Otakiešu dzeja. Options

[Rika]

Viss apkārt...

Viss apkārt tik tumšs un baiss.
Ielās gaismas izdzisušas sen,
Bet ielas galā stāv Viņa,
Ar smaidu brīnumbaltā sejā.
Viņa smaida,lai gan acis asaru pilnas.
Kāpēc smaidi?Ko tu gribi?!
Es saņēmu jautājumu uz jautājumu,
Kas no iekšienes nāca:
"Vai nejūties pamesta likteņa varā?
Vai nejūties marionete visu rokās?"
Nesmaidi!Nevajag.Beidz!
Bet Viņa smaidot nāk man pretī.
Viņas okeānzilās acis veras cieši manī.
Es sastingu,nespēju bēgt.
Viņa nāca,bet soļus nedzirdēju.
Viņas garie,melnie mati plīvoja vējā.
Vēja brāzmā kokiem brūnās lapas krita.
Taču Viņa pat nepamirkšķināja,Viņa tikai gāja.
Plānais,baltais naktskrekls vilkās pa zemi,
Bet Viņa smaidīja un nāca man klāt.
Es sajutu Viņas bēdas,tās likās,
Tās likās tik pazīstamas.
Bezjēdzīgi būtu teikt,ka viņa ir nelaimīga,
Jo tā nebūt nebija.
Viņa bija laimīga,tikai mazliet skumju apmākta.
Viņa tuvojās,vējš stiprāk pūta,
Lapas krita,bet es stāvēju.
Viņa pastiepa roku uz manu pusi,
Un izdzisa pēdējā gaisma šai pilsētā.
Es jutu,ka Viņa ir dažu soļu attālumā.
Taču es stāvēju,man rokas un kājas drebēja.
Saku godīgi,man bija bail,
Un likās,ka tieši šo emociju vadīta
Es kliedzu:BEIDZ!


Tapa,tā tekt,piespiedu kārtā...Literatūras stundā,kad bija jāsacer dzejolis,kura nosaukums ir "Viss apkārt",bet sanāca bezsakars,jo dzejolis nesasaistās ar nosaukumu...

[Seila]

Kārtējo reizi kaut kāds dzejas bezsakars agrā rītā. Tas pat varētu būt dzejoļa nosaukums, ja vien to var nosaukt par dzejoli.

Pār pilsētu dūmaka veļas
Tik balta, tik bieza,
Nu tīrākais piens.

No pilsētas ārā nāk ubagu bars
Tik netīri, melni
Nu tīrākie velni

Un nespēj vairs pienā tie mazgāties
Nav pilsētā palicis vairāk nekā
Tik šķaidītas dvēseles bruģī ir iemītas.

[Seila]

Atdot tev mīlestību?- Atdod...
-Tā netīra ir.- Netīru atdod...
-Es gribu pazīlēt...-Zīlē.
-Es pajautāt tev gribu...-Jautā.
-Jau pēkšņi klauvēšu...- Es ielaidīšu!
-Un, ja nu pasaukšu...-Es atnākšu!
-Un ja nu tur ir nelaime?- Arī nelaimē!
-Ja pēkšņi piekrāpšu?- Es piedošu...
-Dziedi!-es pavēlēšu tev...- Es dziedāšu.
-Aizver drauga priekšā durvis!- Aizvēršu.
-Es teikšu- nogalini!!- Nogalināšu
-Es teikšu- mirsti!!- Es nomiršu...
-Bet, ja nu sākšu slīkt?- Es izglābšu.
-Un, ja nu sāpēs tev?-To pārcietīšu.
-Un, ja nu pēkšņi siena?- To nojaukšu.
-Un ja, nu mezgls?- Pārcirtīšu
-Un mezglu simtus?- Kaut tūkstoti.
-Vai mīlestību atdot tev?-Atdod!
-Tas nenotiks nekad!!!-Kāpēc?
-Tāpēc, ka nemīlu es vergus...

Dzejolis ir atdzejojums no krievu valodas. orģināla autors nezināms.(vismaz man)

[Tenma]

Ha, iemetīšu vienu no jaunākajiem (~20.februāris) savējiem ar (3.dzejolis sērijā, kur visi sākas vienādi, bet rakstīti ik pēc kāda laika pie dažādiem garastāvokļiem):

Matu liesmas apvij seju,
Uguns manās acīs mirdz.
Es vairs nezinu, kur eju,
Apkārt kuras asinspirts.

Vai Tu domā, ka es esmu
Tavai dvēselei kāds lāps?
Kalpoju par vēsu dvesmu
Tad, kad apdegumi sāp?

Nē, es pati būšu uguns,
Kura čūlas radīs Tev.
Tāpēc arī man tāds lūgums:
Nepaturi mani sev!

