtu skūpstu, lai ar atbalsi
Pie tevis tas trauktu
Tūkstoš reizes maigāks
Vai mīli mani? Nekad neesmu pārstājis.

This post has been edited by Sakke: Nov 27 2006, 01:30

[Kate]

Viens no optimistiskākajiem dzejoļiem, kas man ir (un varbūt kkur tur ir pārāk nesaprotama doma dažam labam, bet man vismaz aizlec un TAS IR galvenais! ) :

Ar pūkainiem matiem un saplēstām biksēm
te iespiedzos, te skaļi smejos
Bet Tu man klusi seko līdzi
Katrreiz kad atskatos tu nedaudz pasteidzies
un kad es sāku skriet par ātru
tu nebaidies aiz manas rokas raut - tā droši un maigi,
Tā, ka bail atstāt tevi nedaudz par tālu un nopakaļ.

Un tauriņiem mums ausis kutinot
gar puķu pļavām, mārītēm tipinot
mēš vējam pretī dejodami skrienam
riņķodami un nedaudz par augstu lecot
puķēm līgojoties mums līdzi
mēs atstājam laiku vienu un nopakaļ..

[Seila]

Kates dzejolīts ļoti patika. radīja tādu vasarīgu noskaņu galvā. Uzreiz sagribējās atkal paskraidīt pa pļavām vienā vienīgā kleitiņā. Paldies

Un te būs viens no maniem pašiem pēdējiem murgojumiem.

Dabas dots spēks.

Uguns spēks reiz bija manī,
Dzīve gāja krustu -šķērsu,
Tagad ūdens lēns un mierīgs,
Tek pa kalnu nogāzi.

Sadegt ugunī, lai pelni iet pa vējam,
Noslīkt ūdenī, lai uzpeldētu Jūrā,
Man nevajag, tas nepieciešams nav,
Tie abi apslēpti ir manī dziļi.

Es sadegt varu savā sirdī,
Lai mūžam mīlētu tik tevi,
Es noslīkt varu domu jūrā,
Kas manī virmuļo un plaukst.

[Klokjvaarpsta]

Turpinot teemu par nozheelojamu dziivi (jociigi, bet tieshi nozheela ir druumaakajaa paarsvaraa dzejolju) atljaushos pievienot dzejoliiti par aizliegtu miilestiibu:

Sapnjojot dziljaako domu,
Es redzeeju tevi -
Speeleejot galveno lomu,
Tu roku man devi

Tava nevainiigaa seja
Un liidzenie mati,
Tava perfektaa deja -
Tu juti to pati

Kaut zinaam, ka nedriikst,
Veelamies debesiis skriet...
Mostosties sapnji sliikst,
Suns nepaartrauc riet.

[edg]

Kaapeec es nezinaaju, ka esi speejiigs kaut ko taadu uzrakstiit?

[Klokjvaarpsta]

Kojaas biju spiests iemaaciities, meiteneem mani murgojumi patika. Un vispaar, netaisi offtopic

Sitot datora pogas
Esmu pasaulee savaa
Rakstot suliigas "ogas"
Kaadaa topikaa tavaa

Es aizmirstu darbus
Un paraadus kraaju
Dzirdu vaardus skarbus
"Nesper te vairs kaaju!"

Tomeer murgi tie bija
Taapeec kladi veru
Strauji naak sesija
Gan iztureeshu, es deru!

[GhostOfMateel]

Tu devi man prātu, bet paņēmi sirdi
Tu devi man spēku un daili, bet paņēmi
Manu skaisto dvēseli, kā viņai iet?
Es guvu panākumus, Tu smaidīji
Vai Tev tas patīk? Es varu labāk
Dažreiz man liekas, ka es esmu Tu
Savā ziņā es Tevi mīlu, taču
Ne no sirds, bet Tevis dotā prāta
Vai tas maz var būt, dārgā?
Es esmu Tavs karalis bezsirdis
ledus aukstais acu pieskāriens
Nāc, nu es vēlos tevi noskūpstīt
Iedēstīt Tevī savas sajūtas
Nesaprastās, nevajadzīgās
Man nav dvēseles, dārgā
Man nav dvēseles, dārgā
Man nav dvēseles, dārgā
Man nav dvēseles, dārgā

[Seila]

par šo dzejoli es patiešām gribētu saņemt kritiku cik vien to var saņemt, jo tas ir svarīgs

Deg svecs savos kandelabros
Un viņu ēnas slīd pār sienu
Tur kāds aiz stūra klusi glūnot
Steidz tavu dzīvi pabeigt ātri

Un viņa stāv tik stalta, bāla
Kā tava sapņu dieviete,
Kas sapņos teica tev
Ka esi viņas sapņu tēls

Un dzīvība uz asmens gala
Pār asmeni tik lēni asins rit
Tu cīnies, centies, prātā jūc
Un savu asins lāsi aizstāvi

Ir viņa tava, tikai tava
Un as'ras viņa žēli lej
Kad tu jau krīti zemē
Un līķauts tevi sedz.

[xikes]

Neesmu jau nekāds dižais dzejnieks, bet šad tad uznāk iedvesma kaut ko uzdzejot.

Kaut kas sauc: "Kaut kur prom, kaut kur citur!"
Šī sajūta, kas manu būtni plosa,
Un manu sirdi ar ledainu šķēpu dur,
Ir tik reti karsta un dedzinoša.

Pēc tālēm mana dvēsele tiecas.
Tālēm, kur pazust un aizsapņoties,
Un tad reizēm man tā tik vien gribas
Ņemt, vienreiz aizmigt un nepamosties.

