Emīlijas pēdējais rudens..., Ji gara darbs... svaigi izcepts... <_< Options

[Sushi]

Hehee... Lucky, redzu, ka arii tu esi iepazinusies ar Foxijas staastinju...

Starp citu, jaa... mees gaidam.

[Kazuki]

Lūgums šo stāstu lasot uzreiz iztēloties skaistu anime filmu. Proti šajā stāstā nebūs laimīgu beigu.



man taa vien skjiet ka ar taadiem tempiem buus nevis nelaimiigas beigas bet beigu vispaar nebuus.........

[Kikyou]

Velns, Foxy...
Viss bija labi, jauki un ideāli...
...līdz 7. chapterim. =/

Turpat vai liekas, ka 7. chaptera rakstīšanas laikā Killere Berta (ehh, jums parastajiem mirstīgajiem šito nesaprast. XD) ar gaļas cirvi noslepkavojusi Foxy un pati sākusi rakstīt viņas vietā.

Vajadzēja tomēr visu atstāt realistisku... Citādāk jau skumjās beigas būs, "Un Emilija uztaisīja ķiplokmaizītes, lai atbrīvotos no saaukstēšanās, un tā arī nomira, jo viņa bija vampīrs, un vampīriem nepatīk ķiploki."

Pamēģini pati visu vēlreiz pārlasīt, varbūt arī pamanīsi. Tad, kad raksta, neko nepamana. Pārlasa un uzreiz atrod trūkumus.

Var jau protams mēģināt tos vampīru chapterus pārvērst par murgu, no kura atmostās slimnīcā, pieslēgta pie sistēmas... o_ō

[Tragedy]

tev ir talants, bet viss tiesaam notika paaraak aatri....
nu ko, gaidu naakamo chapteru tad jau redzees..

[ReD_FoXy]

tev ir talants, bet viss tiesaam notika paaraak aatri....
nu ko, gaidu naakamo chapteru tad jau redzees..

jaa palasiitu manu vienu iiso staastinju kladee vienaa tad tu ne to vien teiktu... cik meitenes ir lasiijushas visaam tirpas pa muguru... no dzjekiem atsauksmes nevar izspiest... shameejie tik nochaapstina mutes un neko nepasaka

bik romatic gabalainjsh

[ReD_FoXy]

Sheit buus otrs staasta varinats. Izlemjiet kursh buutu labaaks un taadu arii turpinaashu.

Chapter 7...

Ārā jau bija satumsis. Mēs divatā gājām pa vienu no parka celiņiem, mēs nerunājām. Spilgts mēness zaigoja debesīs radīdams neparastu noskaņu.
- Pilnmēness... - nočukstēju. Džastins pievērsa skatienu debesīm. Viņa acis dīvaini iemirdzējās. Man sametās bailīgi.
- Nebaidies... - viņš teica man. Es salecos.
- Kā tu vienmēr zini ko es domāju? - vaicāju.
- Nezinu. - viņš pasmaidīja.
- Zini! - protestēju un pasmaidīju.
Džastins grasījās kaut ko teikt, bet pēkšņi puiša acīs parādijās nāves bailes.
- Kas...? - es nesapratnē nopurināju galvu un sāku griezties uz to pusi uz kurieni Džastins skatījās. Viņš mani parāva nostāk neļaudams saskatīt to ko redzēja viņš pats. Un nākamo trīs sekunžu notikumi bija tik strauji ka knapi varēju tos uztvert notikuma brīdī. Es lēnām kritu ar rokām pret asfaltu, bet tai brīdī izdzirdēju šāvienu. Pirmais ko iedomājos bija, ka šāviens veltīts Džastinam, bet es kļūdījos. Īsi pirms manas rokas pieskārās asflatam es sajutu dedzinošu sāpi kreisajā plecā. Spēcīgi atduroties pret asfaltu kreisās rokas elkonis saļima no asajām sāpēm plecā. Es jutu ka ģībstu. Kā pa miglu dzirdēju Džastina soļus tuvojamies man un viņa balsi kura nepārtraukti atkārtoja manu vārdu.
Es pamodos slimnīcā. Džastins bija aizmidzis blakus gultai kurā gulēju. Mēģināju piecelties bet apbintētais plecs iesmeldzās.
- Au!!! - klusītēm iesaucos, bet ar to pietika lai pamodinātu blakus guļošo krācēju (ja, viņš klusītēm guļot krāca, visticamāk neertās pozas dēļ).
- Tavs tēvs zin ka esam šeit, - Džastins teica, bet pamanījis manu sejas izteiksmi piemetināja, - bet tevi tas noteikti nemaz neinteresē.
- Kas vakar notika? - es jautāju pieskaroties savai pierei. Galva mazliet sāpēja no nesenās narkozes.
- Tevi mēģināja nogalināt, - mans žoklis mētājās kaut kur pa grīdu, - tikkai mēs nezinam kas.
- Kas ir '' mēs ''?
- Viens mans paziņa - detektīvs. - Džastins vēsi atteica. Viņš bija atspiedis kājas pret manu gultu (lai gan cik nu manu) un šūpojās krēsslā turoties uz tā divām kājām. Uz viņa melnajām kerzām bija uzvilktas divas spilgti zilas plasmasas čībiņas. Es pasmaidīju. Viņam trūka tikai pārmēru lielas ledens uz kocinja un čībiņas ar zaķīšiem. Ak, jā, un arī pidžammas ar lācīšiem. Es klusi sāku smieties.
- Kas ir? - viņš ar knapi manāmu neapmierinātību blasī iesaucās.
- Nekas! - atteicu un turpināju smieties. Tikai tagad jau mazliet skaļāk jo manis izdomātajam Džastina apģērbam pievienojās maza krāsaina cepurīte ar propeileri pakausī.
- Iešu nopirkt sev ēst. - puisis mazliet neapmierināts attrauca.
- Labi, ej vien, pūpēdi. - teicu un sāku smieties vēl skaļāk.
[To Be Contuned]

[Niks]

Varēji jau nu neaiziet līdz tādam sviestonam, taču par to vampīrgabalu labāk ir.
P.S. Klusām krāc meitenes, mes krācam kā subwoofer`i.