Laizi pats vien savas brūces -
Varbūt kādreiz sāpes rimst.
Tavam kuģim tūkstoš sūces
Un es skatīšos kā grimst!

[Rika]

Tenma,man ļoti patika!Tik interesants vārdu savienojums,pie tam katrs pantiņš runā par to pašu,tāpēc nerodas tāds jautājums : kas kur bija?Man personīgi ļoti patika!Visu cieņu!

[Tenma]

Lūk arī pirmie 2... 4. mētājas kompī nepabeigts

1: (2004.g. pavasaris)
Matu liesmas apvij seju,
Uguns manās acīs mirdz,
Eļļu šaja sārtā leju,
Kurā sadeg mana sirds

Sadeg, lai no pelniem dzimtu,
Tā kā fenikss mūžīgais
Un uz mirkli tumsā grimtu,
Pirms vēl uzliesmojis gaiss.

Apkārt snaikstās liesmu mēles,
Sirds jau liesmo, pelnos krīt,
Bet pēc liesmojošās kvēles
Jauna sirds man krūtīs sit.

Atkal jauna - gluži karsta,
Sirds man šodien krūtīs raustās
Un pa pasauli tā bārsta,
Izkliedz jūtas neizpaustās...

2: (2004.g. maijs)
Matu liesmas apvij seju,
Uguns manās acīs mirdz,
Un es atkal tālāk eju,
Kurp nes liesmojošā sirds.

Kur es eju, manās pēdās
Mūžam maldugunis spīd.
Kas tās aizskars, iegūs rētas,
Kam nemūžam nesadzīt.

Lai kurp eju, tik uz priekšu -
Tur, kur mana uguns sauc.
Vējā sviežu smieklu riekšu,
Kad man vēji prātu jauc.

Un es atkal eju tālāk,
kaut vēl gribas kavēties,
Smiedamās arvienu skaļāk,
dzīvē brienu peldēties...

4: kaut kad tuvākajās dienās tomēr pabeidzu, bet aizmirsu ielikt:
Matu liesmas apvij seju,
Uguns manās acīs mirdz
Un es atkal rakstu dzeju,
Kad jau liekas - vēlreiz mirts.

It kā liekas, pati stiegu
Šajā purva staignājā;
Nē, es tik ar ļaunu prieku,
Rauju citus atvarā.

Kas man sekos, aizies bojā
Smagās sūnās nogrimis.
Es - nav saprast viņu spēkos -
Lamatas, ne upuris.

Es kā maldugunis vīšos
Tur kur purva takas sauc,
Ceļiniekam pakaļ dzīšos,
Līdz tas purva dzelmē rauts...

veel kaads bik nesakariigaaks:

Pārdomas dungojot "Raganiņas dziesmiņu pirms sadedzināšanas uz sārta" (~20. dec 2005.)

Saulīti saslēdza dzelžos
Un dedzināt veda uz sārtu.
Mēnesi aiztrieca tālāk,
Lai gaida viņš pats savu kārtu.

Mēness gan raudādams lūdzās,
Lai neņemot Sauli tam projām:
Ja kopā tiem neļaujot dzīvot,
Lai vismaz ļauj kopā iet bojā.

Neklausa Mēnesi tiesa
Un atlaida viņu vienu.
Saulītei piesprieda sodu:
Tai atlicis dzīvot vairs dienu.

Kad satums vakara krēsla,
Tai sakrāv sārtu no bērza,
Uzveda viņu augšā;
Uz Mēnesi skatu tā vērsa

Un lūdzās ar acīm, bez vādriem,
Lai aiznes viņš gaismu to tālāk,
Ko devusi, esot tam līdzās,
Kaut Mēness vaigs spīd mazliet bālāk.

Bet gaisma tā pati, to Mēness
Zina un apsola raudot...
Un tāpēc no dienas tās vilki
Sāka uz Mēnesi gaudot.

Saulei tie mīļi un tāpēc,
Kad uguni lika pie sārta,
Tā atceras savējos vilkus,
Uz atvadām sauc visus vārdā.

Košs pamalē saullēkts, tur Saule
Vēl sadegot dod savu gaismu,
Nes cerību citiem, bet Mēness
Nu sirdī jūt tukšumu baismu.

Saulītei sadegot liesmās
Kluss, izmisis Mēness to vēro.
Un tāpēc kopš dienas tās projām
Mēdz aizgriezt viņš vaigu un sēro...


Illusion (dec 2005)

Es neesmu īsta
Kas mani liekas redzam, maldās ļoti
Ir visi mani mirkļi sameloti...
Es nepēju vairs dzīvot neienīsta...

Vai es Tev rādos?
Tad laikam tikai sapņos baisos, drūmos,
Kur uzglūnu kā plēsoņa es krūmos.
Es esmu tikai sapņos, tikai tādos...