Tālu prom, kaut kur sapņu plašumos dziļos.
Tur, kur gaisma un siltums ir arī man,
Kur dzīve saldi grimst brīžos jaukos
Un dvēsele, mana, kur, rezonansē skan.

Un tad rīts, kad, tomēr būs nācis
Modīšos tad. Sirdī ar skumīgu ziņu,
Ka tas tomēr tik sapnis vien bijis
Un iešu, turpināšu tad savu bezjēdzīgo cīņu.

Šai pasaulē drūmajā, tumšajā,
Nakti pēc naktis, dienu pēc dienas,
Kas vadītas rutīnā bezgalīgā
Šeit, te, bez siltuma kāda un gaismas.

Tā vien šķiet, ka laime nav nekas cits
Kā krāšņi gaistoša ilūzija,
Gluži kā leģenda, pasaku mīts,
No tiem, kam bailes dveš patiesība.

Un tomēr savā muļķa cerībā naivā
Es turpinu būt šeit, te un tagad.
Varbūt kas mainīsies kādā dienā jaukā,
Un tomēr, šķiet, man gan - nē, nekad!

Es, varbūt, vēl gribu ticēt
Ka vieta zem šīs saules ir man
Un klusā vientulībā cerēt,
Ka šī "laime" ir domāta arī man.

Bet pagaidām, es ceļos un cīnos
Bez jēgas un arī bez prieka
Šinī pasaulē, toņos pelēcīgos.
Nu varbūt kādreiz, varbūt kaut kad...

This post has been edited by xikes: Jan 15 2007, 00:42

[Seila]

Gribi izdzēst dzīvi?
Tu pajautā man kā
Es pateikšu, ka laika maz
Lai dzēšgumija apstātos
Bet, ja reiz sāksi
Tad dari to no sākuma
Sāc izdzēst adreses un rakstus
Sāc izdzēst draugus, radus, dzīvības
Tik apstājies uz brīdi pirms
Un padomā vai ir to vērts...

[Kate]

pēdējais ir labs Seila

[Shatako]

Draugi

Ko darīt ja sāpes tevi žņaudz?
Ko darīt ja naids tevi grauž?
Ko darīt ja smaids tevi nīst?
Ko darīt ja draugs tev mugurā dunci grib durt?
Tu domā vai aslinis liet
Vai vienkārši raudāt un kliekt
Bet tad kāda klusa bals
Tev galvā sāk klusi teikt
Padomā vienriez tu
Vai neesi pie vainas šo reiz
Varbūt tu nīsti smaidu
Un dunci draugam dur klusi
Tu padomā vienreiz pats
Klusi...Klusi...
Tu sapratīsi ka smaidu var iemīlēt
Un draugus var iemīļot
Draugi...Draugi tev dos laimi un prieku
Ja mīlesi tos no sirds
Tie mīlēs tevi tā pat
Neticu laimei paties
Bet draugiem es ticu nudien *:/

Ps
Neņemiet vērā manas gramatiskās kļūdas!

(nav nosaukuma)

Tu esi man vienmēr blakus
Tad kad to visvairāk vajag
Tu saproti mani ikreiz
Kad vajag izraudāties
Bet brīžiem man gribas
Tev sist un matus raut
Tas tādēļ ka mīlu tevi nudien
No visas savas sirds...
tu esi kā mana trešā acs
Kā kreisā roka ko tik ļoti man vajag
Tici tu tam vai nē
Bet patiesība tā ir paties!

[Kate]

2vos naktī, manā pārpildītajā un dūcošajā galvā neko citu nevarēju atrast.. (šoreiz gandrīz bez atskaņām)

Es jūtu asins garšu mutē un gribu, lai tā tur paliek.
Iedur sev pāris dunčus mugurā, lai ne vārda vairs!
Knapi elpoju, lai pateiktu, cik daudz sāp.

Atverot acis, gribu, lai viss apstātos..
Pārāk ātri viss beidzies, lai pat startētu?
Knapi ceļos locos, lai pateiktu, ka laikam pieturēt.

Ikkatrs tavs vārds izveido rētu, bet man vienalga.
Es vēl neliecos līdz brīdim, kamēr tu ļausi man ceļos krist,
Es vēl noliecos līdz brīdim, kamēr tu ļausi man aizgriezties.
Es tev pretī stāvēšu kā nesadauzāms betonbluķis,
Un es tev neļaušos par mirkļa vājumiem!
Man žēl, ka viss tik pārspīlēts,
Un līdz manām saknēm tik nopietns,
Bet man nekas cits neatliek
Kā ļauties,
Un tūkstoš dzelzs stieņu sitieniem nepretoties.

[xikes]

Interesanti, kāds šo visu arī vēl lasa?

-- I want to believe in... --

This one thing that always is true.
One that always trusts, no matter the tales
Entity that hopes, protects and believes
Always preserves and never fails

For unknown reasons, from ancient times,
I keep placing my faith in that destined day
When I'll find a definite proof for these lies
Or a belief in a dream of such way.

I want to believe in this incredible course
I want to sacrifice everything for this dream
To end the struggle, to find this peace
And to silence this heart-aching scream

I believe it to be the only thing,
In which I can see the reason for this world,
To end the sorrow, to end the suffering,
I want to believe… I wish, I could.

[Seila]

Kaut, kas rotaļīgs un nedaudz bērnišķīgs...

Vējā noplīv matu cirtas
Zelts pārt taviem pleciem nobirst
Kamdēļ šajā salā bargā
Jāstaigā tev matiem vaļā?

Dzīve tomēr iet uz priekšu
Katru dienu garām skrej
Nedomājot tik par vienu
Tevi vēro tevi redz

Ja man būtu burvju vara
Liktu tev es apdomāt
Kāpēc jāskrien, kāpēc jābēg
Var būt labāk apstāties…?