[edg]

Varēji jau nu neaiziet līdz tādam sviestonam, taču par to vampīrgabalu labāk ir.
P.S. Klusām krāc meitenes, mes krācam kā subwoofer`i.

Un pat shnjaacam kaa peernais orkaans. Taada dziive....

Btw, man patika taa dalja par izdomaato apgjeerbu un rezultaata reakciju. Sievieshu logjikas apraksts.

[Sushi]

Jeeii! Turpini sho, Foxy! Shis turpinaajums man taa riktiigi iet pie sirds!
Smiekliigi par apgjeerbu Dzjastinam!

[Zuzix]

Malacs Ji.. šitam ir jāturpinās beidzot tomēr nolēmi ka warētu laist šim stāstam puslīdz loģisko wariantu

[ReD_FoXy]

Chapter 8...

Drīz vien es iemigu. Kad mani māsiņa modināja bija pagājusi aptuveni pusstunda.
- Pie jums vēlas ienākt jaunais puisis...
- Džastins. - es precizēju.
- Jā, un detektīvs. - māsiņa pabeidza.
- Nu lai nāk, lai nāk. - teicu un pasmaidīju. Man bija pārāk labs garastāvoklis. Mani ir sazāļojuši. Bez šaubām. Istabā pirmais iesoļoja Džastins. Viņa sejas izteiksme bija savādāka kā pirms tam. Nē, viņš vairs nebija apvainojies. Viņš bija bēdīgs, skumjš. Tas mani mazliet sāka uztraukt. Mana sirds sāka dauzīties skaļāk. Es to dzirdēju atbalsojamies visur palātā. Es jutu ka kaut kas nav tā kā tam vajadzētu būt. Uzreiz aiz Dzāstina nāca detektīvs. Gadus 25 vecs. Izskatīgs. Nopurināju galvu. Jaunais vīrietis piegāja tuvāk manai gultai.
- Detektīvs Moriss jūsu rīcībā jaunkundz. - viņš paspieda man roku.
- Emīlija. - es nosaucu savu vārdu.
- Jā... Nu man jums ir jāpaziņo viena lieta... - Džastins nopūtās jeb norūca. Nepaspēju saprast. detektīvs nervozi saberzēja rokas un turpināja, - Nu man īsti nepadodas tādas lietas...
- Tavs tēvs vakar savā dzīvoklī ir pakārts. - Džastins klusām teica.
- Ļauj labot : pakāries. - detektīvs Moriss teica pagriezis man muguru un skatīdamies uz Džastinu.
- Ja jau jūs tā sakāt. - Džastins attrauca. Man likās ka palāta sadrūma. Viss palika mazliet tumšāks. Takā agrāk. Vēl pirms mazliet mazāk kā nedēļas. Pirms atkal redzēju Džastinu tuvāk. Tajā rītā. Pēkšņi man sakārojās uzsmēķēt. Atkal. Es paskatījos uz savu roku kur bija iededzinātā rēta. Man sāka reibt galva.
- Sīkāk kāds tomēr varētu varbūt pastāstīt? - jautāju vairāk vērsdamās pie Džastina.
- Vakar kad Dzāstins man zvanīja, nolēmu ka jāpaziņo jūsu tēvam. Džastinam teicu ka piezvanīšu viņam. - atcerējos kā Džastins teica ka mans tēvs jau zin.
- Bet pēc tam mēs nesazinājāmies, tāpēc es domāju ka Moriss viņam būs jau piezvanījis un ka viss ir kārtībā. - Džastins paskaidroja.
- Bet Rodžers neatbildēja uz nevienu no zvaniem. Viņš necēla klausuli ne darbā ne mājās. - detektīvs pabeidza.
- Un? - mudināju turpināt stāstu.
- Braucu uz jūsu dzīvokli. Nu tālāk saproti pati. Atradām viņu karājamies virvē. Virtuvē.
- Ak skaidrs. - teicu. Saprotoši pamāju ar galvu. Džastins pamanīja ka es tēloju. Viņš jautājoši paskatījās uz mani. Es nopurināju galvu dodot zīmi ka vēlāk.
- Nu es iešu. Jābrauc uz iecirkni. Lai jums veicas. Jūtu līdz, Emīlij. Uzredzīti. - detektīvs paspieda man roku un devās druvju virzienā. Pa ceļam paspieda roku arī Džastinam. Kad detektīvs bija prom Džastins pienāca tuvāk manai gultai.
- Kas ar tevi? - puisis jautāja.
- Kaut kas neštimmē. Detektīvs nebrauktu uz mājām lai tikai pateiktu ka viņa meitai uzbrukuši. Tas notiek katru dienu. Un mums virtuvē nav kur iekārt striķi pietam vēl noturēt tēva svaru nesalūztot.
[To Be Continued]

[Kazuki]

wuuhuu! beidzot jauna deva! baigi labs.

[Sushi]

Jaa jaa! Interesanti... Arii es gaidu turpinaajumu!

[Tragedy]

khem.... nu nezinu... es taakaa gribeetu vairaak to vampiirgabalu palasiities...

[Zuzix]

Njā Tragedy >< te nu domas mainās.. Pašlaik man labāk patīk šis cilwēkwariants (laikam wainīgs dzīwē pazīstamais pawērsiens ar tēwu..)