Tu mani dzirdi?
Tas tikai vējš, bet kas gan vējā klausās?
Kas vēju klausa, ātri iebrauc auzās,
Vai izaudzē uz palodzes sev mirti...

Vēl esmu blakus,
Kā melnais kaķis, kas gar kājām glaužas,
Kā zibens, kas caur melnu tumsu laužas,
Lai vērstu īstenībā sapņus trakus...

Ja īsta kļūšu,
Es sākšu īsti redzēt, dzirdēt, just
Līdz laiks sauks mani nebūtībā zust,
jo, kas kļūst īsts, tas paliek tāds uz mūžu...


****** (2006. g. 17. jūnijs)
Man tukšas acis
Es stāvu viena pilnā deju zālē
Un klusi veros nezināmā tālē
Pats iekritis, kas otram bedri racis

Vēl asmens lāso
Es atkal esmu sevis iezīmēta:
Jau atkal vērusies ir jauna rēta,
Kas gaišās smiltis purpursārtas krāso.

Es sāji smaidu,
Kad redzu kā Tu dzīvot spēj tik brīvi
Un baudīt savu bezjēdzīgo dzīvi.
Nezkāpēc es pret Tevi jūtu naidu.

Vai man ir jēga?
Ik rītu verot acis es to jūtu:
Es arī bezjēdzīga, lai kā būtu
Un cīnīties pret to man nav vairs spēka.

Tik vien ir spēka
Kā bļaut: es negribu tā dzīvot tālāk
Bet darbos izpaužas tas krietni bālāk
Un sanāk maza vilna, liela brēka.

Un kā par spīti
Kad krītu tumšā bezgalības dzelmē
Vai personīgās elles karstā svelmē
Man gribas klusi čukstēt: "Līdzi krīti!"

This post has been edited by Tenma: Apr 5 2008, 20:49

[Rika]

Jūtos mazliet apmulsusi,ka neviens neko nesaka par tik labiem dzejoļiem...

Tenma,es patiešām apbrīnoju Tavas spējas!Es pašlaik skolā lasu Plūdoni,un jāsaka,ka Tava dzeja ir līdzīga viņa darbiem ar to,ka katram dzejolim ir savs ritms-uzsvērta,neuzsvērta utt. rindiņa.Man ļoti patīk!Lūdzu,posto tālāk,jo tiešām ir patīkami redzēt tādas emocijas tieši tādās dzejas rindās!Lasot "Saulīti saslēdza dzelžos...",pirmais,kas man ienāca prātā bija Žanna d'Arka( es esmu ļoti liela viņas cienītāja).Turpini raxtīt tādus darbiņus!

[Tenma]

Jūtos mazliet apmulsusi,ka neviens neko nesaka par tik labiem dzejoļiem...

Tenma,es patiešām apbrīnoju Tavas spējas!Es pašlaik skolā lasu Plūdoni,un jāsaka,ka Tava dzeja ir līdzīga viņa darbiem ar to,ka katram dzejolim ir savs ritms-uzsvērta,neuzsvērta utt. rindiņa.Man ļoti patīk!Lūdzu,posto tālāk,jo tiešām ir patīkami redzēt tādas emocijas tieši tādās dzejas rindās!Lasot "Saulīti saslēdza dzelžos...",pirmais,kas man ienāca prātā bija Žanna d'Arka( es esmu ļoti liela viņas cienītāja).Turpini raxtīt tādus darbiņus!

nez, man ir tikai ap 25 dzejoļi, kas tapuši kopš ~11.klases. Lielai daļai ir tas pats ritms un pantmērs, kas Illusion. Pēc tā pat var daudzus manējos atpazīt ... He, veel vienu atradu (no galvas slinkums rakstīt, tāpēc roku no visurienes, kurr kkas bijis iekrauts agrāk...)

Poēma par melnalkšņu dumbrāju (2005. g. jūlijs, rakstot parkses darbā nodaļu par dumbrājiem ap 5 naktī...)

Tur dumbrājā, melnalkšņu stumbri kur tumst,
Sēd sūnās laumiņa kāda un skumst.
Jau gads sāk uz rudeni pagriezties lēni
Un vakari metas tik vēsi, tik rēni...
(Un Zēņu dīķī vairs nepeldas zēni =p )
Birst ziedi, lai vērstos augļos un ogās,
Un zālesn vārpas zem smaguma lokās.
Tas prieks, kas pirms vasaras sirdī tai lijis
Šodien tik tāls šķiet un mulsinošs bijis.
Tad vērš viņa skatu, kur saulīte smejas,
Kad tālumā atskanēt sāk suņu rejas.
Tur mednieks kāds izjāj ietērpies baltā
Caur dūksnāju sēdēdams zirgā staltā,
Tam suns skrien pa priekšu un piekūns sēd plecā,
Viņš zaudējis ceļu šai mežā tik vecā.
Bēg lauma no suņa, tā tveras pie koka
Un sejiņu smalko tai aizsedz tik roka.
Bet suns metas virsū, jau liekas klāt gals,
Kad dzīvnieku apsauc saimnieka balss.
Tad laumiņa paskatās lēni, kas runā,
Klust līdzās tai zirga pakavu duna.
Aiz iemauktiem ņēmusi, pagriež tā klusi
Zirgu un ved to uz mēju pusi.
Kluss mednieks to vēro un ieskatās dailē,
Kas vizbuļu acīs un augumā gailē:
Smalks zīds, ko tai zirneklīts audis no ziediem,
Tai labāk kā princesei pilī piedien;
Un solis tik viegls kā tā būtu bez svara,
Bet tomēr tik pilns ir tas dzīvīga spara.
Vairs soļi daži un mežmala klātu
Un maldījies mednieks mājup jātu,
Kad pagriežas lauma, lai mežā skrietu,
Bet mednieks to satver ap jostasvietu
Un lūdz lai šī paliek pie viņa uz mūžu,
Teic: "Esi man līdzās, kad karalis būšu!
Nāc,valdi man līdzi pār zemēm un valsti
Mūs slavinās tauta, mēs būsim to balsti!"
Tumst vaigs meža laumai, kaut acīs mirdz liesmas:
Vai tiešām būs jāauzmirst mīļotās dziesmas?
Vai sekojot tur, kur aicina sirds,
Tai liktenis mūžam no dumbrājiem šķirts?
Un tomēr no meža vest lauma ļāvās,
Lai iebristu rasā mirdzošās pļavās.
Bet zāle ap stilbies saldējot vijās...
No prinča rokas tā atkratījās,
Lai mestos mežā, kur koki un zvēri
Un sāka zem melnalkšņa raudāt sēri.
Caur gadiem tā klīda pa mežiem un skuma,
Tai nebija miera zem debesjuma.
Ar' princis, kad aizjājis bija uz pili,
Drīz devās prom tālāk, kur kalni tumst zili.
Tam nebija miera, lai kurp arī ietu,
Bez meža princeses nerada vietu...

[Sushi]

Dziesma.

Pusnakts stundas tumsā dzied
Meitēns mazs, kam nagi zied
Ezerkrastā nosēdusies
Mīkstu segu apsegusies

Bērna sejā mēness stari
Atstāj bālas pēdas gari
Vējā mati viegli plīvo
Atkailinot kaklu stīvo

Ūdens pēkšņi sakustās
Meitenīte salecās
Pārtrūkst jaukā melodija
Sākas ļauna parodija

Nekrietni smiekli meitēnu vajā
Vētra sākas laukā klajā
Koki lokās skaļās vaidās
Ļoti, ļoti meitēns baidās

Negaidīti pierimst viss
Mēness kaut kur pazudis
Mīkstā sega iekritusi
Ūdenī un sasalusi

Un pa pusnakts gaismu vājo
Meitēns raudot mājup kājo
Neviens viņu nesagaida
Tikai skumjas melodijas...


Jūhū~ dzejas nervus dažreiz vajag pačakarēt. ^^

[Klokjvaarpsta]

Nu, bljaaviens, Tenma, tavi darbi ir vienkaarshi debishkjiigi un tam peedeejam sagribeejaas ilustraacijas uzziimeet tikai shaubos vai es shim darbam buutu cieniigs. Vienkaarshi vaaks, tavi darbi paarspeej dazhu labu "profesionaali" Nu, vienkaarshi apburoshi - shis laikam ir vislabaakais vaards manu emociju raksturoshanai

[Tenma]

Nu, bljaaviens, Tenma, tavi darbi ir vienkaarshi debishkjiigi un tam peedeejam sagribeejaas ilustraacijas uzziimeet tikai shaubos vai es shim darbam buutu cieniigs.

Un kāpēc ne?

[Klokjvaarpsta]

Shaubos vai pratiishu izlikt savas domas un tos teelus uz papiira

[Tenma]

Shaubos vai pratiishu izlikt savas domas un tos teelus uz papiira

njā, tas ir arī iemesls, kāpēc es pati nemēģinu... tērpus un sejas tādus nevarētu uzzīmēt, kādus iedomājos... man sanāk pārāk masīvi...

[rebel]

manas debesis
šodien ir augstu
zvaigznes atnesis
pārlaiž tām plaukstu
vakara vējš
un turpat jau nakts
trīsoša sēž -
glāsts. kaut ar zagts.

[Kaede]

Rebel- burvīgi. Pēdējais. Nu tiešām tiešām burvīgi.